Dzīve pēc šova. Jānis Vītols: „Mēs neesam meža dīvainīši!”
Jāatzīst, ka sākotnēji arī mums Vītolu ģimene, maigi sakot, likās tāda kā dīvaina, ne no šīs pasaules. Taču patiesībā izrādās, ka Vītoli tik tiešām ir normāli, sakarīgi ļaudis.
Bites palikušas novārtā
Šovs beidzies, laiks atgriezties vecajās sliedēs. Vai dzīvē kaut kas tagad ir mainījies?
Trīs mēneši pagāja šovā. Tāpēc ir ļoti daudz darbu, kas bija iesākti, un tagad tos vajadzētu pabeigt. Piemēram, rudenī sākām mājās remontu, bet tagad jau nāk ziema, un nekas vēl nav izdarīts. Iedomājoties par visiem neizdarītajiem darbiem, pat sirds sāp! Visvairāk bēdājos par savām bitēm. Cukurs bitēm ziemai ir sarūpēts, bet vēl nav izbarots. Vienīgā izeja no visām šīm problēmām ir — vairs nedomāt par savām vajadzībām un darbiem, bet par tām iecerēm, kuras nu mums jāveic to cilvēku labā, kuriem mūsu dziesmas ir vajadzīgas.
Mēs varējām būt visādi — gan dulli, gan jautri. Ģimenē jaunieši ir pietiekami sprigani, un es viņus nekādos rāmjos neturu. Taču, klausoties tajos cilvēkos, kam patīk mūsu dziesmas, mēs, visa ģimene, kopā sajutām, ka ļaudīm vajadzīga tieši šāda mūzika. Tāpēc mēs šovā nenovirzījāmies no savas tēmas, nelēkājām visādiem stiliem pakaļ, bet gājām savu ceļu. Diemžēl šovā nepaspējām parādīt visas dziesmas, ko gribējām.
Mēs šovā piedalījāmies, ne jau lai uzvarētu. Patiešām mums tas nebija svarīgi. Visu laiku sev jautājām — turpināt šo sevis izspiešanu vai ne? Jo slodze patiešām bija nežēlīga, vienlaikus taču ierakstījām arī albumu.
Dzīve pēc šova
No meža neesam iznākuši
Izvēle nav grūta. Patiesībā mēs visu laiku esam dzīvojuši sabiedrībai. Varbūt tas šķitīs neticami, bet arī mūsu privātā dzīvē visu laiku tika dzīvota citiem. Nedzīvojām noslēgti, draudzējāmies ar daudziem ļaudīm. Lielāko daļu no savas dzīves, laika, pūliņiem, enerģijas arī līdz šim esam veltījuši sabiedriskām lietām.
Mēs neesam nekādi meža dīvainīši, meža ļaudis, kas nez no kurienes pēkšņi izlīduši. Nepavisam tā nav! Mēs esam bijuši sabiedrībā, daudz uzstājušies, tikai līdz šim mūsu dzīve nav atspoguļota medijos. Mēs neesam nekādi vientuļnieki! Mums apkārt ir daudz draugu, kuri mūs saprot, ir kopā ar mums. Un pēdējos gados tādu cilvēku ir arvien vairāk. Tāpēc jūtamies komfortabli. Protams, nokļūšana šovā mums bija kas jauns, tāpēc izjutām diskomfortu, bet, cerams, ka ar to esam tikuši galā. Galvenais — nevajag lasīt komentārus internetā. Bet es jau zināju: jo tuvāk būsim finālam, jo būs visādas atsauksmes. Galvenais darīt to, kas mums bija jādara. Un mēs to veicām.
Forša sajūta — viens cikls ir beidzies. Un gandarījums, ka beidzies sekmīgi. Nu sāksies nākamais cikls. Turpināsim kalpot sabiedrībai. Tagad, pēc šova iegūstot publicitāti, mums vairāk paveras vairāk iespēju darīt to, ko esam vēlējušies. Šovs mums nobruģējis ceļu iecerēto paveikt vairāk. Ne tikai sapņu līmenī.
Vai tagad spēka pietiks?
Nu.... Par to nešaubos, jo nu mums taču ir izvēle, kam dot priekšroku. Bet, ja es redzu, ka desmit cilvēku vidū ir vismaz viens cilvēks, kuram vajag to, ko viņam sniedzu, tad es to darīšu. Kaut arī tie pārējie deviņi smiesies.
Krīzē Vītoli izdzīvos
No kā Vītoli dzīvo, kur pelna naudu? Vai tiešām tikai no savas lauku saimniecības?
