Darba devēju konfederācija gaida, kad valdība beidzot sāks izturēties pret uzņēmējiem kā pilnvērtīgiem partneriem

Kas ir mainījies vai mainīsies LDDK darbā līdz ar jūsu stāšanos prezidenta amatā? Kas būs jūsu prioritātes?

Mana ticība un iedzimtais, iegūtais optimisms ļauj domāt, ka vēl ir iespējams mainīt esošo situāciju un uzlabot sadarbību starp uzņēmējiem un valsti, kā arī sadarbību ar darba ņēmējiem. Es uzskatu, ka ir iespējams panākt situāciju, ka visi strādā vienā komandā, nevis tā, kā ir šobrīd, ka viens otru uzskatām par pretinieku. Mans primārais uzdevums ir panākt situāciju, ka vienalga, kāda partiju kombinācija nokļūst pie varas, vienalga, kāda valdība ir, uzņēmējiem pie sarunu galda ir sava vieta, ietekme un spēja argumentēti diskutēt. Nav noslēpums, ka ar katru no pēdējiem Saeimas sasaukumiem un valdībām sapratne un diskusija ar uzņēmējiem un to pārstāvošajām organizācijām ir pasliktinājusies un šobrīd ir viskritiskākā. Es gan gribu teikt, ka ir labi piemēri valdībā un ministrijās, kur atsevišķām nozarēm ir izveidojusies ļoti konstruktīva sadarbība, kas tiešām strādā ar vienotu mērķi vairot ekonomiku un to attīstīt. Tāpat ir sliktie piemēri, kur savstarpējā attieksme ir ministrijas neieklausīšanās un ignorance.

Varat minēt labos un sliktos piemērus?

Par labajiem piemēriem varu teikt par savu nozari, no kuras nāku. Kā nozarē strādājošs uzņēmējs varu teikt, ka ar Zemkopības ministriju un tās pārraugošajām iestādēm ir izveidojusies ļoti produktīva sadarbība tādā formā, ka mēs tiešām strādājam vienā komandā, un es teikšu, ka nav svarīgi, kādas partijas ministrs atnāk, - šī sistēma strādā. Tā ir motivācija arī man personīgi. Ja mēs varējām to panākt vienā ministrijā, es ticu, ka to var panākt arī augstākā līmenī - starp ministrijām, valdības līmenī un tā tālāk. Vienlaikus es arī zinu, ka attiecībā pret to pašu ministriju citām nozarēm ir pilnīgi pretēji viedokļi. Tas nozīmē, ka jautājums ir ne tikai par valsts pārvaldi, bet arī par to, cik ietekmīgas ir nozaru organizācijas, vai tās spēj ne tikai "bļaut", bet arī atrast kopsaucējus, izskaidrot savus mērķus un pierādīt, ka to īstenošana nesīs labumu valstij.

Savukārt, ja runājam par negatīviem piemēriem, tad ministrija, kur valda klaja arogance gan no ministra puses, gan arī attiecīgi tālāk ministrijas gaiteņos, - tā ir Finanšu ministrija. To es varu teikt gan no savas pārstāvētās nozares, gan no citu uzņēmēju organizāciju pieredzes. Arī uzņēmēju aptaujas par ministru darba novērtējumu liecina, ka tur situācija ir sliktākā. Pašlaik valstī svarīgākā ir Aizsardzības ministrija, bet, ja atmetam šos ārkārtējos apstākļus, tad valstī svarīgāko ministriju nedrīkst vadīt ministrs, kurš vispār nerunā ar tautsaimniecības nozarēm - ar tiem, kas ģenerē naudu, kas ģenerē nodokļu ieņēmumus, no kā dzīvo visa valsts.

Minējāt, ka sadarbība ir kritiski pasliktinājusies pēdējo divu gadu laikā. Taču vai tas vienkārši nav pandēmijas rezultāts?

Nē, tas ir attieksmes, nevis pandēmijas rezultāts. Tā nebija nekāda vīrusa blakne, šis process bija jau iepriekš. Ja pretī ir vājākas uzņēmēju organizācijas bez īpaši lielām ambīcijām un vēlmes sasniegt mērķus, valdošajās aprindās veidojas pārliecība, ka var arī nerunāt, var neievērot un var virzīt tikai un vienīgi savu dienaskārtību ekonomikā, nodokļu politikā, biznesa vidē un tā tālāk. Kad bija tas brīdis, kad šī sadarbība salūza, man ir ļoti grūti pateikt, jo tā noteikti nebija viena diena, tas notika pakāpeniski.

