Pašvaldību savienības priekšsēdētājs stāsta par problēmām un nesaskaņām, gatavojot budžetu Latvijas pašvaldībām

Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) ir parakstījusi Vienošanās un domstarpību protokolu par 2024. gada budžetu un budžeta ietvaru turpmākiem trim gadiem, bet ar iebildēm. Kādēļ parakstījāt, ja ir tik daudz domstarpību?

Tādēļ to sauc par Vienošanās un domstarpību protokolu, kurā ir fiksētas tās pozīcijas kurās LPS un valdībai ir kopīgi viedokļi un kurās atšķirīgi. Atšķirīgo viedokļu ir gana daudz, un tie tiek fiksēti, lai saprastu, kurā virzienā jāstrādā gan mūsu pusei, gan valdībai.

Piemēram, par iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) sadali starp pašvaldībām un valsti iebilstat katru gadu. Redzat, ka varētu notikt kādas izmaiņas?

Ir paredzēts jaunais pašvaldību finanšu izlīdzināšanas mehānisms, par kuru esam vienojušies arī šajā protokolā. Jaunā izlīdzināšanas mehānisma rezultātā būtu jābūt tā, ka pašvaldībām finansējums būtu pietiekams. Finansējums jau nav paredzēts pašvaldībām, nav paredzēts administrācijai vai pašvaldību deputātiem, bet gan teritorijai. Redzam, ka pēc IIN samazinājuma no 80% līdz 75% pašvaldībām šo gadu laikā mēs esam nonākuši līdz situācijai, ka līdzekļu vairs nav ne tikai attīstībai, bet pat pamatfunkcijām. Šogad vien tie ir apmēram 130 miljoni eiro, kas nav ienākuši pašvaldību budžetos. Tā ir liela nauda, kas pavērtu pašvaldībām daudz iespēju. Pagājušajā un aizpagājušajā gadā bija aktīvas diskusijas par pašvaldību aizņemšanos un aizņemšanos tādēļ, ka pietrūkst savas naudas attīstībai. Aizņemšanās daudzām pašvaldībām bija viens no galvenajiem līdzekļiem teritorijas attīstībai, protams, izņemot Eiropas Savienības (ES) fondu naudu. Pašu finansējums aizvien samazinās.

Nākamā gada budžetā, neskatoties uz to, ka pašvaldībām pamatbudžeta nodokļu ieņēmumu pieaugums ir 7,9%, tas nesedz valsts papildu uzliktās funkcijas, kas pašvaldībām ar dažādiem likumiem vai normatīvajiem aktiem ir jānodrošina. Piemēram, minimālā alga. Tās pieaugums ir 13%, tajā pašā laikā pašas Finanšu ministrijas novērtējums Ministru kabineta noteikumu anotācijā ir, ka uz pašvaldību budžetiem tas atstās 34 miljonu eiro ietekmi, no tiem 14 miljoni eiro atnāk atpakaļ ar IIN, bet 20 miljonu ietekme paliek. Tāpat procentu maksājumu pieaugums ietekmē ne tikai privātpersonas, bet arī pašvaldību maksājumus. Ja līdzekļi būtu pašiem, tad nebūtu tik daudz jāmaksā procentos. Gada beigās procentmaksājumos tie varētu būt vēl papildu 30 miljoni eiro. Skolotāju algas, minimālās algas pirmskolas pedagogiem - plus 42% utt.

Bet vai nav tā, ka ar šī protokola parakstīšanu jūs it kā piekrītat visam? Varbūt, neparakstot to, pašvaldībām būtu lielākas iespējas panākt pretimnākšanu no valsts puses?

Mēs arī nevaram koncentrēties tikai uz atšķirīgajiem viedokļiem, jo, uzsveru vēlreiz, protokolā tiek fiksēti atšķirīgie viedokļi un viedokļi, kuros ir panāktas vienošanās. Visa gada garumā ir tikšanās ar nozaru ministrijām. Ar tām ir vienošanās, kas tālāk iet caur Finanšu ministriju un nonāk valdībā.

