Aktieris Andris Bulis papildinās bezdarbnieku rindas?

Pavisam iespējams, ka finanšu trūkuma dēļ režisores Gaļinas Poliščukas izlolotajam teātrim šī būs pēdējā sezona. Tā kā Kultūras ministrija nolēmusi vispirms atbalstīt valsts teātrus un finansējums Teātra observatorijai nav piešķirts, teātris ir uz bankrota robežas. Tāpēc, ja piepildīsies ļaunākais scenārijs un teātri slēgs, Andris Bulis un citi aktieri (Karīna Tatarinova, Vita Baļčunaite, Rēzija Kalniņa, Maija Doveika, Rihards Lepers un citi) paliks bez darba.

Tomēr Andris Bulis nav pesimistiski noskaņots. „Varbūt kādreiz vajag arī kļūt par bezdarbnieku, lai saprastu, ka patīk strādāt,” viņš teic. Līdz teātra sezonas beigām jūnija vidū darbs viņam vēl būšot, tāpēc ir jāstrādā un nav laika domāt drūmas domas. Drīzumā teātris arī sāks rādīt jaunu muzikālo izrādi — Raimonda Paula un Riharda Lepera kopdarbu Tas ir laiks. Arī uz citām izrādēm biļetes tiekot pirktas ļoti labi. „Acīmredzot cilvēki mūs atbalsta šādā veidā,” spriež Bulis, kura nostāja ir: „Kamēr teātra durvis nav ciet un atslēga nav nolauzta, sevi par bezdarbnieku neuzskatu!”

Pēc sezonas beigām Andris plāno doties uz ārzemēm un tur darboties kultūras jomā. Viņš viesosies Kanādā ar savu monoizrādi Lidojums. Vaicāts, vai, apstākļu spiests, varētu mainīt profesiju un strādāt, piemēram, par frizieri, simpātiskais aktieris saka: „Godīgi sakot — nē.” Tad smejoties piebilst: „Es varētu būt miljonārs, kas apbraukā pasauli un pieraksta vietas, uz kurām nevajadzētu doties.”

Bulis ir pārliecināts, ka mākslā darbs būs vienmēr — vajag tikai strādāt un neapstāties. Aktieri mazāk uztrauc fakts, ka varētu kļūt par bezdarbnieku, bet vairāk tas, ka valstij nav vajadzīga kultūra. „Dzejnieks Jānis Peters ir teicis: „Ja valstī nav kultūras, tā vairs nav valsts!”,” atgādina Bulis. Viņš ir sarūgtināts, ka idejas un sapņi, par kurām cīnījās kultūras cilvēki, tagad tiek vienkārši iznīcināti. Turklāt absurdi esot arī tas, ka valstij teātra slēgšana ir neizdevīgāka par tā turpmāku finansēšanu. „Valsts zaudēs 20 tūkstošus latus — vai tas nav absurdi?” retoriski vaicā Bulis. Tomēr viņš uzsver, ka kultūru nevar nopirkt — to vai nu vajag, vai nevajag, un ir ļoti grūti noskatīties, ka valstij to nevajag... „Es ceru, ka vismaz cilvēku atmiņās teātris paliks. Tie bija pieci lieliski iedvesmas gadi, kad tika īstenoti mūsu sapņi.” Tomēr visā sliktajā var atrast arī ko pozitīvu. „Ja kaut ko atņem, tad tā vietā paliek tukšums un brīvs laiks. Tas ir kaut kā jāizmanto, tāpēc nu vismaz man būs laika izlasīt grāmatas,” — tā Bulis.