Pārsvarā — jā! Mēs ne tikai sevi uzturam ar savu saimniecību, bet arī Rīgā dzīvojošos radus apgādājam. Mums ir lieliska naturālā saimniecība. Ja notiks vispasaules ekonomiskā krīze, tā mūs neskars. Un vēl — sieva Dace ir skolotāja, saņem algu.
Nodarbojamies pilnībā ar ekoloģisko lauksaimniecību, jo pārsvarā visi darbi tiek izdarīti ar zirgu, traktors gandrīz vai netiek izmantots. Agrāk, kad bērni vēl bija mazi, audzējām ekoloģiskos dārzeņus pārdošanai, taču secinājām, ka tās ir pārāk lielas klapatas un finansiālā atdeve — maza. Cilvēki pie mums vēl šādu pārtiku nenovērtē. Ja dzīvotu, piemēram, Vācijā, tad gan peļņa būtu laba.
Kā, pats būdams rīdzinieks, samācījies lauku darbus?
Mani vecvecāki sirdī bija visīstākie laucinieki. Kaut arī kara dēļ bija spiesti sākt dzīvot Rīgas pievārtē, viņi pamanījās nodarboties ar zemkopību, bija pašiem savs zirgs. Tāpēc arī man lauku dzīve nebija sveša. Lai gan, kad nolēmu pārcelties uz laukiem, sapratu, ka daudz ko nemāku, ka daudz kas vēl jāapgūst. Tāpēc vispirms gadu veltīju mācībām. Piemēram, apguvu dārzeņu audzēšanu, izlasīju veselu kaudzi grāmatu, mācījos biškopības tehnikumā par biškopi. Sagatavoju sevi dzīvei laukos un tikai tad devos prom no Rīgas. Man patīk nodarboties ar lauksaimniecību, visu kaut ko stādīt un vērot, kas izaugs. Piemēram, pirmajos gados laukos audzējām visādus tādus dārzeņus, ko tolaik Rīgā pat redzējuši nebijām, Latvijā tie vēl nebija populāri. Piemēram, brokoļus, papriku, spinātus...
Ar bērniem viss kārtībā
Ir liela atšķirība — dzīvot laukos savu dzīvi un tad nokļūt lielpilsētā. Saprotams, jūs abi ar sievu Daci bijāt rīdzinieki un tikai tad, kad bērni bija mazi, pārcēlāties uz laukiem. Bērni pilnībā uzauga jūsu vidē, taču nu vecākās atvases jau dzīvo atsevišķi. Bet, kā zināms, pilsētās jaunieši ir diezgan skarbi, un tajā vidē citādi domājošos pieņem nelabprāt. Kā jūsu bērniem veicās?
Bērni mācījās Druvienas pamatskolā, bet laukos viss ir citādi, patiesāk. Skolā visi skolēni bija kā viena liela ģimene — lielākie pieskatīja mazākos, cits citam palīdzēja mācībās... Faktiski mēs no vienas mazākas ģimenes atdevām bērnus lielākai ģimenei. Un viss bija normāli. Piemēram, mēs ģimenē esam veģetārieši. Bērni uz skolu ņēma līdzi savu pārtiku, un pirmajās dienās pārējie uz to raudzījās ar aizdomām. Bet ar laiku pierada.
Bet tā jau ir. Viss jaunais vienmēr liekas dīvains un nesaprotams. Taču ar laiku to pieņem un pat atzīst par labu. Arī mūs šova pirmajos raidījumos nesaprata. Pat mūsu draugi nesaprata, kāpēc esam televīzijā, ko tur darām. Uzskatīja, ka ar savu parādīšanos televīzijā mēs tikai sevi aptraipām. Bet beigu beigās cilvēki pie mums pierada. Lai gan jau pēc pāris raidījumiem teica — nu, ko viņi tur visu laiku gaudo. Kaut arī sākotnēji par šīm „gaudu” dziesmām sajūsminājās. Taču tas ir tikai normāli. Tas ir tāpat kā ar slāpēm — pirmajā brīdī ūdeni dzer ar baudu, bet tad jau sāc domāt, vai gribi dzert vēl vienu krūzīti. Ar mums bija līdzīgi. Cilvēki bija izslāpuši pēc šādas mūzikas, bet jau pēc pāris raidījumiem pierada — remdēja slāpes. Taču beigās atklājās, ka tomēr vajag vēl. Ka bez tā nevar. Par to liecināja mūsu uzvara.
Un nav jau tā, ka mūsu bērni Rīgā justos slikti. Viss ir kārtībā. Piemēram, Rasai klājas labi. Viņai Rīgā ir milzum daudz draugu. Mēs neesam nekādi vientuļnieki.
Vītolu ģimenes Šūpuļdziesma
