Latvenergo vadītājs: “Vēja parki nodrošinās stabilitāti nākamajiem 30 gadiem”

Enerģijas eksporta plāni

Vai zaļais kurss Eiropā tiešām ir uz palikšanu? Aizvien biežāk izskan balsis, ka ar savu zaļo kursu mēs tikai barojam Ķīnu, kas ražo Eiropas saules baterijas un vēja ģeneratorus...

Tagad Eiropā politiķiem runāt par zaļo kursu nu jau nozīmē zaudēt balsis, jo ir skaidrs, ka enerģijas cenas noturēšana un ekonomikas piebremzēšanās visām valstīm ir diezgan liels izaicinājums. Taču jautājums ir vienkāršs – kāda ir alternatīva? Vai tiešām esam gatavi atgriezties pie Krievijas gāzes? Būt atkarīgiem no naftas ieguves karteļa, kur OPEC valstis lemj, cik naftas iegūt? Arguments, ka, pērkot, piemēram, Āzijā ražotas turbīnas, viss labums tiks turienes piegādātājiem, neiztur kritiku, jo enerģija nodrošina asinsriti visai ekonomikai. Investīcijas, ko tagad ieguldām saules paneļos vai vēja turbīnās, ir ieguldījums uz nākamajiem 30 gadiem, turklāt Eiropa patlaban ļoti nopietni strādā pie tā, lai turbīnas ražotu tepat uz vietas – pat tiktāl, ka cenšas vismaz daļu ražošanas attīstīt tur, kur tiek realizēti konkrēti vēja enerģijas projekti. Piemēram, ja tiek veidots vēja parks Polijā, tad tur arī organizē kaut kādu ražošanu, lai būtu labums lokālajai ekonomikai. Ķīnas importam klāsies arvien grūtāk, jo kopš 2026. un 2027. gada ir paredzēta dažāda CO2 taksēšana un nodokļu uzlikšana. Ķīna daudz ko no šīm precēm subsidē, tā gūstot konkurences priekšrocības, un demokrātijai ir grūti noturēties pret šāda veida spiedienu, īpaši jau apstākļos, kad dažādu Eiropas Savienības dalībvalstu intereses niansēs atšķiras.

Bet ko Latvijai sola šis zaļais kurss?

Latvijai zaļo kursu vajadzētu uztvert kā zināmu pievienoto vērtību un saskatīt iespējas, ko tas paver. Pateicoties vēja parkiem, mēs no enerģijas importētāja varam kļūt par nopietnu enerģijas eksportētāju. Nav jau obligāti enerģija jāeksportē pa vadiem – saredzamā nākotnē būs tehnoloģiskie risinājumi, kas ļaus enerģiju pārvērst dažādos ūdeņraža atvasinājumos. Tā ir nākotnes degviela.

Tas nozīmē, ka enerģiju varēs akumulēt un pārvadāt?

Jā, mēs varam kļūt par eksportētājiem, kas nodrošinās nākotnes lidmašīnas, kuģus un smago transportu ar degvielu. Vajag tikai politiski saprast, vai esam pietiekami ambiciozi, lai piedalītos šajā spēlē un veidotu atvasinājuma produktus, kuriem pievienotā vērtība ir krietni lielāka nekā vienkārši enerģijai, turklāt tas ļauj veidot bāzi ostu attīstībai. Vai arī būsim bailīgi un nogulēsim šī risinājuma ieviešanu – un to izdarīs citi.

Vispirms lielas izmaksas, pēc tam stabilas cenas

Izklausās daudzsološi, taču tas noteikti prasīs lielas investīcijas.

Jāsaprot, ka vēja parki rada daudz dažādu izaicinājumu gan infrastruktūras izveidē, gan arī starpvalstu savienojumos. Ar tiem saskaras visa Eiropa, cenšoties atrast ceļu, kā sabalansēt visu intereses. Patlaban mums Latvijas nodrošinājumam nākas importēt 40 procentu elektrības, jo ir liels iztrūkums kaimiņos Lietuvā, ar ko gan fiziski, gan komerciāli esam vienā tirgū, un nākotnē slānekļa izmantošanas pārtraukšanas dēļ tāds gaidāms arī Igaunijā. Tātad mums tas ir arī drošības jautājums – ja neuzbūvēsim vēja parkus, būsim energoatkarīgi. Uzbūvējot vēja parkus, mēs nodrošināsim ekonomisko un enerģētisko stabilitāti nākamajiem 30 gadiem. Tas būs skaidrs signāls Krievijai, ka mums viņu gāzi vairs nevajag. Nav šaubu, ka daļa kliedzēju pret zaļo kursu ir arī Krievijas gāzes lobija pārstāvji.

