"SEB banka" saskata lielas problēmas plānotajā hipotekāro kredītņēmēju atbalstā

Visticamāk, bankām nākamgad būs jāmaksā 20% uzņēmuma ienākuma nodokļa (UIN) avanss no iepriekšējā gada peļņas, kā arī plānoti risinājumi hipotekāro kredītu ņēmēju aizsardzībai, paredzot procentmaksājumu ierobežošanu - no sākuma par 50% uz gadu, tagad iecerēta nodeva par hipotekārā kredīta ņēmējiem 30% apmērā no par attiecīgo ceturksni aprēķinātajiem procentu maksājumiem. Kā vērtējat šīs likumdošanas izmaiņas?

Sākšu ar nelielu atkāpi. Likmes kredītiem eirozonā paaugstinās Eiropas Centrālās bankas (ECB) lēmumu rezultātā. ECB ceļ savu bāzes likmi, uz kuru reaģē tirgi, līdz ar to naudas cenas mērvienība EURIBOR aug. Tas notiek tādēļ, ka ir ļoti augsta inflācija. ECB vairākkārt ir teikusi, ka viņu uzdevums ir slāpēt inflāciju un tā ir jāsamazina tuvu 2%. Tas ietekmē kredītņēmējus, jo līdz ar ECB bāzes likmes paaugstināšanos pieaug EURIBOR. Bankas kopumā savas pievienotās likmes nav palielinājušas, pat samazinājušas, kopš ir cēlies EURIBOR.

Kāpēc tas tā noticis? Mums bija Covid-19, tad sākās karš, un visi šie satricinājumi lika tirgū iepludināt vairāk naudas. ECB pēdējo astoņu gadu laikā ir 4,4 reizes palielinājusi savu bilanci un iepludinājusi tirgū naudu. Tas strauji kāpināja inflāciju, un tagad ECB, kas atbild par pārāk lielas naudas masas esamību tirgū, cenšas naudas cenu padarīt dārgāku. Jo dārgāka ir nauda, jo mazāk to izmantosim un tādējādi slāpēsim inflāciju. Ja mēs kā valsts nepiedalāmies šīs inflācijas slāpēšanā, tad parādām savu attieksmi, ka mums nav svarīgi eirozonas uzstādījumi un savā ziņā arī kopējā valūta. Varam atcerēties, kādi bija laiki ar savu valūtu. Mazai valstij ir ļoti grūti uzturēt savu valūtu, jo tā ir daudz jutīgāka pret satricinājumiem. Latu laikā mums RIGIBOR bija uzkāpis līdz 29%. Tādēļ ir jābūt atbildīgiem, ir jāslāpē inflācija. Tā sabiedrību ilgākā laika periodā ietekmē vēl smagāk un plašāk nekā augstas procentu likmes.

Bet ir jāpiekrīt, ka šajā laikā ir ļoti augusi banku peļņa, valsts grib, lai bankas padalās, un tāpēc ir priekšlikums par 20% no UIN.

Piekritīšu, ka banku peļņa ir strauji augusi, bet tā ir augusi tikai pēdējos šā gada trijos ceturkšņos. Ir viegli izvilkt vienu gadu no kopējā dzīves cikla un kā Padomju Savienībā teikt, ka tagad dalīsimies. Likmes tiešām ir cēlušās ļoti strauji, un kaut ko tādu nebijām piedzīvojuši, ka pusotra gada laikā no negatīvas likmes tā ir pieaugusi līdz 4%. Kāpums ir bijis ļoti straujš. Tāpēc arī tas izraisīja tik krasu banku rezultātu sašūpošanos, jo bankas nekavējoties nepārnesa naudas cenu uz patērētājiem. Ja skatāmies iepriekš, tad negatīvas likmes bija kopš 2014. gada, bet bankas šo negatīvo likmi uz patērētājiem nepārnesa un nekad iedzīvotājiem nelika maksāt par noguldījumiem bankā. Mums tas prasīja četrus gadus, lai negatīvās likmes sāktu piemērot atsevišķiem uzņēmumiem. Tagad, protams, likmei ceļoties, piekritīšu, ka izdarījām to lēnāk, nevis uzreiz - likmes noguldījumiem sākām palielināt šā gada sākumā, nevis pagājušā gada beigās, bet šobrīd likmes noguldījumiem Latvijas bankās un Baltijā kopumā ir augstākās Eiropā.

Jā, viena gada griezumā Latvijas banku pelņa ir augsta, taču, ja skatāmies vēsturiski pēdējos piecus un desmit gadus, tad vidējā atdeve, ko banku kapitāls ir ienesis, ir 7%. Tas nav daudz, jo vidēji nozarēm Latvijā šī atdeve ir 12-15%. Bankas no ieguldīta viena eiro ir nopelnījušas vidēji septiņus centus gadā.

Mēs visi gribam, lai banku sektors ir stabils un drošs, jo, tikko banku sektoram būs grūti, bankas būs jutīgas un arī prasīgākas pret saviem klientiem. Ja bankām ir laba peļņa, labs kapitāls un stabila situācija, tad arī tās var būt pretimnākošākas, kad ir nepieciešams pārskatīt kredīta nosacījumus, termiņus, atlikt maksājumus. Mums to ir viegli izdarīt, jo ir stabils kapitāls. Es teiktu, ka tagad ar īstermiņa risinājumu, skatoties uz vienu īsu laika nogriezni, izdarām milzīgu ļaunumu Latvijai ilgākā termiņā. Mēs vēl vairāk palielinām Latvijas valsts risku, un kredītreitingu aģentūras uz to reaģēs, Latvijas parādzīmes kļūs vēl dārgākas un par savu kopējo aizņēmumu Latvija maksās vēl vairāk. Arī investoriem tas rada sajūtu, ka šī ir valsts, uz kuru nevar paļauties, nevar zināt, kurā brīdī nāks kāds jauns likums. Ja visu laiku runājam, ka bankas kreditē par maz, tad šis ir signāls, ka kreditēt būs vēl grūtāk, jo būs jāparedz, ka jebkurā brīdī mūsu kredītattiecības ar klientu kāds no malas var ietekmēt. Arī šāds risks būs jāieceno, un to ir ļoti grūti izdarīt. Tas veselīgu kreditēšanu nobremzēs ļoti strauji.

