Kristīne Virsnīte vairs neuzticas indiešiem

Pirms vairāk nekā mēneša Latviju pameta un pārziemot ar visu ģimeni uz Indiju devās TV raidījumu vadītāja Kristīne Virsnīte. Pa šo laiku Kristīnei sakrājušies krāsaini iespaidi — viņa ieraudzījusi Indijas daudzveidību, atklājusi veģetāriešu paradīzi un pamazām arī iepazinusi indiešu dabu.

Ideja par došanos prom Kristīnei un viņas vīram Kasparam radusies kādā augusta naktī Lielvārdē, kad nākuši mājās no zaļumballes. „Kaspars pajautāja, ko es domāju par ideju ziemu pavadīt siltākās zemēs. Man, protams, divas reizes kas tāds nav jāpiedāvā, esmu gatava sakravāt ceļa somu ātrāk nekā ugunsdzēsēji atbrauc uz izsaukuma vietu, lai gan darbs un jautājums, ko ar to visu iesākt, kaut kur pavīdēja galvā, taču teicu — labi! Gluži kā pirms četriem gadiem, kad pēc divu nedēļu „šņapstīšanās” piekritu precēties,” žurnālam Kas Jauns teic Kristīne.

Par Indijas apmeklēšanu viņa domājusi jau desmit gadu, kopš ieguva stipendiju mācībām Mahindrā, Indijā. „Neaizbraucu, jo tad bija vajadzīgas visādas potes, kuras es nepanesu, un sencīšu nervu saudzēšanas nolūkā paliku Latvijā,” saka Kristīne. Tomēr šoreiz viņa nolēmusi beidzot sapni piepildīt.

„Ja par darbu, tad no TV raidījuma Māmiņu klubs aizgāju. Kāds teiktu, ka esmu traka, jo valstī bezdarbs, taču man sevi jāpazaudē, lai atkal atrastu un darītu visu jau daudz labākā kvalitātē. Arī mīļā Eirovīzija, lai piedod, šogad bez manis,” teic pieredzējusī Eirovīzijas konkursa vadītāja. Uzsniegot pirmajam īstajam sniegam, 27. novembrī Virsnīšu ģimene — Kristīne, Kaspars un mazā Amēlija — sēdās lidmašīnā un atrāvās no zemes, lai piezemētos nezināmajā Indijā.

 Tiesa gan, vietējo ziņkāre par „baltajiem cilvēkiem” ir samērā liela. Vairākas nedēļas ceļojot pa Indiju, Virsnīšu ģimene jau paspējusi nogurt no indiešu uzmanības. Daudzi vēlas fotografēties kopā ar Kristīni, kā arī sajūsmā regulāri rausta mazo Amēliju aiz vaigiem. „Kādu dienu, jau vairs neatceros kuru, bariņš puišu lūdzās ar mums nofotografēties. Indiešu puišeļi grūstījās, kurš varēs stāvēt man līdzās, es viņiem šķietu kā eksotisks dzīvnieks — ja man pieskarsies, tas atnesīs veiksmi, tāpat kā mums skursteņslauķa pogas,” stāsta Kristīne.

Vislielāko uzmanību tomēr izpelnījusies mazā Amēlija, kas bezmaz kļuvusi par zvaigzni. „Vietējie alkst pieskarties, nofotografēties kopā vai vienkārši viņu nobildēt un pajautāt, kā sauc. Tas viss turpinās un, šķiet, nebeigsies līdz brīdim, kad atgriezīsimies mājās. Amim gan pagaidām nav pieņemama sasveicināšanās maniere — viegla vaigu paknaibīšana, tas viņai šķiet kā pāri darījums.”

Meitiņai tā arī nav izdevies pierast pie indiešu sasveicināšanās veida, tādēļ, lai pasargātu bērnu, Kristīne sākusi aiz vaigiem raustīt arī pašus apbrīnotājus. „Visi Amēlijas vaigu raustītāji atraujas pa rokām — viss, pietiek bērnu aiztikt un dzīt panikā! Tomēr vislabāk strādā otrs paņēmiens: tiklīdz kāds Ami mēģina pačamdīt, es daru tieši to pašu — raustu indiešus aiz vaigiem un saku: „Cute!” (Jauks). Šie šokā, un tie, kam augstākie kaut nedaudz ir dāvājuši intelektu, saprot, ko ar to vēlos pateikt.”

Kristīne ir veģetāriete un gaļu uzturā nelieto, tāpēc veģetāro indiešu ēdienu daudzveidība viņu no sirds iepriecinājusi. „Ar indiešu ēdieniem mums veidojas īpašas attiecības, pagaidām tikai draudzīgas un garšu kārpiņas patīkami kairinošas. Vēl ne reizi neesmu teikusi: ui, šo gan laikam labāk nevajadzēja ēst. Indija ir veģetāriešu paradīze. Tik lielu veģetāro ēdienu piedāvājumu vienuviet nav gadījies redzēt, kur nu vēl ēst,” sajūsmā ir Kristīne.  

„Šeit viss ir īsts un garšas piesātinātas. Banāni ir savādi saldi, tādus vēl nebiju garšojusi, mandarīni — kā cukurs uz mēles. Apelsīnu sula netiek spiesta no apelsīniem, bet no mandarīniem — dzer un no labsajūtas smērējies gar sienām. Parasti mēs abi ar Kasparu kā nīkulīgi cāļi kaut ko ieknābājam un kļūstam mierīgi, taču šeit ir kaut kāda vājprātīga rīšana,” atzīstas ceļotāja.

Tomēr indiešu virtuve mēdz sagādāt arī pavisam negaidītus pārsteigumus. Amēlijas dzimšanas dienā, 17. decembrī, vecāki nolēmuši meitai pasūtīt dzimšanas dienas kūku. „Kūka tika pasūtīta tuvākajā kafejnīcā. Kad Kaspars ieradās tai pakaļ, kāda saprātīga balss mūs nosargāja, jo viesmīlis neuzkrītoši pajautāja: „Tu taču zini, ka šī ir īpaša kūka? Tā, ko mēdz dēvēt par space cake (kosmiskā kūka), ar hašišu, zini, vai ne?” Mēs par to, protams, tagad smejamies, taču bail iedomāties, kas varēja notikt, ja būtu šo narkotisko kūku nobaudījuši.”

„Kosmiskā kūka” Amēlijas dzimšanas dienu nesabojāja, un divu gadu jubileja nosvinēta godam. „Rīta cēlienu mazā jubilāre pavadīja ar saviem jauniegūtajiem draugiem — sešus gadus veco Kešjū un viņa divus gadus jaunāko brāli Satisu. Puikas Amēliju savā valodā jau sauc par mazo māsu. Diena savu kulmināciju piedzīvoja bez uguņošanas, taču ar saldējumu un Austrumu saldumiem, kurus savdabīgā trijotne notiesāja vienā piegājienā,” par izdevušos dzimšanas dienu priecājas Amēlijas vecāki.

Šajā dienā dāvanu dabūjusi arī pati Kristīne. „Tiku pie skaistas pērļu kaklarotas. Veicot goda apli pa Gokarnas ieliņām, nonācām līdz Šivas templim, kur pēc gandrīz trīs nedēļu viesošanās Indijā tiku pie savas pirmās „pumpas” pierē. Pēc Shanti Puja (Šanti Pudža) veikšanas kaktu mūka pavadībā mūsu ģimene ir ieguvusi mazu svētībiņu, jo lielu svētību var iegūt vienīgi par lielu naudu.”

Akmens gultā bez kosmētikas

Ģimene ceļojuma laikā apmeklējusi dažādas Indijas vietas, arī apstākļi katrā apmešanās vietā bijuši atšķirīgi. Agondā, kur Virsnīši ieradās ceļojuma sākumā, viņiem bija rezervēts bungalo uz trim naktīm. „To reibinošo sajūtu nemaz tā nevar aprakstīt — palmu būdiņas ar terasi un pītiem krēsliem, restorāniņš ar skatu uz jūru, vietas, kur, guļot spilvenos, iečilot, palmas, sveces un bezizmēra „smilšu kaste” Amēlijai. Jūra tā šalca, gaiss smaržoja pēc garšvielām, un skanēja Coldplay. Neticami, it kā esi tālu prom no realitātes, taču kaut kas tevi ar to saista. Paņēmu Amēliju klēpī un stāvēju zem zvaigžņotas debess, veroties tumsā, kur dziedāja jūra. Laime, tad tāda tu esi?!” par savu pirmo apmešanās vietu stāsta Kristīne. Tomēr šajā laikā piedzīvoti arī negaidīti pārsteigumi indiešu stilā. „Pie mājiņas atnāca padzerties cūka, kuru vakar poļi no blakus bungalo sabaroja ar gardumiem. Cūka apķērīga, zina, kur paika jāmeklē,” pēc pirmajām Indijā pavadītajām dienām stāstīja Kristīne.

