Mums bija kamera un laiks. Recenzija par filmu "Laika tilti"
Vēl nebijis pētījums par Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolu aizved ceļojumā laikā un kino telpā.
Ir dīvaini par filmu teikt «vērtīga», bet tieši šis vārds nāk prātā, domājot par Kristīnes Briedes un Audrjus Stoņa dokumentālo filmu «Laika tilti». Tēma un aplūkoto autoru telpa ir tik plaša, ka tajā ir iespējams tikai mazliet ielūkoties. Taču filma kļūst par apliecinājumu un cieņpilnu pierādījumu tam, kas ir bijis un ko nepieciešams godināt un atcerēties.
Poētiskais dokumentālisms bija jauns pavērsiens dokumentālajā kino un parādīja to, ka metaforu izmantojums palīdz ieraudzīt realitāti vēl citā, simboliskā līmenī. «Laika tilti» stāsta par visu trīs Baltijas valstu režisoriem, kuru darbi savā laikā pārveidoja dokumentālo kino. Turklāt arī pati filma miksē gan dokumentalitāti, gan poētismu, kļūstot par tādu kā veltījumu un piemiņu autoru izdarītajam. Mēs satiekam šos dokumentālistus arī mūsdienās, un viņi dalās ar savām atmiņām un pārdomām, joprojām spējot iemācīt kaut ko jaunu gan par kino, gan par pasaules uztveri.
Veltījums laikabiedriem
«Laika tiltos» izskan doma, ka māksla vienmēr tiek veidota saviem laikabiedriem, jo neviens nevar paredzēt, kādas būs nākamās paaudzes un to uztvere. Pārlaicīga māksla ir brīnums, kuru nevar aprēķināt vai paredzēt.
Taču skatoties latviešu, igauņu un lietuviešu dokumentālo filmu fragmentus, kļūst skaidrs, ka šie kino veidotāji ir iemanījušies izturēt šo laika pārbaudi. Mēs vairs neesam viņu laikabiedri, bet tāpat spējam šos darbus izbaudīt un izjust.
Tiltu radīšana
Filma ir būvēta tā, ka tiešām veidojas nosaukumā minētie «laika tilti» - kopā ar fragmentiem no sešdesmito gadu dokumentālajām filmām mēs redzam arī pašus filmu veidotājus jaunībā. Tad mēs viņus ieraugām mūsdienās, kā arī sastopam dažus no filmu varoņiem.
Poētisms, ko akcentēja šis dokumentālā kino novirziens, vairāk parādās «Laika tiltu» meditatīvajā noskaņā, kas nesteidzīgi ļauj skatītājam izveidot plašu kopskatu un izpratni par to, kas tieši definē poētisko dokumentālismu.
Par kaut ko vairāk
Jau filmas aprakstā tiek izmantots Herca Franka citāts: «Mēs filmējam Zemi, bet atceramies, ka Debesis ir virs mums.» Un tas tiešām arī ir «Laika tiltu» vadmotīvs. Liecība par laiku, kurš ir pagājis, bet kurš ir atstājis pēdas.
Šis nav spraigais dokumentālais kino, pie kā skatītājus ir pieradinājis, piemēram, «Netflix». Bet tas ir stāsts par talantīgiem kino veidotājiem, tas ir viņu portrets un arī fantastiska iespēja redzēt fragmentus no izcila dokumentālā kino klasikas.
«LAIKA TILTI»
Dokumentāla filma, Lietuva, Latvija, Igaunija, 2018
Režisori: Kristīne Briede, Audrjus Stonis
Operatori: Audrjus Kemežis, Valdis Celmiņš, Jānis Šēnbergs, Joseps Matjus, Laisvūns Karvelis
KRITIĶU VIEDOKĻI
KRISTĪNE SIMSONE, PORTĀLĀ «LSM.LV»: SKAISTA UN AIZKUSTINOŠA
****
«Laika tilti» ir skaista un ārkārtīgi aizkustinoša satikšanās ar poētiskā dokumentālisma autoriem un šī strāvojuma tradīciju. Vitāla nozīme filmas vēstījumā ir tās poētiskajai noskaņai – skaidrs, ka šis darbs nevarētu būt pragmatiski informatīvs, jo tas būtu pretrunā ar filmas tēmu un pašizvirzīto uzdevumu.
DITA RIETUMA, NACIONĀLĀ KINO CENTRA VADĪTĀJA: PAMATĪGS DARBS
Pamatīgs darbs, kurā tiek turpināta poētiskā dokumentālā kino tradīcija, stāsts par režisoriem, kuri savulaik aizsāka šo izteiksmes veidu, un viņu filmām. Filma ir tapusi pēdējā brīdī, jo vairāki no filmas varoņiem – Aivars Freimanis un Uldis Brauns – aizgāja mūžībā tās filmēšanas laikā.
