Kāpēc Ģelzim vieglāk ar Anži?

Mans vecaistēvs bija Ģederts. Tā kā viņam pašam dēlu nebija, tad, lai iepriecinātu savu tēvu un lai turpinātu dzimtas tradīciju, mamma man iedeva vecātēva vārdu. Tas nāk no Zemgales un pagājušā gadsimta pirmajā pusē bija populārs. Kad skolas laikā man bija uzdevums izpētīt sava vārda izcelsmi, atklāju, ka tam ir saistība ar vācu personvārdu Gothards. Latvijā gan tas ir reti sastopams, un savā dzīvē līdz šim esmu saticis vēl tikai divus Ģedertus. Tādēļ, ja ir savārītas ziepes un kāds pasaka, ka Ģederts bijis vainīgs, tad ļoti iespējams, ka tas būšu bijis es! (Smejas.)

Ir! Bieži vien, kad nosaucu savu vārdu un pasaku, ka mani sauc Ģederts, tad kā likums seko jautājums: „Kā, lūdzu?” Cilvēki parasti ir izbrīnīti. Īpaši sarežģīti ir ar ārzemniekam. Viņiem grūtības parasti sagādā skaņas „ģ” izrunāšana. Protams, tad es vienmēr izstāstu, kā manu vārdu pareizi jāizrunā, bet mani neskumdina, ja tas nesanāk. Nu ir tas mans vārds sarežģīts! Bet vispār domāju, ka cilvēka vārds ļoti spēcīgi ietekmē viņa personību...

Es noteikti esmu kārtīgs, reizēm arī nedaudz kautrīgs. Man ļoti patīk būt prožektoru gaismā, bet ne pātmērīgi ilgi... Lai gan tas skan pretrunīgi, zinot to, ka esmu televīzijas cilvēks, bet man tikai nedaudz patīk būt uzmanības centrā!

Man ļoti svarīgas ir ģimenes vērtības un patīk būt „piesietam pie vietas”. Man arī patīk būt profesionālim savā jomā, tajā, ko daru. Es dievinu humoru, un man patīk jokoties. Labprāt arī izklaidējos, neesmu tikai tāds „urbējs” darbā.

Kas tevi „piesien pie vietas”?

Mana draudzene Marta! Ar viņu satiekos jau ceturto gadu. Marta studē vizuālo komunikāciju Mākslas akadēmijas 3. kursā. Tā kā viņas joma nedaudz sasaucas ar manējo, mums vienam ar otru ir interesanti. Dažkārt Marta man kaut ko pajautā, citreiz es viņai...

Mēs dzīvojam kopā, īrējam dzīvokli tepat Rīgas centrā un audzinām mājdzīvnieciņu –pundurtrusi Koko. Savu mīluli iegādājāmies pirms diviem gadiem, kad tāpat, neko pat nedomājot pirkt, iegriezāmies zooveikalā. Ideja par trusi nāca pēkšņi – vienkārši apspriedāmies un nolēmām, ka ņemam! Tagad mums ir Koko, kurš mūsu dzīvoklī rada tādu foršu, mājīgu atmosfēru.

Līdz piecu gadu vecumam dzīvoju Veidenbauma ielā, tagadējā Baznīcas ielā. Pēc tam dzīvoju Čiekurkalnā, bet tagad – atkal Rīgas centrā. Čiekurkalnā man kā puikam bija daudz ko darīt, varēja gan izkauties, gan ar draugiem bumbu uzspēlēt, gan pa būvmateriāliem palēkāt. Tomēr nevaru teikt, ka esmu tāds simtprocentīgs rīdzinieks, jo maniem vecākiem pieder lauku īpašums Cēsu rajona Āraišos, kur bērnībā pavadīju katru vasaras brīvlaiku. Tur paguvu gan nedarbus sastrādāt, gan dažādus vasaras darbus apdarīt – pļāvu zāli, vācu sienu, raku. Var teikt, ka esmu pa pusei rīdzinieks.

Man bija Rīgas Centra humanitārās ģimnāzijas, kādreizējās 50. vidusskolas, atestāts un labas zināšanas humanitārajos priekšmetos, tādēļ iestājos stradiņos un sāku studēt sabiedriskās attiecības. Tad, studiju laikā, sāku šīs sabiedriskās attiecības izlietot praksē. Kad jau divus gadus biju strādājis Sabiedrisko attiecību aģentūrā, vēlējos pamainīt nodarbošanos un sāku meklēt citu darbavietu. Un tad kā no zila gaisa man nāca negaidīts piedāvājums no Latvijas Radio. Piezvanīja  Ziņu dienesta vadītājs un piedāvāja nākt lasīt ziņas, un es piekritu. Toreiz pat neaptvēru, uz ko parakstos.

