Ansis Pūpols: "Gruzijā ir tās pašas problēmas, kas Latvijā bija deviņdesmitajos..."
Kaut gan Daces Melbārdes vietā nākušā Eiropas Parlamenta deputāta Anša Pūpola pilnvaru laiks ir tikai divi mēneši, līdz jaunā sasaukuma darbības sākumam, viņš ir paspējis divas reizes apmeklēt Gruziju. Šo braucienu mērķis ir savām acīm redzēt tur notiekošo un izprast situāciju, kā arī palīdzēt gruzīniem tuvināties Eiropas Savienībai.
Kādēļ interese tieši par Gruziju?
Pirmo reizi uz Gruziju aizbraucu pats par savu naudu, to man Eiropas Parlaments neapmaksāja. Sanāca tā, ka, man sākot darbu, pārējie deputāti bija nolēmuši iet garajās pirmsvēlēšanu brīvdienās, kad komandējumus neapmaksā. Interesanti, ka Sandra Kalniete TV debatēs sprieda – man neesot ko darīt Briselē, jo Eiropas Parlaments šobrīd vispār nestrādā. Atvainojiet, bet nestrādā jau tas tikai tādēļ, ka deputāti arī paši bija iebalsojuši sev garas pirmsvēlēšanu brīvdienas.
Kādēļ Gruzija? Gribēju savām acīm redzēt, kas tur notiek, un nodibināt kontaktus. Pēc tam gruzīnu politiķi, ar kuriem runāju Tbilisi, brauca no Gruzijas uz Briseli, un mēs tikāmies arī tur.
Un kādi ir iespaidi no Gruzijas apmeklējuma?
Viena no galvenajām atziņām – viņiem ir tās pašas problēmas, kas Latvijā bija deviņdesmitajos gados, proti, partijas kašķējas savā starpā un nespēj atrast kopīgu valodu. Opozīcijas partijas nemitīgi strīdas un apvaino viena otru, ka tie, lūk, neesot īsti opozicionāri, jo savulaik jau bijuši pie varas, vai arī nav pietiekami nacionāli noskaņoti. Šo nesaskaņu dēļ tad arī pie varas esošie var viņus skaldīt un valdīt. Paši opozicionāri atzīst, ka viņiem galvenais uzdevums tagad ir apvienoties.
Patlaban Gruzijā ir ļoti daudz krievu, kuri Ukrainas kara sākumā bēga no Putina un iespējamās mobilizācijas. Mēs Latvijā viņus nelaidām, bet gruzīni savas robežas neslēdza. Krievu naudas ieplūšana tagad tur ir radījusi zināmu ekonomisko pacēlumu, kas Gruzijas valdībai ļauj teikt – paskat, kā mēs esam attīstījuši ekonomiku, viss plaukst un zeļ! Un re, cik slikti ir Ukrainā, kur ir karš. Mums nevajag iet Ukrainas vai Eiropas ceļu, mums jāiet pašiem savējais! Un ir cilvēki, kas tam notic.
To, ka krievu ir ļoti daudz, tiešām var just?
Jā, Tbilisi daudz dzird krievu valodu, diezgan daudz tur nolasījušies to, ko mēdz dēvēt par vatņikiem. Paši gruzīni saka, ka diezgan daudz krievu ir drošības dienestos un tur viņu ietekme ir liela.
Vēl kāda interesanta Gruzijas iezīme – tur uz katra stūra ir bitkoinu automāti. Onkuļi un tantes ap tiem mierīgi knibinās un, kā izskatās, visu itin labi saprot. Tātad nodokļu sistēma tur ir diezgan brīva, kas nebūtu iedomājams nevienā Eiropas valstī. Kā man stāstīja, šos automātus ieviesis viens no lielākajiem Gruzijas oligarhiem. Skaidrs, ka viņš nav ieinteresēts nekādā virzībā uz Eiropu, jo tad šādus automātus nekavējoties aizliegtu.
