Kaupers ir draugs saviem dēliem
Mūziķis Renārs Kaupers (36) pēc grupas „Prāta vētra” grandiozajiem koncertiem spēkus atguvis dievnamā. Arī šajos Ziemassvētkos Kaupers kopā ar ģimeni — sievu Agnesi un abiem dvīņiem — devās uz svētku dievkalpojumu.
Nesen „Prāta vētra” ar diviem neaizmirstamiem koncertiem „Arēnā Rīga”, kas jau nodēvēti par gada notikumu Latvijas popmūzikā, atzīmēja aizvadīto desmitgadi un jaunā albuma „Izlase 2000—2010” iznākšanu. Grupas solists Renārs Kaupers atzīst, ka jau atguvies pēc šiem emocionālajiem koncertiem un nu pilnībā atdevies jauniem projektiem — koncertturnejām ārpus Latvijas. „Man gan pašam labāk patīk, ka starp pasākumiem ir lielāka pauze, lai varētu tā kārtīgi atiet un tikai tad nodoties nākamajam projektam,” žurnālam „Kas Jauns” atzīst Kaupers, atklāti izstāstot, cik saspringti viņam klājas šā gada nogalē, kādas ir viņa attiecības ar Dievu un saviem dēliem — nu jau 15 gadu vecajiem dvīņiem.
Vajadzīga lielāka pauze
Renārs Kaupers neslēpj, ka gada nogale viņam sanākusi koncertiem un dažādiem pasākumiem bagāta. Taču viņš atradis arī laiku, lai piedalītos kādā neparastā projektā — bērnu grāmatas „Joka pēc alfabēts” un tāda paša nosaukuma animācijas filmas tapšanā.
Kad Renāru uzrunājusi šīs grāmatas autore, plastikas ķirurga Jāņa Zaržecka dzīvesbiedre Indra Sproģe, viņš piekrita sarakstīt bērnu dziesmiņu, kas būtu kā palīgs bērniem iepazīt latviešu alfabētu. „Indra man nolasīja pantiņu no topošās grāmatas. Katrs nākamais skaitāmpantiņa vārds sākas ar nākamo alfabēta burtu: „Apaļš ābols bumbierim cep čības. Divmetrīgā eglē ērglis filmē gliemeža ģimeni.” Un Indra teica: ja man pēkšņi ienāk galvā ideja, kā to muzikāli var parādīt, viņa ļoti priecātos. Tajā pat dienā, kad biju dzirdējis dzejolīti, mājās 15—20 minūšu laikā sacerēju meldiņu. Galvā iešāvās maza ideja, un tad sēdos pie klavierēm un to attīstīju. Es pats biju tādā sajūsmā, ka momentā zvanīju Indrai un saucu: „Man ir gatavs!” Noliku telefona klausuli uz klavierēm un spēlēju un dziedāju viņai,” atminas Kaupers.
Renārs Kaupers un viņa dēli
Populāri Krievijā
Šā gada nogalē „Prāta vētra” izskrējusi arī nelielā koncerttūrītē ārpus Latvijas robežām. „Mums bija Helsinki, Tallina, Kaļiņingrada un Minska,” uzskaita Kaupers, sakot, ka pēdējo piecu gadu laikā grupa regulāri ir ceļā no Rīgas uz Maskavu. Puiši Krievijā sniedz koncertus, piedalās TV un radio raidījumos, ierakstījuši divas dziesmas ar Krievijas grupu „Bi 2” un divas kompozīcijas ar izcilo krievu režisoru un aktieri Jevgēņiju Griškovecu, „Prāta vētra” ir arī pieprasīta grupa Krievijas oligarhu korporatīvajās ballītēs.
Pēc dalības populārajā Krievijas humoršovā „Prožektorperishilton” grupas puiši īpaši sadraudzējušies arī ar šā krievu raidījuma vadītājiem. Bet šobrīd Krievijā par hitu kļuvusi Renāra Kaupera un Jevgēņija Griškoveca kopdziesma „Na zare”. „Šai dziesmai ir garāka vēsture. Tā ir viena sena grupas „Alianse” dziesma no astoņdesmito gadu beigām. Tas bija laiks, kad sabruka Padomju Savienība un dziesma bija kā cerība, ka viss būs kārtībā, lai arī kā viss brūk. Mans draugs Žeņa ierosināja uztaisīt tādu kā rimeiku, šā gadsimta versiju, un tā tapa mūsu kopdarbs „Na zare,” stāsta Renārs, kam pēc šīs dziesmas izpildīšanas koncertā „Arēnā Rīga” acīs pat sariesās asaras.