Protams, transformācija prasa milzīgus līdzekļus. Vispirms būs lielas izmaksas un sarežģīti lēmumi par būvēšanas vietas izvēli, taču pēc tam mūs gaida 50 gadi ar diezgan stabilām elektrības cenām, turklāt pirmo reizi vēsturē Baltija var kļūt par enerģijas eksportētāju.

Izklausās, ka transformācijas laikā mūs gaida tarifu kāpums...

Jaunu elektrības ražošanas jaudu izbūve parasti ir uzņēmuma komerciāls lēmums, kas, protams, prasa investīcijas. Mūsu – valsts akciju sabiedrības – gadījumā ieguldījumi nozīmē tirgus izpēti, spēkstaciju izbūvi un ieguldījumu atgūšanu daudzu gadu garumā no ieņēmumiem brīvajā tirgū. Protams, te ir otra daļa, kas no mums, “Latvenergo”, nav atkarīga, un tā ir elektrības pārvades tīklu izbūve un attīstība. Katrai nācijai, valstij un pilsonim jāsaprot, ka pilnīga atsaistīšanās no agresorvalsts un pāreja uz zaļo elektrību īstermiņā kaut ko izmaksās, taču, attīstoties infrastruktūrai, maksa samazināsies. Latvija patlaban ir valsts ar ļoti zemu elektrības patēriņu un ļoti zemu iedzīvotāju blīvumu, kas nozīmē, ka infrastruktūru par konkurētspējīgām cenām uzturēt ir ļoti sarežģīti. Lai tā nebūtu, nepieciešams attīstīt ekonomiku, taču to nevar izdarīt, ja nav pietiekami daudz elektroenerģijas par labu cenu, – tad lielās investīcijas uz šejieni nenāks.

Reizēm atskan iebildumi, ka Latvenergo kā valsts uzņēmumam varbūt nevajadzētu būvēt vēja parkus, atstājot to privātuzņēmēju ziņā, jo citādi tiek kropļota konkurence. Varbūt tiešām nav vērts?

Pirmkārt, enerģētika ir ļoti kapitālietilpīgs bizness, tādēļ lielākajā daļā valstu ar vidējām un mazām ekonomikām, ieskaitot Poliju, Somiju un Zviedriju, Igauniju un Lietuvu, ar to nodarbojas valsts kapitālsabiedrības. Privātais kapitāls figurē kā projektu attīstītāji, tātad papīru bīdītāji, aiz kuriem nav finansējuma vai ilgtermiņa mērķu uzturēt šos resursus. Tie, kas šos resursus uzturēs, Baltijā ir trīs: “Ignitis”, “Enefit” un “Latvenergo”. Ja mēs pateiksim, ka “Latvenergo” te nepiedalās, tad rodas jautājums – kas aizpildīs šo vietu? Visticamāk, “Ignitis” vai “Enefit”.

Otrkārt, jautājums par enerģētisko drošību. Ir kritiski svarīgi, kam pieder enerģijas resursi un infrastruktūra. Šajā ziņā katrai valstij pašai ir par sevi jāparūpējas. Treškārt – kur paliek pievienotā vērtība? Ja vēja parkus uzbūvēs kāds ārzemju attīstītājs, visa peļņa aizies projām, taču mums nāksies sadzīvot ar priekšmetiem, līnijām, ainavu, kurā ir šie vēja parki. Ja reiz mēs kā sabiedrība kaut ko ziedojam – šajā gadījumā platības vēja parkiem –, tad esam arī pelnījuši kaut ko saņemt atpakaļ. Vēl viens apsvērums ir attieksme pret dabu, ilgtspējību, sabiedrību un nacionālajām interesēm. Te ir skaidrs, ka valsts kapitālsabiedrība šim jautājumam pieies daudz atbildīgāk.

Ja runājam par privāto kapitālu, te uzreiz ir jautājums – vai mums ir kāds uzņēmējs, kas var atļauties tāda mēroga projektā ieguldīt divus trīs miljardus? Diez vai. Un, pat ja tāds uzrastos, tad aiz viņa, visticamāk, būtu Austrumu nauda, kas nākotnē radītu tikai problēmas. Droši vien labprāt te ienāktu Ķīnas kapitāls, taču arī tad ir jautājums par drošības riskiem.

Atomelektrostacija – cik tā ir reāla alternatīva?

Bieži vien kā alternatīva vēja parkiem tiek minēta atomenerģija, kas ļautu iztikt bez dabas ainavu bojāšanas. Cik reāla vispār ir iespēja kādai no Baltijas valstīm uzbūvēt savu atomelektrostaciju?

Problēma ir tā, ka Baltijas valstīm vienīgais variants būtu mazās modulārās stacijas, taču tādas vēl nekur pasaulē nav uzbūvētas un neviens īsti nezina, kāda būs to pašizmaksa. Taču lielākā daļa ekspertu uzskata, ka izmaksu ziņā atomenerģija noteikti nav lētāka kā saule un vējš, turklāt novērtēt reālo pašizmaksu vēl nevaram. Latvijai un Igaunijai nav arī infrastruktūras atomenerģijas regulācijai un kontrolei, kā arī urāna utilizācijai – arī šie kontroles un uzraudzības mehānismi prasīs izmaksas. Vasarā, kad spīd saule un mēs vispār mazāk patērējam elektrību, izmantot atomenerģiju būtu neekonomiski, jo mums ir neliels industriālais patēriņš.

Visvairāk par atomenerģiju domā Igaunija, jo tai pēc slānekļa izmantošanas beigām tiešām būs nopietns elektroenerģijas deficīts. Taču arī igauņi ir aprēķinājuši, ka ātrākais, kad šāda atomelektrostacija varētu tikt uzbūvēta, ir 2035. gads, un arī tad tikai gadījumā, ja tiks pieņemts attiecīgs finansiālais lēmums. Ja mēs Latvijā gribētu būvēt kaut ko līdzīgu, termiņš būtu vēl tālāks – kāds 2040. gads. Un tad ir jautājums – ko mēs darīsim nākamos 17 gadus? Kur ņemsim elektroenerģiju?

Ja igauņi 2035. gadā tomēr uzbūvē savu atomelektrostaciju, vai tās ražotā elektrība nebūs tik lēta, ka izkonkurēs mūsu vēja parkus?

Šobrīd saules un vēja staciju risinājumi ir konkurētspējīgāki nekā kodoltehnoloģijas, vismaz pašreizējā brieduma līmenī. 2035. gadā, kā jau teicu, pieejamas būs ūdeņraža atvasinājumu tehnoloģijas, un tādā gadījumā vienmēr būs, kur likt elektroenerģiju. Drīzāk tā būs atomelektrostacijas problēma, kā ierakstīties esošajā tīklā un shēmā.

Grozi, kā gribi, taču bāzes un vienlaikus elastīgās enerģijas lomu vislabāk atrisina TEC. Protams, tās izmanto fosilās izejvielas, taču gāze tik un tā ir daudz tīrāka nekā šķelda vai ogles. Mēs esam laimīgi, ka mums šādas TEC ir, kas ļauj nosegt elektrības iztrūkumu pīķa periodos un fleksibli uz to reaģēt.

Runājot par atomenerģiju, var pieminēt Poliju, kas plāno būvēt sešas AES, taču tās segs tikai 20 procentu no viņu enerģijas patēriņa. Vācieši, kuriem arī nācās izdarīt izvēli, atgriezties pie atomenerģijas vai ne, saka, ka pārsvarā visā Eiropā atomenerģija tiek subsidēta. Un tad ir jautājums – kurš par to maksās?

Francijā, kur atomenerģiju izmanto diezgan plaši, arī to subsidē?

Redziet, Francija atomenerģiju izmanto jau sen, atomelektrostacijas darbojas jau kuro ciklu, un tādēļ ieguldījumi ir atmaksājušies. Taču, ja būvējam jaunu, jārēķinās, ka mazajā, modulārajā AES ieguldīsim četrus miljardus, kas atmaksāsies varbūt pēc 60 gadiem.