Runājot ar saviem kolēģiem LDDK, kas ir ar ilgāku pieredzi, iezīmējas divas lietas. Viena ir, ka ļoti daudzi ir zaudējuši ticību, ka kaut ko var mainīt. Tā ir ļoti bīstama tendence. Otra lieta -, jautājot par vēsturiski labākajiem piemēriem, LDDK biedru vēsturiskā atmiņa liecina, ka labākā uzņēmēju organizāciju sadarbība ar ekonomikas jomas ministriem ir bijusi premjera Māra Kučinska laikā. Tad pie viena galda sēdēja sociālie partneri, uzņēmēju organizācijas, pašvaldības un varēja izteikt savu viedokli par jautājumiem, kas skar uzņēmējdarbības vidi, nodokļu politiku un tā tālāk. Turklāt šajos viedokļos ieklausījās. Es gan nebūt negribu teikt, ka Kučinskis bija brīnišķīgs premjerministrs, man tajā laikā bija daudz pretenziju pret viņu.

Es arī gribu uzsvērt, ka ne LDDK, ne mans personīgais mērķis pašlaik nav staigāt apkārt un "kladzināt", ka viss ir slikti. Mums ir jāņem vērā visi apstākļi, tas, kādā pasaulē mēs dzīvojam kopš 24.februāra, jo klāt ir nākusi virkne ar rūpēm, kas atrodas virs ekonomikas, un ir saistītas ar drošību. Par tām valdībai ir jādomā. Taču es uzskatu, ka mums šobrīd ir pēdējais laiks apsēsties pie viena galda un sākt strādāt kopā ar valdību, ar pārējiem iesaistītajiem partneriem, jo tie izaicinājumi, kādi mums ir priekšā, - gan īstermiņa, gan ilgtermiņa - vairs neļauj tā "čakarēties", kā tas ir bijis līdz šim. Un es šajā jautājumā meklēšu atbalstītājus gan LDDK, gan arodbiedrību, gan pašvaldību un citu uzņēmēju organizāciju vidū.

Latvijā pašlaik pastāv divas lielas uzņēmēju organizācijas - LDDK un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK). Jūs sadarbojaties, bet vai dažkārt neveidojas situācijas, kad jūs savstarpēji konkurējat? Attiecīgi vai ir lietderīgi, ka uzņēmējus pārstāv divas "jumta" organizācijas?

Šis pats jautājums nodarbināja mani, pirms es nebiju ievēlēts par LDDK prezidentu. Tomēr šāda situācija ir izveidojusies vēsturiski, un katrai no šīm organizācijām tomēr ir nedaudz citas funkcijas. Sākotnēji bija iecerēts, ka LTRK nodarbojas ar eksporta, ražošanas un tirdzniecības atbalsta pasākumiem, bet LDDK nodarbojas ar dialoga veidošanu starp darba devējiem un darba ņēmējiem. Manuprāt, mūsdienās tas faktiski jau ir viens un tas pats jautājums, jo neviens uzņēmums nevar būt veiksmīgs, turīgs un attīstīties, ja tas neveido sadarbību un neciena savus darbiniekus. Un arī otrādāk - nevar būt spēcīgi un labi atalgoti darbinieki vājā uzņēmumā. Savukārt spēcīgs uzņēmums var būt tikai tad, ja tas veiksmīgi ražo, tirgo un eksportē. Līdz ar to ir skaidrs, ka virsmērķi un procesi abām organizācijām ir līdzīgi - mēs gribam veidot turīgu sabiedrību, un sabiedrībā ir gan uzņēmēji, gan darba ņēmēji. Tas nozīmē veidot arī turīgu valsti.

