Lauris Reiniks intervē pats sevi! INTERVIJA

Lauris Reiniks atgriežas uz Eirodziesmas skatuves

Laura Reinika dziesma „Your Morning Lullaby” ir iekļuvusi Latvijas Eirovīzijas nacionālās atlases „Eirodziesma 2010” finālā, kas notiks 27. februārī Ventspilī, teātra namā „Jūras vārti”. Pirms lielā notikuma Lauris ar prieku sniedz atbildes uz visbiežāk uzdotajiem jautājumiem šajā sakarā.

Par ko ir tava dziesma „Your Morning Lullaby”?

Dziesma ir par cerībām un par to, ar ko mēs visi saskaramies, ilgāku laiku esot prom no mājām. Mums parasti nepietrūkst visas pilsētas, ciemata vai valsts. Tas, kā mums pietrūkst visvairāk, ir mazās, sīkās lietiņas no mājām vai tuvajiem cilvēkiem. Tās ir tās, kuras atceroties, paliek silti ap sirdi un iezogas pozitīvas skumjas un ilgas pēc mājām. “Your Morning Lullaby” nozīmē “Tava rīta šūpuļdziesma”, un tas ir stāsts par puisi, kurš ir spiests doties prom no mājām un, atrodoties svešumā, skumst pēc dziesmiņas, kuru viņa draudzene mājās mēdza dungot no rītiem ausī, ar domu, “pagulēsim nedaudz ilgāk, nesteidzies vēl prom”. Viņš šo dungojamo dziesmiņu bez vārdiem nosauca par “rīta šūpuļdziesmu”. Un viņi abi zina, ka viss, kas viņiem ir, tā ir cerība, ka vienu dienu viņš varēs atgriezties, un viss būs atkal kārtībā. Sākumā, rakstot šo tekstu, man galvā bija stāsts par karavīru, kurš dodas misijā, bet, kad viss jau bija gatavs un ierakstīts, es sapratu, ka patiesībā tas ir daudz plašāks stāsts, kas ļoti sasaucas ar mūsdienu situāciju Latvijā. Un es kā Latvijas patriots, kurš joprojām tic, ka viss būs labi, to ļoti pārdzīvoju. Starp citu, dziesma ir ierakstīta arī latviešu un krievu valodā ar nosaukumu "Nebeidzamais stāsts" un "Прерванный Романс". Varētu teikt, ka šīs ir veltījums visiem aizbraucējiem no Latvijas un tiem, kas viņus gaida mājās.

Kāpēc pēc 7 gadu pārtraukuma esi nolēmis atkal pats kāpt un dziedāt uz Eirovīzijas skatuves?

Vispirms es gribu teikt, ka man ir liels prieks, ka Latvijas TV šajos grūtajos laikos tomēr atrada finansējumu, lai mūsu valsts piedalītos Eirovīzijā arī šogad. Jā, ir pagājuši 7 gadi, lai gan konkursā dažādās lomās esmu bijis iesaistīts visu šo laiku. Šogad esmu nolēmis izpildīt dziesmu pats, jo man ir ko teikt un tagad jūtos tam tik nobriedis un gatavs kā nekad. Lielā mērā tam par pamatu bija arī Eiropas kolēģu ieteikums un uzmundrinājums šo dziesmu iesniegt konkursam. Viņuprāt, tā ir ļoti melodiska un idejiski ļoti tuva un saprotama jebkuram cilvēkam. Un es kā dziesmas autors šo tēmu ļoti izjūtu un sapratu, ka šis stāsts ir jāstāsta man pašam. Es nevaru piedāvāt izpildīt dziesmu kādam, kuram tas neko nenozīmē, jo skatītājs jutīs, ka tas nav īsti un ticami. Es šīs sajūtas visspilgtāk iepazinu jau pusaudžu gadu vecumā, kad pirmo reizi devos prom no Latvijas, lai mācītos vidusskolā Amerikā. Joprojām ik pa laikam tās dažādās izpausmēs atgriežas.

Vai šī dziesma tika rakstīta speciāli Eirovīzijai?