Ja šī protokola nebūtu, Saeima budžetu varētu apstiprināt?

Likumā ir noteikts, ka šis protokols ir viena no sastāvdaļām, ko valdība nes uz Saeimu kopā ar budžetu. Vēsturē divas reizes protokols nav parakstīts, un var jau pašvaldības arī iestāties pozā. Šajā gadījumā paldies ir jāsaka premjerei, jo dienu pirms LPS domes sēdes, vēl tika rasti papildu septiņi miljoni eiro pašvaldībām, kurām ir viszemākie ieņēmumi. Ja protokolu neparaksta, tad arī šī finansējuma nebūtu.

Vai valstij nebūtu tagad jābūt dubultai atbildībai pret pašvaldībām - nepārdalot IIN par labu pašvaldībām, tajā pašā laikā piedāvājot aizņemties naudu, daudzām pašvaldībām tas licis nonākt smagā situācijā līdz ar augstajiem procentmaksājumiem?

Nav tā, ka nebūtu jāaizņemas, aizņemšanās vienmēr ir un būs. Ir pašvaldības, kurām saistības ir 20% un pat pāri, kas ir griesti, bet ir pašvaldības ar 4% saistību apjomu. Ja būtu vairāk pašu līdzekļu, tad stabilitāte pašvaldībām, protams, būtu daudz lielāka.

Vienlaicīgi, neparakstot un nefiksējot vienošanās domstarpību protokolu, pašvaldībām nav nekādu garantiju. Tā daļa, kas šobrīd ir fiksēta pašvaldībām no IIN - tā ir 100% garantija neatkarīgi no tā, vai budžets pildās, kā plānots, vai nē. Tas ir tas, ar ko pašvaldības var rēķināties. Protams, mēs vēlētos nonākt līdz tam, ka katru gadu nav jārunā par vienām un tām pašām lietām. Katru gadu mēs atgriežamies pie šiem jautājumiem. Ja būtu stabils un skaidrs finansējums, tad akcentus varētu likt uz tā brīža nepieciešamībām. Tādēļ viena no būtiskām vienošanām, kas ir panākta, ir par jauno finanšu izlīdzināšanas fondu. Tāpat vienošanās paredz dabas resursa nodokļu ieņēmumus atkal atgriezt pašvaldībām, kas tika atņemti. Tieši tāds pats jautājums par galvojumiem, kas nofiksē jautājumu pašvaldībām, kur tad joprojām varēs aizņemties, to papildinot ar drošību. Arī prasības par veselības punktiem sociālās aprūpes centros spēkā stāšanās atlikšana. Tas ir saprātīgs solis, jo pašvaldības šobrīd to nevar nodrošināt. Tāpat ir dažādie viedokļi par autoceļu fondu. No vienas puses, var jau teikt, ka braukt var arī pa bedrainu ceļu. Bet nu nevar, un mēs visi zinām, kādi Latvijā ir ceļi. Pašreizējie 59 miljoni eiro, kas ir palikuši kā mērķdotācija autoceļiem, ir uz pusi mazāk, nekā bija 2008.gadā, rēķinot vēl inflāciju un visu pārējo. Tranzītielu atbalsts ir trīs miljoni eiro - Salacgrīvā tiltam pār Salacu vien ir nepieciešami 19 miljoni eiro. Lai arī ar Satiksmes ministriju (SM) vienojāmies, ka tā būs mums kopīga pozīcija, galarezultātā tā palika atšķirīga, vienlaicīgi SM ir dots uzdevums līdz vasaras sākumam nākt valdībā ar ziņojumu par priekšlikumiem. Tad ir jāskatās, kādi šie priekšlikumi būs, bet ir jābūt risinājumam. Ir daudzas lietas, kas šādā veidā ir nofiksētas. Mēs, protams, gribētu, lai viedokļi ar valdību būtu vienādi, lai visās jomās būtu kopīgs viedoklis, tas būtu ideālais variants.