Vai šīs organizācijas konkurē? Es tā neteiktu. Ir bijušas pozīcijas, kurās viedokļi abām organizācijām atšķiras, bet kopumā tie tomēr sakrīt, un mans aicinājums ir, ka sadarbība ir jāturpina un jāstiprina. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka būtu jāpievieno organizācijas. LDDK tomēr pārstāv arī valsts kapitāla uzņēmumus, kompānijas, kas orientējas tikai uz iekšējo tirgu, tādēļ LTRK uzdevumi tos varbūt interesē mazāk. Tomēr tādi jautājumi kā darbaspēka nodokļi, biznesa vide, cilvēkresursu pieejamība un darbaspēka situācija, zaļais kurss un tā ietekme uz ekonomiku interesē abas organizācijas. Tādēļ pozīcijās, kurās mūsu viedokļi sakritīs, mēs darbosimies kā vienots bloks. Pašlaik izskatās, ka pozīcijas sakrīt visos galvenajos jautājumos.

Es arī aicināšu labāk izmantot abu organizāciju speciālistu un pētnieciskos resursus, lai mēs varam nākt pie valdības un sociālajiem partneriem, nevis tikai ar prasībām, bet jau ar aprēķiniem, izvērtētiem modeļiem un piedāvājumiem. Jo mēs redzam, ka pretējā pusē (pagaidām es joprojām runāju par pretējo pusi, nevis par sadarbības partneriem), piemēram, Finanšu ministrijā, daudzas lietas aprēķina, vienkārši "Excel" tabulā ievadot formulu, un tad sanāk, ka, samazinot kāda nodokļa likmi, automātiski samazinās budžeta ieņēmumi, neskatoties uz to, kādas pozitīvas tendences tas var radīt. Šīs lietas ir jāstiprina, jāveido domnīcas, lai mēs spējam nākt ar kvalitatīviem piedāvājumiem, nevis tikai prasībām.

Minējāt, ka šis ir pēdējais laiks, lai visi kopā sēstos pie viena galda. Tomēr pandēmiju ir nomainījis karš Ukrainā. Vai valdībai pašlaik vispār būs laiks sēsties pie viena galda, lai runātu par jautājumiem, kuri šobrīd, iespējams, nav tie būtiskākie?

Viena pozitīva lieta, kas ir mainījusies pēdējā mēneša laikā, ir tā, ka uzņēmēji un darba devēji vairs nerunā tikai par ekonomiskiem noteikumiem, apstākļiem, rādītājiem, peļņu un tamlīdzīgām lietām. Sabiedrība kopumā un uzņēmēji kā pilnvērtīga sabiedrības daļa ir parādījusi, ka saistībā ar pēdējiem notikumiem mēs morāli un sociālo atbildību stādām augstāk par saviem makiem. Arī mans uzņēmums tirgojās ar Krieviju, bet ir kaut kāda robeža, un, to pārkāpjot, maks nevar prevalēt pār citām vērtībām. Man ir prieks par to, ka tieši uzņēmēji faktiski bija pirmie, kuri ieviesa sankcijas, paši pārtraucot sadarbību ar Krieviju, kamēr valdības vēl nevarēja vienoties, cik stingras tās būs.

Tādēļ vai valdībai būs laiks ar to nodarboties? Ir pēdējais laiks ar to nodarboties, jo arī ekonomika ir valsts drošība! Ja mums būs nabadzīga valsts, nabadzīgi darba ņēmēji, nabadzīgi uzņēmumi, mūsu drošības līmenis pazemināsies. Ir pēdējais laiks apsēsties pie galda un tiešām sākt izturēties vienam pret otru kā pret pilnvērtīgu partneri, jo uzņēmēji ir vienīgie, kas valstij var atnest naudu. Covid-19 laiks pierādīja, ka to var arī aizņemties, tomēr ir ļoti ātri jāizanalizē kļūdas, kuras tika pieļautas, vadot Covid-19 krīzi, un tās nedrīkst pieļaut otru reizi. Pandēmijas sākumā ar visiem iepirkumiem, vakcinācijas organizēšanu un visu pārējo mēs tomēr ļoti smagi "nomuļļājāmies". Attiecīgi man ir bailes, ka mēs šobrīd pieļausim tādu pašu kļūdu.

Tieši tādēļ šobrīd ir jāsēžas un jārunā, jo, ja mēs sasniedzam stāvokli, kad ir atklāta valoda, atklāti mērķi no visām pusēm, tad gan darba devēji, gan darba ņēmēji ir gatavi izkāpt no savas komforta zonas, pieciest uz kādu laiku savu dzīves līmeņa samazināšanos, lai izpildītu augstākus mērķus. Piemēram, ja mums ir jānopērk pretgaisa aizsardzības sistēma, tad mums ir jāsaprot, ka tas mums maksās šādu komforta līmeni. Bet nevar būt tā, ka valsts pasaka, ka būs tā, no valsts puses viss ir izdarīts, esmu pateicis un punkts. Tā tās lietas nestrādā.

Tāpat ir jāuzdod jautājums, kāpēc mēs atpaliekam no Lietuvas un Igaunijas, ar ko mums bija kopīgas starta pozīcijas, kad mēs tikām vaļā no Padomju Savienības, gan iekšzemes kopprodukta, gan turīguma, gan eksporta, gan citos rādītājos? Tāpēc, ka mūsu biznesa vide bija izveidojusies tāda, ka uzņēmējs nejutās gaidīts un mīlēts šajā valstī. Mēs kopā ar saviem kolēģiem un komandu esam izveidojuši Latvijas mērogiem pietiekami lielu un veiksmīgu uzņēmumu. Tad tevi visi mīl. Taču, kamēr tu tiec līdz šai pieturai, ir nepieciešams vai nu iedzimtais spīts, darbaholisms, vai vēl kādi citi faktori, kas liek to darīt, bet tu nejūties tā, ka tu būtu vajadzīgs. Kamēr mēs šo sistēmu nemainīsim, mums būs bēdīgi ar uzņēmējdarbības attīstību. Taču tas jau ir ilgtermiņa stāsts.

Kas ir tās lietas, par kurām, pēc uzņēmēju domām, tagad ir jārunā un tas vairs nav atliekams?

Tās uzreiz ir jāsadala divās daļās - īstermiņa, steidzamas lietas un lietas, kuras nevar atlikt un ir jāsāk darīt šodien, lai gan ātra rezultāta nebūs.

Izvērtējot Covid-19 krīzi un to, kā tā tika vadīta, mums ir jāpanāk modelis, kā ārkārtējos apstākļos, kādi pašlaik ir, valsts kopā ar uzņēmējiem var ļoti ātri un efektīvi pieņemt lēmumus un tos tūlīt pat īstenot, pielāgojoties izaicinājumiem, jo tie parādās katru dienu un ir dažādi. Ja normāli biznesā mēs savu dzīvi plānojam gadu uz priekšu, tad šobrīd mēs to varam darīt aptuveni mēnesi uz priekšu. Ir izjukušas piegāžu ķēdes, pasaulē nav skaidras cenu politikas un tamlīdzīgas lietas. Tie nav nepārvarami apstākļi, bet ne vienmēr tiem pielāgoties spēj viens uzņēmums vai pat vesela nozare atsevišķi. Ir vajadzīga arī nevis nauda, nevis finanses, bet valsts ātra reakcija uz šiem izaicinājumiem. Kaut vai tas pats stāsts, kas jau šobrīd ir nokavēts, par metālu. Tika piemērotas sankcijas metāla kravām Latvijas ostās. Tajā pašā laikā Latvijas metāla apstrādes uzņēmumiem ir jārēķinās ar mēnešu nobīdēm piegādēs, jaunie piegādātāji var paaugstināt cenas un tā tālāk. Nozare piedāvāja samainīt ostu noliktavās esošos krājumus pret naudu un valsts sankcijas piemērot šiem līdzekļiem, lai viss būtu godīgi no sankciju piemērošanas viedokļa, bet mūsu uzņēmumiem būtu, ar ko strādāt. Šādu lēmumu nevarēja pieņemt, "nomuļļājāmies" mēnesi, un vajadzība pēc tā jau rūk.

