Skarbais "Supernovas" vērtētājs DJ Rudd grib vest Latvijas popmūziku pāri robežām

Mūzika tevi saistījusi kopš bērnības. Biji no tiem, kuru vecāki ar varu spiež iet uz mūzikas skolu?
Mamma stāstīja, ka jau agrā bērnībā mani varēja nomierināt ar platēm – uzlikt mūziku, un es esot sēdējis kā noburts, kamēr viņa ciemojās ar draudzenēm un dzēra kafiju. Par mani tādās reizēs neesot vajadzējis uztraukties. (Smejas.) Tikai nesen mamma paskaidroja, kas notika ar mūzikas skolu. Viņa, gaidot manu brāli, bija nokļuvusi slimnīcā, tāpēc nepaspēja mani – pirmklasnieku – iekārtot normālā mūzikas skolā. Tā nu gandrīz paša spēkiem iestājos eksperimentālā studijā, kas atradās Jēkaba katedrāles draudzē. Pirmos divus gadus, ērģelnieka pavadībā dziedot baznīcas korī, arī apguvu mūzikas pamatus.

Tu dziedāji baznīcas korī?!
Jā! Esmu arī kristīts Romas katolis. Kad baznīcas vadība gribēja mani sūtīt mācīties uz Poliju par ērģelnieku, mamma atteicās un iekārtoja mani Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolā.

Kā tev pašlaik ar dziedāšanu?
To nevar saukt par dziedāšanu. Latvieši jau ir dziedātāju tauta, bet vokālists es neesmu.

Kā izvēlējies savu ceļu mūzikā?  
Bērnībā man visvairāk patika spēlēt klavieres. Kad iestājos mūzikas skolā, galvenokārt koncentrējos uz oboju, bet kopš skolas beigām neesmu spēlējis. 16 gadu vecumā parādījās interese par elektronisko mūziku un dīdžejingu. Mēs ar klasesbiedriem sākām pirkt plates, staigāt pa klubiem, kuros patiesībā nedrīkstējām atrasties. Parādījās pirmie datori, tāpēc uz pirātiskām programmām sākām veidot elektronisko mūziku. Tajā laikā bija tikai viens mūzikas TV kanāls – vācu «Viva Zwei», kas raidīja foršu mūziku. No tā es uzzināju par «Beastie Boys», «Moby», vācu dīdžejiem un hiphopa māksliniekiem. Tas vecums, kad formējas muzikālā gaume, ir no 16 līdz 20 gadiem. Ir pētījumi, ka cilvēki pēc 30 ļoti reti pieņem kaut ko jaunu. Man arī tā ir – emocionālā saikne ar mūziku, ko klausījos tīņu gados, ir visstiprākā.

Esi mācījies Franču licejā. Franciski vēl runā?
Mazliet. Kad pirms gada ar mammu bijām Parīzē, elementāru vajadzību līmenī saprasties varēju. Varu kaut cik saprast, ko dzied franču valodā, piemēram, Stromae – beļģu mākslinieks ar apbrīnojamiem tekstiem. 

Ar mammu uz Parīzi brauci tāpat vien vai uz kādu koncertu?
Parīze bija mammas sapnis. Viņai to uzdāvināju dzimšanas dienā. Jā, tikai tagad, kad man ir stipri pāri trīsdesmit, beidzot to īstenoju.

Tavi vērtējumi «Supernovas» žūrijā mēdz būt skarbi, bet, daudzuprāt, – taisnīgi. Dīvainā kārtā augstskolā esi studējis sabiedriskās attiecības, ne mūziku. Kā pilnveido savas zināšanas šajā sfērā, lai mūziķus vērtētu?
Neesmu mūziķis ar augstāko izglītību. Domāju, ka dzīves laikā to nokārtošu, bet tāpēc nevarētu teikt, ka nesaprotu mūziku. Mana lielākā interese ir dīdžejings, bet tā vai tā ir jāzina, piemēram, kompozīcijas pamati un dziesmu strukturēšana. Latvijā jau nav īsti iespēju, kur mācīties producēšanu vai skaņu režiju. Popmūzikā, piemēram, skaņu režiju nevar mācīties vispār. Tikai tagad tiek domāts, ka vajadzētu kādu gadu uzņemt mūzikas producentus vai skaņu režisorus. Cilvēki, tikai daži, ir mācījušies Londonā vai Austrālijā. Viņiem ir grāds, bet tas nenozīmē, ka visiem pārējiem, kas šeit ilgi eksistē, nav nepieciešamo zināšanu. Man ir sanācis daudz stažēties ārzemēs, piemēram, citās radiostacijās. Esmu bijis uz semināriem BBC, Igaunijā, kur runāju ar sabiedriskajiem medijiem. Kā producents, dziesmu autors esmu braucis uz starptautiskām dziesmu rakstīšanas nometnēm. Pirms gada ar Kasparu Ansonu bijām Spānijā – nometnē «Las Negras Camps». Pagājušajā vasarā bijām arī kompānijas «Universal» organizētajā dziesmu rakstīšanas nometnē Igaunijā. Tā visa ir pieredze un zināšanas.

