Ieguldījumu pārvaldes uzņēmums "Vairo" izsaka savu versiju, kāpēc valsts nolēmusi "pasmelties" pensiju 2. līmenī

Pēc gana asām diskusijām ir panākts zināms kompromiss, nosakot konkrētu termiņu, līdz kuram būs spēkā lēmums par darba ņēmēju sociālo iemaksu viena procentpunkta pārbīdi no 2. pensiju līmeņa uz 1. līmeni. Tas ir labāk nekā sākotnējais variants?

Ja mēs skatāmies no pensiju kapitāla krājēju pozīcijas, protams, šis ir labāks variants nekā iepriekš, bet tas tiešām ir kompromiss, un tādēļ, ja jautājums ir, vai tas ir labākais risinājums, tad noteikti nē. Bet tas ir labāks par iepriekšējo.

Bažas gan rada vēsturiskā pieredze. Kad finanšu krīzes laikā sociālo iemaksu likmi pensiju 2. līmenī samazināja no toreiz jau sasniegtajiem 8% līdz 2%, pēc tam likme nekad neatgriezās ne pie 8%, nedz arī sasniedza pensiju reformas sākumā iezīmētos 10%. Jums nav bažu, ka pēc pašlaik noteiktā termiņa sasniegšanas 2028. gada beigās nesekos tā pagarinājums?

Es baidos, ka tieši tas ir pamata scenārijs.

Tiešām jāatgādina, ka pensiju 2.līmenis tika izveidots pirms 20 gadiem un toreiz bija plāns, ka iemaksas tajā pakāpeniski aiziet līdz 10% no strādājošo bruto algas un attiecīgi iemaksas 1.līmenī pakāpeniski samazinās līdz 10%, kopējam iemaksu līmenim, kas attiecas uz pensiju apdrošināšanu, saglabājoties 20% apmērā un vienādi sadaloties starp abiem pensiju līmeņiem. 2009. gadā iemaksas 2. līmenī tika samazinātas līdz 2%. Arī toreiz bija nosacījums, ka tas ir terminēti. 2012. gadā iemaksu likmi pacēla, bet ne līdz 8% un ne līdz 10%, bet līdz 6%. Līdz ar to jau pašreizējā iemaksu likme ir kompromiss, kas radās iepriekšējās krīzes laikā. Šis kompromiss bija nepieciešams vairāku iemeslu dēļ. Finanšu krīzes laikā ļoti strauji pieauga bezdarbs un līdz ar to strauji samazinājās sociālās apdrošināšanas iemaksas. Teorētiski bezdarbs varētu būt īslaicīgs faktors, bet lielākā problēma toreiz bija tā, ka tūkstošiem darbspējīgu cilvēku vienkārši aizbrauca prom no Latvijas un mēs zaudējām nodokļu maksātājus. Tādēļ arī atgriezties pie idejas par iemaksām pensiju 2. līmenī 10% apmērā vairs nebija reālistiski, jo nebija tik daudz strādājošo, kas veiktu sociālās iemaksas, un 1.līmenī vienkārši nepietika naudas.

Šobrīd mēs redzam, ka principā tas pats scenārijs atkārtojas, tikai varbūt ne tik dramatiskā formā. Strādājošo attiecībā pret pensionāriem ir maz, un pensiju 1. līmenim vienkārši banāli nepietiek naudas. Tomēr šobrīd atšķirībā no finanšu krīzes un pēckrīzes perioda mums ir ļoti zems bezdarbs, un ir bail iedomāties, kas notiks tad, kad bezdarbs pieaugs, jo tad iemaksas sociālajā budžetā samazināsies. Ja valdība piedāvā samazināt iemaksas pensiju 2. līmenī, novirzot vienu procentpunktu 1.līmenī, laikā, kad bezdarbs ir relatīvi zems, es baidos, ka tas ir diezgan slikts kompromiss.

Ekonomikas attīstība tomēr ir cikliska, un tas nozīmē, ka agrāk vai vēlāk mēs piedzīvosim bezdarba kāpumu.

Diemžēl tas ir iemesls, lai jums drīzāk piekristu, nevis nepiekristu.

Vēl viens iemesls, kas liek apšaubīt valdības lēmuma ilgtspējību, ir Latvijas demogrāfiskā situācija, kuras dēļ potenciālo pensionāru īpatsvars nākotnē arvien pieaugs, bet potenciāli strādājošo īpatsvars samazināsies. Ja iemaksu likme 2. pensiju līmenī saglabājas tikai vienas ceturtās daļas apjomā no strādājošo sociālajām iemaksām, vai tas nenozīmēs, ka 2. pensiju līmenis vispār kaut kur zaudēs savu jēgu, jo piemaksas no tā nebūs tik lielas, lai atsvērtu potenciālo 1.līmeņa pensiju samazināšanos, kas ir gaidāma demogrāfisko iemeslu dēļ?

Ja mēs samazinām iemaksas pensiju 2. līmenī līdz 5% likmei un mums ir dilstoša strādājošo cilvēku proporcija pret pensionāriem, atvietojamības koeficients 2040.-2050. gadā samazināsies līdz 25-30% no ienākumiem, kurus cilvēks ir saņēmis strādājot. Ne par kādu 50% ienākumu atvietojamības koeficientu tad mēs vairs vispār nevaram runāt.

Protams, ka arī šādā gadījumā no pensiju 2. līmeņa labāk ir saņemt kaut ko nekā neko. Ja mēs runājam par pensiju 1. līmeni, tad diemžēl ir iespēja arī neko nesaņemt. 1. pensiju līmenis pašlaik garantē tikai proporcionalitāti. Proti, ja cilvēks šobrīd saņem lielāku algu un veic lielākas sociālās apdrošināšanas iemaksas, pensionējoties viņam būs tiesības uz proporcionāli lielāku pensiju. Taču 1. līmenī pensija tiek ņemta no tā brīža sociālajām apdrošināšanas iemaksām. Ja šo iemaksu būs maz, tad šis cilvēks, iespējams, saņems lielāku pensiju nekā viņa kaimiņš, bet pensija kā tāda būs maza. Tā ir tā problēma.

Ja runājam par demogrāfiju, tad tendences ir ļoti līdzīgas lielākajā daļā attīstīto valstu. Vienīgais, kas iepriecina, ir iedzīvotāju skaita pieaugums Šveicē, turklāt tas ir panākts, piesaistot lielu īpatsvaru augsti kvalificētu speciālistu, kas saņem arī labu atalgojumu un līdz ar to maksā arī vairāk nodokļos. Savukārt Igaunijā, Lietuvā, Somijā, kaut kādā ziņā arī Zviedrijā, ir tādas pašas problēmas ar demogrāfiju kā pie mums. Zviedrija atšķiras ar to, ka piesaista vairāk iebraucēju, bet atšķirībā no Šveices liels īpatsvars ir ar zemu atalgojumu un līdz ar to maziem nodokļu maksājumiem. Demogrāfija nav tikai Latvijai tipiska problēma.

Viens no veidiem, kā risināt demogrāfijas problēmas, tiešām ir imigrācija. Latvijā gan notiek ļoti aktīva cīņa par to, lai tie, kuri atbrauc uz šejieni kā viesstrādnieki, pēc tam arī aizbrauc. Sociālās apdrošināšanas sistēmai jau tas nekādu lielu labumu nedod?

Es te gribētu atgriezties pie Šveices piemēra, kas ir tiešām ļoti veiksmīgs. Tur ir ļoti daudz darba vietu ar augstu pievienotu vērtību, un tādēļ Šveice spēj piesaistīt nevis vienkārši viesstrādniekus, bet augsti kvalificētus speciālistus un vadītājus. No vienas puses, tiek atrisinātas ekonomiska rakstura problēmas, no otras puses - šādi cilvēki veicina arī dažādību sabiedrībā, un es teiktu, ka Šveice no tā iegūst. Zviedrijai ir veicies mazāk, jo tur ir diezgan daudz ražotņu un līdz ar to tiek diezgan daudz ievesti vienkāršo darbu darītāji. To pašu mēs redzam Vācijā.

Te ir jāsaprot, ko var piedāvāt Latvija. Vai mums ir daudz darbavietu ar augstu pievienoto vērtību, kurās var strādāt augsta līmeņa speciālisti? Salīdzinot ar Igauniju, tādu ir krietni mazāk, salīdzinot ar Lietuvu, vienkārši mazāk. Tādēļ pirms mēs runājam par darbaspēka ievešanu, es domāju, ka mums ir jāpadomā par darba vietām ar pievienoto vērtību. Protams, primāri tajās būtu jānodarbina savi cilvēki, bet, ja to ir pietiekami daudz, šādas darba vietas var piedāvāt arī cilvēkiem no citām valstīm.

Tad jūsu ieteikums ir vairāk domāt par ekonomikas attīstību un kopējā ienākumu līmeņa celšanu, nevis par reformām pensiju sistēmā?

Tieši tā. Mums ir jākļūst ražīgākiem un efektīvākiem. Un ar mums es saprotu ekonomiku kopumā, ieskaitot valsts pārvaldi, kurā, salīdzinot ar to pašu Igauniju un Lietuvu, arī ir daudz lielāks potenciāls kaut ko efektivizēt.

Diskusiju laikā arī pensiju pārvaldnieki saņēma savu kritikas devu. Piemēram, par to, ka 2.līmeņa pensiju plānu ienesīgums ir daudz mazāks, nekā gribētos redzēt kaut vai kontekstā ar inflāciju. Ko jūs uz to varat atbildēt?

Mūsu uzņēmumam pašlaik ir tieši gads, kopš esam sākuši darboties, un klientiem esam nopelnījuši 20%. Tas ir ļoti daudz, un normāli vajadzētu būt 10-12%.

Ienesīgums finanšu tirgos vienmēr ir bijis svārstīgs. Potenciāli vairāk var nopelnīt, izvēloties ieguldījumu plānus ar agresīvāku ieguldījumu politiku. Ilgtermiņā tas atmaksājas, un peļņas iespējas ir. Savukārt, ja pensiju plāns ir ar konservatīvu ieguldījumu politiku, tad ir jārēķinās ar to, ka ienesīgums būs vājš un diezgan bieži var atpalikt no inflācijas. Tāpēc drīzāk ir jautājums par pensiju plāna izvēli.

Ilgtermiņā ieguldījumi akcijās līdz šim ir pārspējuši inflāciju, bet, protams, ja skatāmies tikai uz viena gada rādītājiem, situācijas var atšķirties.

Tāpat šajās diskusijās izskanēja, ka cilvēkiem, kas pensionējas tagad vai to darīs tuvākajā nākotnē, šis viens procentpunkts 2. līmenī faktiski nozīmē tikai dažu eiro starpību ikmēneša pensijā, ko viņi saņems, un līdz ar to tam nav nekādas ietekmes uz viņu dzīves līmeni. Jūs esat rēķinājuši, no kāda vecuma cilvēkiem šis viens procentpunkts varētu nozīmēt jau kādas reālas izmaiņas potenciālajā pensijā?

Visvairāk tas ietekmēs cilvēkus, kuri tagad ir vecuma diapazonā no 30 līdz 45 gadiem. Kādēļ tā? Teorētiski tam vajadzētu vairāk ietekmēt gados jaunos cilvēkus, bet ir viena nianse. Jaunieši visbiežāk vēl nav augsta līmeņa speciālisti, un līdz ar to viņu atalgojums un līdz ar to sociālās apdrošināšanas iemaksas vēl nav īpaši lielas. Tādēļ vairāk tas ietekmēs cilvēkus, kuri jau ir labi speciālisti, vidēja vai zemāka līmeņa vadītāji, kuriem ir pietiekami labas algas un līdz pensijai vēl ir kādi 20-30 gadi, rēķinoties, ka pensionēšanās vecums ir 65 gadi, kas gan arī vairs nav īpaši reālistisks pieņēmums. Šie cilvēki cietīs visvairāk.

Vēl viens pārmetums pensiju fondu pārvaldniekiem ir par to, ka pensiju uzkrājumos no iedzīvotājiem tiek akumulēti lieli līdzekļi, un tad šī nauda tiek ieguldīta kaut kur citur un tieši nekā neveicina Latvijas ekonomikas izaugsmi. Jūs ieguldiet Latvijas aktīvos?