Otrs piemērs ir muļķīga lēmumu neatcelšana. Proti, šie lēmumi nebija muļķīgi, kad tos pieņēma, bet tie ir muļķīgi šodien. Stāsts ir par biopiedevu degvielai no 1.aprīļa, kas paaugstināja dīzeļdegvielas cenu par aptuveni 15 centiem litrā, uz augšu raujot jau tā straujo kāpjošo inflāciju, kā arī izņemot no pārtikas aprites milzīgu apjomu rapšu eļļas, kas savukārt pastiprina inflāciju pārtikas segmentā. Šis lēmums tika pieņemts, kad bija miera laiki zaļā kursa ietvaros. Tagad, kad ir sācies karš, strauji aug inflācija, šis lēmums netika atcelts. Šī lēmuma atcelšana ietekmētu divus degvielas tirgotājus, tagad šis lēmums ietekmē visu Latvijas ekonomiku. Ārkārtējā situācijā ir jāpieņem ātri lēmumi un papīri jākārto pēc tam. Kara laikā tā notiek, nevis jāievēro vecā birokrātiskā sistēma.

Lielās grupas īstermiņa jautājumiem ir energopolitika, jo ir jābūt skaidrībai, ar ko rēķināties nākamajā un aiznākamajā ziemā, būs vai nebūs gāze. Tie ir piegāžu ķēžu traucējumi un nepieciešamība tās pārorientēt, kas savukārt skar muitas tarifus, sertifikāciju, un tikai valsts ziņā ir iespējas to atvieglot vai neatvieglot. Tas ir inflācijas risks, un tur man viedoklis stipri atšķiras no gudrajiem ekonomistiem Latvijas Bankā un citās bankās. Viņi uzskata, ka mums Latvijā būs 10% kopējā inflācija pret pagājušo gadu. Es uzskatu, ka pirmās nepieciešamības preču un energoresursu sadaļā tā būs 50% un uz augšu. Izaicinājumi, kas skars iedzīvotāju spēju iegādāties pārtiku, būs lieli. Valsts nevar subsidēt pārtiku un energoresursus, jo tās ir globālās pasaules cenas, tam ir jāpielāgojas, bet valsts var darīt visu, lai to lieku reizi nesadārdzinātu. Miera laikos es vienmēr esmu bijis tam pretinieks, bet, iespējams, ir jādomā, ka uz kādu terminētu periodu dažām produktu grupām ir jāsamazina pievienotās vērtības nodoklis (PVN), lai cilvēki var rudenī atļauties tās nopirkt.

Savukārt gan uz īstermiņa, gan ilgtermiņa lietām attiecas zaļā kursa korekcijas. Piemēram, ja iepriekš bija stāsts, ka mums ir jāpāriet uz zaļākiem apkures risinājumiem, tad šobrīd tas ir jāaizmirst, jo mums uz kādu laiku ir jāpāriet uz tagad pieejamiem un iespējami lētākiem apkures risinājumiem. Tad, kad atkal dzīvosim labi, varēsim runāt par zaļajām idejām.

Tātad attiecībā uz īstermiņa lietām ir jāspēj atrast modeli, kā ātri noteikt problēmu, saprast, cik tā ir nopietna, nolemt, kā to risinām, un tad jau "piedzīt klāt papīrus", Ministru kabineta noteikumus utt.

Valda Dombrovska valdības laikā bija Reformu virzības grupa, kur ļoti veiksmīgi šis modelis strādāja. Tāpat jāsaprot, ka ne visās nozarēs ir krīze. Piemēram, telekomunikāciju nozarē ir nelielas grūtības, bet galīgi nav nekādu krīzes pazīmju. Taču ir nozares, kur situācija ir ļoti kritiska vai bīstama. Tādēļ nevar arī iziet no pozīcijas, ka, ja vienam viss ir labi, tad visiem viss ir labi.

Kas ir ilgtermiņa lietas, kurām gribat pievērst uzmanību?

Tās ir lietas, kuras beidzot vajadzētu sākt risināt.

Tā ir biznesa vide un nodokļu politika. Mums ir vislielākais darbaspēka nodokļu slogs reģionā un piektais lielākais Eiropā vispār. Par to mēs gadiem runājam un aicinām padarīt mūsu vidi konkurētspējīgāku. Arī tad, ja darbaspēka nodokļus nesamazinām tagad, tad mums ir jābūt skaidram plānam, kad mēs to darīsim. Piemēram, ja mums ir jāsavāc miljards eiro pretgaisa aizsardzības sistēmas iegādei un tad samazināsim darbaspēka nodokļus līdz konkurētspējas līmenim, tad mēs tam esam gatavi. Tikai mums vajag skaidrību. Ja mūs vienkārši ignorē, gadiem sola to mainīt, bet nemaina, mēs kļūstam ne tikai nikni, bet arī nekonkurētspējīgi, un tas jau ir bīstami.