Esi prasīgs un principiāls savos spriedumos. Ir dzirdēts, ka principu cilvēks esi arī attiecībā uz sevi. Piemēram, ja ir runa par atkritumu šķirošanu vai veģetāru dzīvesveidu.
Jā, un gadu laikā esmu redzējis, kā manu tuvāko cilvēku lokā ir mainījusies attieksme pret atkritumu šķirošanu. Pie manām mājām ir tvertnes tikai sadzīves atkritumiem, bet esmu izpētījis, kur var izmest atsevišķi papīru, stiklu un plastiku. Esmu izrēķinājis, ka katru nedēļu nesu tieši kilometru savus sašķirotos atkritumus līdz tuvākajiem konteineriem, lai tos izmestu. Domāju arī, kā mazāk ražot atkritumus. Piemēram, pirkt nefasētas lietas, drēbes iegādāties humpalās. Es ļoti reti pērku jaunas drēbes. Bet, kuras nopērku, nonēsāju atbildīgi.
Saistībā ar gaļas neēšanu... nevienam ar to neuzbāžos. Apzināti gaļu pēdējo reizi ēdu 2012. gada beigās. Sākumā atteicos no industriāli pārstrādātās gaļas. Līdz vienā vakarā vienkārši «noklikšķēja», un es, ēzdams draudzenes tēva sarūpēto medījumu, padomāju – kāpēc es šo daru? Man nevelk un neprasās. Tas filozofiskais pamatojums ir tāds, ka ēdu to, ko varētu nomušīt. Man būtu ļoti sarežģīti iedurt govij vai cūkai. Bet, tā kā bērnībā makšķerēju, ēst zivis man nav problēmu. 
Par principiem runājot, esmu arī par valodas tīrību. Kad uzsāku darbu radio, man bija tā lieliskā iespēja mācīties runu pie aktrises Zanes Daudziņas, kas gada laikā pilnībā mainīja priekšstatu, kā ir jārunā, ja tu esi publiska persona. Esmu bezgala pateicīgs viņai.

Gaļas ēšanu atmeti periodā, kad cīnījies ar veģetatīvo distoniju?
Nē, distonija man bija pirms 10 gadiem. Šajā sakarā kāds portāls pirms dažiem mēnešiem publicēja rakstu ar virsrakstu par manu cīņu ar veģetatīvo distoniju. Skatos, neatbildēts zvans no Kiviča. Rakstu viņam – ko gribēji, uz ko Andris man atbild: gribējis tik izteikt man atbalstu cīņā ar slimību. Sapratu, ka tālāk par virsrakstu nebija tas raksts izlasīts. (Smejas.)

Kā tiki ar to galā?
Ar psihoterapiju. Un iesaku visiem. Man bija nepieciešami divi gadi. Šajā laikā arī esmu sapratis, ka sāp tikai tas, kas trāpa. Ja kāds stāsta, ka esmu pārāk lecīgs vai nesaprotu, ko runāju, man tas netrāpa, jo ir gluži vienaldzīgi.

Daudz dzirdēts, ka atšķirībā no citiem gadiem šogad «Supernovā» ir ļoti vājas dziesmas. Neesi atmetis cerību par Latvijas popmūziku pasaules tirgū?
Patiesībā tikai nesen esmu nodefinējis vienu no savas dzīves augstajiem mērķiem. Gribu piedzīvot brīdi, kad latviešu mākslinieka darbs parādās Anglijas TOP 40 vai Amerikas «Billboard Hot 100». Es arī domāju, kā tam varētu palīdzēt. Sniedzot vērtējumu, rakstot dziesmas vai strādājot radio, varu dot platformu arī kādam jaunam māksliniekam. No visas sirds gribu izvest Latvijas popmūziku pāri robežām. 

DJ Rudd 
•    Īstajā vārdā – Rūdolfs Budze.
•    Dzimis 1984. gada 6. janvārī.
•    «Supernova 2019» žūrijas vadītājs.
•    Ir Radio 5 muzikālās programmas redaktors.
•    Šobrīd: darbs pie grupas «Astro’n’out» albuma, projekta «MESA» albuma un Dona daiļrades.
•    Savs projekts «Bandmaster».