“Valmiermuižas alus” īpašnieks Aigars Ruņģis nosauc lielākos zaudētājus no alkohola tirdzniecības ierobežojumiem

Kāds "Valmiermuižas alum" ir bijis šis gads?

Aldariem gads ir no vieniem Jāņiem līdz otriem. Ja hokejā kulminācijas laiks ir pasaules čempionāts, tad aldariem tie ir Jāņi. Jāņi ir gada visražīgākais laiks gan pēc apjomiem, gan pēc pieprasījuma. Tad arī redzam, cik labi esam sagatavojušies, vai mūsu garšas ir mīlētas un pieprasītas.

Jāņu periodā, jūnijā, pieprasījums pēc alus mūsu darītavā ir trīs reizes lielāks nekā februārī, kas ir klusākais mēnesis aldariem. Ja ir jāspēj sarūpēt un piegādāt trīs reizes vairāk alus, tas, protams, prasa ļoti rūpīgu gatavošanos un plānošanu visa gada garumā. Piemēram, Valmiermuižas vēstniecībā ideja ir piedāvāt pēc iespējas plašāku brūvējumu klāstu - visu, ko brūvējam. Tajā pašā laikā ir svētku komplekti, piemēram, daudzi uzņēmumi pasūta dāvanas saviem partneriem vai darbiniekiem. Valmiermuižas vēstniecībā jūnijā pieprasījums pēc alus ir septiņas reizes lielāks nekā februārī. Vēstniecībā ir daudz dažādu alus garšu, ko nevar nopirkt lielveikalā. Te ir arī plašākā vietējo mazo alus darītavu produkcijas izvēle - 250 dažādas garšas no 30 alus darītājiem. Mēs, mazie alus darītāji, esam amata brāļi un tagad arī formāli kā Latvijas neatkarīgie aldari esam apvienojušies biedrībā. Iestājamies par to, lai Latvijā tiktu brūvēts vairāk alus, lai Latvijā un pasaulē izvēlētos latviešu alu, un, protams, arī sargājam Latvijas īpašo alus kultūru.

Kā jūs pielāgojat ražošanu, lai apmierinātu pieprasījumu uz Jāņiem?

No 1.janvāra alus darītava strādā ar pilnu jaudu, 24/7 režīmā, mēs sākam uzkrāt alu noliktavā jūnijam jau savlaicīgi. Jūnijā pieprasījums ir divreiz lielāks par mūsu ikmēneša darīšanas kapacitāti, tāpēc jau uzreiz pēc Jāņiem sākas gatavošanās un plānošana nākamajam gadam. Uz Jāņiem cilvēki grib tieši lejamo alu, nefiltrēto alu: tirgotavā blakus alusdarītavai pārdodam sešas reizes vairāk lejamā alus nekā februārī. Varam droši teikt, ka alus ir nemainīgi latviešu nacionālais dzēriens: Jāņos ir ugunskurs, ozola vainags, Jāņu siers, Jāņu dziesmas un neatņemama šī rituāla daļa - alus.

Jau no pirmās dienas esam bijuši par Latvijas alus kultūras saglabāšanu un attīstīšanu. Jāņi mums ir vissvarīgākie svētki. Un es kā Valmiermuižas saimnieks kopā ar citiem mazajiem darītājiem gribu arī aicināt - leposimies ar alu ne tikai Jāņos! Svētku galdā tas iederas arī citās goda reizēs, gan gadskārtās, gan jubilejās, gan valsts reprezentācijas pasākumos, jo alus ir latviešu šampanietis. Prieks, ka arvien biežāk un vairāk ir dažādi notikumi gan Latvijā, gan citās valstīs, kur cilvēki lepojas, ka mums ir savs nacionālais dzēriens.

Kādi ir Jāņu perioda pārdošanas apjomi no visa gada apgrozījuma?

Jūnijā tie ir apmēram 15% no visa gada apgrozījuma. Alus nozare kopumā ir izteikti sezonāla. No maija līdz septembrim pārdodam būtiski vairāk nekā ziemas sezonā, kas ilgst no oktobra līdz martam. Alus darītava arī ziemas sezonā strādā gandrīz ar pilnu jaudu, bet pārdošanas apjomi ir krietni zemāki. Savukārt, vasaras sezonā, no aprīļa līdz septembrim, strādājam ar peļņu. Rezultātā gads kopumā noslēdzas ar peļņu.

Jāteic gan, ka ar katru gadu alus sezonalitāte samazinās, jo mēs attīstām arī īpašos piedāvājumus, piemēram, alu ar dažādām ziemas garšām.

Jūs jau minējāt par sadarbību, ka mazajiem alus darītājiem jāstrādā kopā. Kāda šobrīd ir situācija ar konkurētspēju? Vai mazajiem ir iespējas eksporta tirgos? Vai ar amata alu vispār iespējams konkurēt ārpus Latvijas?

Šo atbildi varētu sadalīt divās daļās. Valmiermuižā brūvējam mazāk par pieciem miljoniem litru alus gadā, un tas mūs kvalificē kā mazo darītavu. Mūsu apjoms ir ap 2,5 miljoniem litru alus gadā, tātad divreiz mazāk par likumā noteikto mazo alus darītavu robežu. Tāpēc, piemēram, "Tērvete" tiek pieskaitīta pie lielajām alus darītavām, bet "Užava", līdzīgi kā mēs, vēl arvien ir mazā darītava. Latvijā darbojas vairāk nekā 60 mazo alus darītavu, tai skaitā virkne darītavu, kas ir pat 10 reižu mazākas par "Valmiermuižas alu", piemēram, "Labietis", "Malduguns", "Viedi".

Vērtējot, kā mums ir gājis, šis gads ir sācies ļoti strādīgi un ražīgi, kaut arī aukstais maijs nav nācis par labu kopējam alus patēriņam. Mūsu lielākais gandarījums šogad ir par to, ka pirmajos piecos mēnešos Valmiermuižas bezalkoholiskā alus pārdošanas apjoms ir palielinājies par 50% jeb pusotru reizi. Tas ir īpaši būtiski, ņemot vērā, ka kopējais alus tirgus šajā laikā nav audzis. Esam ļoti priecīgi, ka mūsu lēmums ieguldīt un attīstīt bezalkoholiskā alus segmentā dod rezultātus. Plānojam, ka šogad bezalkoholiskais alus jau veidos 10% no visa mūsu saražotā alus, kas ir vismaz divreiz vairāk nekā Latvijas tirgū vidēji, kur šis segments ir ap 3-5%. Un tas turpina augt. Mēs tajā redzam lielu attīstības iespēju, jo arī alus baudītāju dzīvesstils mainās. Mēs gribam, lai alus ir uz svētku galda arī tiem, kas izvēlas bezalkoholisko. Mēs Valmiermuižā šobrīd brūvējam jau septiņas dažādas bezalkoholiskā alus garšas. Domāju, ka starp Latvijas darītavām mūsu piedāvājums ir visplašākais. Bezalkoholisko alu piedāvājam gan ar Valmiermuižas zīmolu, kur interpretējam klasiskos alus stilus, gan ar Kokmuižas zīmolu, kas ir radošāks, inovatīvs. Alus baudītāji to novērtē, un mēs šo virzienu attīstīsim arī nākamgad, kad plānojam 50% izaugsmi bezalkoholiskajam alum. Šī gada pirmajā pusgadā esam ieguldījuši jau 200 000 eiro bezalkoholiskā alus ražošanas jaudas palielināšanā.

Šogad esam sākuši piedāvāt arī Valmiermuižas lejamo bezalkoholisko alu restorāniem un bāriem. Tādējādi arī restorānos bezalkoholisko alu var pasniegt tikpat kvalitatīvi kā klasisko, gan pareizajā temperatūrā, gan pareizajā glāzē. Tā mēs pierādām, ka bezalkoholiskais alus ir līdzvērtīgs klasiskajam alum un tas vienkārši ir izvēles jautājums.

Šobrīd aktīvi attīstām arī eksportu. Valmiermuižas bezalkoholisko alu jau var iegādāties Igaunijā, Somijā un Lietuvā. Salīdzinot ar pagājušo gadu, bezalkoholiskā alus eksporta apjoms ir četrkāršojies. Arī ārpus Latvijas bezalkoholiskā alus segmenta attīstība ir strauja, tādēļ tā ir viena no Valmiermuižas prioritātēm nākamajos piecos gados.

Kad Valmiermuižas alus sāka pievērsties bezalkoholiskajam alum?

Pirmo bezalkoholisko alu sākām brūvēt 2020.gadā, kad vēl bija Covid-19 pandēmija. Tas bija "Kokmuižas celmlauzis" - IPA stila alus, kas ieguva ļoti lielu popularitāti un atzinību. Vēl arvien starp visām "Kokmuižas" garšām tas ir visvairāk pārdotais, kaut arī pašlaik šo garšu apsteidz cita - Valmiermuižas bezalkoholiskais alus, ko ieviesām tikai pagājušajā gadā. Jau piecus gadus pilnveidojamies šajā virzienā un redzam, ka esam iemācījušies meistarīgi brūvēt bezalkoholisko alu, cilvēki to novērtē. Mēs redzam šeit lielas radošās iespējas un izaugsmes potenciālu.

Lai gan kopējais alus tirgus Latvijā un Eiropā neaug, divi virzieni tomēr paplašinās: pieaug tā saucamā "premium" alus un bezalkoholiskā alus segments. Tas, kas tirgū "krīt", ir tā saucamais "ekonomiskais" jeb lētā alus segments. Cilvēki alu pērk retāk, bet izvēlas kvalitatīvāku. Tāpēc Valmiermuiža jūtas droši un pārliecināti par nākotni, jo mēs jau no pirmās dienas esam domājuši nevis par kvantitāti, bet gan par kvalitāti. Un, manuprāt, tā ir brīnišķīga iespēja mazajām amata alus darītavām, Valmiermuižai un vispār Latvijas alus kultūrai.

Kādi ir šogad un arī nākotnē lielākie investīciju projekti Valmiermuižai?

Pagājušā gada vasarā aizsākām investīciju projektu stikla pudeļu atkārtotai izmantošanai. Šīs investīcijas turpinām arī šogad, un gada laikā būsim ieguldījuši vienu miljonu eiro. Esam uzbūvējuši alusdarītavas piebūvi, kur izvietotas jauniegādātās pudeļu mazgāšanas iekārtas. Iegādājāmies arī papildu depozīta kastes, kurās šīs pudeles uzkrāt. Tā bija ļoti nozīmīga investīcija, lai mēs spētu atkārtoti uzpildāmās alus pudeles izmazgāt. No šī gada janvāra esam sākuši mazgāt alus stikla pudeles, un šomēnes uzsākām arī zeltera "Gardu muti" stikla pudeļu mazgāšanu. Stikla pudeles no depozīta aparātiem pie veikaliem centralizēti savāc DIO operators, no kura noliktavas tās tiek piegādātas alus darītavai.

Līdz šī gada beigām, sadarbojoties ar citām Latvijas alus darītavām, gribam vienoties arī par vienotu 0,3 litru stikla alus pudeles formu, lai to centralizēti varētu savākt un mazgāt. Tādējādi mērķis ir nodrošināt, ka gan 0,5 litru alus un zeltera pudeles, gan arī 0,3 litru alus pudeles tiek atkārtoti izmantotas. Kāpēc tas ir būtiski? Jo pēc depozīta sistēmas datiem 90% no mūsu tirgū izlaistajām stikla pudelēm atgriežas atpakaļ. Tas ir ļoti labs rādītājs. Mēs ļoti priecājamies, ka mūsu alus baudītāji ir atbildīgi, daudzi nodod pudeles nevis depozīta naudas dēļ, bet vienkārši tāpēc, ka tā ir pareizi.

Kopā ar DIO esam novērojuši, ka cilvēki dažkārt šajās stikla pudelēs mēdz sabāzt salocītus pudeļu korķus vai pat čipsu pakas. Radoši izpaužas, bet rezultātā šīs pudeles vairs nav izmantojamas. Tāpēc tagad, maijā un jūnijā, DIO un mēs kopā ar citām alus darītavām, kas izmanto atkārtoti uzpildāmās stikla pudeles, veidojam izglītojošu kampaņu. Gribam parādīt, ar ko atkārtoti uzpildāmā pudele atšķiras no parastās - piemēram, tai ir īpaša depozīta zīme ar uzrakstu "AU", kas nozīmē "atkārtoti uzpildāma". Vēlamies, lai pret šīm pudelēm cilvēki izturas vēl atbildīgāk un saudzīgāk. Pēc mūsu aprēķiniem, atkārtoti uzpildāmā stikla pudele atstāj divreiz mazāku CO₂ nospiedumu nekā jauna pudele, tātad tā ir vismaz divreiz "zaļāka". Mums kā alus darītavai, kas savā procesā neizmanto PET pudeles, ir ļoti svarīgi domāt par to, kādu ietekmi atstājam uz vidi, vienlaikus nodrošinot augstu kvalitāti. Ieguldījums alus pudeļu mazgāšanas iekārtā ir ļoti liela investīcija, ņemot vērā, ka mūsu kopējais apgrozījums pagājušajā gadā bija 10 miljoni eiro. Tā nav investīcija ražošanas apjoma palielināšanai, bet gan tam, lai mēs kā alus darītava varētu būt videi draudzīgāki.

Jūs minējāt, ka runājat arī ar citām alus darītavām par pudeļu mazgāšanu. Vai tas nozīmē, ka plānojat savā mazgātavā mazgāt arī citu ražotāju pudeles?

Ir standarta alus pudele, ko izmanto ne tikai Valmiermuiža, šo standarta stikla pudeli Latvijā lieto vēl vismaz desmit citi alus darītāji. Piemēram, "Cēsu alum" dažas garšas ir tieši šādās standarta dizaina alus pudelēs. Arī "Tērvete", "Užava" un virkne citu ražotāju pilda alu šādās pudelēs.

Kā tas strādā? Depozīta automātos visas šīs formas pudeles ar "AU" zīmīti tiek savāktas kopā. Depozīta operators pēc tam tās šķiro un mums atgriež tikpat daudz standarta pudeļu, cik esam palaiduši tirgū un cik pircēji ir atgriezuši. Tas nozīmē, ka atpakaļ pie mums nonāk standarta formas pudeles ar dažādu darītavu etiķetēm. Pēc nomazgāšanas pudele ir pilnīgi tīra, un to atkal var izmantot. Te ir ļoti būtiski, lai visas darītavas izmantotu tādas etiķetes, kuras var nomazgāt. Tātad pie mums atgriežas šīs vienotā standarta pudeles no visiem ražotājiem, kuri tās izmanto. Tieši tāpēc sadarbība ir būtiska. Ja mēs vienotos arī par vienotu 0,3 litru pudeles dizainu, arī tādas pudeles būtu iespējams izmazgāt atkārtotai izmantošanai.

Individuālas formas pudeles katram mazajam alus darītājam - kā mums - vienkārši nav ekonomiski pamatojamas. Braukt uz katru Latvijas veikalu pakaļ pāris kastēm ar tukšo taru būtu dārgi un arī videi ļoti nedraudzīgi. Tāpēc šeit liela loma ir DIO, kurš nodrošina centralizētu atkārtoti uzpildāmo standarta dizaina pudeļu savākšanas servisu. Tas ļauj arī mazajiem ražotājiem atkārtoti izmantot stikla pudeles ekonomiskā un ilgtspējīgā veidā.

Kā kopumā Valmiermuižai iet eksporta tirgos, jo alus tomēr ir vairāk vietējā patēriņa produkts?

Šī gada pirmajos četros mēnešos mūsu eksporta apjoms litros ir audzis par 30%. Mūsu lielākais eksporta tirgus šobrīd ir Igaunija. Tur attīstām sadarbību ar restorāniem un bāriem, mūsu lejamā alus vietu skaits pusgada laikā ir dubultojies. Tāpat esam paplašinājuši sadarbību ar lielveikalu ķēdēm Igaunijā un Lietuvā.

Vēl viens nozīmīgs veids, kas palīdz veicināt eksportu un popularizēt Latvijā ražotu alu, ir sadarbība ar Rīgas lidostu. Ja Latvijā tūrisma mītnēs gadā reģistrē apmēram 2 miljonus tūristu nakšņošanas reižu, tad Rīgas lidosta apkalpo aptuveni 7 miljonus pasažieru gadā. Tāpēc ir liels prieks, ka Valmiermuižas alus garšas ir pieejamas lidostas veikalos un bāros. Aprīlī atvērām lejamā alus "Valmiermuižas pieturvietu" lidostā - mazu bāru, kur ir pieejamas mūsu alus garšas. Rezultātā šī gada pirmajos piecos mēnešos Valmiermuižas alus pārdošana lidostā pieaugusi par 65%, salīdzinot ar attiecīgo periodu pērn. Tas attiecas gan uz pudelēs pildīto, gan uz lejamo alu. Savukārt lidostas 7 miljoniem pasažieru tas nozīmē, ka vietējiem latviešiem ir iespēja alu aizvest ciemakukulī, savukārt ārzemju viesiem tas ir veids, kā Latvijas garšas aizvest uz savām mājām. Patīkami, ka ne tikai Valmiermuižas, bet arī citu mazo alus darītavu sortiments lidostā pieaug. Uz Rīgas lidostu no ekonomiskā viedokļa var skatīties kā uz lielu Latvijas expo izstādi, ar kuru popularizēt Latvijas unikālos produktus un garšas pasaulē. Piemēram, izejot cauri Briseles lidostai, ir skaidri redzams, ka beļģi lepojas ar savu alu un šokolādi. Tieši tāpat var būt arī mums, lai lidosta kļūst par vietu, kur popularizēt latviešu nacionālo dzērienu 7 miljoniem apmeklētāju gadā.

Cik lielā mērā kopumā Latvijas ražotāji šobrīd vispār var domāt par eksportu?

Man pašam vienmēr ir bijis svarīgi, ka Valmiermuižas alus darītava ir izveidota Valmiermuižā, un Valmiermuižas alu no pirmās dienas esam brūvējuši tikai un vienīgi Valmiermuižā. Tikai Latvijā. Tāpēc arī uz katras pudeles ar lepnumu rakstām, ka brūvēts Latvijā. Tas man kā valmierietim ir ļoti svarīgi - radīt un brūvēt alu savā dzimtajā pusē, ražot vietēji un stiprināt vietējo ražošanu. Liels pagodinājums bija arī redzēt, ka Valmiermuižas alus Vidzemē ierindojies starp 20 lielākajiem nodokļu maksātājiem, lai gan pēc apgrozījuma mēs nebūt neesam starp lielākajiem. Tas nozīmē, ka mēs - Latvijas alus ražotāji - dodam būtisku ieguldījumu valsts budžetā.

No konkurētspējas viedokļa raugoties, ja atskatos uz mūsu 16 darbības gadiem, tas ir nopietns laika posms, kurā redzamas noteiktas tendences. Diemžēl nevar noliegt, ka pašlaik Latvijas alus ražošana - tieši ražošana, nevis tirdzniecība - piedzīvo savu lielāko krīzi kopš Rīgas dibināšanas 1201.gadā. Kad pirms 16 gadiem sāku veidot savu alus darītavu, toreiz Latvijā tika izbrūvēti vairāk nekā 90% no visa valstī pārdotā alus. Mums bija lielie ražotāji - "Aldaris", "Lāčplēsis", "Līvu alus", "Cēsu alus". Šodien situācija ir pilnīgi citāda - gandrīz 70% no Latvijā pārdotā alus tiek importēti. Tas nozīmē, ka importa apjoms pēdējo 16 gadu laikā ir pieaudzis septiņas reizes, jo veikalos nopērkamais "Aldaris", "Lāčplēša", "Lielvārdes", "Madonas", "Bauskas Senču" alus vairs netiek ražots Latvijā, bet gan importēts no Lietuvas vai Igaunijas, sildot šo valstu ekonomiku. Nu jau diezgan droši var apgalvot, ka Latvija, attiecinot uz iedzīvotāju skaitu, ir kļuvusi par lielāko alus importētāju Eiropā.

Taču ražot alu Latvijā ir svarīgi vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc, ka alus sastāvā absolūti lielākā daļa - aptuveni 90% - ir ūdens. Tas nozīmē, ka alum ir ļoti augsta pievienotā vērtība. Ja vienkāršoti parēķina, miežu graudu tonna maksā ap 300 eiro. Ja šo pašu miežu tonnu pārvērš alū, pievienotā vērtība pieaug līdz pat 6000 eiro tonnā - tas ir vismaz 20 reižu pieaugums. Tādas valstis kā Beļģija, Vācija vai Čehija to ļoti labi saprot. Viņi attīsta alu kā nozari ar augstu pievienoto vērtību. Latvijā apmēram 70% no visiem graudiem tiek eksportēti kā izejviela, nevis pārstrādāti uz vietas. Un, manuprāt, tas ir tāpat kā eksportēt baļķus bez pievienotās vērtības. Turpretī, ja šos graudus pārvērš iesalā, kas ir alus sastāvdaļa, tad veidojas pavisam cita pievienotā vērtība. Es priecājos, ka Latvijā, Staļģenē, aug un attīstās mūsu vienīgā reāli ikdienā strādājošā iesala darītava "Latmalt". No tās mēs ņemam iesalu visām savām alus garšām.

Kāpēc es pieminēju Rīgas dibināšanas laikus? Jo arī tolaik alus bija ļoti regulēta nozare. Bija noteikts, kur drīkst un kur nedrīkst brūvēt. Piemēram, nevāciem nebija atļauts brūvēt alu Rīgas mūros. Bet tajā pašā laikā tieši no alus nodokļiem tika būvēta Rīgas pils. Vēsturiski alus loma ekonomikā un kultūrā vienmēr ir bijusi ļoti liela. Nevieni Rīgas svētki bez alus neiztika.

2013. gadā "Aldaris" praktiski pārtrauca ražošanu Latvijā un pārcēla to uz Lietuvu un Igauniju. Kāpēc? Jo tur bija konkurētspējīgāki apstākļi un atbalstošāka ražošanas politika. Jau toreiz uzņēmuma vadītāja Ināra Šure cēla trauksmi, sakot, ka Latvijas lielākais alus ražotājs pārceļ ražošanu ārpus Latvijas, lai gan šeit alus ražošanā bija ieguldītas Latvijas izmēram milzīgas investīcijas. Diemžēl šie trauksmes zvani politikas veidotāju vidū netika sadzirdēti. Bet fakts ir tāds, ka "Aldaris" no Latvijas lielākā alus ražotāja ir pārvērties par lielāko alus importētāju un šobrīd visi tā zīmoli tiek brūvēti Lietuvā vai Igaunijā. Veikalos uz pudelēm redzam šo valstu karodziņus. Izņēmums varbūt ir dažas "Mežpils" garšas, kas arvien top Latvijā. Pēc dažiem gadiem līdzīgu ceļu gāja arī "Lāčplēša" alus darītava, viņi ražošanu pārcēla uz Lietuvu. Un vēl pēc kāda laika - arī "Līvu alus" darītava Liepājā. Arī šis zīmols palicis, bet alus tiek brūvēts Lietuvā. Un tagad, piemēram, skatoties uz Bauskas "Senču alus" pudelēm, mēs vairs pat neredzam alus ražotāja nosaukumu, ir tikai izplatītājs, jo arī to ražo Lietuvā. Tas skaidri parāda, kāda situācija ir šobrīd.

Jāuzdod jautājums, kāpēc valsts politika ir radījusi tik nekonkurētspējīgu vidi alus ražotājiem? Daudzu simtu miljonu investīcijas Latvijā ir vienkārši aizplūdušas projām. Un kāds ir rezultāts? Šajos Jāņos septiņi no desmit līgotājiem dzers alu, kas ražots Lietuvā vai Igaunijā. Mēs tādā veidā stiprinām viņu ekonomiku, viņu aizsardzības, izglītības un veselības aprūpes budžetu. Manuprāt, tā ir bijusi ļoti nepārdomāta, tuvredzīga un pat Latvijai kaitīga valsts politika alus ražošanas jomā. Tāpēc arī tagad neatkarīgie Latvijas aldari turpina skandēt trauksmes zvanus.

Akcīzes nodokļa politika ir bijusi īpaši nelabvēlīga alum un savukārt pārāk labvēlīga stiprajam alkoholam. Pēdējo 16 gadu laikā esmu piedzīvojis akcīzes palielināšanu alum katru reizi, kad iestājas "ekonomiskā krīze", piemēram, 2009. gadā vai Covid-19 pandēmijas laikā. Akcīze alum 16 gados pieaugusi pieckārtīgi un ir trīs reizes lielāka nekā Vācijā vai Čehijā, divas reizes lielāka nekā Beļģijā. Mēs jau varam domāt, ka tas ir sabiedrības veselības labā, taču tajā pašā laikā akcīzes nodoklis stiprajam alkoholam šajā laikā nav pieaudzis pat divas reizes. Nav jābrīnās, ka alus patēriņš Latvijā pēdējo desmit gadu laikā ir samazinājies, bet stiprā alkohola patēriņš pieaudzis par 50%.

Tāpēc es ar lielu satraukumu skatos uz jaunajiem alkohola tirdzniecības ierobežojumiem, kas stāsies spēkā no 1.augusta, jo, manuprāt, no tā visvairāk cietīs tieši mazās vietējās alus darītavas, bet vismazāk tas skars lielos stiprā alkohola ražotājus un importētājus.

Kāpēc?

Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, alus tirdzniecības ierobežojumi pēc pulksten 20 būtiski ietekmēs tā saucamā lejamā dzīvā alus pārdošanas iespējas. Mums, Valmiermuižai, tāpat kā "Brenguļu alum" un vēl citiem, ir ļoti daudz šādu mazo lejamā alus tirdzniecības vietu. Un bieži vien šis ir ļoti nozīmīgs pārdošanas veids, jo šis ir alus, kuru nav iespējams uzkrāt, tam ir ļoti īss realizācijas termiņš - trīs dienas pēc iepildīšanas. Šo alu var nopirkt tikai svaigu, kamēr stipro alkoholu var iegādāties un uzkrāt vairumā mājās. Arī savā alus vēstniecībā redzam, ka vasarās no plkst. 20 līdz 22 ir būtisks lejamā alus pārdošanas apjoms, ko pēc jaunajiem ierobežojumiem mēs, visticamāk, zaudēsim.

Tāpat līdz šim mēs ziemas mēnešos vienmēr esam strādājuši ar pilnu jaudu, lai varētu nodrošināt visu komandu ar darbu gan vasarā, gan ziemā. Ziemas mēnešos, parasti no janvāra līdz aprīlim, alus pieprasījums samazinās, tāpēc mēs bieži vien šajā periodā piedāvājam mūsu alu par nedaudz labākām cenām lielveikalos. Mēs to redzam kā iespēju uzturēt ražošanu un nodrošināt darba vietas, un alu tad tirgojam par "akcijas cenām". Diemžēl ar jauno likumu tas vairs nebūs iespējams tādā veidā, kā bija iepriekš, - ātri, elastīgi reaģējot uz pieprasījuma izmaiņām. Un tas Valmiermuižai, visticamāk, nozīmēs, ka ziemas mēnešos nāksies samazināt brūvēšanas apjomu. Tas savukārt nozīmē, ka arī cilvēkiem, ļoti iespējams, ziemā būs mazāk darba, jo mēs vairs nevarēsim tik elastīgi piedāvāt mūsu mazās alus darītavas nepasterizēto, dzīvo alu ar labākiem cenu nosacījumiem. Un, protams, šie ierobežojumi atkal neskars lielos stiprā alkohola importētājus, kuri var visu gadu piedāvāt nemainīgi zemu cenu. Tas tik ļoti neskars arī lielos alus ražotājus, kuri ražo pasterizētu alu ar divu gadu derīguma termiņu.

Treškārt, tas skars mūs arī tādēļ, ka mēs aktīvi nodarbojamies ar tā saucamo gardēžu tūrismu. Praktiski tas nozīmē, ka svētdienas vakaros pēc 18 viesiem, kas pie mums atbrauc uz alus darītavu, vairs nebūs iespējas iegādāties alu līdzņemšanai. Tieši nedēļas nogalēs vakaros mums ir vislielākais viesu apjoms. Tas nozīmē, ka zaudēsim vismaz piektdaļu jeb 20% no viesiem. Un atkal, tas viss skar tieši mazos, neatkarīgos vietējos alus darītājus, kas uzņem tūristus un ciemiņus.

Un, visbeidzot, vēl viens absurds aspekts, kas skar interneta tirdzniecību. Alu kopā ar restorāna maltīti vairs nevarēs piegādāt "Wolt" un "Bolt", jo piegādei būs jānotiek ar vismaz astoņu stundu nobīdi. Ko tas praktiski nozīmē? Mazajiem alus darītājiem nav daudz restorānu vai bāru, kur piedāvāt savas garšas, tie ir tikai ap 20% neatkarīgo restorānu un bāru, kas, lai uzlabotu savu rentabilitāti, piedāvā restorāna ēdiena un alus piegādi. Līdz ar jauno likumu tas vairs nebūs iespējams, kas vēl vairāk samazina iespējas mazajiem alus darītājiem pārdot savu alu.

Man ir ideāls piedāvājums, kā būtiski - zem Eiropas vidējā rādītāja - samazināt kopējo Latvijas alkoholisko dzērienu patēriņu, nenodarot pāri vietējiem ražotājiem! Ir jāpārņem Beļģijas pieredze. Beļģijā ir trīs lieliskas lietas, kas mierīgi sadzīvo: Beļģija ir pasaulē viens no visrespektētākajiem un cienītākajiem alus brūvētājiem, alus tur ir nacionālais lepnums, kas stiprina nacionālo identitāti, un vienlaikus kopējais alkohola patēriņš Beļģijā ir zem Eiropas vidējā. Arī alus patēriņš ir pat zemāks nekā Latvijā. Beļģijas alus eksports sasniedz 2 miljardus eiro. Tas ir piemērs, uz ko mums vajadzētu skatīties.

Beļģijas alus kultūra 2016. gadā tika atzīta par UNESCO Cilvēces nemateriālo kultūras mantojumu. Tas, manuprāt, ļoti spilgti parāda, cik nozīmīga var būt sabiedrības kultūra arī caur dzērienu, caur garšas daudzveidību. Tas nav tikai par alu. Tas ir par to, kā sabiedrība lepojas ar savu nacionālo dzērienu. Beļģijā es pats to esmu piedzīvojis: Briselē reizi gadā septembrī notiek pasākums "Belgium Beer Weekend", kur vecpilsētas centrālajā laukumā sapulcējas 50 Beļģijas alus darītavas. Tās piedāvā savus brūvējumus, iepazīstina ar tiem gan vietējos, gan tūristus. Tūristu pūļi brauc, lai iepazītos ar šo kultūru. Beļģijā alus akcīze ir divreiz zemāka nekā Latvijā, turklāt Beļģijā alu var sākt baudīt no 16 gadu vecuma. Un tajā pašā laikā stiprā alkohola patēriņš Beļģijā ir vairāk nekā uz pusi mazāks par Latvijas kopējo alkohola patēriņa īpatsvaru. Beļģi ir arī vieni no lielākajiem alus eksportētājiem, un alus nozarei ir milzīgs biznesa potenciāls. Kad domāju par alus kultūras attīstību Latvijā, man Beļģija ir vispozitīvākais piemērs.

Jūs jau nedaudz pieminējāt problēmas ar Latvijā ražota alus atpazīšanu veikalu plauktos. Pērn tika ieviesta prasība tirdzniecības vietās pārtikai un dzērieniem obligāti norādīt izcelsmes vietu, un no marta Pārtikas un veterinārais dienests sācis par prasības nepildīšanu arī piespriest sodus. Vai ir jau novērojamas pozitīvas tendences un ieguvumi, ko sniedz alus izcelsmes vietas norādīšana?

Šī prasība ļāva cilvēkiem aizdomāties par izcelsmi, par to, kur alus ar latviskiem nosaukumiem tiek ražots. Taču ar labu nodomu un likumu vien nepietiek. Ja ieejat "Rimi" vai "Maxima" veikalos, tāds "čiks" vien ir sanācis. Tur tagad parādās uzraksts uz cenu zīmes "izcelsmes valsts - nav ziņu". Latvijas lielie alus importētāji ir atraduši juridisku caurumu likumā, ar kuru apiet šo prasību nenorādīt konkrēto izcelsmes valsti, un rezultātā veikali norāda, ka nezina, kur alus ar latviskiem nosaukumiem ražots. Manuprāt, šai prasībai ir bijis ļoti labs nodoms, bet izpildījums ir komisks, jo pircējs veikalos arvien nevar saprast viena otra alus konkrēto izcelsmi. Manuprāt, likumdevējam vajadzētu sadarboties ar lielveikaliem, lai šo brāķi labotu.

Vienlaikus esam ļoti priecīgi, ka veikalos līdzās "Valmiermuižas alum", "Labietim", "Užavai", "Tērvetes alum" un citiem skaidri redzams sarkanbaltsarkanais karogs, kas nepārprotami norāda - izcelsmes valsts ir Latvija.

Vai valdības mēģinājumi palīdzēt Latvijas pārtikas ražotājiem, piemēram, nesen Ekonomikas ministrijā parakstītais memorands par pārtikas cenu samazināšanu, var kaut kā ietekmēt arī alus nozari? Kāds ir jūsu viedoklis par to?

Uzskatu, ka pēdējo 15 gadu laikā viss alus nozares regulējums ir virzījies vienā virzienā - uz cenu palielināšanu. Akcīzei ir liela ietekme uz galīgo cenu. Kopā ar inflāciju tas nozīmē, ka cenas alum aug, un pircējs to ļoti jūt. Varētu šķist, ka divu centu akcīzes pieaugums uz alus pudeli gadā ir nebūtisks. Bet jebkurš akcīzes pieaugums pircējam vienmēr izmaksā dubultā. Kāpēc? Jo tam vēl pievienojas veikalu uzcenojums, kas var būt no 15% līdz pat 80% atkarībā no veikala cenu politikas. Un vēl papildus jāpievieno 21% PVN.

Un mani personīgi visvairāk satrauc tas, kas notiek ar HORECA (restorāni, kafejnīcas, bāri) segmentu. "Valmiermuižas alum" Covid-19 nav beidzies, jo tikai šogad mēs HORECA segmentā plānojam sasniegt to pašu pārdošanas apjomu, kāds bija 2019. gadā. Latvijas viesmīlības nozare un līdz ar to arī mazās alus darītavas Covid-19 krīzē iekrita visdziļākajā bedrē visā Eiropā, un arī atkopšanās notiek visilgāk. Tomēr akcīze alum arvien tiek palielināta. Šobrīd redzam, ka arī restorāni un bāri, kas vēl tikai atkopjas un cenšas kļūt pievilcīgi ārvalstu viesiem, ir spiesti paaugstināt alus cenas. Ja iepriekš glāze alus maksāja 4 eiro, tagad tie ir jau 6-8 eiro. Un tas nav tikai inflācijas dēļ, liela daļa ir tieši akcīzes pieauguma rezultāts.

Manuprāt, tas neveicina Latvijas pievilcību tūristu acīs. Alus cenas Latvijas restorānos un bāros ir divreiz augstākas nekā Čehijā vai Vācijā un par kādiem 50% augstākas nekā Beļģijā. Latvijā realizētā akcīzes politika attiecībā uz alu vairs nav konkurētspējīga Eiropas kontekstā. Un vēl jāņem vērā, ka jebkuri jauni tirdzniecības un administratīvie ierobežojumi biznesam, piemēram, arī tie, kas stāsies spēkā no 1. augusta, rada papildu izmaksas uzņēmumiem. Šīs izmaksas, protams, galu galā tiek pārceltas uz patērētāju. Tātad arī turpmāk alus cenas tikai augs.

Lai izpildītu šī gada biznesa un rentabilitātes mērķus un pielāgotos jaunajiem tirdzniecības ierobežojumiem, mums nāksies novirzīt sākotnēji eksporta attīstībai paredzēto budžetu un pārskatīt mārketinga plānus, kā mēs veidojam gardēžu tūrismu, kā stāstām par savu piedāvājumu, kā organizējam piektdienas vakaru pasākumus, kā darbojamies ar interneta veikalu.

Vai prognozējat šogad Latvijas alus nozarei un "Valmiermuižas alum" kādu pozitīvu ieguvumu no tā, ka Rīgā notiks Eiropas basketbola čempionāts, jo sporta fani mēdz būt lieli alus patērētāji?

Protams, mēs kā jebkurš alus darītājs kopā ar restorāniem, bāriem un vispār viesmīlības nozari Latvijā esam ļoti priecīgi, ka valstī notiek lieli sporta vai kultūras notikumi, kas spēj piesaistīt daudz ārvalstu viesu. Runājot konkrēti par šo pasākumu, prātā nāk 2023. gada pasaules čempionāts hokejā Rīgā. Pie arēnas tolaik visu fanu zonu bija nopircis kāds lielais alus ražotājs, un mazajiem alus darītājiem nebija iespēju piedāvāt alu. Arī šogad būs tāpat.

Runājot konkrēti par Valmiermuižu, jau no pirmās dienas atbalstām Latvijas kultūru. Apmēram 1% no visa mūsu apgrozījuma gan naudā, gan graudā tiek novirzīts dažādu Latvijas kultūras notikumu atbalstam. Tāpēc daudz svarīgāks nekā pasaules vai Eiropas čempionāts mums šobrīd ir Valmiermuižas etnomūzikas festivāls, kas notiks 5. jūlijā. Mēs ļoti atbalstām Valmiermuižas kultūras biedrību, kas to organizē, un darām visu, lai uz Valmieru saaicinātu pēc iespējas vairāk kultūras gardēžu. Mēs apzināti sadarbojamies ar daudziem mazākiem, interesantiem pasākumiem, lai tajos būtu pieejams kvalitatīvs Latvijā darīts alus.