Māsas Legzdiņas šova dēļ neaizlido uz Angliju

Ne žūrijai un mūziķiem no skatuves uzsaukt marinētas sēnītes, ne publiski priecāties par saviem apaļumiem. Tāds ir arī viens no Aijas un Gundegas dzīves vadmotīviem – neķert kreņķi par niekiem. Māsas pasmejas par tiem, kuriem viņas šķiet pārāk apaļīgas, un liek likt aiz auss, ka „... uz diētām jau tādēļ nesēdēs”. Viņas neinteresē negatīvi noskaņotie, un viņas neskatās drūmos politiskos šovus. Tā visa vietā pozitīvi dullās māsas izvēlas uzdziedāt, aizbraukt uz tēva mājām, lai ietu sēnēs vai ābolos, un domāt jaunus, trakus numurus, ar kuriem pārsteigt mūs Latvijas ģimeņu dziedāšanas svētkos – šovā, kuram līdzīgu abas jau gaidījušas sen, lai parādītu savas dullības visai Latvijai.

Dullums no vectētiņa

Māsas Legzdiņas – Gundega un Aija – jau kopš dzimšanas dzīvo Dobeles novada Jaunbērzē. Legzdiņi ir dzimtas uzvārds – māsas savējos pēc kāzām mainījušas, Gundega kļūstot par Strazdu, Aija – par Eidintu. Tomēr šovā abas izvēlējušās startēt ar dzimtas uzvārdu.

„Tā arī vecie skolasbiedri atpazīst – skatās šovu un saprot: „Eu, vai tās nav Legzdiņu meitas?”, „ izvēli skaidro māsas. Gundega ir vecākā no abām, bet kāda gan gadiem esot nozīme!

„Pēc 46. dzimšanas dienas mūsu gadu skaits pārstāja pieaugt,” smej Gundega.

Māsas nupat izlasījušas interviju ar citiem šova dalībniekiem – Vītolu ģimeni – un brīdina, ka viņu stāsts esot pavisam citādāks. Par savu dziedātprasmi abas var pateikties nevis īpašai muzikālai audzināšanai un mūzikas skolām, bet gan Bērzes vidusskolas skolotājai Lūcijai Pinterei, kura tagad kopā ar deju skolotāju esot dāmu lielākās fanes šovā un apgādā māsas ar vecām dziesmu grāmatām, lai ir kur smelties idejas nākamajiem priekšnesumiem.

Uz mūzikas skolu meitenes bērnībā nevarējušas tikt – līdz tai būtu bijis jāiet pārāk liels gabals. Pieticis jau ar to, ka ik dienas bijis kājām jānoiet vairāk nekā četri kilometri uz skolu un tikpat atpakaļ: vasarā – pa taku, ziemā jābrien pa dziļa sniega klātiem Zemgales laukiem uz Jaunbērzes centru. Kā tagad atklāj Aija, reizēm bijis tā, ka spēka vairs nav, ļoti, ļoti salst, bet apstāties nedrīkst.

„Atceros, kā vilkos aiz māsas pa milzīgo, sniegoto tuneli un ar zariņu rakstīju sniegā atvadu vēstuli: „Māšuk, es vairs nevaru, man ir ļoti, ļoti auksti...”, „ atceras Aija.

Dziesma kuplajai Legzdiņu ģimenei nekad nav bijusi sveša, vienīgi žēl, ka  nevienai nav izdevies iemācīties spēlēt kādu instrumentu – jaunībā nopirktā ģitāra tā arī stāvot ielikta skapī. Bet par to, ka zinātu maz dziesmu, neviens no ģimenes gan nevar sūdzēties. Pirmās dziesmas māsām iemācījusi viņu vecmāmiņa – vācu kalpones meita, tāpēc arī dziesmas bijušas vācu valodā. Bet pozitīvo dullumu abas visticamāk mantojušas no vectēva.

„Nebija tādu kāzu, kad vectēvs būtu aizgājis gulēt, nepastrādājis kādu joku – te visiem kabatās bija sabāzis pīrāgus, te gulētājiem sasējis kājas,” lustīgo vīru atceras Aija.

Dziedātprieku abas māsas pēc tam nodevušas saviem bērniem. Abām ir pa dēlam, un Gundegai – arī meita, kura pašlaik strādā Anglijā. Bērnus abas audzinājušas latviskā garā – gan Emīls, gan Matīss, gan Madara zinās citēt latviešu filmas un nodziedāt Raimonda Paula dziesmas.

Kāpēc māsas uz skatuves kāpj divatā, nevis ņemot līdzi bērnus un vīrus?