Un cik nāksies ieguldīt vēja parkos?

Mēs plānojam attīstīt sauszemes vēja parkus ar 800 megavatu jaudu, un izmaksas varētu būt ap pusotru miljardu vai pat mazāk.

Kur uzstādīt turbīnas?

Taču izrādās, ka dažādu ierobežojumu dēļ ir ļoti maz vietu, kur varētu būvēt vēja parkus. Tam piemēroti ir tikai 1,3 procenti Latvijas teritorijas, jo citur to neļauj vadlīnijas putnu un sikspārņu izpētei. Tā tiešām ir?

Jā, ja ņemam vērā putnu vadlīnijas, tad tiešām praktiski nav, kur būvēt. Eiropas valstis šim procesam ir jau izgājušas cauri, bet mēs esam palikuši iepakaļ, un tagad jāatrod veids, kā atrast kompromisu starp dabu, cilvēkiem un ekonomiku. Ja gribam visu atdot putniem, tad par cilvēkiem un ekonomiku varam aizmirst. Tad visa Latvija jāpasludina par aizsargājamu biotopu, un vienīgais, ar ko varēsim pelnīt, būs ieejas maksa, lai ārzemnieki varētu pie mums atbraukt paskatīties uz putniem.

No mūsu viedokļa labākais risinājums būtu nodalīt vietas, kur būvējam vēja parkus, un nodalīt vietas, kur attīstās daba bez jebkādas cilvēka iejaukšanās. Tādēļ mēs arī izvēlējāmies sadarbību ar “Latvijas valsts mežiem”, jo viņi vislabāk zina, kuras vietas varētu būt derīgas vēja parkiem, lai netiktu skarti biotopi. Tālāk atliek pieņemt valstisku lēmumu, kur var būvēt vēja parkus.

Vēl viens ierobežojošs faktors ir armijas radari, jo ir zonas, kur vēja parki var traucēt to darbībai. Tādēļ visām ieinteresētajām pusēm vajadzētu pieņemt saskaņotu lēmumu, kuras tad ir tās zonas, kur varam veidot vēja parkus. Kavēties ar to nevajadzētu, jo patlaban Latvija vēja enerģijas attīstībā ir pēdējā vietā Eiropā. Ja vispār mēs sevi redzam šajā zaļajā ekonomikā, tad ir nepieciešams rīkoties. Es ļoti ceru, ka šis būs pagrieziena gads, kad beidzot sāksim kaut ko darīt, jo tas taču ir arī mūsu drošības jautājums.

Cik vēja turbīnas saskaņā ar jūsu plānu varētu uzstādīt Latvijā?

800 megavatu jaudai vajadzētu apmēram 120 turbīnu. Ja kopā ar citiem attīstītājiem izbūvētu vēja parkus ar divu gigavatu jaudu, tad būtu kādas 250–300.

Dabas draugi skandina trauksmi par to, ka vēja parku propelleri nogalina putnus un aizbiedē visu dzīvo dabu. Tā tiešām ir?

Kaut kādu ietekmi uz dabu tie tiešām atstāj, taču būtu pārspīlēti teikt, ka propelleru lāpstiņas nogalina simtiem putnu. Praksē redzam, ka putni ātri pielāgojas situācijai un maina savus migrācijas ceļus. Un arī modernās vēja stacijas pielāgojas putnu ceļa prasībām. Un, kā daudzkārt izteikušies eksperti, kaķi nogalina tūkstošreiz vairāk putnu.

Pieminējāt drošības jautājumus. Ukrainā redzam, ka Krievijas raķetes ir iznīcinājušas faktiski visas ukraiņu TEC, bojātas arī pāris hidroelektrostacijas. Cik pasargāta vai nepasargāta ir Latvija šajā jomā? Ir mums plāns B?

Dažādās vietās izkliedēti izvietoti vēja un saules parki ir tieši tie risinājumi, kas veicina decentralizāciju un ļoti apgrūtina enerģētikas objektu iznīcināšanu. Iznīcināt jau var visu, jautājums tikai, cik ātri šos objektus var atjaunot. Transformatorus var salīdzinoši ātri atjaunot, taču TEC un HES tik ātri atjaunot neizdosies. Tādēļ jādomā par pretgaisa aizsardzību un jāveido vēja parki.