Man ir diezgan plaši kontakti Briseles gruzīnu kopienā, kuras pārstāvji strādā Eiropas Parlamentā un citās institūcijās, un viņi stāstīja, ka Gruzijas laukos ekonomisko pacēlumu diez ko nejūt, taču tur valsts un pašvaldību iestāžu darbinieki ir diezgan iebaidīti un tādēļ atturas paust savu attieksmi, lai darbā nebūtu nepatikšanu. Tātad sistēma ir diezgan līdzīga kā Krievijā.
Gruzīni ir karstasinīga tauta, tādēļ jājautā – vai opozīcijas protesti nevar pāraugt nopietnā konfliktā vai pat pilsoņu karā, kādu Gruzija jau piedzīvoja deviņdesmito gadu sākumā?
Es pabiju vienā no protesta akcijām, un jāteic, ka tur tiešām varēja arī izcelties asumi. Gruzīni nav latvieši, kuri protestē, vācot parakstus, tādēļ sadursmju iespēju izslēgt nevar.
Kāda, tavuprāt, varētu būt Gruzijas nākotne? Visroku ņems Eiropas atbalstītāji vai prokrieviskie spēki?
Tas lielā mērā būs atkarīgs arī no Eiropas Savienības. Gribētos jau cerēt, ka gruzīni ies Eiropas virzienā, taču, parunājoties ar cilvēkiem uz ielas, var just zināmu skepsi par to. Daudz kas būs atkarīgs no rudenī gaidāmajām parlamenta vēlēšanām. Redzēsim, cik godīgi tās notiks, kādas metodes tajās tiks izmantotas un vai Krievija kaut kā nemēģinās iejaukties. Pēc visa spriežot, arī Eiropa nogaidīs vēlēšanu rezultātus, lai saprastu, kā tālāk rīkoties. Personīgi man gan šķiet, ka pašreizējā Eiropas pozīcija ir pārāk vāja un nogaidoša; par šo jautājumu esmu arī uzrakstījis pieprasījumu Eiropas Parlamenta ārlietu dienestam. Daļu Gruzijas uzņēmēju šāda situācija arī pilnībā apmierina, jo Eiropa viņiem nav vajadzīga un viņi pat nedomā piemēroties Eiropas prasībām. Bet Krievija par šo situāciju ir vienkārši laimīga.
Vai tik īsā pilnvaru laikā vispār ir jēga rakstīt kaut kādus pieprasījumus? Pēc neilga laika taču deputāta Pūpola Parlamentā vairs nebūs!
Protams, var jau vispār neko nedarīt un iet peldēties vai sauļoties. Tomēr man šķiet, ka var un vajag rakstīt pieprasījumus un bakstīt, jo zinoši cilvēki saka – jo vairāk šo tēmu kustinās, jo lielāka iespēja, ka tiešām kaut kas sāks notikt un Gruzijas jautājumu nenoliks kaut kur tālākajā plauktā. Esmu sadraudzējies ar vienu no tikko ievēlētajiem Somijas deputātiem, un vienojāmies, ka visus materiālus, kas man ir, sūtīšu viņam, lai viņš varētu šo tēmu turpināt un braukt uz Gruziju. Tādēļ man liekas, ka manai neilgajai rosībai kā deputātam tomēr ir kaut kāda pievienotā vērtība. Gribu arī uztaisīt dokumentālo filmu par Gruziju, lai arī cilvēki Latvijā saprot, kas īsti tur notiek.
Es pats Gruzijā pavadītajā laikā esmu sniedzis piecas intervijas dažādām Gruzijas televīzijas programmām un aicinājis šīs valsts policistus nepielietot spēku. Latvijā tas nav pamanāms, taču Gruzijā augstu novērtē to, ka pie viņiem brauc un sniedz atbalstu. Iespējams, tas varbūt ir pamudinājums daudziem gruzīniem nebaidīties. Kas zina, varbūt manu aktivitāšu dēļ kāds gruzīnu policijas virsnieks apdomāsies, pirms nelikumīgi pielietos spēku pret savu līdzpilsoni, jo sapratīs, ka Eiropas Savienības sankcijas var skart arī viņu.
Materiāls sagatavots ar Eiropas Parlamenta Konservatīvo un Reformistu grupas finansiālu atbalstu.