Otra lieta ir darbaspēka pieejamība un darbaspēka politika. Slikti ir tā teikt, bet pašlaik nedaudz palīdz karš, jo pie mums ir daudzi bēgļi, kas ir gatavi strādāt un aizpildīt brīvās darbavietas. Bet tas ir īstermiņa risinājums, jo cerams, ka ļoti drīz karš beigsies, un viņi brauks atpakaļ atjaunot savas mājas. Tāpat šobrīd kā bēgļi ir ieradušās sievietes un viņas nestrādā profesijās, kur ir nepieciešams fiziski smagāks darbs. Ir arī otrs virziens - ukraiņi, kas pie mums ir strādājuši, tagad brauc uz mājām karot.

Tādēļ tādos jautājumos kā darbaspēka pieejamība, nodokļu politika, biznesa vide mēs beidzot gribētu sajusties kā ģimenē mīlēts bērns.

Tāpat es jau minēju zaļo kursu un tā pielāgošanu realitātei. Diemžēl tas slēpj lietas, kuras draud paralizēt vai stipri ierobežot mūsu jau tā ne īpaši veiksmīgo tautsaimniecību. Tas ir ļoti liels risks. Tāpēc varbūt šī krīze ļaus tomēr to pārskatīt gan Eiropas līmenī, gan Latvijas nacionālā līmenī, padomājot, vai tomēr mēs nebraucam auzās un nealojamies ar šo jautājumu. Es esmu par aprites ekonomiku, tikai es uzskatu, ka tai ir jāstrādā nedaudz citādāk.

Tāpat lielā lieta, kas galīgi nav sprints, bet ilgtermiņa maratons, ir izglītība, kuras dēļ pašlaik rodas ļoti daudzas problēmas. Nerunājot nemaz par fiziķiem un matemātiķiem, arī uzņēmējdarbības gara kultivēšana sākas no bērnības, iemācot jauniešiem un bērniem nebaidīties no kļūdām, nebaidīties no kritieniem un celšanās. Uzņēmējdarbībā, kamēr tu vismaz vienreiz neesi bankrotējis, tu īsti nesaproti, kā tās lietas strādā un ko tas nozīmē. Mums diemžēl tas tiek stigmatizēts. Ja tu esi bankrotējis, tad tev uz vismaz 10 gadiem tiek pārvilkta svītra. To, protams, nav iespējams izdarīt vienā dienā, tam ir nepieciešama viena vai divas paaudzes. Taču kādreiz tas ir jāsāk darīt. Šobrīd nav pateikts, ka mēs gribam būt uzņēmēju tauta. Mēs esam dziedātāju un dancotāju tauta, bet tomēr vajadzētu kādreiz naudu sākt pelnīt.

Par naudas pelnīšanu. Gan pandēmijas laikā, gan tagad energocenu kāpuma dēļ ir plašas valsts atbalsta programmas, kuras lielākoties tiek īstenotas par aizņemtu naudu, un tādēļ aug valsts parāds. Pašlaik par nodokļu celšanu neviens nerunā, bet pienāks mirklis, kad tas būs jādara.

Būs jārunā par nodokļu samazināšanu, ticiet man. Būs jārunā par ekonomikas audzēšanu. Mēs būtu vienkārši laimīgi, ja kādreiz mūsu uzņēmēju organizācijas pasauktu un pajautātu - kā mēs varētu sasniegt divreiz lielāku ekonomikas apjomu vai uz pusi lielāku ekonomikas apjomu? Mēs zinām, kā to sasniegt. Taču nevienu tas neinteresē.

Izstāstiet!