Ņemot vērā visas pašvaldību vajadzības, par prasību IIN sadalē saņemt 80% - no tā pašvaldības neatkāpsies?

Tas protokolā ir fiksēts kā atšķirīgais viedoklis jeb nevienošanās. Šī prasība no pašvaldību puses paliek. Pašvaldībām ir nepieciešams stabils bāzes finansējums, un ir svarīgi, lai protokolā paredzētais jaunais pašvaldību finanšu izlīdzināšanas mehānisms to nodrošinātu. Finanšu ministrs pašvaldību domes sēdē prognozēja, ka līdz jaunajam gadam tas varētu būt gatavs. Es gan stipri apšaubu šādu ātrumu, jo ir nopietni jāpiestrādā pie tā. Redzot, kas kopumā notiek ar drošības jautājumiem, izglītību, veselības pakalpojumiem... Problēmas ir tieši tādas pašas kā valstī, pašvaldības nav atsevišķa nozare valstī. Ja saka, ka valsts prioritātes ir drošība, veselība un izglītība un ceturtais tad paliek pašvaldības, tad nē - tās ir kopīgas prioritātes. Tās ir iedzīvotāju nepieciešamības nodrošinājums konkrētajā teritorijā.

Kādu pašvaldības grib redzēt jauno finanšu izlīdzināšanas mehānismu?

Kā jau uzsvēru, pašvaldībām ir nepieciešams stabils bāzes finansējums. Domāju, ka bez valsts nopietnas līdzdalības izlīdzināšanas fondā būs grūti to paveikt.

Cik nopietnas?

Divas trešdaļas no IKP Latvijā nāk no Rīgas un Pierīgas, pārējā Latvijas teritorijā stipri mazāk. Rīgā, Pierīgā ir lielākas algas, līdz ar to lielāks IIN, pārējā Latvijas teritorijas attiecīgi atpaliek. Ja ir pieņemti lēmumi, kas neļauj attīstīties teritorijai, tad acīmredzot ir jādomā par mehānismiem. Viens no jautājumiem, kas ar izlīdzināšanas mehānismu būtu jārisina, ir, ka mums ir lielākās reģionālās atšķirības ES vairāk nekā 30 gadu garumā. Tā ir bijusi nepareiza pieeja. Ir jāattīstās tam, kas ir vilcējspēks, un tādam tam ir jāpaliek, bet cilvēki dzīvo arī pārējā valsts teritorijā un bieži vien pakalpojumi viņiem ir dārgāki. Tas noteikti ir jāņem vērā.

Te nonākam pie konceptuālā jautājuma par Rīgu. Arī Rīgas pašvaldība tagad sūdzas, ka ir noplicināta, nauda visu laiku tiek atņemta un nav iespējas attīstīties. Ja salīdzinām sevi ar kaimiņvalstīm, tad ir redzams, ka ar principu "ņemam Rīgai nost un dodam laukiem" nekādu dižo attīstību neesam sasnieguši. Kā risināt šo jautājumu?

Kohēzija vienmēr ir bijusi. Arī esot ES, mēs ļoti ceram uz kohēziju un ceram uz to, ka bagātākie padalīsies ar tiem, kam līdzekļu ir mazāk. Tas nav nepareizi. Vienlaicīgi, ja Rīgai šogad izlīdzināšanā ir jāmaksā 125 miljoni eiro, nākamgad 133 miljoni, tad jau tas var būt bezgalīgs process, savukārt valsts savu daļu samazina. Arī Rīgai ir jāpilda savas galvaspilsētas funkcijas, kaut vai tie paši Dziesmu svētki, kur Rīgai kā uzņemošajai pašvaldībai izdevumi bija gana lieli. Ja Rīgas daļu izlīdzināšanā samazinātu, lai pašiem paliek vairāk līdzekļu attīstībai, tad pārējiem ir jādod klāt.

No valsts puses?

No valsts puses, ja tā domā par teritoriju attīstību. Ja valsts nav gatava dot, tad varbūt ir jādomā par kādu funkciju ņemšanu nost pašvaldībām. Tas ir nākamais solis.

Šobrīd vienīgais risinājums ir tāds, ka valsts piedalās ar lielāku savu daļu?

Sarunas ir sākušās. Esam parakstījuši vienošanos par jaunu finanšu izlīdzināšanas mehānisma izstrādi. Tas nebūs viegli, jo, protams, būs diskusijas, kurš vairāk dos, kurš vairāk saņems.

Cik pareizs šobrīd ir princips, ka saņēmējas ir arī tādas pilsētas kā Liepāja, Valmiera, kas ekonomiski attīstās? Kāpēc šīs pilsētas ir saņēmējas, nevis devējas?

Acīmredzot tie spēles noteikumi ir tādi, ka viņām pašām nepietiek līdzekļu. No Rīgas iemaksātajiem 125 miljoniem eiro apmēram puse aiziet uz valstspilsētām. Tāpēc vien ir pienācis brīdis, ka šī sistēma ir jāsakārto. Valsts nozīmes attīstības centriem un arī reģionālās nozīmes centriem būtu jābūt vilcējiem un ir jānodrošina iespēja viņiem strādāt kā vilcējiem. Atkārtošos, ka mums divas trešdaļas IKP ir Rīgā, Pierīgā. IIN nodokļu pieaugums ir Rīgā, Pierīgā, bet pārējā valstī ir kritums.

LPS kā forums, kur sanāk kopā visas pašvaldības, var vienoties par konkrētu risinājumu, jo jau pagājušajā gadā solīja izstrādāt jaunu izlīdzināšanas mehānismu, bet problēma ir tāda, ka atkal tika piedāvāts citu pašvaldību līdzekļu trūkumu risināt uz bagātāko pašvaldību rēķina? Vai pašvaldības savā starpā var vienoties par visiem pieņemamu risinājumu?

Ir jāmeklē kompromisi, lai vēlreiz pārvērtētu izlīdzināšanas fonda maksātājus. Manuprāt, tas nav normāli, ka pašvaldību izlīdzināšanas fonds šobrīd ir pārvērties par pašpalīdzības kasi. Valsts savu maksājuma daļu ir samazinājusi par 45 miljoniem eiro līdz 36 miljoniem eiro nākamgad. Jautājums, ko mēs vēlamies sasniegt? Viens ir naudas fiziskais apjoms, bet otrs - ko par šiem līdzekļiem var izdarīt? Tik tikko izdzīvot, nodrošināt pabalstus, atjaunot kādu mājas fasādi, gaismu vai ceļu, bet ir arī jautājums par ES fondu apgūšanu, kur ir nepieciešams pašvaldībām arī savs finansējums. Ja nav stabila bāzes finansējuma, tad arī šajā jomā var parādīties problēmas.

Cik šogad valsts ir iemaksājusi izlīdzināšanas fondā, cik plānots nākamgad?

Nākamgad ir plānoti 36 miljoni eiro, bet šogad bija apmēram 81 miljons eiro. Līdzekļiem pašvaldību līmenī ir jābūt pietiekamiem, lai spētu attīstīties, tostarp, lai valsts spētu attīstīties. Es saprotu prioritātes, piemēram, izglītību, bet arī mums ir izglītība. Ne tikai pakalpojumi vai iestādes apkure pašvaldībai ir jānodrošina, bet arī pedagogu atalgojums ir mūsu pusē, kur ir pieaugums. Visās Latgales pašvaldībās aktuālais jautājums ir par drošību, kā nodrošināt šīs teritorijas. Līdz karam Latgalē bija citas iespējas domāt par ekonomiku, bija pārrobežu sadarbība utt., tagad robežas ir ciet... Tiklīdz kaut ko nogriež nost, ir jāliek kaut kas cits vietā, jānāk ar īpašu programmu tām teritorijām, kurām vairs nav iepriekšējo iespēju.

Ir vienošanās, ka, tiklīdz noslēgsies budžeta pieņemšanas process, tā varēsim sākt strādāt ar izlīdzināšanas mehānismu.

Rīga gadiem žēlojusies par savu situāciju saistībā ar IIN ieņēmumiem, proti, ka IIN maksājumiem būtu jānonāk ne tikai tur, kur cilvēki dzīvo, bet arī tur, kur strādā, jo būtībā daļa no Pierīgas pašvaldībām ir Rīgas guļamrajoni. Rīgā nedzīvo, nodokļi Rīgā nepaliek, bet, strādājot galvaspilsētā, visa infrastruktūra tiek izmantota. Kā to risināt?

Šajā jautājumā būtu jāredz aprēķini, kā nodokļu ieņēmumi sadalās un ko tas nozīmē. Tas pats jau notiek arī Liepājā vai Valmierā. Tikai pārspraužot ceļa zīmes, tas jautājumu neatrisinās. Tas ir komplekss pasākums, bet sākumā ir jāredz aprēķini gan par cilvēku pārvietošanos, darba vietām, gan nodokļu sadalījumu.

Pašvaldībām plānots atdot atpakaļ azartspēļu nodokli. Ko tas mainīs?

Par azartspēļu nodokli gala lēmuma vēl nav. Nākamā gadā plānā ir atgriezt atpakaļ dabas resursu nodokli pašvaldībām, kā tas bija iepriekš. Svarīgi ir tas, ka pašvaldībām atgriež iepriekš atņemto. 2024. gadā ieņēmumi no dabas resursu nodokļa pašvaldībām pieaugs par nepilniem 7 miljoniem eiro jeb par 56%.

Un kas notiks ar azartspēļu nodokli?

Arī tas būtu jāatdod atpakaļ pašvaldībām. Tas ir pašvaldību lēmums par azartspēlēm savā teritorijā, tam līdzi nāk atkarības un citas problēmas, kas tālāk jārisina pašvaldībām. Par termiņiem, kad nodokļa ieņēmumi varētu tikt atdoti pašvaldībām, gan vēl nav skaidrs.

Vai priekšlikums par azartspēļu nodokļa atgriešanu pašvaldībām nav arī šīs nozares lobijs, jo, kopš ieņēmumus no nodokļa nesaņem, daudzas pašvaldības cenšas panākt to, ka viņu teritorijās azartspēļu nav vispār?

Tas ir interesanti, bet es domāju, ka ar šo nodokli vispār nevajadzētu pelnīt. Azartspēles ir nelaime un rada vienīgi problēmas.

Lai gan 2025. gadā tiks aktualizētas nekustamo īpašumu kadastrālās vērtības, maksājamā nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) apmērs paliks nemainīgs, kamēr nebūs izstrādāta jauna politika šī nodokļa aprēķināšanai. Vai un kā šāda vienošanās ietekmēs pašvaldību ilgtermiņu budžetu plānošanu un nodokļu ieņēmumus?

Šajā jautājumā ir vienošanās, ka līdz nākamā gada 1.maijam Tieslietu ministrijai (TM) sadarbībā ar Finanšu ministriju ir jāizstrādā informatīvais ziņojums par spēkā esošās kadastrālās vērtības un metodikas izmantošanu NĪN aprēķinam 2025.gadā. Tas nozīmē, ka līdz maijam mums ir jāredz, kā tas izskatās. Tad tas ir konkrēti zināms, nevis tagad pa visu lauku vajag zīlēt un filozofēt, kā tas būs un kad būs.

Nesen tikāties ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču. Vai redzat no prezidenta puses sapratni, kādas ir pašvaldību un to iedzīvotāju vajadzības, jo tomēr ilgus gadus viņš bija ārlietu ministrs, tātad visai attāli no pašvaldību tematikas?

Prezidentam, stājoties amatā, ar mani bija viena no pirmajām tikšanām, kur arī pārrunājām šos jautājumus. Pagājuši trīs mēneši, un prezidents vēlreiz uzaicināja uz sarunu, lai pārrunātu budžeta jautājumus, problēmjautājumus izglītībā, kā nodrošināt procesus valsts teritorijā. Vienlaicīgi, mēs visi redzam, ka prezidents brauc pa Latviju, prezidents tiekas ne tikai ar pašvaldību vadītājiem, bet arī iedzīvotājiem, uzņēmējiem, pašvaldības iestāžu cilvēkiem. Grafiks viņam, manuprāt, ir ļoti saspringts. Man radās sajūta, ka prezidents ne tikai saprot problēmas, viņam tās nav vienaldzīgas un no savas puses ir gatavs palīdzēt meklēt risinājumus. Ar prezidentu esam runājuši, ka šāda informācijas apmaiņa varētu būt diezgan regulāra. Tas ir pozitīvi, ka valsts prezidents pašvaldības uztver kā valsts attīstības pamatjautājumu.

Kā vērtējat situāciju Rēzeknē un Rēzeknes mēra Aleksandra Bartaševiča atlaišanu? Vai LPS kā pašvaldības pārstāvošu organizāciju nebūtu vairāk jāiesaistās?

Jautājuma būtība ir tāda, ka LPS nav pašvaldību pārraudzības un kontroles iestāde.

Bet savu viedokli taču varat paust? Rēzeknē viss ir kārtībā?

Mēs neesam ne pašvaldību pārraudzības, ne kontroles iestāde. Tā ir ministrija, kas šo funkciju veic un arī pieņem attiecīgus lēmumus. Mēs pat neapkopojam informāciju, kā pašvaldības veic vienu vai otru autonomu funkciju. Ja ministrs nāk ar paziņojumu par jebkuras pašvaldības vadītāja atstādināšanu, un to esam teikuši arī iepriekš, ka ļoti īsā laikā tam jābūt apstiprinātam ar tiesas lēmumu, tad tas ir tiesiski. Ja tiesa kādā gadījumā teiktu ko citu, tad šim ministram ir jāzaudē amats. Ir jābūt argumentiem. Mūsu rīcībā katrā ziņā nav šādas informācijas, ne šādas kapacitātes, lai analizētu. Pēc būtības, tas nav mūsu uzdevums, mēs aizstāvam savu biedru intereses. Katrā ziņā arī iepriekš, atstādinot pašvaldību vadītājus no pienākumu pildīšanas, tam sekojošie tiesu lēmumi visos gadījumos nav bijuši viennozīmīgi.

Ja Bartaševičs saka, ka notiek politiskā izrēķināšanās, LPS tomēr ir visu pašvaldību pārstāvji neatkarīgi no politiskās piederības…

Mēs neiesaistāmies pašvaldību vietējo politisko partiju dažādos procesos, mēs runājam un aizstāvam kopējo pašvaldību likumisko ietvaru un nodrošinājumu, intereses, nevis kādas pašvaldības iekšējās lietas. Arī Eiropas pašvaldību harta nosaka, kas pašvaldībai ir prioritātes, ko tās dara, mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, ko nosaka Satversmes 1.pants.

Bet, ja izrādīsies, ka viens no jūsu biedriem absolūti neprot plānot savas pašvaldības budžetu, nesaprot, kā tam ir jānotiek?

Mēs pašvaldību iekšējās lietās nejaucamies... Tas gan ir mūsu uzdevums - mācīt. Mācīt arī pašus pašvaldību budžeta plānotājus, organizējam sanāksmes par nākamā gada budžetu, kur pieaicināti Finanšu ministrijas cilvēki, arī ministri nāk pie mums ar savu informāciju, decembra sākumā plānota tikšanās ar Eiropas prokuroru, lai klātienē pārrunātu dažādu projektu risinājumus. Tas gan ir mūsu uzdevums - mācīt sociālos darbiniekus, bāriņtiesu, izpilddirektorus, pašvaldību vadītājus. Tas notiek regulāri ikdienā.

Vai tādā gadījumā LPS nebūtu jāizstrādā, piemēram, vadlīnijas, kas pašvaldībai būtu jādara un kas nē? Piemēram, klasiskais gadījumus ar Rēzeknes SPA, kur pašvaldībai tiešām ar to nebūtu jānodarbojas, nebūtu šādi projekti jāfinansē. Ir daudzi citi piemēri, kur pašvaldības iesaistās privātbiznesa sfērā, uz to ir noradījusi Konkurences padome, par to sūdzas vietējie uzņēmēji.

Ja runājam par Rēzeknes gadījumu, tad jebkuram projektam, kurš ir apstiprināts un tam piešķirts finansējums, atbildīgā iestāde to pirms tam ir vērtējusi. Ir bijis domes lēmums kā par jebkuru projektu, un tas nav bijis prettiesisks.

Tas nozīmē, ka mēs no LPS nevaram sagaidīt kādu reakciju uz to, kas notiek pašvaldībās, tostarp Ogrē, kur mērs Egils Helmanis atlaida muzeja vadītāju, noorganizēja muzeja darbinieku atlaišanu, iecēla savu partijas biedru utt. LPS to visu neredz vai izliekas neredzam?

LPS neiesaistās pašvaldību iekšējos procesos, ne kadru politikas veidošanā, ne vietējo pašvaldību struktūras pārvaldībā, ne attīstības plānu izstrādē utt. Ja šajos gadījumos lēmumi būtu prettiesiski vai nelikumīgi, tad, izvērtējot visus dokumentus, mēs varam izteikt viedokli. Šajos gadījumos tas ir pašvaldības pienākums, pašvaldības funkcija veidot kadru politiku utt. Lai kā arī kādam gribētos no malas emocionāli skatīties un teikt, ka tā nav pareizi, mēs nedrīkstam ar to aizrauties. Ja lēmumi ir prettiesiski, tad gan ir iespējams reaģēt. Kā jau minēju, mēs rīkojam pasākumus pašvaldībām ar dažādām iestādēm, piemēram, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju, Eiropas prokuratūru, lai zinātu, kā rīkoties, kā strādāt, to mēs darām, bet katras pašvaldības iekšējās lietās mēs nevaram jaukties, tas nav nevienas asociācijas uzdevums.

Jaunais veselības ministrs virza ideju, ka daļu pašvaldībām piederošu slimnīcu varētu pārņemt valsts pārziņā. Kā uz to skatās pašvaldības?

Katrā ziņā par pārņemšanu nevajadzētu būt vienpusējam lēmumam. Ja pašvaldības, kuras tas skartu, pēc izvērtējuma domē par to lemj, jā, tad to varētu darīt, ja valsts tam ir gatava.

Ja tāds ir veselības ministra redzējums... Valsts ir tā, kas dod pasūtījumus slimnīcām, bet pašvaldības arī ir gana lielus līdzekļus ieguldījušas, lai nodrošinātu slimnīcās iedzīvotājiem pieejamus pakalpojumus. Domājams, ka vispirms ir jāvērtē valsts slimnīcu tīkls un lai no šādām izmaiņām neciestu vietējie iedzīvotāji un pakalpojums neattālinātos. Ideja ir izteikta, ja būtu aprēķins, tad pašvaldības to varētu vērtēt. Bet noteikti tas ir nākotnes sarunu jautājums.