„Mēs jau esam tās trakākās ģimenē. Sen prasījās kādas tādas trakulības, un beidzot, beidzot ir raidījums, kuram mēs deram!” priecājas Gundega.

Savus jau šovā izdaudzinātos Jančukus – vīrus – māsas pagaidām slēpj, bet kas to zina – varbūt kādā no koncertiem izdosies arī viņus uzvilkt uz skatuves.

Uz Rīgu? Ne par kādu naudu!

Ikdienā Aija strādā par Dobeles novada kultūras nodaļas vadītāju, bet Gundega ir Bēnes 29. veikala vadītāja. Starp citu – Gundega spriež, ka kopš māsu parādīšanās televīzijā veikalam pieaudzis apmeklētāju skaits. Ikviens gribot ienākt apskatīties uz dāmu, kura dzied šovā.

Pēc pirmās uzstāšanās televīzijā visu nākamo pirmdienu pie Gundegas uz veikalu Jaunbērzes iedzīvotāji nākuši ar ziediem.

„Jaunbērzē esam slavenības,” smejas Gundega. Priecē tas, ka visi vietējie atbalsta māsas un ir pilni ar mīļumu un gaišumu – neviens par dāmu uzdrīkstēšanos nerunā sliktu un neapskauž. Gluži otrādi – atbalsts esot kolosāls. Arī darbavietās abām esot ļoti jauki un pretimnākoši kolēģi, kuri saprot, ka māsu dzīve nu šova dēļ mainījusies.

Pēc grūtas darba nedēļas abu lielākā laime ir doties uz tēva mājām – „Rodzēm”, kur Zemgales plašumos iekārtota kārtīga saimniecība ar 30 gotiņām. Katrai no 30 govīm dots savs vārdiņš – ir gan Migla, gan Magnolija, gan Puķe... Ne tā kā citās lielās saimniecībās – tikai numuri.

„Zināt, kā mēs viņas atšķiram? Pēc tesmeņa!” atklāj Aija.

Aiju māte sākumā vēlējusies saukt par Intu, taču vecāki laikus attapušies: „Nē, par Intu nevar, mums taču jau ir gotiņa Inta!” Savukārt Gundegai vārdu devusi vecmāmiņa par godu Annas Brigaderes lugai „Princese Gundega un karalis Brusubārda”.

Bez 30 gotiņām ģimenes saimniecībā ir arī teliņi, truši un vistiņas. Saimniecību galvenokārt aprūpē māsu vecāki. Nav jau tā, ka darbs būtu ļoti ienesīgs – par litru piena varot dabūt vien deviņus santīmus agrāko 18 vietā, bet vecākiem saimniecība ir ļoti mīļa, un atteikties no lopiņiem ģimene netaisās. Vispār māsas esot īsti dabas bērni: Līgovakarā iet raudzīt naktsvijoles, rudenī – sēnēs.

Plašajos Zemgales laukos Legzdiņu mājas ir vienas starp tagad jau austriešiem un dāņiem piederošām zemēm. Arvien vairāk cilvēku izvēlas pamest laukus, bet māsām tas nav ne prātā – abas šeit ir izaugušas, un, kā teikts kādā latviešu filmā: „Kā lai aiziet, ja te viss ir tik mīļš!” Gundega pa nedēļu dzīvo Jaunbērzes centrā, bet, kā klāt brīvdienas, gribas uz saimniecību – viņa liek suņuku riteņa groziņā un brauc uz tēva mājām. Arī abu māsu dēli ir lauksaimnieki, un, kā apgalvo māsas, „... ne par kādu naudu nebrauks uz Rīgu”!

Bēgšana no skatuves un zobārsta krēsla

Latvijas ģimeņu dziedāšanas svētki māsām nav pirmā uzstāšanās reize uz skatuves. Abas dzied vietējā dāmu ansamblī „Ilūzija”, un Aija piedalījusies arī konkursā „Dziesma manai paaudzei”, kur sevi apsteigt ļāvusi vien tagad pazīstamajai dziedātājai Ievai Sutugovai.

Pirms pirmās uzstāšanās dziedošo ģimeņu šovā Aija baidījusies – ka tik māsa neaizlaižas un nenākas dziedāt vienai! Un bailēm bijis pamats – Gundega reiz aizlaidusies no zobārsta krēsla, pēkšņi paziņojot, ka jāiet uz autobusu, savukārt, kad abām kopā bija paredzēts dziedāt konkursā «Dziesma manai paaudzei», Gundega pēkšņi paziņojusi, ka pirms dziedāšanas „... ātri aizies pie friziera”. „Friziera” apmeklējums ieildzis, un Aijai galu galā nācies kāpt uz skatuves vienai. Par laimi dziedošo ģimeņu šovā Gundega nemēģinājusi bēgt, un labi vien ir – dzīvespriecīgajām Legzdiņām, pašām sev par pārsteigumu, izdevies iegūt nedalītas tautas, tostarp paša Raimonda Paula, simpātijas!

