“Draugi vairs nenāk...” vientulība un sabiedrības vienaldzība pret smagi slimajiem
Naudas trūkums un birokrātija ir viena cīņas puse, bet otra – bieži vien daudz smagāka – ir vientulība un izolācija. Kamēr daļai smagi slimo cilvēku ir ģimenes atbalsts, citi savas pēdējās dienas vada pilnīgā vienatnē, un vienīgie viesi ir mediķi. Vai sabiedrība ir gatava ne tikai just līdzi, bet reāli palīdzēt?
Meklējot atbildi uz jautājumu, vai smagi slimi cilvēki mūsdienu Latvijā ir savējie, raidījuma otrajā daļā runājam par atbalstu un cilvēciskajām attiecībām. Paliatīvās aprūpes speciālistu novērojumi ir skaudri – slimība bieži vien kļūst par iemeslu, kāpēc cilvēks tiek izstumts no sociālās dzīves.
Klusums, kas nogalina
“Hospiss māja” valdes locekle Žanete Jansone atklāj skarbo realitāti – aprūpē nonāk ļoti daudz vientuļu cilvēku, kuriem nav neviena, kam lūgt palīdzību. “Regulāri ir tā, ka mūsu mediķi vai aprūpētāji vispār ir vienīgie cilvēki, kas viņus apmeklē. Citu vienkārši nav,” stāsta Jansone. “Ir situācijas, kad mēs aizbraucam kārtējā vizītē pie šāda cilvēka, bet viņš jau ir miris.”
Arī samariešu paliatīvās aprūpes mobilās komandas vecākā aprūpētāja Valentīna Zvīdriņa novērojusi, ka līdz ar smagu diagnozi no cilvēka dzīves mēdz pazust draugi. Tas bieži notiek nevis ļaunprātības, bet gan aizspriedumu un neziņas dēļ, jo daudzi vienkārši nezina, par ko ar mirstošu vai smagi slimu cilvēku runāt.
Žēlošana bez rīcības
Pacientu organizāciju apvienības “Onkoalianse” vadītāja Olga Valciņa norāda uz būtisku sabiedrības iezīmi – mēs protam just līdzi vārdos, bet ne darbos.
“Tajā brīdī, kad uzzinām, ka mums kaimiņos vientuļajai mātei ir vēzis, ko mēs darām? Mēs viņai jūtam līdzi, mēs sakām – ak, cik žēl, nabadzīte,” situāciju modelē Valciņa. “Cik no mums ir piedāvājuši – klau, vai tev nevajag palīdzību ar bērniem, aizvest uz skolu? Vai tev vajag palīdzēt aizbraukt uz veikalu? Ļoti reti kad mums tas ienāk prātā.” Viņasprāt, latviešiem ir raksturīgi ierauties sevī, pārrunāt bēdas savā virtuvē, bet reālu palīdzību nepiedāvāt.
Vijas cīņa un paaudžu konflikts
Tomēr ir ģimenes, kas cīnās par spīti visam. 74 gadus vecā Vija Ropažu novadā ikdienu velta rūpēm par savu 37 gadus veco meitu Zani, kura ir tā sauktais mūžīgais bērns, un vīru, kuram ir redzes invaliditāte. Vijas dienas ir piepildītas – baseins, skola meitai, pusdienu gatavošana, vīra aprūpe un vakara cēliens.
Lai gan ģimenes atbalsts Vijai ir, saskarsme ar sabiedrību mēdz būt dažāda. Viņa novērojusi, ka jaunāka gadagājuma cilvēki ir daudz saprotošāki, kamēr vecākā paaudze uz Zani joprojām raugās ar “sociālisma laika acīm”. “Teica – brauc ekskursijā! Es teicu, ka Zani gribu ņemt līdzi, tad viņi atteica mums braukšanu,” Vija atceras gadījumu ar kādu senioru biedrību.
Vija gan nav padevusies un ar meitu devusies ekskursijās kopā ar parastām tūristu grupām. Viņas moto ir vienkāršs: “Tā dzīve ir viena cīņa. Es novēlu visiem sakost zobus un darīt, ko var.”
Valsts loma – kad ģimene vairs nespēj
Tiesībsardze Karina Palkova uzsver, ka cilvēks nav radīts vienatnei. Lai gan primāri rūpes gulstas uz ģimeni, valstij ir jāpieslēdzas brīdī, kad tuvinieku spēki ir izsmelti. “Tajā brīdī, kad mēs darām visu, kas no mums ir atkarīgs, un ar to nepietiek, pieslēdzas valsts. Ja katrs domātu un darītu šādi, tad es domāju, ka slogs valstij būtu mazāks un, pats galvenais, arī cilvēks ar smagu slimību justos daudz, daudz labāk,” norāda Palkova.
Tomēr realitātē Tiesībsarga birojs regulāri saņem sūdzības par diskrimināciju un neiecietību. Cilvēki bieži tiek šķiroti pēc diagnozes smaguma, un attieksme pret smagi slimajiem joprojām ir atšķirīga.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas “Draugi vairs nenāk...” vientulība un sabiedrības vienaldzība pret smagi slimajiem" saturu atbild "Izdevniecība Rīgas Viļņi".