Kredītprocentu samazinājums būs īstermiņa risinājums uz gadu ar iespēju vēl uz gadu pagarināt…

Arī 2009. gadā bankām ieviesa stabilitātes nodevu kā īstermiņa risinājumu, taču to maksājam joprojām. Īstermiņa risinājumi ļoti bieži pārvēršas par pastāvīgiem risinājumiem.

Ja ECB likmes sāks samazināt, tad šiem pasākumiem zūd pamatojums.

Arī 2009. gadā stabilitātes nodevu ieviesa, jo bija finanšu krīze. Mēs jau sen finanšu krīzi esam pārvarējuši, bet nodeva ir palikusi.

Ja runājam par UIN, tad teiktu, ka banku sektors ļoti labi saprot pašreizējo budžeta situāciju, mēs saprotam, ka budžetam ir nepieciešami lielāki resursi, ir nozares, kurām vajag atbalstu. Par to nav satraukuma, mēs esam godprātīgs uzņēmums, kurš UIN vienmēr samaksās. Tās arī ir valsts tiesības likumdošanas ietvaros regulēt savu tirgu ar UIN, bet to nevajadzētu darīt ar atpakaļejošu datumu un aplikt iepriekšējo gadu peļņu, jo uzņēmumi tomēr vienmēr rēķinās ar nodokļu likmēm.

Tas nozīmē, ka pret UIN avansa maksājumu banku sektoram lielu iebildumu nav?

Galvenais, lai tas nebūtu ar atpakaļejošu datumu. Uz priekšu skatoties, iebildumu nav. Ir bijuši laiki, kad finanšu sektors ir maksājis daudz augstāku nodokli. Tā ir normāla valsts iespēja regulēt tirgu.

Kā vērtējat Saeimas Budžeta komisijas ierosināto valsts nodevu hipotekāro kredītu ņēmēju aizsardzībai, kas paredz bankām reizi ceturksnī maksāt 0,5% no kopējā kredītportfeļa atlikuma?

Šī nodeva pēc būtības nav nodoklis vai nodeva, tas ir tieši tas pats pirmā lasījuma likumprojekts, kas paredz cenu regulēšanu, tikai citiem vārdiem, mēģinot apslēpti pamatot, ka šis variants nav cenu regulēšana līguma darbības laikā, bet gan nodoklim līdzīgs pasākums. Šī ideja rada maldīgu priekšstatu par problēmas risinājumu.

Vienlaikus tā ietver nopietnus administrēšanas riskus. Priekšlikums paredz bankām valsts nodevu arī administrēt, kas ir tiešs valsts (pašvaldības) iestāžu pienākums un kam valstī ir izveidota atbilstoša infrastruktūra, kas neatrodas bankās. Uzliekot par pienākumu to darīt bankām, vēl vairāk tiks audzētas banku fiksētās darbības izmaksas, kas atstās iespaidu gan uz banku konkurences tālāku attīstību, gan jaunu spēlētāju ienākšanu tirgū, gan finanšu pakalpojumu, tostarp kredītu izmaksām un pieejamību. Šāda risinājuma izpilde bez pietiekama pārejas perioda nav iespējama. Tam būtu vajadzīgas IT izstrādes bankās, tāpat katra iesnieguma izskatīšana un individuāla izvērtēšana prasītu laiku. Šajā laikā jaunu kredītu izsniegšana ir grūti iedomājama.

Jāpiebilst arī, ka ir paredzētas divas iespējas - administrēt bankā un samazināt likmi par 100 bāzes punktiem vai arī samaksāt 200 bāzes punktu nodevu valsts nodokļu kontā. Tas ietver būtisku nevienlīdzību, lai arī netiek pateikts, ka no banku samaksātajiem 200 bāzes punktiem tiks atbalstīti kredītņēmēji, tomēr tā varētu saprast, ka kredītņēmējs saņems dažādu "atlaidi" atkarībā no bankas izvēlētās pieejas.

Un ja būtu izvēlēts risinājums kā Lietuvā ar virspeļņas nodokli?

Tā pati atbilde - vai tas ir UIN vai peļņas, vai virspeļņas nodoklis, tas ir risinājums, kuru valstij ir iespējas izmantot. Domāju, ka ir ļoti grūti definēt, kas ir virspeļņa. Ja skatāmies piecu desmit gadu laika periodā, tad tur nav nekādas milzīgas banku peļņas. Kad bankām rodas kredītu zaudējumi ekonomikas piebremzēšanās rezultātā vai citādi, tad neviens nenāk palīgā un neviens nodokļus nesamazina.

Un kā ar procentmaksājumu ierobežošanu par 30% uz gadu? Vai ar šādu risinājumu samierināsieties vai apstrīdēsiet Satversme tiesā?