Viens no zivju pārstrādes nozares un valsts sadarbības veiksmes stāstiem bija laikā, kad mēs, prasot no Eiropas Savienības fondiem atbalstīt uzņēmumu dalību ārvalstu izstādēs, atnācām pie ekonomikas ministra un, iesniedzot projektu, apsolījām, ka pēc tam mēs nodokļos samaksāsim piecreiz lielāku summu. Tas notika ar vēl lielāku uzviju. Mēs kā bizness varam iedot šādu plānu ar zināmu apņemšanos, kas, protams, ne vienmēr izpildās. Taču mēs neprasām - iedodiet mums naudu, mēs to atnesīsim atpakaļ! Bet ar zināmām izmaiņām regulējumā, apstākļos, nodokļos mēs atnesīsim daudz vairāk atpakaļ. Mēs varam to aprēķināt.

Diemžēl problēma ir tajā, ka nav intereses to dzirdēt. Es darbojos dažādās sabiedriskajās organizācijās kā uzņēmējs un varu apliecināt, ka, izņemot šo pieminēto reizi zivju pārstrādes nozarē, mēs vairāk ne reizi neesam nonākuši pat līdz stadijai, lai prezentētu kādu šādu plānu. Mēs pat esam pārstājuši veidot šādus plānus, jo nevienam tie tāpat neinteresē. Mans aicinājums ir nevis tikai žēloties un domāt, kā mēs pārdalām budžeta naudu, bet gan domāt, kā mēs radām vairāk budžeta naudas. Tas, visdrīzāk, saistīsies arī ar nodokļu korekcijām - iespējams, šur tur uz augšu, bet šur tur arī uz leju. Svarīgi ir jau pieminētie darbaspēka nodokļi. Ar šo lielo darbaspēka nodokļu slogu lielai ekonomikas daļai ir pilnīgi vienalga, kāds būs peļņas nodoklis, jo viņi līdz peļņai nekad nenonāks. 40% Latvijā reģistrēto uzņēmumu ir negatīvs pašu kapitāls. Viņi ir parādā vairāk, nekā viņiem pieder.

Jūs daudz kā piemēru minat zivju pārstrādes rūpniecību, bet vai bez jūsu pārstāvētā uzņēmuma - "Karavela" - ir daudz tādu uzņēmumu, par kuriem var teikt, ka tie ir veiksmes stāsts?

Es tiešām lepojos ar saviem kolēģiem, kas ir arī mani konkurenti, par to, ko mēs esam sasnieguši.

Mēs vienmēr esam bijuši eksportējoša nozare, un tā tas vēsturiski bija izveidojies, ka līdz 2014.gadam mēs sēdējām Krievijas tirgū, arī turpmāk redzējām savu dzīvi bijušās Padomju Savienības valstu tirgos un dzīvojām pārliecībā, ka nevienam pasaulē tās šprotes nav vajadzīgas, izņemot Krieviju un bijušo savienību. Paldies Dievam, kad Krievija aiztaisīja tirgu ciet, uzņēmumi jau bija uzkrājuši kādu kapitālu. Tāpat mēs atradām kopsaucēju ar valsti, un tā nāca palīgā konkrētai nozarei un palīdzēja pārorientēties. Šodien es varu teikt, ka tie uzņēmumi, kuri izdzīvoja, kopā ražo vairāk, nekā mēs ražojām līdz 2014.gadam. Mēs ražojam produktus ar daudz lielāku pievienoto vērtību, un tos var nopirkt Japānā, ASV, Francijā, Vācijā un citur. Tas neattiecas tikai uz "Karavelu". Man par to ir īpaši liels lepnums, jo viens uzņēmums var būt arī atsevišķs veiksmes stāsts, bet, ja to var izdarīt visa nozare, tad tā jau cita vērtība.

Tieši tāpēc mēs arī šo domu nesam tālāk. Problēma jau nav tikai valsts pārvaldē, jo valsts pārvalde ir spogulis tam, kādi mēs esam paši. Jāredz arī problēmas sevī. Mēs kā uzņēmēji Latvijā esam ar zemām ambīcijām. Lielākajā daļā gadījumu mēs negribam sevi redzēt tālāk par "Rimi" un "Maxima" plauktiem, bet sūdzēties, cik viņi ir slikti. Taču pasaule ir liela, tirgi ir lieli, un mums ir ļoti daudz iespēju, kuras var izmantot. Arī tas ir jautājums par biznesa vidi, lai uzņēmējiem palīdzētu saskatīt iespējas. Un mums ir labi piemēri, kā no virtuves līmeņa mājražotājiem ir izauguši eksportējoši uzņēmumi. Tāpat kokapstrāde Latvijā ir sasniegusi fenomenālu līmeni. Lauksaimniecībā ir ļoti labs līmenis. Pārtikas pārstrādē mēs varam izdarīt vēl vairāk - tādiem uzņēmumiem kā "Dobeles dzirnavnieks" vajadzētu būt vēl pieciem. Līdz ar to iespējas ir, bet mums vajag sadarbības partneri, ar ko kopā strādāt.