Taču Gokarnas pilsētā, kurp ģimene devusies vēlāk, viss bijis citādi. „Šeit ir Indija ar visām tās izpausmēm — tirgus sievas, kas sēž uz ielas un pārdod kaut kur saraktas saknes un kartupeļus, ēst gatavošana, rotas, drēbes un govis ar krāsainām pierēm un ragiem, tempļi un cilvēki, kas skatās šķībi, ja sieviete nav piesegusies, proti, klīst apkārt atkailinātiem pleciem. Pludmales mājiņu un istabu gandrīz nav, viss tiešām ļoti mazs, taču beigās veiksmīgi atradām mitekli kalnā, no kura pavērās pasakains skats.”

Pāris šeit īrējis mūra istabu. „Istaba atgādina lūgšanās celli ar paaugstinātu guļvietu. Un tās zemās durvis — nepārtraukti sasitu galvu un lamājos, ka mazie velni nav padomājuši par garo cilvēku ierašanos. Esmu virs durvīm iespraudusi tādu kā maisiņu, sarkanu, lai tas kā apsēstam bullim atgādina par sāpi, ko sajutīšu, ja nepieliekšos. Istaba ir bez logiem. Taču mūs viss apmierina. Dušas telpa, kas ir „burkas duša”, — aplej sevi pats ar ūdeni no spaiņa, arī tualete, kas ir caurums grīdā, un saprotam: jā, te nu tā ir — Indija.”

Šajā dzīvesvietā nav bijis arī spoguļa, tāpēc Kristīne savu atspulgu ieraudzījusi tikai pēc trim dienām kafejnīcā. „Pārsteigums bija neviltots — atkal esmu blonda, tumšā matu krāsa saulē izbalējusi! Un, ja jūs zinātu, kāds kaifs ir nekrāsoties — ar laiku kļūšu dabiski skaista,” smejas Kristīne.

Prieks un vilšanās

Dodoties arvien tālāk pretī nezināmajam, ģimene krājusi dažādas atziņas un iespaidus. Virsnīši pamazām sapratuši naudas patieso vērtību šajā zemē. „Sākumā visi pārmaksā, par jebko, tā vienkārši notiek, kamēr iebrauc kaulēšanās mākslā un apzinies naudas vērtību vietējo izpratnē,” stāsta Kristīne. Viņa atzīst, ka ļoti vērtīgi bijuši arī draugu padomi par to, cik kas patiesībā Indijā maksā, tādā veidā izvairoties no nejēdzīgi lielu summu izdošanas.

Kristīnei paticis vērot vietējos iedzīvotājus un viņu uzvedību — arī šeit neiztikt bez kontrastiem. „Tumšmatainās, maza auguma, melnīgsnējās piejūras sievietes ir tērpušās sešus metrus garos sari, kas eleganti sakrokoti slīd pa sarkaniem putekļiem klāto ielu. Kad tikko pie sevis nodomāju, ka šīs tiešām prot sevi nest, tā viena no sievām violeti zeltainā tērpā pagrieza galvu un pāris reižu kārtīgi nospļāvās. Laikam līdzsvaram ir lielāka nozīme, nekā es varu intuitīvi nojaust,” savos iespaidos dalās pieklājīgā eiropiete. „Un tam pa vidu es — planēju apkārt peldkostīmā. Te es varu to atļauties, te to saprot, jo visi zina, ka mēs esam bezkauņas,” saka Kristīne.

No patīkamajiem piedzīvojumiem Kristīne min ārsta apmeklējumu, kad meitiņai Amēlijai paaugstinājusies temperatūra. „Devāmies pie vietējā ārsta. Cepuri nost un trīs reizes paklanos viņa priekšā, gudrs vīrs, turklāt pirmais indietis, kurš zināja, kur ir Latvija, ka ir tādas Baltijas valstis, kad mūsu valsts tika izveidota, kad pakļauta Padomju Savienības varai un atkal atbrīvota. Dakteris strādā 24 stundas diennaktī, tādējādi slimnieki var būt droši, ka tiks aprūpēti. Amēlijas slimība gan bijusi tāds nieks vien, un meita drīz vien izveseļojusies.

