Vēsturiskie Latvijas kūdrāji atgūst vērtību - kāpēc tas svarīgi

Vēsturiski augstajos jeb sūnu purvos iegūta tautsaimniecībai nozīmīga izejviela – kūdra. Purvi aizņem ap 10–15% valsts teritorijas, no kuriem 4,9% ir dabiskie purvu biotopi, bet 10–12% – kūdrāji jeb ieguves ietekmētas teritorijas.

Daudzviet šie kūdrāji vairs netiek izmantoti vai pēc izstrādes pamesti, pārvēršoties par degradētām zemēm ar zemu saimniecisko un dabas vērtību.

Tas skaidrojams ar intensīvo izmantošanu padomju laikā un tirgus pārmaiņām pēc neatkarības atjaunošanas. Rekultivācija bieži netika veikta, jo trūka normatīvo prasību un finansējuma.

Vēsturiskās kūdras ieguves vietas definē kā teritorijas, kur ieguve pārtraukta, nav spēkā esošu licenču, nav veikta revitalizācija, un tās joprojām ir derīgo izrakteņu atradņu reģistrā.

Līdz šim trūka vienotas informācijas par vēsturiskajām kūdras ieguves vietām Latvijā un to faktisko stāvokli. Lai noskaidrotu situāciju, Taisnīgas pārkārtošanās fonda līdzfinansētā projekta “Atbalsts vēsturisko kūdras ieguves vietu revitalizācijai” ietvaros veikta plaša inventarizācija – apsekoti vairāk nekā 9500 hektāru Kurzemē, Latgalē, Vidzemē un Zemgalē. Rezultātā iegūts pārskats par teritoriju stāvokli – kur notikusi dabiskā atjaunošanās un kur nepieciešama cilvēka iejaukšanās.

Kāpēc tas svarīgi? Jo pamesti kūdras lauki izdala daudz CO₂ un ietekmē apkārtējo vidi, bet revitalizējot tos, emisijas samazinās, daba atjaunojas, zeme atkal kļūst izmantojama un iegūst lielāku vērtību.

Kūdrāju ietekme uz CO₂ emisiju līmeni

Ja izstrādātajos kūdras purvos netiek atjaunots dabīgais mitruma režīms, kūdra sāk strauji sadalīties un izdala daudz ogļskābās gāzes – vienas no galvenajām siltumnīcefekta gāzēm. Sausie purvi kļūst arī ļoti ugunsbīstami, un ugunsgrēku laikā emisijas pieaug vēl vairāk. Latvijā šādas vēsturiskās kūdras ieguves vietas rada ap 153,5 tūkstošiem tonnu CO₂ ekvivalenta gadā, kas ir gandrīz 1,5% no visām valsts siltumnīcefekta gāzu emisijām (neskaitot LULUCF – zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības sektoru).

Eiropā un Ziemeļamerikā arvien biežāk tiek atjaunoti purvi, lai mazinātu klimata pārmaiņas un saglabātu bioloģisko daudzveidību. Purvu biotopi uzkrāj par aptuveni 50% vairāk oglekļa nekā meži, tāpēc to atjaunošanai ir tieša saistība ar Latvijas klimatneitralitātes stratēģiju – līdz 2050. gadam par pusi samazināt SEG emisijas un palielināt CO₂ piesaisti.

Revitalizācija praksē: atšķirīgas situācijas un pieejas

Ne visas vēsturiskās kūdras ieguves vietas ir vienādas un liela daļa šo teritoriju nav dabiski atjaunojušās gadu desmitiem, tādēļ arī revitalizācijas risinājumi atšķiras. Šajās teritorijās tiek ieteikti seši revitalizācijas veidi (to realizēšana tiks atbalstīta Taisnīgas pārkārtošanās fonda ietvaros):

• renaturalizācija (purvam raksturīgas vides atjaunošana);
• apmežošana;
• ūdenskrātuvju veidošana;
• paludikultūras (lauksaimniecības veids, kurā, saglabājot augstu ūdens līmeni, audzē mitrummīlošus augus, kas novērš CO₂ izdalīšanos);
• lielogu dzērveņu/krūmmelleņu audzēšana;
• rekreācija un sagatavošana izmantošanai citā veidā.

Būtiski uzsvērt, ka vienā zemes vienībā var tikt rekomendēti viens vai vairāki revitalizācijas veidi.

Kā uzsver hidrologs, hidroģeologs Andis Kalvāns, tad katrā vietā ir savi apstākļi un optimālais mērķis, jo nav obligāti jābūt vienam “pareizam risinājumam”. Ja mērķis ir dabīgs purvs, tie ir gadu desmiti, savukārt, ja plānots izveidot kaut ko citu, piemēram, zivju dīķi vai ieaudzēt mežu, tas sasniedzams īsākā laika periodā.

Purva atjaunošanai un mitrumam piemērotu augu audzēšanai būtiski ir saglabāt augstu ūdens līmeni, kas nepieļauj kūdras sadalīšanos un samazina siltumefekta gāzu emisijas. Praktisks orientieris emisiju mazināšanai ir tā noturēšana starp 10–20 cm: ja ūdens līmenis ir augstāks – pieaugs metāna emisijas; ja zemāks, sākas CO₂ izdalīšanās. Faktori atšķiras dažādiem purva tipiem, un tos ietekmē arī sezonālās svārstības. Tas nozīmē, lai nodrošinātu stabilu mitruma līmeni, vienā vietā var pietikt ar grāvju aizsprostošanu vai aizbēršanu, citur nepieciešami dambji, papildu ūdens pievade vai koku izciršana.

Savukārt purvu biotopu eksperte Līga Strazdiņa norāda, ka vispiemērotākās revitalizācijai ir tās teritorijas, kur kūdra iegūta ar karjeru metodi — tur salīdzinoši ātri atjaunojas hidroloģiskais režīms, un tam seko veģetācijas atgriešanās, sākot ar sfagniem, kam seko pārējie augi, kas raksturīgi augstajiem purviem.

Renaturizācijas process aizņem gadu desmitus, taču klimata ziņā tas dod labāko rezultātu. Alternatīva ir paludikultūru audzēšana  – mitrzemes apsaimniekošana ar augstu ūdens līmeni, kur iespējams audzēt piemērotas sugas (piemēram, niedres vai sfagnus biomasai). Tas palīdz samazināt emisijas, taču bioloģisko daudzveidību atjauno tikai daļēji.

Tieši tādēļ projekta ietvaros veiktajā inventarizācijā tiek noskaidrots, kuras vēsturiskās kūdras ieguves vietas jau dabiski atjaunojušās, bet kur nepieciešami rekultivācijas darbi. Kā skaidro projektu vadītāja Maija Rieksta (Vidzemes plānošanas reģions), revitalizējamās teritorijas eksperti izpēta ciešā sadarbībā ar īpašniekiem, lai atrastu piemērotākos risinājumus. Ne visur iespējams īstenot vienu un to pašu pieeju – piemēram, dzērveņu audzēšanai vajadzīgs atbilstošs mitruma režīms, savukārt koku stādīšanai der tikai noteikta augsne. Tāpēc katrā situācijā nepieciešams izvērtēt konkrētus apstākļus.

Īpašniekiem, kuru teritorijas pēc inventarizācijas atzītas kā revitalizējamas, projekta un Taisnīgas pārkārtošanās fonda atbalsts nodrošina bez maksas izstrādātas detalizētas stratēģijas. Tajās skaidri norādīts, kādi risinājumi konkrētajai vietai ir piemēroti, kas jāveic un cik tas varētu izmaksāt. Šīs stratēģijas būs pamats dalībai nākamajās projekta kārtās, kad īpašnieki varēs pieteikties finansējumam konkrētu atjaunošanas darbu īstenošanai.

Inventarizācijas laikā Latvijā tika analizētas 799 zemes vienības 132 vēsturisko kūdras ieguves vietu atradnēs ar kopējo platību gandrīz 9,6 tūkstoši hektāru. No tām revitalizācija ieteikta 225 zemes vienībām jeb aptuveni 2359 hektāriem (ap 25% no vēsturisko kūdras ieguves vietu platības), un lielākā daļa šo teritoriju atrodas Latgalē.

Kopsavilkums