Tūrismā uz Latviju ar bisi rokās. Arī šeit jau atpaliekam no igauņiem

“Latvija šajā ziņā vēl ir bērnu autiņos, mēs atpaliekam no kaimiņiem, un ir jādomā, kāpēc neesam ar tik labiem rezultātiem kā igauņi. Mūs gadā apmeklē vidēji līdz trim tūkstošiem, bet Igauniju 5000 līdz 6000. Tie ir cilvēki, kas atved uz valsti naudu, savā ziņā uztur lauku cilvēkus, tas ir atbalsts tūrismam, medību saimniecībai, daudz kam,” "Kas Jauns Avīzei" teic Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks.

Igauņi negrib dalīties ar lāčiem

Viesmedības ir populāras arī Polijā, Bulgārijā, Rumānijā, Ungārijā, Balkānu valstīs. Katrai ir kaut savs, piemēram, zosu medības Īrijā. Katrā ziņā Latvija var konkurēt ar cenu, pie mums un arī Igauniju brauc daudzi skandināvu mednieki. “Somiem ir ērta satiksme un nav valodas barjeras,” atgādina Barviks.

Igaunijā ļoti daudz viesmednieku brauc uz dzinēju medībām, otra daļa uz pīlēm, zosīm un slokām. Varētu domāt, ka arī uz lāčiem, taču Barviks skaidro, ka šī “nav viesmedniekiem interesanta pamatsuga”. Kaut arī Igaunijā lāču medības ir atļautas, skaits ir ierobežots līdz nepilnam simtam sezonā, un vietējie mednieki nemaz tā dalīties negrib. Latvijā bijuši mēģinājumi piedāvāt ārzemniekiem vilku medības, bet tās ir pārāk sarežģītas.

Viesu namus aizņem sloku mednieki

Cik naudas atstāj vidējais viesmednieks, esot grūti pateikt, vieni brauc uz putnu medībām, citi pēc trofejām, kas ir daudz dārgāk. Barviks lēš, ka 2000 līdz 3000 eiro no katra noteikti būs. Rudenī Kurzemē pat var būt grūti dabūt vietu viesu namos, jo visu rezervējuši uz sloku medībām sabraukušie ārzemnieki.

Tāpat kā Latvijas medniekiem, arī ārzemju viesiem nav atļauts šaut, cik vien tīk, ja tikai ir ko un maks ļauj. Viesmedniekus uzņem vietējie medību klubi, un tie izlemj, par kādu cenu, ko un cik daudz notirgot, piemēram, vienu alni vai trīs briežus. Klubam ir noteikts nomedīšanai atļauto dzīvnieku limits, un tā ietvaros tad arī drīkst pārdot ārzemniekam.

“Tas mazina finansiālo slodzi pašiem kluba biedriem, jo viņi maksā par platībām, infrastruktūras izveidi, tagad ir vajadzīgas dīrātavas, dzesētavas, ļoti daudz kas, kas prasa lielus izdevumus,” skaidro Barviks. Kādas ir cenas, viņš atturas spriest, jo varot ļoti atšķirties. Iespējami arī maiņas darījumi – ārzemnieki medī Latvijā, par to uzņemošā puse aizbrauc medībās uz viņu valsti.

Labi sakārtota birokrātija

No birokrātijas viedokļa viesmedības ir labi sakārtotas, atļauju var saņemt elektroniski Valsts meža dienestā. Jāuzrāda savā valstī izsniegts medību tiesību apliecinājums, ieroča atļauja, ielūgums no Latvijas mednieku kluba. Valsts nodeva par tiesībām medīt Latvijā vienai dienai maksā 30 eiro, līdz desmit dienām 70 eiro, visai medību sezonai 200 eiro.

Par medību atļaujas izsniegšanu jāsamaksā valsts nodeva, piemēram,
staltbriežu buļļa nomedīšanai 15 eiro, par staltbriežu un aļņu govi vai teļu, medni, rubeni vai vilku – 7,50 eiro.

Trofejām Eiropā nekādu īpašo noteikumu nav. Izņēmums ir vilks, jo daudzviet citur Eiropā tas ir rets un aizsargājams dzīvnieks, iekļauts CITES konvencijā, un šajā gadījumā gan jākārto atļauja izvešanai no valsts, skaidro Barviks.

Par alni līdz pat 5000 eiro

To, ar kādām izmaksām jārēķinās medību tūristam, var gan spriest pēc Latvijas valsts mežu cenrāža – šis uzņēmums ir lielākais komercmedību piedāvātājs mūsu valstī.

Piemēram, meža cūka svarā virs 100 kilogramiem (bez iekšējiem orgāniem) izmaksās 305 eiro. Daudz dārgāks ir kuilis, jo te runa jau ir par trofejām, jo garāki ilkņi, jo dārgāk: no 14 līdz 15,9 centimetriem 255 eiro, bet virs 20 centimetriem 1000 eiro.

Aļņa teļš novērtēts par 200 eiro, govs par 420 eiro, bullis ar nomestiem ragiem – 1200 eiro, ar ragu un galvaskausa svaru (bez apakšžokļa) līdz 3999 gramiem – 800 eiro, no 7000 līdz 7999 gramiem – 3300 eiro, virs deviņiem kilogramiem – 5000 eiro.

Stirnu āzis ar ragu un galvaskausa svaru (bez apakšžokļa, atņemot 90 gramu) līdz 149 gramiem izmaksās 80 eiro, virs 400 gramiem 580 eiro, ar nomestiem ragiem 300 eiro.

Staltbriežu bullis ar ragu un galvaskausa svaru (bez apakšžokļa) līdz 3999 gramiem – 540 eiro, no 7000 līdz 7999 gramiem – 2190 eiro, virs deviņiem kilogramiem – 3500 eiro.

Maksā arī izmitināšana un citi pakalpojumi. Pilns serviss vienam medniekam – nakšņošana divvietīgā numurā, medību pavadīšana, transports, medījuma pirmapstrāde, trīsreizēja ēdināšana – divu līdz trīs cilvēku grupā 330 eiro par diennakti. Ja vairāk, 295 eiro.

Nošauj izcili skaistu alni

Pārskatot minēto cenrādi, var diezgan droši pieņemt, ka ievadā pieminētais serbu mednieks šķīrās no vismaz dažiem tūkstošiem. Viņš 4. oktobrī Valmieras novada Ēveles pagastā nošāva alni, kas ierindojas visu laiku labāko šo pārnadžu trofeju Top 30.

Serbu savās platībās uzņēma mednieku kolektīvs Dukāns. Tā vadītājs Artis Lamba vietnē medibam.lv pauda: “Mēs nemedījam kotletēm. Cenšamies medīt selektīvi, nevis to, kas pirmais nāk pretī. Konkrētais bullis jau pagājušajā gadā dzīvoja pie mums. Mūsu medību platībās ir vieta, ko aļņi ir iecienījuši. Tā ir miera oāze aļņiem, kur ir gan ūdens, gan jaunaudzes.”

Serbs līdz šim alni savā dzīvē pat nebija redzējis. Jau ierašanās dienā viņš ar Lambu devās medībās un rīta agrumā pamanīja divus aļņu buļļus. “Pulkstenis tuvojās sešiem, un saklausījām, kā divi aļņi badījās. Turklāt ar tādiem ragiem. Koki brakšķēdami lūza! Viesis bija neizpratnē, kas notiek. Skaidroju, ka cīnās aļņi. Viņš bija gandrīz bez elpas no pārdzīvojuma!" stāsta Lamba.

Pēc diviem šāvieniem iespaidīgais dzīvnieks saļima. “Man vēlāk daudzi prasīja, vai man pašam nav bijis žēl, ka ne es nospiedu ieroča sprūda mēlīti. Taču es nenožēloju nevienu sekundi! Es taču arī biju daļa no piedzīvojuma, es pilnā mērā izbaudīju medību mirkli. Viesis bija sajūsmā, un arī man milzīgs gandarījums, ka Latvijas daba mums uzdāvināja tik fantastiskus mirkļus!” atklāj Lamba.

Izskan sašutums

Aļņa mūžs aprāvās Starptautiskajā dzīvnieku aizsardzības dienā, par ko daudzi interneta komentētāji neslēpa dusmas. “Nogalināja prieka pēc spēcīgāko eksemplāru no diviem konkrētajiem, kā rezultātā radīsies mazāk spēcīgu atvašu,” uzskata Aga.

Anna un Ināra pauda neizpratni, ka dzīvnieks nonāvēts tīrā prieka pēc. Laila raksta, ka “ir amorāli nonāvēt pašus izcilākos dzīvnieku eksemplārus, kas nestu skaistu, spēcīgu nākamo paaudzi, nevis medīt slimos vai vājos dzīvniekus”.

Agita iebilst, ka “mednieki mūsu Latvijas dabai palīdz – gan piebaro dzīvniekus ziemai, gan piedalās optimālā skaita noregulēšanā”. “Paskatieties, kas darās ar vilkiem, kurus neļauj medīt – viņi plosa aitas un sunīšus tāpēc, ka ir savairojušies par daudz.”

Kāda cita Latvijas iedzīvotāja atceras sava vectēva medību gaitas: “Viņš daudz darbojās, palīdzot izpētē, uzskaitē, slimu dzīvnieku izsekošanā, arī piebaroja dzīvniekus. Jā, bija mājā gaļa un ādas. Bet nekad neviens nedzirdēja šādus sajūsmas stāstus par pašu nogalināšanas procesu. Tāds veclaiku mednieks pat ļoti labi iederas cilvēka-dzīvnieku ekosistēmā. Viņš neņem vairāk kā jebkurš plēsējs. Un plēsējam arī ir skaidrs, ka pie cilvēku mājokļiem nākt nevajag.”