Nopietnu vilšanos ģimenei sagādājis ašrama (iekšējās izaugsmes centra) apmeklējums. „Mēs naivi ticējām, ka visi ašrami Indijā ir vietas, kur vari dzīvot un iegūt garīgas zināšanas, par to nemaksājot astronomiskas summas. Taču šī dzīves mākslas skola mūs vienkārši atsēdināja. Attieksme pret mums bija diezgan nicinoša, jo sagaidītāji saprata, ka diez vai no mums — šiem vienkāršajiem ceļotājiem — varēs izdušīt normālu „kāpostu”, par kuru apmierināt guru lielo apetīti. Taču, ja nopietni, tas man atgādināja tos daudzos rītus, kurus sagaidījām OM pludmalē, īrējot istabu no kādas ģimenes. Viņiem pašiem knapi bija ko ēst — katru dienu pusdienās rīsi ar karija mērci, bet brokastīs pāris sausiņu ar tēju, taču Amēlija katru rītu tika pie krūzes tējas un sausiņiem. Cik savādi — cilvēki, kuriem nekā nav, tikai tik, cik mugurā un jumts virs galvas, tevi vienmēr laipni pacienās un izguldīs pat tad, ja pašiem nebūs, kur īsti gulēt. Tomēr vietā, kur ir viss — mirdzošs nams kalna galā un piena upes —, tev teiks: nē, draugs, mēs nevaram tev palīdzēt. Diemžēl man šķiet, ka par naudu pērkams svētums ir tikpat mazvērtīgs kā internetā iegādāts lorda tituls,” savās atziņās dalās Kristīne.

Brauks mājās februārī

Pirmo reizi Kristīnei māju pietrūcis Ziemassvētkos, kad ēstas līdzpaņemtās un šai dienai notaupītās piparkūkas. „Pirmo reizi man pietrūkst māju — 5. stāva dzīvokļa ar apsnigušo terasi, uz kuras uzvelts sniegavīrs ar dateļu acīm un manu veco šalli. Tikko izceptu piparkūku siržu, eglītes, skanīgas mūzikas un telefona zvana visiem mīļajiem,” stāsta Kristīne.

Tomēr ceļojums ne tuvu nav galā — priekšā vēl daudz neredzētu lietu. Kā jau daudzreiz dzirdēts no Indijas apceļotājiem, šī zeme ir kontrastu pilna, par ko pārliecinājusies arī Kristīne pēc mēnesi ilgas dzīvošanas otrā pasaules malā. „Jāteic, ka man diemžēl pret indiešu tautu nav radusies ne līdzjūtība, ne man viņi šķiet svēti un apgaroti. Patiesībā, tāda padumja tauta, kura nedomā un nevēlas strādāt. Protams, par visiem to nevar teikt, ir tādi, kas raujas kā darba zirgi un gadiem mācās, lai mainītu savu likteni, taču kopīgā tautas iezīme ir izbraukt uz citu rēķina vai arī palūgt kādam, lai iedod, nevis strādāt,” savā spriedumā skarba ir Kristīne.

Tāpat pēc nemitīgajiem indiešu centieniem nopelnīt visos iespējamos veidos uz citu rēķina ģimenei radusies arī vēl kāda neatspēkojama atziņa: „Tibetiešu padoms „nekad neuzticies indietim” ir ieguvis stabilu vietu manā domāšanas sistēmā,” teic Kristīne un piebilst: „Ja man jāizvēlas sava dzīvesvieta, tad tā viennozīmīgi ir Eiropa. Jā, Eiropa, ar visu savu snobismu un pareizību, ar bezjēdzīgajiem likumiem un stereotipiem, iedomību un materiālistisko pasaules skatījumu. Es šajā dzīvē esmu atdevusies šiem platuma grādiem un nedomāju no tiem novērsties. Latvijā būšu 28. februārī. Trīs mēneši ir gana, lai te uzturētos, protams, līdz nākamajam ceļojumam,” no Indijas ziņo Kristīne Virsnīte, tomēr atzīstot, ka Indijā noteikti kaut kad atgriezīsies.