Marika Ģederte: „Es neļaušu šīm mammām salūzt!”

Šoreiz ļaujam ieskatīties Marikas Ģedertes blogā par  labdarības nometni mammām. Viņas stāsts būs par nedēļas nogali, kurai gatavojāmies pēdējos divus mēnešus. Par nometni mammām, kurām ir bērni ar īpašām vajadzībām.

„Nometne tiek rīkota jau trešo gadu. Cenšamies izvēlētās ģimenes nemainīt, lai gan parasti katru gadu klāt nāk četras līdz sešas mammas. Mans uzskats vienmēr bijis tāds, ka tikai stipri un laimīgi vecāki spēj palīdzēt savam bērnam. Diemžēl ne vienmēr ģimene ir gatava tam, ka viņiem piedzimst bērniņš ar īpašām vajadzībām. Tas maina būtībā visu vecāku dzīvi. Bieži ģimene izšķiras, jo vīrietis netiek ar to galā. Un paliek tikai mamma. Mamma, kas 24 stundas dienā ir kopā ar bērnu un naktīs ceļas augšā ik pa pusstundai. Sieviete, kas pilda tikai mātes pienākumus, jo sev vairs laika nav.

Pēc pirmās nometnes sapratām, cik tas ir svarīgi, ka mammas saprot, ka viņas nav vienas. Ka nometnē var atrast draudzenes un apmainīties ar pieredzi un viena otrai palīdzēt. Mēs pirmajā nometnē raudājām visas trīs dienas, jo tas bija šoks mums pašām. Arī mūsu dvēseles raudāja, un mēs pateicāmies par to, ka mūsu bērni ir veseli.

Šogad nometne notika atpūtas kompleksā „Rakši”. Esam tur bijušas vairākkārt gan uz Lielo talku, gan kopā ar bērniem. Tā ir vieta, kurā atgrieztos vēl un vēl, un priecājos, ka guvām atbalstu nometnes rīkošanai. Atpūtas komplekss „Rakši” šobrīd ir vienīgā vieta Latvijā, kur tiek piedāvāta lamu terapija, un tieši to mēs meklējām. Jo pasaulē pierādīts, ka lamu terapija palīdz stiprināt ģimenes saites, palīdz tikt galā ar dažādām bērnu un pusaudžu uzvedības problēmām, kā arī ir ļoti labs relaksācijas un atpūtas veids. Šī terapija īpaši piemērota cilvēkiem, kuri cieš no depresijas, vēlas atgūt dzīvesprieku un rast harmoniju apkārtējā stresa apstākļos, kā arī tiem, kam nepieciešams atgūt spēkus pēc dažādām pārciestām slimībām.

Pirms braukšanas uz nometni sakārtoju māju, sataisīju pāris dienām bērniem ēst, pārlaidu acis dārzam un pie sevis nodomāju: diez kur lai dabū to sniega rozi manai baltajai puķu dobei?

Atkalredzēšanās prieks ar mammām bija neizsakāms. Tās sajūtas pat nevar aprakstīt. Tāpat arī labi būt kopā ar komandu, kurā visi saprotas no pusvārda un no skatiena vien. Ir drošība, ka viss būs lieliskākajā kārtībā.

Ar Akvelīnu Līvmani satikāmies ārā. Aktrise atzīmēja, ka es esot stingri saņēmusi viņas plaukstu. Iespējams, bet es neciešu vājos rokas spiedienus. Lekcija bija tik aizraujoša, ka nepamanījām, ka pagājušas jau četras stundas. Mani pilnībā pārņēma lektores Akvelīnas Līvmanes šarms un inteliģence. Ar vēstījumu, ka tikai pats esi atbildīgs par sevi — par to, ko ēd, kā dzīvo. Par to, ka tikai stipra sieviete spēj palīdzēt citiem. Tas ir labi — šīs sajūtas mums sakrīt.

Kamēr Akvelīna stāstīja par astroloģiju, pavēros laukā pa logu — aptuveni desmit dažāda izmēra lamas un alpaki atraduši ābolu kastes uz terases un lēnām bauda rudens bagātības. Vakarā būs pankūkas no kamieļu piena, arī īpaši ceptā maize. Kā mums stāstīja laipnā saimniece, kamieļu piens, salīdzinājumā ar govs pienu, saturot trīs reizes vairāk C vitamīna un desmit reižu vairāk dzelzs. Tas ir lielisks imunitātes stiprināšanas līdzeklis, tam piemīt pozitīva iedarbība augsta asinsspiediena kontrolēšanā, palīdz arī aterosklerozes un osteoporozes slimniekiem. Pētījumi ir pierādījuši, ka regulāra kamieļu piena izmantošana uzturā ievērojami paātrina atlabšanu no infekciozām slimībām, piemēram, tuberkulozes.