Pagaidām nē, jo mēs vēl esam pārāk mazi un pārvaldām 60 miljonus eiro.

Šie pārmetumi gan ir koks ar diviem galiem. No vienas puses, pensiju pārvaldniekiem tiek pārmests, ka tie neiegulda naudu Latvijā, no otras puses, pārvaldnieki jautā, kādas ir mūsu ieguldījumu iespējas Latvijā? Kur klasiski līdzekļus iegulda pensiju fondi? Ja mēs runājam par akcijām, tad tie ir lielākie un līdz ar to drošākie uzņēmumi. Ja runājam tieši par mūsu ieguldījumu portfeli, tad tie ir 1500 pasaules lielākie uzņēmumi, kas darbojas ļoti dažādās nozarēs un praktiski visos pasaules reģionos. Ja runājam par Latviju, tad pieejai nevajadzētu atšķirties. Ja mēs skatāmies, kas ir lielākie Latvijas uzņēmumi, tad tie pieder valstij. Vai mēs varam ieguldīt naudu šajos uzņēmumos? Vienīgais, ko varam, ir pirkt to obligācijas. Protams, ir selektīvas ieguldījumu iespējas, piemēram, mežos, komercīpašumos, un pensiju fondi epizodiski to arī dara. Mēs pagaidām esam par mazu, lai to darītu.

No valsts puses sistēmiski pareizi būtu šo jomu sakārtot un dot iespēju ieguldīt lielākajos Latvijas uzņēmumos, sākot šo uzņēmumu akciju kotāciju biržā.

Tomēr jūs ar laiku esat gatavi ieguldīt Latvijas aktīvos?

Jā, par to mēs esam domājuši. Mūsu pieeja būs definēt pārvaldībā esošo līdzekļu īpatsvaru, ko esam gatavi ieguldīt Latvijā un pieturēties pie tā.

Jūs jau ironiski izteicāties par pensionēšanos 65 gadu vecumā. Jūsuprāt, pensionēšanās vecums neizbēgami augs, lai gan politiķi par to ļoti nevēlas runāt?

Ja runājam par politisko vidi, tad, protams, ka tas ir supernepopulārs jautājums. Daudz vieglāk to visu ir pasniegt caur puķēm, stāstot, ka mēs te nedaudz pārcelsim to vienu procentpunktu no pensiju 2. līmeņa uz 1. līmeni, bet 1. līmenis tiek indeksēts un tur viss ir kārtībā.

Problēmas cēlonis jau ir tieši tas, ka nav pietiekami daudz naudas 1.līmenī. Ja tieši šobrīd to varbūt vēl var risināt ar viena procentpunkta pārcelšanu no viena līmeņa uz otru, tad pēc trīs pieciem gadiem ar to būs stipri par maz.

Līdz ar to es esmu pilnīgi pārliecināts, ka pensionēšanās vecuma celšana ir neizbēgama. Jautājums tikai, cik strauji. Nākamais mērķis varētu būt pat 70 gadi, iespējams, pēc tam 75 gadi. Bet, ja nenotiks nekāda finanšu katastrofa, es teiktu, ka mēs te tomēr runājam par nākamo 10-20 gadu periodu, kurā varētu tikt pieņemti lēmumi par pensionēšanās vecuma celšanu.

Es arī pieļauju, ka Latvija no sākuma pagaidīs, ko šajā jautājumā darīs lielās valstis. Piemēram, kad Vācija vismaz daļai cilvēku piedāvās celt pensionēšanās vecumu līdz 68 gadiem, tad pēc dažiem gadiem to pašu piedāvās šeit, kad Vācijā piedāvās celt līdz 70 gadiem, tad pēc kāda laika to piedāvās šeit.

Diskusijās par līdzekļu pārbīdēm starp 2. un 1. pensiju līmeni Latvijas politiķi, tostarp Ministru prezidente, sāka pieminēt arī Igaunijas piemēru, kur savulaik tika noteikts, ka dalība 2. pensiju līmenī ir brīvprātīga un cilvēkiem bija atļauts līdzekļus no 2. pensiju līmeņa arī izņemt. Kā to vērtēt no atbildības viedokļa par pensiju sistēmas ilgtspēju, ja mēs zinām, ka šis lēmums tika pieņemts, jo Igaunijas valdībā nonāca viena populistu partija, un es neesmu dzirdējusi tieši nevienu ekspertu, kas šo Igaunijā pieņemto lēmumu vērtētu pozitīvi?

Tā bija demokrātijas blakne. Ja mums ir demokrātija, tad ir jārēķinās, ka pie varas var nākt populisti un pieņemt šādus lēmumus, kas ietekmē ikvienu. Vai tas bija pozitīvi? Nē, tas nebija pozitīvi. Bet tā ir demokrātijas blakne, jo aizliegt populistu iekļūšanu parlamentā vai nonākšanu valdībā nav iespējams. Tad tā vairs nav demokrātija.

Savukārt, ja mēs runājam par Igauniju, tad es gribētu vērst uzmanību uz pavisam citām lietām. Igaunijā pašlaik ir mazāka iemaksu likme pensiju 2. līmenī. Bet, kad valdība saka, ka mēs gribam izlīdzināt nodokļu slogu starp Baltijas valstīm, tad ir jāpatur prātā arī tas, ka igauņi ir uzkrājuši vairāk nekā mēs un algas tur ir krietni lielākas, jo ir vairāk darba vietu ar augstu pievienoto vērtību. Līdz ar to mēs īsti tomēr nevaram teikt, ka, ja Igaunijā iemaksu likme pensiju 2. līmenī ir 5%, tad arī mums vajag 5%, lai nodokļu slogs būtu izlīdzināts.

Igaunijas risinājums budžeta pildīšanai ir pievienotās vērtības nodokļa likmes celšana. Tas nozīmē, ka ir izvēlēts ceļš, lai saglabātu solidaritāti starp paaudzēm, uz šodienas vajadzību rēķina neaudzētu valsts parādu un nenodotu nākamajai paaudzei valsti sliktākā stāvoklī. Vai tas ir slikts risinājums? Es tā nedomāju.

Tādēļ Latviju un Igauniju nevar salīdzināt tikai jautājumā par iemaksām pensiju 2. līmenī. Lai salīdzinātu Latviju un Igauniju, galdā ir jāliek arī visi citi rādītāji - IKP uz vienu iedzīvotāju, vidējā alga, uzkrājumi uz vienu iedzīvotāju un tikai pēc tam nodokļu likmes.

Pašlaik ir sagatavoti grozījumi Valsts fondēto pensiju likumā, kas paredz pensiju pārvaldnieka komisijas maksas pastāvīgo daļu saistīt ar pārvaldāmo līdzekļu apjomu - jo tie lielāki, jo pastāvīgā komisijas maksas daļa ir mazāka -, kā arī lielāku nozīmi piešķirt komisijas maksas mainīgajai daļai. Kā šīs izmaiņas ietekmētu pensiju fondu pārvaldnieku darbu?

Te ir jārunā par pensiju pārvaldīšanas konkurences struktūru Latvijā, jo 80% tirgus kontrolē četras lielākās bankas, tostarp lielākā banka kontrolē vismaz 40%, otra lielākā banka - vairāk nekā 20%. Tas signalizē par konkurences trūkumu, un šāda veida priekšlikumu mērķis ir kaut kā mēģināt ietekmēt situāciju. Ir lieli spēlētāji, kuriem ir garantēti pārvaldāmie apjomi, no kuriem visai droši var rēķināties ar nākotnes peļņu. Tādēļ visai loģiski iejaucas regulators un iejaucas ar tarifu regulējumu. Mūs kā jaunu tirgus dalībnieku tas neietekmēs. Runa ir par tiem pārvaldniekiem, kas pārvalda miljardus eiro un ir pieraduši pie ļoti lielām tirgus daļām. Tomēr šādas regulācijas ieviešana, kā arī solidaritātes nodevas ieviešana bankām signalizē par to, ka ir relatīvi vāja konkurence.

Latvijas Bankas prezidents ir izteicies, ka komisijas maksas mainīgo daļu būtu jāpārskata vēl vairāk un tā būtu jāmaksā tikai par tiešām ļoti labiem sasniegtajiem rezultātiem. Vai pensiju plānu pārvaldniekiem tas būtu pieņemami?