Sākumā ne, jo šo dziesmu es uzrakstīju jau pavasarī, kad tikko bija beigusies Eirovīzija Krievijā un es biju galīgi saskumis daudzu iemeslu dēļ. Pēc tam gan doma par Eirovīziju parādījās, un, man šķiet, nevienu dziesmu es neesmu tā izlolojis un tik ilgi pie tās strādājis, lai galu galā tā skanētu tieši tā, kā tagad. Tāpēc man ir jāsaka liels paldies diriģentam Aigaram Āboliņam, kurš lieliski izjūt manu mūziku un radīja skaistus stīgu instrumentu aranžējumus un studijā ar saviem orķestra mūziķiem to ierakstīja. Pēc tam to visu kopā salika mans uzticamais producents Gints Stankevičs. Katrā gadījumā visi iesaistītie cilvēki padarīja lielisku darbu, un es viņiem esmu ļoti pateicīgs.

Vai ir jau doma par priekšnesumu uz skatuves?

Jā, arī par to mēs esam domājuši, radot un tad atmetot dažādas idejas. Esam nolēmuši, ka priekšnesuma galvenais motīvs un ideja būs “cerība”, jeb “Hope”, kas ir arī dziesmas stāsta pamatā. Visu jau nevar vēl atklāt, bet gribas, lai sanāk saprotams, gaumīgs, emocionāls un nepārspīlēts priekšnesums. Jo ļoti viegli ir visu sabojāt, ja uz skatuves ir pārbāzts ar dažādiem elementiem un šoviem, kuru starpā pazūd pats galvenais - dziesma un stāsts. Es ceru, ka tas izdosies. Un te man jāsaka liels paldies Agrim Daņiļevičam, kurš manas idejas realizē priekšnesuma horeogrāfijā. Starp citu, Agrim šī ir pirmā Eirovīzijas pieredze. Un otrs paldies ir lieliskajai tērpu māksliniecei Birutai Vainovskai, ar kuru sadarbojos jau kopš „Dejo ar zvaigzni” laikiem, kad Biruta mums ar Sašu veidoja šovam tērpus. Interesanti, ka viena no manām bekvokālistēm uz skatuves būs Inga Puhova, kuru atceramies kā Soho no pirmā realitātes šova "Fabrika". Inga jau 5 gadus dzīvo un darbojas Losandželosā, ASV, bet tagad ir atbraukusi uz Latviju ciemos un Eirovīzijā būs kopā ar mani. Man apkārt ir lieliska komanda.

Eirovīzijā tu esi piedalījies gan kā autors, gan rezultātu paziņotājs, gan arī savulaik grupas FLY sastāvā uzstājies lielajā finālā Rīgā. Vai pa šiem gadiem esi kaut ko jaunu sapratis, iemācījies? Kur ir veiksmes atslēga?

Es visu laiku kaut ko jaunu mācos un uzzinu. Un, protams, esmu daudz ko sapratis. Pirmais un galvenais ir, ka Eirovīzija ir šovs un dziesmu konkurss, kas pēdējos gados iezīmējas arvien vairāk. Un šovos mūs pēdējā laikā visvairāk uzrunā īstas un neuzspēlētas lietas. Starp citu, es tagad ļoti labi saprotu, kāpēc mums ar FLY toreiz lielajā Eirovīzijā negāja tik labi. Katrs atsevišķi mēs toreiz bijām un, paldies Dievam, esam joprojām veiksmīgi un strādājoši skatuves mākslinieki. Toreiz, 2003. gadā, izveidojot šādu trio, iespējams, mēs nebijām paši, un dziesmas vēstījums neuzrunāja Eiropas klausītājus. Es pēc tam baigi pārdzīvoju un neko nesapratu, jo likās, ka mēs izdarījām visu, kā Eirovīzijā it kā vajadzētu. Atceros, kā banketā Skonto hallē iedzēru vienu kokteili un nevarēju vairs saturēt valdītās emocijas. Oi, tas bija skumji, jo man likās, ka esam pievīluši Latviju. Bet labā ziņa ir, ka toreiz mēs guvām milzu rūdījumu un pieredzi, un cilvēku atbalsts un līdzpārdzīvojums ļoti palīdzēja. Un interesanti, ka Eirovīzijas fani mūs joprojām ļoti labi atceras un uzskata, ka mūs toreiz nepamatoti nenovērtēja. Tagad man šķiet, ka viss laikam notika tieši tā, kā tam bija jānotiek. Manu mājaslapu joprojām regulāri apmeklē cilvēki no Eiropas valstīm, seko līdzi visiem jaunumiem. Šogad no Zviedrijas vieni autori mani uzrunāja, lai es izpildu viņu komponēto balādi Zviedrijas Eirovīzijai, bet es atteicos, jo man jau bija sava dziesma. No Brazīlijas nesen atrakstīja, ka gribot iztulkot manu duetu ar Aishu “Pasakā”. Viss notika toreiz un notiek joprojām. Un tas ir forši.