Pamodos astoņos, bija vēss. Nogāju lejā virtuvē un uzvārīju sev kafiju. Ieslēdzu cepeškrāsni, lai siltāks, un nolēmu uzcept pāris maizīšu. Kādu laiku biju viena, sēdēju uz terases un lēni malkoju kafiju. Virtuvē ienāca kāda no mammām, apķēra mani. Atceros zilganpelēkas skaistas, bet nogurušas acis, kurās sariesās asaras. Asaras par savu smago likteni: „Es domāju, ka ar mani tas drīz pāries, bet nepāriet jau desmit gadu. Es to vairs nespēju, bet man nav izejas — ir jādzīvo tālāk.” To dzirdot, sapratu, ka nometnes ir jāturpina. Es neļaušu šīm mammām salūzt.

Kamēr viena grupa bija pie Ainas, otra pavadīja laiku bobslejista Jāņa Ķipura sabiedrībā, kur viņš dalījās ar savu sportista pieredzi un piedzīvojumiem. Uzvārds man nebija svešs, bet es līdz tam biju tikai dzirdējusi par viņu, par viņa panākumiem olimpiādēs. Zinošs, komunikabls un dzīvesgudrs cilvēks, kas prot ar saviem stāstiem aizraut auditoriju.

Sestdienas pēcpusdiena noteikti bija siltākā oktobrī. Pie mums atbrauca Una Ulme–Sila un pastāstīja mammām interesantas lietas par modes tendencēm un ēšanas paradumiem. Par sievišķīgiem sīkumiem, ko saprot tikai sievietes. Sēdējām ārā starp kamieļiem. Tie bija izmukuši no sētas un ļoti labprāt uzturējās mūsu kompānijā. Arī tā, šķiet, ir sava veida terapija — būt ar dzīvniekiem, nebaidīties un pilnībā nomierināties.

Vakars pienāca ne tikai ar zvaigžņotām debesīm, bet arī ar aukstumu. Smaidīgs piebrauca aktieris Rihards Lepers, lai pie ugunskura un foreļu zupas izklaidētu māmiņas. Pēc atraktīva priekšnesuma prasījās viņa de Kaprio titulu nomainīt uz karstasinīgo Antonio Banderasu.

Nometnē atslābt nevar ne sekundi, jo visu laiku jābūt pirmajām augšā, jārūpējas, lai trauki vienmēr ir tīri, netrūktu tējas un kafijas. Brokastīs pamanīju, ka vienas no jaunajām mammām nav. Tas man lika sirdij nopietni satrūkties, jo mammu pārdzīvojumi ir emocijas, kuras es nespēju kontrolēt. Bailes par neziņu. Bet viņa atnāca... Man nokrita vesels akmeņu kalns no pleciem. Esot bijusi aizrunājusies ar jauno draudzeni.

Nometnes pēdējā diena — grafiks tik saspringts, ka nedrīkstam kavēt ne minūti. Ar mammām kopā meditēt uz mežu aizgāja Andžejs Reiters, un mēs palikām sagatavot pusdienas. Pēc pāris stundām tomēr paņēmu savu fotokameru un gāju skatīties, ko viņas tik ilgi tur mežā dara. Un pēkšņi manā priekšā pavērās nereāls skats — apķērušās sievietes, kas skaļi smejas un priecājās kā bērni. Acīs sariesās atkal nodevīgās asaras.

Noslēgumā bija gleznošana ar dzejnieku un dziesminieku Valdi Atālu. Tikko nolemts uzgleznot eņģeli — tieši savu sargeņģeli — uz koka rāmīša. Klusums. Kamēr es pētīju savas safotografētās bildes, kā vīzija zilā ienāca Olga Rajecka, smaidīga, pozitīva un enerģiska. Tieši tā mums pietrūka tajā mirklī, un duets kopā ar Valdi Atālu padarīja noslēgumu perfektu. Vienkārši perfektu.

Man bija jāaizved četras mammas līdz Pleskavas šosejai, un viņas atskāra, ka autobuss svētdienās tomēr neiet. Nekas cits neatlika, kā vien braukt uz Alūksni — nevarēju taču viņas pamest uz ceļa. Tā čalodamas ātri vien nonācām galamērķī. Jā, rudens bija pienācis, sirreāls skats— dzeltenas lapas un sarkani koki... Vakara saulrieta dēļ bija vērts braukt. Nebija jābrauc uz Siguldu skatīties rudeni, te tas bija — pat krāšņāks un daudzveidīgāks.

Kamēr es braucu, viena no mammām man prasīja, vai man ir dārzs, uz ko es apstiprinoši pamāju ar galvu, ka dārzs ir mans krāšņums un esmu aizrāvusies ar puķēm. „Es vēlētos tev uzdāvināt sniega rozi no sava dārza, vai tu pieņemsi?”

Nu re, tas, ko tik ilgi meklē, pats atnāk pie tevis. Un sapņi mēdz piepildīties, ja vien to vēlas. Tik ilgi meklētā baltā sniega roze nu ir manā dārzā un vienmēr atgādinās par šo nedēļas nogali.”