Kopumā tas ir godīgi pret klientiem. Mainīgā komisija tiešām pienākas par labiem rezultātiem, un tas ir kaut kas līdzīgs olimpiskajām spēlēm, kur piedalās daudzi, bet godalgas saņem tikai labākie. Tādēļ, ja mēs runājam par komisijas mainīgo daļu, kas pienākas papildus pastāvīgajai daļai, tad tas ir adekvāts solis.

Jums pirmajā darbības gadā ir izdevies pārvilināt klientus no lielajām bankām?

Jā, mēs esam piesaistījuši jau 9000 klientu un pārvaldām 60 miljonus eiro. Aktīvi mēs darbojamies no janvāra, tādēļ vērtējam darbības rezultātus ļoti pozitīvi. Plānojam attīstīties tikpat strauji arī turpmāk un redzam iespēju audzēt tirgus daļu un kļūt par vadošu spēlētāju ar vietējo kapitālu.

Esat pētījuši, kas ir galvenā daļa jūsu klientu? Tie ir cilvēki, kuri pašlaik tikai ienāk pensiju uzkrāšanas tirgū, vai vairums ir pārnākuši no citiem pensiju pārvaldniekiem?

Te mēs varam atgriezties pie demogrāfijas, jo tirgū pašlaik ienāk līdz 20 000 cilvēku gadā. Tas ir diezgan maz. Es teiktu, ka mūs pārsvarā izvēlas citu pārvaldītāju klienti, jo mūsu piedāvājums ir mūsdienīgākais tirgū.

Parasti tiek runāts arī par cilvēku pasivitāti pensiju jautājumā un to, ka daudzi pat nezina, kādā pensiju plānā viņu līdzekļi ir ieguldīti. Tas mainās?

Tas mainās, bet tas mainās ļoti pakāpeniski. Situācija uzlabojas un uzlabojas arī tāpēc, ka ir jauni spēlētāji, kas piedāvā savus pakalpojumus, un līdz ar to cilvēki vienkārši aizdomājas par to un sāk skatīties, cik daudz naudas ir uzkrāts, kāds ir gada ienesīgums. Jebkurā gadījumā cilvēki noteikti pašlaik dzird par pensiju 2. līmeni vairāk. Vai varam droši teikt, ka vismaz katrs trešais seko līdzi savam pensiju 2. līmenim? Noteikti vēl nē.

Pašlaik Latvijā pensiju 2. līmenī ir uzkrāti vairāk par 7 miljardiem eiro. Vai tādēļ konkurence varētu saasināties vairāk un varētu ienākt vēl kāds pensiju pārvaldnieks?

Mēs par to tikai priecātos, jo šobrīd tirgū ir spēlētāji ar milzīgām tirgus daļām, jo divi lielākie kontrolē vairāk nekā 60%, un ir spēlētāji, kam ir 10% un zem 10% tirgus daļas. Mēs pagaidām pretendējam uz tā spēlētāja statusu, kuram varētu būt apmēram 10% tirgus daļa, bet līdz tam vēl ir ceļš ejams. Mums ir pagājis pirmais darbības gads un mūsu tirgus daļa strauji tuvojas vienam procentam.

Taču, ja runājam par tirgu kopumā, tad, raugoties uz to milzīgo apjomu, ko tirgū kontrolē lielās bankas, vieta noteikti ir vēl kādam spēlētājam.

Kā pašlaik ir strādāt pensiju fondu pārvaldniekam, kurš nav saistīts ar kādu banku, jo kopš "Indexo bankas" nodibināšanas pašlaik tādi esat tikai jūs un "INVL"?

Citos apstākļos es teiktu, ka sarežģīti. Bet mūsdienās bankas ir ļoti samazinājuši savus filiāļu tīklus, īpaši ārpus Rīgas, un patiesībā cilvēkiem vajag kaut kādu fizisku klātbūtni, lai kāds viņu uzklausa, pastāsta par to, kas ir pensiju 2. līmenis, kas ir 3. līmenis, kādi ir citi finanšu pakalpojumi. Protams, ir lietas, ko cilvēki labprāt dara digitāli, bet cilvēciskais kontakti šodien ir diezgan liela ekstra, un mēs to nodrošinām. Mēs vairāk piesaistām klientus klātienē vai konsultējam telefoniski.