Luterānis, kurš apmeklē pareizticīgo baznīcu
„Kas Jauns” jau rakstīja par Kaupera pievēršanos kristietībai, apmeklējot Jura Rubeņa vadīto draudzi Torņakalna baznīcā. Mūziķim reliģiskās vērtības arī tagad nav mainījušās. Pēc „Prāta vētras” koncertiem „Arēnā Rīga” nākamajā rītā Renārs devās uz baznīcu, kur dienas dievkalpojuma laikā dziedātājs pateicās Dievam.
Arī ārzemēs esot, Kaupers labprāt aizstaigā uz baznīcu. „Man ļoti patīk pareizticīgo baznīcu atmosfēra, lai arī pats esmu luterānis. Man patīk ikonas, vīraku smarža, man patīk svecītes pareizticīgo baznīcā. Un ne tikai Maskavā eju uz pareizticīgo baznīcu. Ja esmu jebkur citur ārzemēs, labprāt aizeju līdz baznīcai, pasēžu, padomāju un nomierinos. Tā ir brīnišķīga vieta, kur atgūt sevi,” teic Renārs, kura ģimene — sieva un abi dēli — arī apmeklē dievnamu.
Šogad „Prāta vētras” puiši Ziemassvētkus un Jauno gadu svinēja nevis uz skatuves, bet gan kopā ar saviem mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem. Arī Kaupers Ziemassvētkos būs kopā ar sievu, bērniem un vecākiem. Pirms svētku mielasta visa ģimene dosies uz baznīcu, uz svētku dievkalpojumu. Savukārt pirms Vecgada vakara „Prāta vētra” muzicēja kādā privātā pasākumā Maskavā, bet pēc tam puiši steidzās atpakaļ uz Latviju, lai ar savām kuplajām ģimenēm atzīmētu Jauno gadu.
„Prāta vētras” koncerts „Arēnā Rīga”
Abi dēli ir tēva labākie draugi
Lielajā darbu virpulī Renārs atrod arī laiku, lai pabūtu kopā ar saviem dvīņiem Edgaru un Emīlu, kuri nu jau kļuvuši par nopietniem pusaudžiem. „Tagad man pat liekas, ka mēs viens otru audzinām. Viņiem tūlīt būs 16 gadu,” pasmaida Renārs.
Kaupers atzīst, ka cenšas maksimāli būt kopā ar dēliem un mēģina saprast, kad viņam jābūt stingrākam un kurš ir tas brīdis, kad dēliem jāļauj nedaudz vaļīgāk iet savu gaitu. „Man liekas, ka mēs ļoti labi saprotamies. Mums ir tas ideālais variants, kad esmu ar bērniem kā ar labiem draugiem, kad nav šo vecāku un bērnu lomu. Mums pagaidām ļoti labi sanāk uzturēt šīs draudzīgās attiecības,” sirsnīgi iesmejas dvīņu tētis.
Ja Renārs ir prom no mājām ārzemēs, ar dēliem viņš komunicē pa telefonu īsi un kodolīgi. „Man tas ļoti patīk, ka bērni pa telefonu runā ļoti īsi. Pieaugušie parasti sāk sarunu ar pieklājības frāzēm, tad trīs minūtes ievadam, tad pasaka, ko grib, tad par to parunā, un beigās vēl trīs minūtes, kamēr atvadās. Ar bērniem ir vienkāršāk: „Čau, tu esi mājās?” Seko atbilde: „Jā, labi, tad čau!””
Kaupera dvīņi pamazām iet tēva pēdās. Edgars spēlē ģitāru, bet Emīls bungas. „Viņi iet mācīties pie mūzikas pedagogiem. Abi, protams, ir gājuši mūzikas skolā un dziedājuši korī, bet kaut kādā brīdī tas ir pārtūcis. Puikām tā ir — kad iestājas balss lūzums, arī nedaudz pierimst muzikālās aktivitātes. Bet dēli tik un tā vienmēr ir blakus mūzikai. Uzskatu, ka nav ko lieki spiest vai mudināt. Ja viņi sajutīs, ka grib iet muzikālo ceļu, lieliski, es tikai priecāšos! Ja ies kādu citu ceļu, arī tad par dēliem priecāšos!” nosaka Renārs Kaupers.
Santa Sergejeva/Foto: Mārtiņš Ziders, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