Ko tu darīsi, ja tev būs iespēja pārstāvēt Latviju Eirovīzijā 2010 Oslo?

Eirovīzija ir lielākais šovs Eiropā, un Latvijas vārds tajā reizi gadā izskan noteikti. Bet to visu var izmantot mūsu valstij par labu. Es censtos ne tikai parādīt labu priekšnesumu, bet arī pilnā mērā izmantot Eirovīzijas iespējas, lai reklamētu Latviju, un atvilinātu tūristus pie mums. Ja visu pārdomā, tad tas varētu nostrādāt. Uz konkursu vienmēr sabrauc simtiem žurnālistu no visas Eiropas. Ir gan preses konferences, gan valstu prezentācijas pasākumu ballītes. Un, ja man skatītāji Latvijā noticēs, es darīšu visu iespējamo, lai Latvijas vārds daudziem paliktu atmiņā ar kaut ko labu, skaistu un interesantu. Un es domāju, ka liekot lietā manu visu šo gadu laikā gūto pieredzi, es to varētu izdarīt. Uz mutes es neesmu kritis, es mīlu mūziku, Latviju, man patīk cilvēki un kontaktēties ar tiem, un es runāju brīvi arī angliski un krieviski. Starp citu, daudzi komentētāji paši arī atrodas uz vietas, un ja viņus izdodas pārliecināt un uzrunāt, tad dziesmas un mākslinieka pieteikums konkursā var būt īpaši labvēlīgs un nostrādāt uz skatītajiem pie TV ekrāna. Visur un vienmēr galvenais ir cilvēciskais faktors, kas arī man ir galvenais. Interesanti un patīkami, ka pie mums fināls vēl tikai priekšā, bet divas lielas vValstis manas uzvaras gadījumā jau ir izteikušas piedāvājumu man kā viesim savos Eirovīzijas finālos izpildīt "Your Morning Lullaby", jo viņiem tā ļoti patīk. Tad jau redzēs, kā būs, bet ideju kā reklamēt Rīgu un Latviju man ir daudz.

Tev jau ir izdevies popularizēt Latvijas vārdu dažādās valstīs. Pērn Īrijas TV, kad tava dziesma viņu Eirovīzijā ieguva 2. vietu, un pirms tam amerikāņu TV kanāls ABC Kalifornijā izveidoja sižetu par tevi. Kā tas bija?

Īrijas TV tas bija jautri, kad es tiešraidē sāku stāstīt nevis par dziesmu, bet vispirms populārajam amerikāņu TV šovmenim Džerijam Springeram skaidroju, kur īsti Latvija atrodas. Un beigās viņš teica, ka tagad nekad neaizmirsīs, ka Latvija ir Ziemeļeiropā. Es zinu, ka Īrijas latviešiem par to bija liels prieks. Un man pašam arī. Un zini - smieklīgi, bet man vienmēr pārskrien skudriņas, kad ārzemju medijos saka Latvia vai Lettland, vai Letonia. Es pat esmu iemācījies dažādās valodās teikt Latvija, lai nebūtu pārpratumu un mūs nejauktu ar Lietuvu. Bet par amerikāņu ABC tas bija mans sapnis, un nevis, lai mani parāda, bet gan Latviju piemin, jo nu nav mums iespēju nokļūt viņu ziņās ar saviem notikumiem no Latvijas. Bet sapnis par Latviju Amerikas ziņās man nu ir piepildījies. Un vieglā kontekstā, nevis ar kaut ko negatīvu vai traģisku.

Lauris Reiniks ABC7 ziņās Kalifornijā, ASV, 2008. gadā.

Daži mēdz salīdzināt Eirovīziju ar "Jauno vilni". Kā tu uz to raugies, un vai nedomā arī par to?

Manā skatījumā tie ir divi atšķirīgi konkursi, kurus nevar un nevajag salīdzināt. Vienīgais kopīgais ir fakts, ka tajos piedalās cilvēki no dažādām valstīm. Eirovīzija ir dziesmu konkurss, kur galvenais ir emocijas, stāsti un dziesmas. Un tas viss ir savu ideju atspoguļojums priekšnesumos. Savukārt "Jaunais vilnis" ir viens no vokālistu konkursiem, kuru principā ir daudz, bet šo translē liela Krievijas TV, dalībniekus koriģē un izveido pa savai gaumei režisors, vērtē konkrēti žūrijas pārstāvji. Ja atceramies, Dima Bilans "Jaunajā vilnī" ieguva 4. vietu, bet uzvarēja Eirovīzijā. Šādu konkursu es labprāt skatos, turu īkšķus par savējiem un priecājos, ka tas popularizē Jūrmalu un nes pilsētai daudz naudas, bet piedalīties vai iet uz atlasēm nedomāju, jo, pirmkārt, esmu ārā no vecuma grupas, un, otrkārt, nekad neesmu uzskatījis sevi par baigo vokālo “virtuozauru”. Neesmu šī konkursa formāts. Esmu ieguvis akadēmisko izglītību Jelgavas mūzikas koledžā, darbojos popmūzikā, komponēju savu mūziku, izpildu to, kā jūtu. Man prieks, ja tā uzrunā un cilvēki klausās un gaida jaunas dziesmas. Un es ar prieku to daru. Es vienmēr esmu cienījis savu klausītājus, jo bez viņiem es nebūtu nekas.

Ko tu gribētu teikt visiem, kas Eirodziesmas vakarā skatīsies konkursu un izdarīs lēmumu?

Es gribētu ieteikt cilvēkiem ieklausīties savās sirdīs un sekot emocijām. Bieži vien mēs domājam, vai sapratīs Eiropa vai ne, bet Eiropā ir tādi paši cilvēki kā Latvijā. Dzīvo pilsētās,  ciematos, laukos un vērtē un klausās tieši tāpat kā mēs, balstoties uz sajūtām un emocijām. Ja man jārunā par sevi, tad es aicinātu mani atbalstīt nevis tāpēc, ka jums ir patikusi kāda mana iepriekšējā dziesma vai kas cits, ko esmu darījis, bet gan, ja jūs uzrunā vai aizkustina šī konkrētā dziesma un priekšnesums, jo tas ir tas, ko redzēs un vērtēs Eiropas skatītāji. Es, protams, būšu ārkārtīgi priecīgs, ja skatītāji tāpat kā es noticēs šai dziesmai un tam, ka tā varētu nest veiksmi. Un ja visi kopā ticēs, tad tas dos spēku un nesīs augļus. Man šobrīd galvenais, lai izdodas labs priekšnesums, lai labi skan, un skatītāji uztver šo mūsu muzikālo vēstījumu.

Vai tu joprojām uztraucies pirms izej uz skatuves?

Jā, vienmēr. Es tur neko nevaru padarīt. Lai kāds būtu mans uzdevums uz skatuves, es vienmēr īsi pirms uznāciena ļoti uztraucos, un pat vēl pirmās sekundes esot uz skatuves tas ir kopā ar mani. Bet tad sākot darboties, tas aiziet prom. Galvenais ir iemācīties noslēpt to uztraukumu, jo skatītājam tas nav jāredz. Es vēl joprojām mācos :) Bet es zinu, ka uztraukumam ir jābūt, jo tas nozīme, ka tu ej uz skatuvi ar atbildības sajūtu un tev nav vienalga. Jāsāk nopietni uztraukties tad, kad šis uztraukums vairs nav. Tad gan kaut kas vairs nav labi. Sanāk, ka ar mani viss ir ok. Es joprojām uztraucos :)

Laura Reinika Eirovīzijas dziesma „Your Morning Lullaby”

Kasjauns.lv/Foto: no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva