Latvenergo” valdes priekšsēdētājs: “Pamostamies, iedzeram kafiju - un atslēdzamies no BRELL”

Atslēgšanās no BRELL tīkla

Kāds “Latvenergo” ir bijis 2024. gads?

Kopumā tas mums ir bijis ļoti labs. Pirmkārt, esam no plānošanas stadijas tikuši līdz darīšanai un jau uzbūvējuši vairāk nekā desmit saules parku ar kopējo jaudu 130 megavatu.

Būvniecības stadijā ir atjaunīgās enerģijas objekti – saules un vēja parki – ar vēl 1000 megavatu jaudu, tiem jābūt gataviem līdz 2026. gada beigām. Saules un vēja proporcija šajos parkos ir apmēram 70 pret 30, bet kopējā jauda apmēram tāda pati kā mūsu TEC. Tādēļ tas ir ļoti nozīmīgs solis uz priekšu. 

Otrkārt, lai arī Daugavas pienesums kopējā saražotās enerģijas apjomā šogad ir bijis mazāks, to kompensējušas TEC jaudas, jo gāzes cenas bija zemākas. Pateicoties sadarbībai ar “Rīgas siltumu”, esam atrisinājuši jautājumu par atlikuma siltumu, un tas ir palīdzējis mazināt siltumenerģijas tarifus galvaspilsētā. Proti, ražojot elektrību, rodas atlikuma siltums, ko agrāk nebija iespējams izmantot, un tas aizgāja gaisā, bet tagad mēs pēc tirgus principiem varam to piegādāt Rīgai.

Atslēgšanās no BRELL nozīmē, ka mēs aizejam no ilgus gadus pastāvējušā savienojuma ar Krievijas un Baltkrievijas energosistēmām. Ko šāds solis nozīmē “Latvenergo”?

Jā, 8. februārī mēs atslēdzamies no Krievijas un Baltkrievijas energotīkla un turpmāk būsim savienoti ar Eiropu. Tas nozīmē, ka lielāka atbildība būs vietējai ģenerācijai, lai sagādātu nepieciešamo enerģiju. Līdz šim stabilitāti zināmā mērā nodrošināja lielā Krievijas ģenerācija, bet nākotnē to nodrošinās Eiropa.

Kas tieši “Latvenergo” dzīvē mainīsies pēc 8. februāra?

Mainīsies daudz kas. Mēs visas savas iekārtas tagad padarām viedas un attālināti vadāmas. Līdz ar atslēgšanos tiek iedarbināts tā saucamais jaudu balansēšanas tirgus, kurā varēs piedalīties visi reģiona spēlētāji un piedāvāt “Augstsprieguma tīklam” jeb AST savus pakalpojumus. Lai to varētu izdarīt, arī saules un vēja parki tiek padarīti attālināti vadāmi, lai jebkurā brīdī varētu pielāgoties AST vajadzībām. Šīm pārmaiņām AST gatavojās jau vairāk nekā desmit gadu. 

Tad nav pamata uztraukties, ka februāra vidū varētu būt problēmas ar elektroenerģijas piegādi?

Problēmām nevajadzētu būt, jo enerģētiķi pārejai gatavojušies jau sen. Taču, protams, enerģētiķiem būs jāiespringst, lai viss droši darbotos un patērētāji nekādas pārmaiņas nesajustu.

Kā tieši notiks atslēgšanās no BRELL – tiek nospiesta sarkana podziņa vai kā?

Tikko biju konferencē Igaunijā, kur mums – protams, ar zināmu humora devu – rādīja slaidu par šo pāreju: septiņos no rīta mostamies, astoņos iedzeram kafiju, deviņos atslēdzamies – un nākamās 36 stundas viss darbojas testa režīmā. Pēc tam jau esam pieslēgušies Polijas tīklam, un viss funkcionē pastāvīgā režīmā. Ja runājam par pašu atslēgšanās procedūru no BRELL, tas viss notiks digitāli. Pieļauju, ka tās elektrolīnijas, kas ved pāri Krievijas un Baltkrievijas robežām, vēlāk tiks fiziski atvienotas, lai nepieļautu kaut kādu diversiju iespēju. 

Ko mums dos atvienošanās no Austrumu tirgus un pievienošanās Eiropas tirgum?

Pirmais uzdevums ir pilnveidot Baltijas energonodrošinājumu, jo mūsu reģionā visu laiku pastāv enerģijas deficīts, un 40 % mēs importējam. Tādēļ ir ļoti svarīgi audzēt savu ģenerāciju un radikāli samazināt importa pozīciju, bet tas prasīs lielas investīcijas. Lielākais deficīts ir Lietuvā, tādēļ arī “Latvenergo” tur ir veicis investīcijas ģenerācijas palielināšanā. Latvija ir vispašpietiekamākā, bet Igaunijā patlaban vēl lielā mērā izmanto slānekļa enerģiju, no kuras nākotnē būs jāatsakās. Tas nozīmē, ka mums nāksies veidot vēja un saules parkus, lai nodrošinātu Baltijas pašpietiekamību. Pirmais attīstības posms, kas ilgs līdz 2027. vai 2028. gadam, būs veltīts tieši Baltijas tirgum, kāpinot enerģijas eksportu uz Lietuvu un Igauniju. Nākotnē droši vien skatīsimies arī uz Polijas tirgu, taču tas prasīs lielas investīcijas, kādas mēs patlaban, kamēr valsts politika ir vērsta uz visas “Latvenergo”’ peļņas izņemšanu dividendēs, nevaram atļauties.

Polija vēl arvien enerģiju iegūst no akmeņoglēm?

Lielā mērā jā, taču sagatavošanā viņiem ir daudz jaunu projektu, ieskaitot gan vēja un saules parkus, gan atomenerģiju. Polijas tirgus ir tik liels, ka tur vēl ilgi būs ko darīt.

Atomelektrostaciju nākotne un izmaksas

Kas notiek, ja poļi sabūvē atomelektrostacijas? Vai mūsu enerģijas piedāvājums eksporta tirgū tad nebūs konkurētnespējīgs?

Viens no iemesliem, kādēļ ne visi būvē atomelektrostacijas, ir cena. Elektroenerģiju par salīdzinoši zemu cenu var piedāvāt tās atomelektrostacijas, kuras jau sevi ir amortizējušas, piemēram, Francijā, Zviedrijā vai Somijā. Jaunām stacijām enerģijas cena ir jūtami augstāka. Taču atomelektrostacijas ir ļoti nozīmīgas, lai radītu bāzes jaudu industriālajiem uzņēmumiem, kuri ir gatavi maksāt par to, lai jauda būtu stabila.

Ja runājam par Baltijas valstīm, tajās pat ideāla scenārija gadījumā atomelektrostacija neparādīsies ātrāk par 2035. gadu, kad igauņi ir iecerējuši uzbūvēt savējo. Tādēļ tuvākajos desmit gados mums vienkārši nav citu variantu, kā vien attīstīt atjaunīgās enerģijas projektus, un jāpriecājas, ka mūsu TEC ir modernizētas un labā tehniskā stāvoklī. Manuprāt, Latvijai ir mazliet jāuzgaida, lai mazo jeb tā saucamo modulāro atomelektrostaciju tehnoloģijas attīstās vēl tālāk. Nākotnē tās atmaksāties varētu tad, kad šādas AES būvēs nosacīti kā moduļu mājiņas. Skaidrs, ka pirmie moduļi nevar būt lēti, taču vēlāk to cena kritīsies, kā redzam gadījumā ar saules paneļiem. Pagaidām neviena mazā modulārā AES vēl nav sākusi darboties, tādēļ par kaut kādu ekonomiju te grūti runāt.

Vācijā tagad daudz runā par to, ka vajadzētu atgriezties pie atomenerģijas. Vai vispār ir iespējams atjaunot to AES darbību, kuras savulaik tika slēgtas?

Nē, tas nav iespējams. Ja AES ir iekonservēta, tad no jauna to atkal iedarbināt vairs nevar. Turklāt atomstacijas konservācija izmaksā ārkārtīgi lielu naudu. Tepat netālajā Ignalinas AES Lietuvā ik gadu tiek tērēti lieli līdzekļi un strādā cilvēki, lai to iekonservētu. Runājot par modulārajām atomstacijām, vispirms vajadzēs izveidot valsts institūcijas, kas tās pieskata un uztur kārtībā, jādomā arī par izejmateriālu utilizāciju, kas ir dārga. Tas viss kopā ir ļoti sarežģīti un tādēļ atmaksājas tajās valstīs, kur sistēma jau ir izveidota. Sākt visu no nulles – tas ir ļoti dārgi. Taču domāju, ka nākotnē bez atomelektrostacijām mēs neiztiksim, jo tikai ar atjaunīgo enerģiju vien būs par maz. Vajadzēs vai nu modernizēt gāzes stacijas, panākot lielāku dekarbonizāciju, vai arī domāt par atomstacijām. Visticamāk, ka mūs gaida tehnoloģisks izrāviens, kas, skatoties no futūristiskām inovāciju pozīcijām, nākotnē varbūt ļaus katram pie savas mājas uzstādīt mazu atomstacijas modulīti.

Zaļajam kursam nepieciešamas korekcijas

Teicāt, ka jauno projektu attīstīšanai nepieciešamas lielas investīcijas. Kur tās ņemat, ja valsts gandrīz visu “Latvenergo” peļņu novirza budžetā kā dividendes, nevis atstāj uzņēmumam attīstībai?

Iztiekam ar aizņemtajiem līdzekļiem, kas veidos finansējumu nākamo triju gadu projektiem, taču pēc tam būs jādomā arī par citiem risinājumiem, lai varētu turpināt attīstību, piemēram, daļēju sākotnējo publisko piedāvājumu jeb IPO. Skaidrs, ka vieta attīstībai ir, jo valsts industriālajai bāzei būs nepieciešams arvien vairāk elektrības. “Latvenergo” ir viens no valsts ekonomikas dzinējspēkiem, tādēļ politiķiem un ekonomikas speciālistiem vajadzētu padomāt par to, kā varbūt mazināt dividendes un vairāk līdzekļu novirzīt attīstībai. 

Kāda kopumā izskatās zaļā kursa nākotne Eiropā? Arvien biežāk dzirdams, ka to varbūt vajadzētu piebremzēt tīri ekonomisku apsvērumu dēļ...

Zināmas korekcijas Eiropai droši vien nāksies šajā jomā ieviest, jo daži regulējumi un mērķi ir nesaprātīgi. Jau tagad var redzēt, ka daudzi ūdeņraža projekti tiek pārtraukti pat gadījumos, kad jau saņēmuši finansējumu. Piemēram, “Achema” Lietuvā, kas saņēma Eiropas finansējumu 130 miljonu eiro apjomā, pati nolēma savu ūdeņraža projektu apturēt, jo ekonomiski tas neatmaksājas. Ja vēl ņemam vērā Donalda Trampa solījumus padarīt gāzes tirgu liberālāku, tad ir skaidri redzams, ka Eiropas zaļais kurss nedrīkst nonākt ekonomiskā pretrunā ar pārējo pasauli, citādi mēs vienkārši vairs nebūsim konkurētspējīgi. Tādēļ Eiropai neizbēgami nāksies kaut ko koriģēt. No otras puses, ja zaļo kursu plāno saprātīgi, tas var pat paaugstināt Eiropas konkurētspēju, jo, lai kādi būtu klimata pārmaiņu cēloņi, šīs pārmaiņas tiešām notiek, un kaut ko darīt lietas labā ir nepieciešams. Nekur jau zaļā domāšana nepazudīs, taču tai vajadzētu balstīties uz pasaules lielvaru kopīgu vienošanos. 
Pieprasījums pēc elektroenerģijas nākotnē tikai pieaugs. Piemēram, mākslīgā intelekta risinājumi jau tagad kļūst par vienu no lielākajiem elektroenerģijas patērētājiem – tie tērē divreiz vairāk enerģijas nekā elektromobiļi. Tādēļ Eiropai ir nopietni jādomā par investīcijām zaļās enerģijas attīstībā, lai panāktu konkurentus tehnoloģiju jomā.

Vai Latvija varētu iztikt tikai ar saules, vēja un ūdens enerģiju vien?

Faktiski neviena valsts to nevar, jo gadās brīži, kad nav ne saules, ne vēja un enerģiju nevar saražot. Tādēļ pagaidām labākais papildu risinājums ir gāzes TEC, kas ļauj “aizbāzt caurumus”, un tuvākajā nākotnē šajā ziņā nekas nemainīsies. Taču, attīstot atjaunīgās enerģijas projektus, mēs varam panākt, lai mazāks ir to stundu skaits, kad nākas darbināt TEC un dedzināt gāzi. Šajā ziņā Latvijai ir visas iespējas panākt, lai zaļā enerģija kopējās enerģijas apjomā būtu vairāk nekā 90 procentu.

Ko nākamais gads nesīs Latvijas iedzīvotājiem elektroenerģijas jomā, un vai mūsu dzīvi kaut kā ietekmēs atslēgšanās no BRELL sistēmas?

Izmaiņas būs minimālas. Paredzu, ka var būt lielākas svārstības elektrības cenās tiem, kuri to pērk pēc biržas cenām, kas skaidrojams ar zaļās enerģijas ieguves pīķiem. Dažbrīd būs jāmaksā ļoti maz, bet reizēm dārgāk. Taču vidējā cena noteikti turpinās kristies. Šogad tā samazinājās jau par deviņiem procentiem, un šī tendence droši vien kādu laiku vēl saglabāsies, jo tiek prognozēts, ka saules un vēja enerģijas pieaugums divkāršosies un pat trīskāršosies. Tiem, kuri grib naktīs mierīgi gulēt, drošāk izvēlēties fiksētos elektrības tarifus, lai nebūtu jādomā par cenu svārstībām un to, kurā brīdī labāk darbināt veļasmašīnu.

No enerģijas ražošanas viedokļa tad jau laikam ir labi, ka rudeņi mums ir arvien vējaināki un vētraināki?

Īsti jau tas nevienam par labu nenāk. Arī mums ne, jo nākas investēt arvien vairāk līdzekļu, lai kabeļus izvietotu zem zemes, kur vētras un straujās temperatūras svārstības tos nevar izpostīt. Kopš strādāju “Latvenergo”, katru gadu ir bijusi vismaz viena vētra ar nopietnām sekām. Pateicoties “Sadales tīklu” tālredzībai un investīcijām gan tehnikā, gan personālā, mums ar avāriju sekām līdz šim izdevies tikt galā ātrāk nekā kaimiņiem. Šogad mūsu darbinieki ir gājuši palīgā gan Igaunijai, gan Lietuvai, jo tur cilvēki bija bez elektrības pat līdz divām nedēļām. Atšķirībā no mums kaimiņi ekonomijas nolūkos bija nodevuši avāriju seku likvidēšanu ārpakalpojumu sniedzējiem, taču tagad mēģina atkal nokomplektēt paši savas brigādes, jo ir skaidrs, ka šādas krīzes būs arvien biežākas. No vienas puses, ir jau labi, ka mums tagad vasaras stiepjas garākas, taču, no otras puses, šādas pārmaiņas līdzi nes arī biežākas vētras, un enerģētiķiem jābūt tām gataviem.