Arī šajā jautājumā gribētos iezīmēt plašāku ainu. Latvijā kopumā ir 124 000 hipotekāro kredītu ņēmēju, "SEB bankā" - 24 00 aizņēmēju, vidējie ienākumi aizņēmēja mājsaimniecībā ir ap 3500 eiro bruto, bet vidējais kredīta lielums 70 000 eiro. Es nedomāju, ka šī ir sabiedrības daļa, kurai visiem vajadzētu vislielāko atbalstu. Atbalstu vajadzētu sniegt tām mājsaimniecībām, kurām ir finanšu problēmas un ir grūtības samaksāt. Bankas to šobrīd jau dara. Šī gada laikā dažādos veidos esam pārskatījuši kredītu maksājumus 10% no saviem kredītņēmējiem - pagarinot termiņus, iedodot brīvdienas, samazinot likmi. Ir dažādi risinājumi, kurus ikdienā piemērojam, katram no aizņēmējiem risinājums ir atšķirīgs, tā, lai būtu izdevīgs tieši konkrētajai mājsaimniecībai. Piemēram, ja pamatsummas maksājums ir lielāks, tad kredītbrīvdienas no pamatsummas maksājuma ir labākais risinājums, ko tajā brīdī ģimenei vajag, savukārt, ja kredītu procentu maksājums ir lielāks, tad vērtējam iespējas to samazināt vai pagarināt termiņu uz vēl 10-15 gadiem. Par jebkādām izmaiņām kredītlīgumos nepiemērojam komisijas maksu, tādējādi pat aicinot kredītņēmējus pie mazākās problēmas nākt un runāt ar banku.

Pašreizējam likumam es neredzu skaidru mērķi, jo nav pateikts, kam tad mēs palīdzam - tiem, kuriem ir finanšu problēmas, vai tiem, kuriem ir bērni, vai plaši visiem, katrs no politiķiem saka, ko citu. Nav bijusi saruna ar banku sektoru, kas ir mērķa grupa, kam gribam palīdzēt un kā to vislabāk panākt.

Cik no kopumā 124 000 kredītņēmēju un 24 000 jūsu bankas klientu ir nepieciešama šāda veida palīdzība?

Redzam, ka maksājumu kavējumi ir mazāk nekā 0,5% SEB klientu. Iespējams, būtu jāpalīdz tiem iedzīvotājiem, kuriem kredītu maksājumu saistības ir vairāk par 40% no mājsaimniecības ienākumiem, tie būtu 8-10% klientu jeb 2000. Šos klientus arī uzrunājam, pārskatām kredīta nosacījumus un rodam risinājumus. Ja šogad esam 10% klientu kredītus pārskatījuši, tad var secināt, ka banka ar to tiek galā ļoti labi. Kopumā pēdējā gada laikā esam pārskatījuši likmes ap 900 klientu, 120 ir restrukturizēti kredīti, kas nozīmē, ka bijušas finanšu problēmas.

Un kā vērtējat risinājumu, ka procentu maksājumi tiek iekļauti IIN attaisnotajos izdevumos?

Neesmu nodokļu eksperts un nevaru komentēt, kā tas būtu ieviešams un kā administrējams, to labāk varētu pateikt Finanšu ministrija un Valsts ieņēmumu dienests. Kāpēc ideja būtu laba? Jo tajā brīdī mēs sniegtu atvieglojumus tiem iedzīvotājiem, kas darbojas baltajā ekonomikā, deklarē savus ienākumus un maksā IIN. Tādam būtu jābūt valsts mērķim - pēc iespējas vairāk virzīt sabiedrību baltajā ekonomikā. Tas būtu ļoti pareizi.

Runājot par procentu maksājumu samazināšanu, likums šobrīd līdz galam nav izstrādāts un grūti izprast, kā to spēsim ieviest. Likums šobrīd pasaka, ka klientam būs tiesības pieteikties un bankām būs pienākums procentlikmes samazināt. Mūsu gadījumā tie būs 24 000 klientu, kas centīsies pieteikties. Mums nebūs iespējas atbildēt vienlaicīgi 24 000 klientu. Arī bankas IT sistēmas nav paredzētas šādam risinājumam, kas nozīmē, ka būs jāpārprogrammē visa "SEB bankas" sistēma, kas ir viena visās trijās valstīs. Tas nozīmē, ka būs jālauž bankas sistēma, mēģinot mainīgās likmes vietā reģistrēt kaut kādu fiksētu likmi, būs jāpārslēdz līgumi ar visiem 24 000 hipotekāro kredītu ņēmēju, jāvienojas, kad atgriezīsimies pie iepriekšējās likmes utt. Tas radīs milzīgu nestabilitāti, un mana banka to nespēs nekavējoties nodrošināt 24 000 kredītņēmēju. Šobrīd, kad valstī ir liela nestabilitāte ģeopolitiskās situācijas dēļ, ir divi kari, sabojāts gāzes un sakaru kabeļu vads, nāk draudu vēstules par bumbām skolās un bērnudārzos, sabiedrība jau tā ir nokaitināta un nervoza. Mēs iedosim vēl vienu stimulu sabiedrībai uztraukties, jo banka neatbild, nevar pacelt telefonu, tātad ir nestabilitāte arī finanšu sektorā. Vai tiešām politiķi grib panākt, ka valstī ir vēl lielāka nestabilitāte? Šis ir solis, kā to izdarīt.

Vai tas nozīmē, ka, apstiprinot likumu, bankas var netikt galā un pat visa nākamā gada laikā var nepaspēt visiem samazināt likmes? Vai gada laikā to varēs izdarīt?

Mēs esam likumpaklausīgs uzņēmums un vienmēr visus likumus no sirds un pēc būtības esam ievērojuši, arī šo mēs noteikti ievērosim, bet brīdinu, ka mēs to nevarēsim ieviest nekavējoties.

Kā vērtējat Latvijas Bankas virzīto iniciatīvu noteikt kārtību, kā viena banka var pārņemt kreditēšanu no citas, ietverot izmaksu samazinājumu?

Domāju, ka tā principā ir laba iniciatīva, jo klientam noteikti ir jābūt izvēlei un vieglai iespējai mainīt pakalpojuma piegādātāju. Jāatceras gan arī tas, ka bankas jau šajā jomā ir daudz izdarījušas un vienojušās savā starpā - kad klients maina bankas, ir standarta līgums, kādā veidā saistības tiek pārceltas, klientam nav jāuztraucas par darījuma kontiem, kad vienā bankā saistības dzēsīsies un otrā palielināsies. Esam jau daudz izdarījuši iekšēji banku starpā, lai šo procesu vienkāršotu un klientam būtu to vieglāk izdarīt. Viens ierobežojums ir cenošana, un katrs tirgus dalībnieks to dara atšķirīgi. "SEB banka" pašreiz ir izvēlējusies nepiemērot komisiju ne par līguma izmaiņām, ne jaunu līgumu slēgšanu, ne maiņu uz citu kredītiestādi. Teikšu godīgi, kad pavasarī paziņojām par to, bija bažas, ka tas radīs viļņošanos un pazaudēsim kādu klientu. Tas nav noticis, klientu uzticība mums nav mazinājusies. Šāda iniciatīva ir apsveicama, un esmu par to, bet noteikti būtu jāpadomā arī par organizatoriskajām lietām, ko varam vienkāršot. Viena lieta ir cenrāži, par ko runā Latvijas Banka, bet būtu arī jādomā, kā vienkāršot valsts informācijas reģistrus, piemēram, klientam nebūtu jāpārvērtē īpašums, no vienas bankas pārejot uz citu. Ja īpašums nesen ir vērtēts, tad varētu būt valsts datubāze, kur sertificēts vērtētājs šos datus ieliek, bankām ir piekļuve datiem un nav nepieciešams īpašumu vērtēt vēlreiz. Arī par iedzīvotāju ienākumiem būtu nepieciešama datubāze, kur bankas tos var redzēt. Tie ir divi galvenie kritēriji, lai banka varētu uzņemties risku, - ienākumi un ķīlas vērtība. Ja būtu valstiski reģistri, kas būtu viegli pieejami, arī tas atvieglotu šo procesu.

Vai šāds risinājums neradītu arī lielāku banku konkurenci un cīņu par klientu?

Es esmu tikai par konkurenci. Ļoti labi. Konkurence ir tā, kas dzen visus uz priekšu un liek attīstīties. Latvijas kredītiestāžu pakalpojumi ir labāk attīstīti nekā, piemēram, Igaunijā. Mēs vienmēr uzskatām, ka Igaunija ir digitāla valsts, kur viss ir labāk, taču tā nav taisnība. Latvijā vienmēr ir bijis ļoti labi attīstīts finanšu sektors, bankas ir ļoti cīnījušās par saviem klientiem. Latvijas bankas ir bijušas pirmās, kas ieviesa tos pašus ZIB maksājumus. Konkurence ir ļoti laba un veicina attīstību.

Jā, bet tieši šobrīd daudz tiek runāts par to, ka banku tirgū nav pietiekamas konkurences. Kā jūs skaidrotu šīs bažas par konkurences trūkumu, jo banku skaitu attiecībā pret Latvijas ekonomikas lielumu nevar saukt par mazu?

Ja skatāmies uz Latvijas tirgu, kur ir 800 000 strādājošo iedzīvotāju, tad varam domāt, cik kredītiestāžu šādam skaitam ir nepieciešams.

Ir jau arī uzņēmumi..

Jā, ir, bet tomēr tirgus ir limitēts. Bankas strādā ar vietējo tirgu, tās nekad nestrādās ar plašu starptautisko tirgu, ja tur nav klāt. Tāpēc arī mēs nevaram runāt par to, ka cilvēks vēlas iegādāties īpašumu Latvijā un vēlas Vācijas banku procentlikmi. Tad ir jāaizņemas Vācijas bankā, un tā, visticamāk, nefinansēs īpašuma iegādi Latvijā, bet gan Vācijā. Tādēļ ir ļoti grūti pateikt, cik daudz kredītiestāžu ir nepieciešams, jo pat divi pakalpojumu sniedzēji konkurētu. Arī citās nozarēs nav tā, ka ir bezgalīga konkurence, piemēram, mobilo sakaru jomā, degvielas uzpildes stacijas utt. Visām nozarēm ir kaut kāda robeža.

Uzskatu, ka bankas pašreiz konkurē par saviem klientiem, katrs kredīts gan privātpersonai, gan uzņēmumiem tiek izsniegts ar vismaz trijiem piedāvājumiem. Ir jāapzinās, ka bankas uzturēšanas slogs un izmaksas ir ļoti būtiskas. Lai nodrošinātu plaši pieejamu pakalpojumu iedzīvotājiem, tas bankai maksā ļoti daudz. Tāpēc arī Latvijā četras bankas vairāk finansē hipotekāros kredītus, nevis visas 13. Tas prasa milzīgus resursus ikdienā, lai nodrošinātu visu nepieciešamo uzraudzību, ko no bankām prasa.

Tirgū parādījušās arī runas par iespējamu konsolidāciju četru lielāko banku vidū, ar to domājot banku "Citadele" un "Luminor". Ko Latvijas banku sektoram un klientiem nozīmētu trīs dominējošas bankas?

Tas ir cieši saistīts ar pašreizējām bažām par politiķu rīcību, ko jau minēju. Politiķi šobrīd ar savu rīcību mazina Latvijas pievilcību investoru acīs. Politiķi ar pašreizējo rīcību mūsu naudas resursus padarīs vēl dārgākus, Latvijai tas izmaksās dārgi un būs vēl grūtāk atrast jaunus spēlētājus, kas gribētu šajā tirgū ienākt. Tirgus ir mazs, un katrs potenciālais investors, protams, rēķinās ekonomiskos ieguvumus.

Kādēļ tiek runāts par izmaiņām banku skaitā vai banku sektorā? Jo abām jūsu pieminētajām bankām pašreizējie īpašnieki nav stratēģiskie investori, bet gan finanšu investori, kas ir ieguldījuši šajās bankās un ar mērķi kādā brīdī tās pārdot un mainīt īpašuma tiesības. Pavisam nesen "Citadele" paziņoja, ka ir gatava šim procesam, un tas nozīmē, ka tiek meklēti jauni investori, un arī "Luminor" pienāks brīdis, kad finanšu investors meklēs jaunu stratēģisko investoru.

Lai mēs būtu pievilcīgi un lai šeit gribētu ienākt jauni stratēģiskie investori, šīm abām bankām ir jādara viss, lai investīciju vide būtu pievilcīga, stabila, paredzama, ar mazāku maksājumu slogu. Bet tagad darām visu pretējo, mēģinām šo tirgu sašūpot un parādīt, ka te nav stabilitātes, nav ilgtermiņa, nevar paļauties un finanšu sektora uzraudzība ir dārgāka nekā kaimiņvalstīs. Tādēļ mani dara bažīgu, vai jaunie potenciālie stratēģiskie investori būs ar tādām vērtībām, kādas gribam redzēt šajā tirgū. Ja šajā tirgū gribam redzēt investorus ar vērtībām, kas vērstas uz Eiropu un Rietumiem, tad tirgū ir jābūt izdevīgam ekonomiskajam pamatojumam, pretējā gadījumā mēs varam sagaidīt, ka šeit ienāks investors ne no tām valstīm un ne ar tām vērtībām, kādas gribētos Latvijas tirgū redzēt.

Cik reāla ir iespēja, ka kādu no šīm bankām varētu iegādāties investors no trešajām valstīm, piemēram, Ķīnas vai arābu valstīm?

Domāju, ka noteikti būs kāds stratēģiskais investors un pārējie investori tiks piesaistīti publiskajā piedāvājumā, līdz ar to būtu jābūt balansam. Es ļoti gribētu, lai finanšu sektorā būtu tādas vērtības, kas pietuvina Rietumiem, nevis tās, kas te bija pirms 30 gadiem.

Latvijas tirgū pagaidām varam sagaidīt vietējo banku, kas būs "Indexo". Kā tas varētu ietekmēt banku sektoru? Cik tā varētu būt aktīva tirgū?

Tas būs ļoti atkarīgs no tā, kādus produktus jaunā banka piedāvās. Ja banka piedāvās ieguldījumu produktus, pensiju produktus, dažādus noguldījumus, tad šādai bankai iespējas izaugt ir ļoti ātri, savukārt, ja runājam par kreditēšanu, tad ļoti svarīgs ir kapitāla apjoms. Ja "SEB bankai" ir gandrīz 600 miljonu eiro pamatkapitāls, tad mums kā vienam spēlētājam aizdošanas iespējas, piemēram, lielam uzņēmumam, ir limitētas. Ja gribam aizdot ļoti lielus apjomus, jāmeklē sadarbības partneri - vai nu māsas bankas Lietuvā, Igaunijā, matēskompānija vai kāds vietējais sadarbības partneris, jo pamatkapitāls ir nepietiekams. Ko es ar to gribu teikt - kreditēšanai ļoti svarīgi ir bankai uzkrāt lielu pamatkapitālu. To kopš iepriekšējās finanšu krīzes regulators ir noteicis par pienākumu. Ja iepriekš kapitāla pietiekamības prasības mums bija 8%, tad šobrīd tie ir 15,8%, kas nozīmē, ka kapitāla pietiekamības prasība ir gandrīz dubultojusies. Tas ir ierobežojošais faktors, kādēļ ir grūti ātri radīt ievērojamu spēlētāju kreditēšanā, jo ir jāuzkrāj kapitāls.

Tas nozīmē, ka "Indexo" īsā laikā par nopietnu kreditētāju nekļūs?

Būs vajadzīgs laiks. Tādēļ, runājot par papildu nodokļiem, hipotekāro kredītu cenas samazināšanu, savā ziņā banku peļņas konfiskāciju, cītīgi norādām, ka tas ir ļoti sāpīgi tieši mazajām bankām, kuru kapitāls tikai nupat sāk uzkrāties. Pēc iepriekšējās finanšu krīzes uzraugs mazos tirgus spēlētājus aicināja mainīt biznesa modeli, un to viņi ir izdarījuši, pārstājuši apkalpot austrumu naudu un to savienot ar rietumu naudu, tagad viņi finansē vietējo ekonomiku, vietējos iedzīvotājus, bet viņiem ir vajadzīgs atspēriena punkts. Tikko viņi ir sākuši strādāt ar pozitīvu rezultātu, tā valsts pasaka, ka šo pozitīvo rezultātu konfiscēs.

Arī riska apetīte šiem spēlētājiem ir augstāka, jo nereti dzirdēts, ka kredītus izsniedz arī tiem, kam "lielais tirgus četrinieks" ir atteicis...

Piekritīšu. Viņi arī strādā ar mazāku klientu skaitu, ir vieglāk katru klientu izvērtēt, apsekot un vieglāk novērtēt šo riska apetīti. Ir jāapzinās, ka, uzņemoties lielāku riska apetīti, kādā brīdī arī zaudējumi var būt būtiski lielāki. Tieši tāpēc ir vajadzīgs kapitāls. Viens riskants klients banku var ļoti satricināt. Kopējās sabiedrības interesēs ir stabils finanšu sektors, jo negribam nonākt situācijā, kāda bija iepriekšējā finanšu krīzē, kad ir jāizpērk kāda banka, kā tas bija ar "Parex banku". Tas visiem var dārgi maksāt. Es vēlreiz aicinu politiķus būt apdomīgiem, ļaut bankām pelnīt, būt stabiliem finanšu spēlētajiem un peļņu regulēt ar UIN saprātīgos apjomos.

Kāda ir hipotekārās kreditēšanas statistika? Vai EURIBOR kāpums nav izraisījis mazāku pieprasījumu pēc kredītiem?

Vērtējot pēdējos gadus, jāsaka, ka mājokļu kreditēšana apstājās, sākoties karam. Tad tika novērota ļoti strauja sabremzēšanās. Pēc tam mājokļu tirgus atjaunojās, bet straujš kāpums pēc tā nav bijis. Kāpēc? Tāpēc, ka sākās inflācija un iedzīvotāji sajuta, ka piedāvāto mājokļu cenas ir par dārgu. Notika tāda kā meklēšana, kas ir pareizais punkts - pārdevēji negribēja nolaist cenas, bet pircēji negribēja tik daudz maksāt. Tas viduspunkts it kā ir atrasts, un tagad mājokļu kreditēšana procentu likmju kāpuma dēļ tikpat kā nav mazinājusies. Tāpat ikdienā izsniedzam jaunus kredītus, tāpat iedzīvotāji aizņemas. Iespējams, tiek meklēts mazāks, kompaktāks mājoklis un ļoti liela uzmanība tiek pievērsta energoefektivitātei, lai komunālie maksājumi būtu pēc iespējas mazāki.

Tātad jaunie projekti?

Jā.

Vecie sērijveida dzīvokļi vairs nav tik ļoti pieprasīti?

Arī. Tā tomēr ir lielākā daļa, jo jauno projektu nav tik daudz. Kopumā jāsaka, ka procentlikmju paaugstināšanās dēļ mājokļu kreditēšanas sabremzēšanās ir ļoti, ļoti neliela. Iedzīvotāji grib uzlabot savus dzīves apstākļus.

Minējāt, ka lielākais kritums bija pēc 2022.gada februāra, pēc kara, bet, ja salīdzinātu šā gada datus ar 2021.gadu?

Tad kritums ir par apmēram 10-15%.

Arī 2022.gada februārī kritums bija apmēram tāds pats vai straujāks?

Nē, kritums bija ļoti straujš, hipotekārā kreditēšana praktiski apstājās.

Cik ilgi šis sasalums turpinājās?

Mēnesi divus bija ļoti liels apjukums, un tad pamazām interese atjaunojās.

Latvija būtiski atpaliek hipotekāro kredītu izsniegšanas ziņā no kaimiņvalstīm, savukārt ražojošo uzņēmumu kreditēšana ir apmēram vienādā līmenī. Kāpēc tieši hipotekāro kreditēšanas apjomos tik būtiski pēdējo 10 gadu laikā atpaliekam?

Primārā atbilde būtu, ka iemesls ir Latvijas mājsaimniecību vidējie ienākumi. Mūsu vidējās algas ir zemākas, nekā Lietuvā un Igaunijā, bet vidējais pārtikas grozs, enerģētikas cenas nav zemākas, līdz ar to finanšu resursi, kas paliek pāri un ko ģimene varētu atļauties kredītam, Latvijā ir mazāki nekā kaimiņvalstīs. Mēs neesam spējuši nodrošināt to, ka mūsu ekonomika, baltā ekonomika aug līdzvērtīgi Igaunijai un Lietuvai. Tā ir atbilde. "SEB banka" strādā visos trijos tirgos, ar tiem pašiem kreditēšanas nosacījumiem, bet situācija ir, kāda ir. Vidējais hipotekārā kredīta lielums ir apmēram 70 000 eiro un vidējie mājsaimniecības mēneša ienākumi bruto ir ap 3500 eiro. Tā ir pietiekami nodrošināta sabiedrības daļa, kas mums Latvijā, acīmredzami, nav tik liela, lai spētu paņemt vairāk aizņēmumu.

Līdz apmēram 2011.gadam hipotekārās kreditēšanas apmēri bija daudzmaz līdzīgi visās valstīs. Vai mājsaimniecību ienākumi Latvijā pa šiem gadiem ir tik ļoti samazinājušies?

Tolaik politiķi izspēlēja ļoti "jauku gājienu", kuru tagad savā ziņā mēģina atkārtot, kas bija nolikto atslēgu princips. Bija jāievieš likums, ka kredītņēmējs var pie bankas atnākt un pateikt, ka te ir mana ķīla un vairāk man nav ko maksāt par aizņēmumu. Tas mūsu kreditēšanu tajā laikā nobremzēja uz gadu. Veselu gadu kreditēšana būtībā stājās, jo banka centās saprast un iecenot šo risku, kredīti kļuva dārgāki.

Šo principu, šķiet, izmantoja ļoti maz kredītņēmēju?

Mūsu bankā bija viens vai divi šādi kredīti, taču tas nobremzēja visu procesu. Tagad mēs darām tieši to pašu. Valsts iejaucas tirgus ekonomikā, sagaidot, ka tas būs tikai īstermiņā. Tas īstermiņa efekts kā sniega bumba mums pēc tam velsies līdzi vēl ilgi.

Vai tas nozīmē, ka līdz ar jauno risinājumu hipotekārā kreditēšana piedzīvos vēl vienu kritumu un mēs atpaliksim vēl vairāk?

Noteikti. Uzņēmums savā produkta, pakalpojuma cenā ieceno potenciālos riskus. Ja banka iecenos risku, ka jebkurā brīdī pie mums var atnākt un ieviest izmaiņas mūsu cenu politikā, konfiscēt peļņu, tad mēs būsim dārgi un to mūsu sabiedrība nevarēs atļauties.

Es joprojām esmu optimiste, ka mūsu politiķi sapratīs, ka šādu valsts iejaukšanos cenu politikā nedrīkst pieļaut. Šodien iejauksimies banku pakalpojumu cenā, rīt iejauksimies pārtikas cenās un parīt degvielas cenās. Tad kur tālāk? Negribas domāt par to, ka valsts virzās atpakaļ sociālisma, komunisma sabiedrības virzienā, kur ir plānota ekonomika un valsts nosaka cenas. Mēs tirgus ekonomiku būvējām 30 gadus, lai tagad pateiktu, kā nē, tas neder, būs centralizēta ekonomika un valsts plānos, kā uzņēmējiem būs būt.

Kāda ir situācija ar kredītiem uzņēmumiem? Kas kavē izsniegt vēl vairāk?

Mūsu uzņēmēji, kas ir pareizi un labi kā mazam tirgum, ir ļoti atkarīgi no eksporta tirgiem. Labi, ka esam neliela ekonomika un uzņēmēji ir elastīgi atrast jaunus tirgus un tiem savu produktu pielāgot. Protams, ka šajā brīdī, kad apkārtējās ekonomikas palēninās, īpaši Skandināvijas valstīs, arī mūsu uzņēmumi kļūst ļoti piesardzīgi.

Baidās ņemt kredītus?

Jā, rēķina vienreiz, otrreiz un trešo reizi, kāds projekts būs izdevīgs un kādu atdevi varēs gūt. Šā gada pirmajā pusgadā mēs esam palielinājuši savu kredītportfeli un no jauna izsniegto kredītu ir bijis par 22% vairāk nekā gadu iepriekš. Tas ir ļoti labs rezultāts, ņemot vērā procentu likmes un nestabilo ģeopolitisko situāciju.

Kopumā, jāsaka, nākotnes skats nav ļoti rožains, jo uzņēmumi kļūst piesardzīgi līdz ar eksporta tirgus sabremzēšanos. Uzņēmēji ir prātīgi un izsver ieguldījumus, taču, ja mēs spējām tik daudz palielināt jaunu kredītu apjomus, tas nozīmē, ka ir uzņēmumi ar jauniem, labiem projektiem. Ļoti daudz projektu ir saistīti ar enerģētiku, zaļo domāšanu, kā būt efektīvākiem, kā pašiem radīt enerģiju, kā nodrošināt aprites ekonomiku, izmantot visu saražoto produkciju bez atkritumiem. Ir daudz inovatīvu projektu, par ko man ir liels prieks.

Ja vērtējam noguldījumus, tad šā gada laikā iedzīvotāju noguldījumu apjoms salīdzinājumā ar gadu iepriekš ir palicis nemainīgs. Iepriekš, īpaši Covid-19 laikā, noguldījumu apjoms visu laiku auga pat ar divciparu skaitli. Tagad iedzīvotāju noguldījumu apjoms ir drīzāk nemainīgs, savukārt uzņēmumu noguldījumu apjoms joprojām aug par 9%. Tas nozīmē, ka uzņēmumi savu produktu, pakalpojumu cenās ir iecenojuši inflāciju, iedzīvotāji to ir maksājuši, bet pašu iedzīvotāju drošības spilveni ir kļuvuši plānāki.

Ekonomikai tomēr par labu nāktu, ja uzņēmumu noguldījumi atgrieztos apritē.

Noteikti, bet noguldījumu apjoms ir mazinājies. Ja iepriekš gan iedzīvotāju, gan uzņēmumu noguldījumi auga ar divciparu skaitli, tad tagad pieaugums uzņēmumiem ir 9%. Esam arī izveidojuši dažādus noguldījumu produktus - mums ir krājkonts, kas ir pieejams gan iedzīvotājiem, gan mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Kopš šī produkta izveidošanas trīs mēnešos mazie un vidējie uzņēmumi ir noguldījuši jau 50 miljonus eiro. Uzņēmumi izmanto iespēju nezaudēt naudas cenu un strādā ar ieguldījumu produktiem.

Iepriekš gan bankas, gan Finanšu nozares asociācija ir teikusi, ka Latvijā kopumā ir maz kreditējamu uzņēmumu, ir problēmas ar īpašniekiem, caurskatāmību, pozitīvu pašu kapitālu. Latvijas Banka nesen bija aprēķinājusi, ka varētu būt 24 000 kreditējamu uzņēmumu, un pat, ja visiem nevajadzētu kredītus, 8000 būtu kreditējami, tas varētu audzēt kredītus par diviem miljardiem eiro gadā. Kā to vērtējat? Vai šāds apjoms būtu kreditējams?

Arī šajā laikā, kad ir augušas procentlikmes un eirozona ir slāpējusi inflāciju, lai kredīti būtu nepieejamāki, mēs tomēr esam spējuši palielināt kreditēšanas apjomus un redzam, ka mūsu uzņēmumi turpina aizņemties.

Manuprāt, Latvijas lielākā problēma ir privātā kapitāla apjoma esamība salīdzinājumā ar pašvaldību un valsts kapitālu. Uzskatu, ka ir nozares, kurās būtu jāsaimnieko privātam kapitālam, piemēram, atkritumu apsaimniekošanā, mājokļu apsaimniekošanā. Šīs nozares būtu nododamas privātās rokās, iespējams, ar biržas starpniecību, tas ļautu mūsu iedzīvotājiem ieguldīt un tādējādi padarīt uzņēmumus caurskatāmākus. Tādā veidā sabiedrība pati piedalītos uzņēmējdarbībā, un tā būtu daudz mērķtiecīgāka, censtos nopelnīt. Šodien bieži redzam, ka jebkurš uzņēmējs, kas strādā ar valsts vai pašvaldību kapitālu, baidās nopelnīt - tiklīdz būsi uzņēmies jaunus, uz peļņu orientētus biznesa projektus, klāt būs kādas kontrolējošās iestādes, kas centīsies pierādīt, ka esi nepareizi iepircis, nepareizi novērtējis utt. Mēs nevaram sagaidīt, ka uzņēmumi attīstīsies konkurētspējīgi un pelnoši, ja tie ir tik ļoti publiski regulēti. Es joprojām uzskatu, ka mums ir par maz privātā kapitāla. Tam ir jādod iespēja augt.

Cik ilgi bankas vēl cels noguldījumu likmes? Ja ECB nākamgad likmes sāk samazināt, tam sekos arī bankas?

Ceļot noguldījumu likmes, mēs vērtējam vairākus faktorus, viens ir ECB noteiktās naudas cenas novirzīšana patērētājam, otrs ir konkurence. Ja redzam, ka klienti grib savu naudu ieguldīt citur, bet mums tā ir nepieciešama savas likviditātes uzturēšanai un savai pamatdarbībai, tad, protams, naudu cenosim, jo tā ir konkurences situācija. Banku savstarpēja un arī citu finanšu instrumentu konkurence nosaka to, cik daudz bankas ir gatavas maksāt par noguldījumiem. Ja redzam, ka mūsu klientu nauda aizplūst kaut kur citur, tad būsim spiesti cenot vēl agresīvāk. Tas ir tirgus pamatlikums. Protams, mēs sekojam līdzi ECB likmēm, un tā ir kā bāka jūrā, pēc kā mērām, cik nauda maksā un par kādu cenu naudu varam atdot iedzīvotājiem un uzņēmējiem.

Vai, ECB samazinot likmes, kādā brīdī arī banku noguldījumu likmes var atkal sasniegt nulli vai negatīvu atzīmi, kā tas bija šos 10 gadus?

Man nav kristāla bumbas, bet es teiktu, ka, ja gribam noturēt veselīgu inflāciju 2% robežās, tad arī naudas cenai būtu jābūt 2-3% robežās. Pie veselīgas tirgus ekonomikas attīstības, nedomāju, ka vajadzētu atgriezties pie nulles vai negatīvām noguldījumu likmēm.

Kā SEB bankai sokas ar sankciju režīma ievērošanu - vai ir atklāti kādi mēģinājumi veikt aizliegtus finanšu darījumus ar Krieviju/Baltkrieviju, veikt darījumus par sankcijām pakļautām precēm?

Bankas ir likuma klausīgas un ļoti daudz ir darījušas, lai pašas ievērotu un palīdzētu saviem klientiem ievērot sankciju režīmus. Sankciju režīmi kļūst arvien sarežģītāki, šobrīd ir jau 11.sankciju kārta, un katru reizi sankciju pakete kļūst arvien sarežģītāka un grūtāk piemērojama. No bankas puses ir vajadzīgs ļoti liels ieguldījums, darbinieku skaits, sistēmu izveide. Esam atraduši ļoti labu sadarbības modeli ar saviem klientiem, klienti saprot mūsu prasības. Esam ļoti daudz konsultējuši savus klientus, palīdzējuši viņu pusē ieviest sankciju monitoringu un risku novērtējumu, jo mēs nerunājam tikai par savu klientu, bet klientu klientiem, tvērums ir ļoti plašs.

Neskatoties uz to, ko bankas darījušas, ja aplūko Latvijas eksporta apjomus uz Krieviju, tad būtisku izmaiņu nav. Eksporta apjomi būtiski nav samazinājušies ne uz Krieviju, ne Baltkrieviju. Tādēļ man rodas jautājums, vai mēs visi kopā kā sabiedrība apzināmies, ka gribam mazināt sadarbību ar šīm valstīm un attiecīgi mazināt viņu iespēju karot un tik nežēlīgi pārņemt citas valsts teritoriju, vai arī savu īstermiņa interešu vadīti mēģinām atrast ceļus, kā turpināt eksportēt.

Vai ir darījumi, sankciju pārkāpumi, kas ir apturēti no bankas puses?

Protams, tā ir mūsu ikdiena. Mēs ik dienu vērojam, vērtējam un uzdodam klientiem jautājumus. Es nevaru atklāt nevienu konkrētu gadījumu, bet tā ir mūsu ikdiena.

Tie ir desmit gadījumi vai simtiem?

To nevaru komentēt.