„Tagad var arī mirt!” smejoties par Paula izteikto atzinību saka Gundega. Viņai piekrīt arī Aija – pirmo nedēļu laikā, kopš abas pabijušas šovā, dāmas satikušās gan ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru, gan ar eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, gan ar citām augstām amatpersonām, un kur nu vēl Raimonda Paula izteiktā atzinība! Starp citu, vietējo vokālo ansambļu dalībnieces Aijai teikušas, ka ļoti atbalsta māsas šovā, bet tas, ka abas ir izcilā komponista simpātijas, tas gan viņām skaužot!

Abas „paņem” skatītājus ar savu vienkāršumu, gaišumu un, kā pašas smej, ar to, ko tagad tik moderni pieminēt – harizmu.

Tas, ko šovā abas vēl noteikti vēlētos izdarīt, būtu kāpt uz skatuves kā vecā Līzbete un dullā Paulīne no filmas „Tās dullās Paulīnes dēļ”. Galu galā – daudzi jau abas tā iesaukuši, tad kāpēc gan ne?

„Skolotās muzikalitātes mums nav – tad jāatrod kas cits, ko parādīt,” spriež māsas.

Diētas ieturēt netaisās

Uzvara šovā būtu „cūkas laime” – smej māsas, kurām „cūkas laime” nebūt neesot svešs jēdziens.

„Šova anketā bija jautājums – vai mums ir bijusi „cūkas laime”,” atceras māsas. „Atbildējām – jā, šis šovs!”

Ja māsām atkal gadītos „cūkas laime” un abas šovā uzvarētu, par balvas – 10 tūkstošu – izmantošanu abām nav nekādu šaubu. Viņas uzrīkotu Jaunbērzē kārtīgu balli, kurā pašas arī uzstātos, kā pateicību saviem lielākajiem atbalstītājiem – Jaunbērzes iedzīvotājiem. Atbalstītāju pulks ik nedēļas paplašinās – jau pēc pirmajiem šoviem māsas uzaicinātas koncertēt Jelgavā. Un māsas tik brauc un dzied, jo galu galā viņu mērķis taču ir ar dziesmu aizbaidīt krīzi un dāvāt prieku citiem!

„Pelēkajā ikdienā drūmām domām vairs nemaz neatliek laika – kā viena svētdiena galā, otra jau tūlīt klāt,” par šova radīto prieku dzīvē priecājas Aija. Abas ir vienisprātis – mums visiem nepieciešams vairāk pozitīvā. Pārāk daudz televīzijā ir drūmu politisko diskusiju raidījumu, kurus skatoties cilvēki vien kurina sevī naidu pret dzīvi un redz pasauli bezcerīgu.

„Būtu labāk tā vietā parādījuši kādu vecu teātra izrādi!” dusmojas māsas.

Viņas izjūt gandarījumu par padarīto, ja pēc šova kaut viens cilvēks pienāk un pasaka: „Eu, bija baigi labi!” Un labvēļu netrūkstot, bet skauģi un aprunātāji māsas uztrauc vismazāk.

„Ak tad kādam nepatīk, ka mēs esam tādas apalītes? Nu vai ziniet – uz diētām jau nesēdīsimies tikai tāpēc, ka jums nepatīk!” smej dzīvespriecīgās Legzdiņas. „Galvenais – neķert kreņķi. Jā, tagad visiem ir smagi, jo pašreizējie dzīves apstākļi atstāj savu iespaidu, bet vai tāpēc jāstaigā drūmam?”

Pašām īpašu prieku, šovam uzsākoties, sagādājuši dēli, kuri pēc pirmās uzstāšanās abām atsūtījuši sirsnīgas īsziņas. „Mammu, jūs bijāt baigi feinas!” puiši rakstījuši savām mammām. Arī Gundegas meita, kura Anglijā strādā par auklīti, seko mammas gaitām šovā – arī tur, izrādās, rāda LNT, tikai jāiznes antena pagalmā. Meitas auklējamie skatoties un neticot – vai tā patiešām ir tava mamma, kura dzied tur, televizorā?

12. septembrī māsām bija iecerēts braukt pie Madaras ciemos uz Agliju, pat biļetes jau nopirktas, bet, tā kā abas, sev par pārsteigumu, turpinājušas šovu, brauciens izpalicis.

„Kad mūs izsvilps no šova, tad uzreiz brauksim ciemos,” meitai sola Gundega.

ZANE ZAĶĪTE „Rīgas Viļņi” / Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva