Miljardiera Abramoviča mīlas dzīve. Ko par viņu saka bijušās sievas
Krievu izcelsmes miljardieris Romans Abramovičs (43) ir viens no bagātākajiem cilvēkiem pasaulē. Taču reti kurš zina, ka viņa pirmā sieva dzīvo mazā dzīvoklīti Maskavā un uzskata, ka viņš „nespēj nopirkt ilgstošu mīlestību un laimi.”
Miljardiera ekstravagantā svaidīšanās ar naudu jau ir kļuvusi leģendāra. Tā, piemēram, nesen Romans apmeklējis kādu Ņujorkas restorānu, kur viņam atnests 47 222 dolāru liels rēķins. Oligarha sejā pēc rēķina atnešanas neesot pakustējies ne vaibsts. „Nello’s”, kas ir viens no labākajiem itāļu restorāniem Ņujorkā, vadītājs detalizēti izklāstījis to, kā futbola kluba „Chelsea” īpašnieks, viņa draudzene Daša Žukova, dēls Arkādijs un trīs biznesa partneri dzēruši pasaulē labākos vīnus, baudījuši trifeles, teļa gaļu, jūras veltes un makaronus. Restorāna īpašnieks Nello Balana pastāstīja: „Kad viņi sāka veikt pasūtījumu, kļuva skaidrs, ka viņus vairāk interesē profesionalitāte un nevainojamība nekā cena.” Aculiecinieks stāsta, ka Abramovičs pat uzaci nepacēla, kad pēc 79 minūšu ilgās mielošanās viņam atnesa rēķinu. Miljardieris vien laipni pajautājis, vai rēķinā iekļauta apkalpošanas maksa. Dzeramnaudā viņš atstāja septiņus tūkstošus dolāru
Taču ne mazāk interesanta ir arī viņa mīlas dzīve. Pašreiz Abramovičs jau trīs gadus ir kopā ar Dašu Žukovu. Krievu sabiedrības dāmai un modes dizainerei pieder savs modernās mākslas centrs Garāža Maskavā. Jaunā sieviete šo sapni īstenojusi 2008. gada vasarā.
Miljardiera Abramoviča mīlas dzīve
Romans Abramovičs un Olga Lisova iepazinās 1987. gada vasarā. Viņam tolaik bija 20 gadu, bet augsta ranga diplomāta meitai — 23. Simpātisko ģeoloģijas studenti viņš pirmoreiz ieraudzīja restorānā Komi republikā. Romans tolaik bija kautrīgs un, baidoties no atraidījuma, aizsūtīja draugu, lai tas pavaicā vai meitene piekristu vienai dejai. Olga neatteica. „Viņš izskatījās ļoti pieaudzis un nobriedis savam vecumam,” viņa secināja. „Es pateicu, ka man ir meita no iepriekšējām attiecībām. Romans sacīja, ka tā neesot problēma, viņam patīkot bērni. Viņš bija īsts džentlmenis!”
Jaunās attiecības neatbalstīja ne Abramoviča ģimene, ne draugi, tomēr puiša jūtas bija spēcīgākas par visu, un jau pēc astoņām nedēļām Romans lūdza mīļoto pārcelties dzīvot pie viņa. Kad Olga priekšlikumu noraidīja, viņš nekavējoties nāca klajā ar citu ideju: „Labi, tad padarīsim to oficiālu. Vai kļūsi par manu sievu?”
Pēc divām dienām ar sarkanu rožu pušķi un šampanieti viņš devās pie Olgas mātes, lai lūgtu meitas roku. „Es redzēju, ka viņš ir vīrietis, kas zina, ko vēlas, un ir gatavs darīt visu, lai sasniegtu mērķi,” raksturo Olga. Pāris apprecējās 1987. gada decembrī.
Abu kopdzīves laikā Romans spēra pirmos soļus uzņēmējdarbībā. Bizness viņam nesa aizvien lielākus panākumus un pamazām kļuva par iemeslu attiecību iziršanai. „Laiks, kad mēs varējām vienkārši pasēdēt un parunāties, bija sen pagājis,” secina Olga. Romans bija kļuvis par darbaholiķi: uz darbu devās agri no rīta, bet pārnāca ap pusnakti.
Abramovičam izdevās pierunāt sievu izšķirties, lai abi vēlāk varētu emigrēt uz Kanādu. „Viņa plāns bija apmesties tur uz dzīvi, saņemt pilsonību un tad izsaukt mūs pie sevis,” stāsta šķirtā sieva.
1989. gada aprīlī pēc brīvas gribas Olga parakstīja šķiršanās dokumentus, taču sapnis par dzīvi Kanādā nesekoja. Tā paša gada augustā Romans pavēstīja, ka nevēlas šīs attiecības vairs turpināt. „Man nebija nekādu aizdomu. Viņš vienkārši vienā dienā to pateica. Es biju šokā,” atceras Olga. Asaras un lūgumi neatstāja ne mazāko iespaidu, bet jautājums par citu sievieti palika neatbildēts. „Nav vērts par to vairs diskutēt, ir jau par vēlu,” tā bija vienīgā atbilde, ko viņš sniedza Olgai. „Es esmu pieņēmis lēmumu. Es nevēlos vairs dzīvot kopā ar tevi. Vienkārši nevēlos.”
Olga secina, ka viņas lielākā kļūda bijusi, ka pārmetusi Romanam par vēlajām darba stundām un vienatnē apmeklētiem pasākumiem. Viņa atzīst, ka otrā sieva Irina rīkojusies daudz prātīgāk, nogludinot visas nesaskaņas un ļaujot vīram būt par vienīgo noteicēju ģimenē.
Olga tagad ir precējusies ar mūziķi Stefanu Stefanoviču. Viņa ir arī vīra menedžere. Olgai aizvien pieder dzīvoklītis Maskavā, kur reiz viņa dzīvoja kopā ar savu pirmo vīru.
„Romanam varbūt arī pieder pasaule, bet viņš nespēj nopirkt ilgstošu mīlestību un laimi,” secina Olga. „Man bail, ka viņš nekad nejutīsies laimīgs ar to, kas tam ir. Viņam vienmēr gribēsies vēl. Kas attiecas uz Dašu — vēlu viņai laimi. Ir dučiem skaistu sieviešu — tikpat jaunu un vēl jaunāku, kuras arī centīsies iekarot Romanu. Ja Daša izspēlēs savas kārtis pareizi un nestrīdēsies, Romans viņai sagādās dažus neaizmirstamus mirkļus. Viņš ir īsts vīrietis, tomēr viņam patīk, ka viņu uztver kā bosu; kā vienīgo un vislabāko.”
Ar Irinu Malandinu (42) Romans apprecējās 1991. gada oktobrī. Šajā laulībā piedzima pieci bērni. 2006. gadā laulības šķiršanas prasību tiesā iesniedza Irina. Viņa bija atklājusi, ka bagātajam vīram ir dēka ar kādu 23 gadus vecu meiteni. Tā izrādījās krievu miljardiera Aleksandra Žukova meita Daša, ar kuru Romans bija iepazinies Vecgada ballītē Francijā vēl 2005. gadā.
Irinas un Romana laulība tika oficiāli šķirta 2007. gadā, un miljardierim tad izmaksāja 300 miljonu dolāru. Visi pieci bērni dzīvo pie mātes.
Irina ar Romanu iepazinās kāda Aeroflot lidojuma laikā. Viņa tolaik strādāja par stjuarti un apkalpoja pirmās klases pasažierus. Cilvēki, kas pazina Irinu, raksturoja viņu kā parastu un klusu meiteni, tomēr viņai izdevās tas, kas nebija pa spēkam citām seksapīlajām koķetēm. Romans viņā iemīlējās un apprecēja.
Interesantu stāstu par Abramoviča pirmajiem soļiem ceļā uz miljardiera statusu pavēstījusi bijušā Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina meita Tatjana Djačenko. Pēc plašas intervijas žurnālam Medved viņa sākusi rakstīt blogu internetā. Tatjana ieinteresējusi savus lasītājus ar stāstiem par sabiedrībā pazīstamu politiķu un uzņēmēju privāto dzīvi. Jeļcina valdīšanas laikā viņa ieņēma padomdevējas amatu un bija personīgi pazīstama ar daudziem savu stāstu varoņiem.
Par labu draugu Tatjana sauc arī Romanu Abramoviču. Viņa to raksturo kā „gudru, talantīgu, spilgtu personību, uzticamu un krietnu cilvēku”. „Kāds viņš ir patiesībā, reti kurš zina,” uzskata Djačenko. „Viņš ir no tiem retajiem uzņēmējiem, kas nebaidās uzticēt pilnvaras savai komandai. Man šķiet, tieši tāpēc viņam arī izdevies sasniegt tādus panākumus biznesā.”
Savā blogā par uzņēmēja darbības pirmsākumiem Tatjana atklāj stāstu, kas vairāk līdzinās anekdotei. Taču autore ir svēti pārliecināta, ka tā ir vistīrākā patiesība.
„Bija 1986. gada rudens. Pēc diviem obligātajā dienestā pavadītiem gadiem Romam vajadzēja atgriezties mājās,” vēstījumu iesāk Tatjana. „Taču armijā ir spēkā tāds joks kā „dembeļa akords”. Abramovičam tas izrādījās neparasts. Viņam un vēl citiem puišiem, kas beidza dienestu, bija dots uzdevums izcirst mežā stigu, kur vēlāk būvēt autoceļu. Bet tur darba — vismaz pāris mēnešiem! Puišiem tik ļoti gribējās mājās...
Abramovičs sadalīja mežu vienādos laukumos un devās uz tuvējo ciemu Vladimiras apgabala Kiržačā. Tur, kā jau lauku sādžā pierasts, visiem mājās bija krāsns un arī problēmas ar malku. Romans teica, ka pārdod tiesības izcirst mežu sev atvēlētā zemesgabalā. Šādi viņš notirgoja visus paša sadalītos laukumus. Visi sādžas iedzīvotāji metās cirst kokus! Jau pēc divām dienām stiga bija tīra. Trešajā dienā, atvadījies no pārējiem karavīriem uz visiem laikiem, Romans Abramovičs varēja doties mājup.”
Djačenko kundze šo epizodi no slavenā drauga dzīves stāsta ar sajūsmu un zināmu apbrīnu, nepievēršot uzmanību dažiem faktiem, kas ir pretrunā ar tajā laikā valstī esošo kārtību. Ja kareivis Abramovičs saņēma no armijas vadības pavēli izcirst mežu, viņam nebija likumīgu tiesību izpārdot valsts īpašumu. Taču Tatjana skaidri un gaiši apliecina, ka mežs ticis pārdots, bet nopelnītā nauda sadalīta — „viena daļu viņš atdeva virsniekiem, otru draugiem, kam vēl bija jāpaliek dienestā, bet trešo daļu sadalīja kopā ar „dembeļa akorda” biedriem, kam bija dots uzdevums izcirst stigu. Naudas bija daudz.”
Juristi par šādu stāstu teic: ja savulaik to uzzinātu varas iestādes, tās nekavējoties ierosinātu krimināllietu par „krāpšanu” — sveša īpašuma piesavināšanos sava labuma iegūšanai, apmānot vai ļaunprātīgi izmantojot uzticību. Bet tā kā „naudas bija daudz” un daļa tika arī virsniekiem un citiem kareivjiem, tad tā jau būtu klasificējama kā „krāpšana lielos apmēros organizētā grupā”.
Taču prasme dalīties peļņā nāca par labu dienestu beigušajam jaunietim. Sādžas iedzīvotājiem nu bija malka, karaspēka daļai — stiga, kur būvēt ceļu, bet armijas cilvēkiem — arī naudiņa.