Es tomēr teikšu, ka digitalizācija… Pat ne digitalizācija, bet atteikšanās no fiziska kontakta ar klientiem Covid-19 laikā notika pārāk strauji.

2023. gads finanšu tirgos bija pietiekami labs, un tas atspoguļojās arī pensiju plānu rezultātos. Kāds ir šis gads?

Prognožu izteikšana par finanšu tirgiem ir nepateicīga nodarbe. Šobrīd mēs redzam, ka ienesīgums pret pagājušā gada septembra beigām un oktobrī ir 20% akciju, un arī obligācijām tas ir ļoti labs. Līdz ar to arī tad, ja ienesīgums šogad vairāk neaugs, gads tāpat būs veiksmīgs.

Tomēr es atgādināšu, ka jebkurā gadījumā 20% ienesīgums akciju tirgū ilgtermiņā ir pārāk liels un ar to nevajadzētu rēķināties visu laiku. Normāls pieaugums ir 10-12% gadā.

Tagad arī Eiropas Centrālā banka ir sākusi likmju samazināšanas ciklu. Kā tas ietekmēs, piemēram, obligāciju pievilcīgumu?

Obligācijas jebkurā gadījumā ir atguvušas savu pievilcīgumu. Eirozonas monetārā politika bija diezgan radikāla, un var teikt, ka līdzekļu krājēji diezgan ilgstoši tika sodīti, ja uzkrājumi bija eiro, jo par tiem nemaksāja neko un dažkārt bija pat jāpiemaksā par līdzekļu turēšanu bankās. Man gribas domāt, ka šie laiki jau ir aiz muguras. Tāpat aiz muguras ir laiks, kad trīs un sešu mēnešu EURIBOR likme sasniedza 4,5%. Tomēr ienesīgums, lai arī ne tik liels, par ieguldījumiem eiro jebkurā gadījumā saglabāsies.

Vai taisāties piedāvāt arī pensiju 3. līmeņa plānus?

Jā, mēs domājam gan par pensiju 3. līmeni, gan individuāliem ieguldījumu portfeļiem. Bet no sākuma mēs gribētu uzaudzēt savu klientu bāzi līdz 25-30 000 klientu no tagadējiem 9000. Ap to laiku mēs varētu sākt piedāvāt arī citus investīciju produktus. Tas ir pāris gadu jautājums.

Mēs redzam, ka Latvijā ļoti strauji pieaug uzkrājumi - privātpersonu noguldījumi un pensiju 2. un 3. līmeņa plāni kopā veido jau ap 20 miljardiem eiro. Lai gan tas var izklausīties daudz, tikpat lieli uzkrājumi ir Igaunijā, lai gan iedzīvotāju tur ir par vienu trešdaļu mazāk. Arī vidēji viens lietuvietis ir uzkrājis par 25-30% vairāk nekā vidēji viens latvietis. Tādēļ mēs lielu potenciālu redzam tieši uzkrājumu jomā, un, ja tagad daudz tiek runāts par kreditēšanu, tad mēs uzskatām, ka ir jāpiedāvā arī mūsdienīgi uzkrājumu veidošanas risinājumi, lai tie augtu straujāk.

Par ko jūs šajā jomā domājat?

Ērti ieguldījumu portfeļi cilvēkiem, kuru rīcībā ir ierobežoti naudas resursi, un viņi ieguldījumiem var atvēlēt, piemēram, 50 eiro mēnesī. Labāk, lai šādi līdzekļi tiek ieguldīti produktos ar definētu ieguldījumu stratēģiju un risku, nekā vienkārši stāv norēķinu kontā. Tie ir standartizēti ieguldījumu portfeļi, kas ir ļoti demokrātiski un pieejami ikvienam.

Tad jūs nemedīsiet turīgos klientus, kas uzreiz var ieguldīt, vismaz sākot no 10 000 eiro?

Šajā segmentā jau tāpat ir laba konkurence.