Pirmie soļi diktora darbā man bija grūti, tomēr kaut kas tajā būšanā aizķēra, un es sapratu, ka šis darbs man ir kā radīts. Visvairāk man patīk adrenalīns, kas pārņem, sākot darbu tiešraidē.

Pēc Latvijas Radio laika nāca studijas Anglijā, kur maģistratūrā padziļināti studēju radio vēsturi. Prakses laikā radās iespēja pastrādāt „BBC World Service”. Pēc atgriešanās Latvijā sāku sadarbību ar TV3. Vispirms darbojos kā korespondents, bet tad man piedāvāja uz laiku tiešraidē aizvietot Ēriku Niedru. Tā tas pamazām attīstījās. Esmu pārī ar Kristīni Anži. Tādēļ dažkārt, kad man ir jāaizstāj Ēriks un jāvada ziņas kopā ar Agnesi, ir grūtāk, jo neesam sastrādājušies un nezinām otra iemaņas, rīcību dažādās situācijās. Reizēm gadās arī kuriozi, nelieli starpgadījumi, piemēram, pārraides laikā no auss mēdz izkrist mikrofons vai nokrīt pedālis. Nesen, padzēries ūdeni, skatos, ka tūlīt sāksies tiešraide, man jau saka: „Ģedert, uzmanies!”, un es to krūzi vairs nevaru paspēt nolikt. Iebāzu to azotē. Tā ir tā televīzijas specifika, jo nemitīgi jādomā par šādām mazām niansītēm.

Mani interesē gadījumi, kad kāds notikums ir skāris cilvēkus personīgi. Piemēram, piensaimniecības krīze. Mēs bijām aizbraukuši pie kādas ģimenes Jelgavas rajonā. Viņi bija zaudējuši visu – gan māju, gan nesen uzbūvēto fermu, un, protams, ka tā bija traģēdija. Man kā žurnālistam savukārt veidot šādus materiālus ir interesanti, jo tā varu parādīt, kā politiskie lēmumi ietekmē cilvēkus. Protams, tajā visā ir jāievēro ētiskā puse, bet tā sliktā ziņa jau ir mana dienišķā maize…

Jā, tā ir, bet es domāju, ka ziņām nemaz nevajadzētu būt pozitīvām. Visas tās pozitīvisma kampaņas... Nedod, Dievs, lai kaut kas tamlīdzīgs atkārtojas! Tas viss man rada šķebinošu dūšu, jo galu galā – ziņām ir jābūt tādām, kādas tās ir. Protams, var runāt par to, cik daudz ir tā negatīvisma... Ja ziņu pārraidē nemitīgi tiek skandināts par to, cik cilvēkiem ir grūti un slikti un nav nevienas pašas vieglās, uzmundrinošās ziņas, tad skatītājiem nav forši skatīties, un arī man pašam nav prieks sēdēt studijā, ja viss tikai jūk un brūk.

Iedomājies, kāda būtu ideālā ziņa, kuru tu gribētu cilvēkiem pavēstīt?

Protams, es tagad fantazēju, bet es nekad negribētu stāstīt par to, ka kāda no Rīgas ielām tiks pārdēvēta kāda Krievijas funkcionāra vārdā. Es gribētu ziņot, piemēram, par to, ka Latvijā cilvēkiem ir iespējas saņemt lielāku atalgojumu, un tas ir labs stimuls mūsu aizbraukušajiem atkal atgriezties Dzimtenē... Īpaši jauniešiem. Tas ir tas, par ko es kā žurnālists tuvākajā nākotnē ļoti gribētu pavēstīt.

Tavs veikums žurnālistikā 2008. gadā tika novērtēts ar apbalvojumu „Žurnālistikas cerība”. Tāds veiksmīgs starts, vai ne?

Šis apbalvojums man bija pārsteigums! Tas notika pērn, kad es tikai pavisam nesen biju sācis strādāt televīzijā. Izveidoju sižetu un nolēmu piedalīties konkursā. Kad uzvarēju, sajūta bija ļoti patīkama! Man šķiet, ka katram patīk, ja uzsit uz pleca un pasaka, ka tas, ko dari, ir labi. Atzinība ir liela balva, kas ļoti motivē turpināt, attīstīties un augt, un dažkārt šāds apbalvojums var būt pat vērtīgāks par algas pielikumu vai prēmiju.