Eksperti saka, ka pandēmija nav nākusi par labu ēnu ekonomikas mazināšanai. Kāds ir jūsu viedoklis, un ko vajadzētu darīt?

Es tagad nebūšu politkorekts. Ekonomika ir dzīvs organisms, un, ja tam kaut kā pietrūkst, tad parādās kroplības un slimības. Tas ir stāsts par ēnu ekonomiku. To nevar izskaust piespiedu kārtā, paralēli neveidojot motivējošu vidi, kas sekmētu to, lai cilvēki atteiktos no ēnu ekonomikas. Protams, ka arī ēnu ekonomikai ir dažādas daļas. Ir vienkārši zagšana no valsts caur PVN shēmām, kas jau ir izveidojies par biznesu. Tur nav citu variantu, kā apkarošana ar tiesībsargājošajām institūcijām. Bet "aplokšņu algu" maksāšana mazos uzņēmumos ir biznesa vides un nodokļu politikas jautājums, nevis apzināta uzņēmēja izvēle. Viens piemērs par darbaspēka nodokļiem. Es paņēmu datus par savu uzņēmumu grupu un aprēķināju, ko es identiskos apstākļos maksātu nodokļos, ja uzņēmumi atrastos Igaunijā vai Lietuvā un darbinieki uz rokas saņemtu to pašu summu. Starpība starp Latviju un Igauniju manai uzņēmumu grupai gadā bija 1 200 000 eiro. Tas ir milzīgs skaitlis, kas ļautu piecos gados uzbūvēt vēl vienu fabriku. Es šos nodokļus varu samaksāt, jo gadiem ir ēsta zeme, kamēr mūsu uzņēmumi ir sasnieguši noteiktu līmeni un ietekmi eksporta tirgos. Taču mums ir daudz vidējā un mazā biznesa uzņēmumu, kuri dzīvo līdz lūpai vircas bedrē, un jebkura kustība, vilnis viņus var noslīcināt. Tāpēc, lai būtu konkurētspējīgi ārvalstu tirgos, viņi ir spiesti meklēt iespējas, kā šīs izmaksas izlīdzināt. Viens izvēlas maksāt "aplokšņu algas", otrs izvēlas maksāt mazāk darbiniekiem, trešais neiegulda attīstībā, kas vitāli ir nepieciešama. Līdz ar to tas ir stāsts arī par vidi. Nav tikai tā, ka uzņēmējs maksā pelēkās algas, jo ir krāpnieks. Lielie uzņēmumi šodien Latvijā var dzīvot "balti", mazie un vidējie - nevar.

Vienlaikus arī mazos biznesus ir jāsadala. Piemēram, frizieri sniedz pakalpojumus tikai vietējā tirgū un viņu sekmes nav atkarīgas no tā, cik daudz klientu viņi spēs piesaistīt no Londonas. Tādēļ ir jānodrošina, lai visi maksā vienādi. Mazajam biznesam arī ir grūti kārtot smagu grāmatvedību, tādēļ mazā biznesa nodokļu sistēma ir jāvienkāršo, bet ir jābūt vienādiem noteikumiem visiem. Eksportā ir tieši pretēja situācija, jo tev ir jābūt līdzīgiem noteikumiem kā valstīs, ar kurām tu konkurē. Ja šajās valstīs noteikumi ir uzņēmējiem labvēlīgāki, tad tu, visdrīzāk, nebūsi īpaši veiksmīgs vai līdz veiksmes stāstam nemaz neizdzīvosi.

Kas notiks turpmāk? Es domāju, ka pelēkā ekonomika palielināsies, un tas nav labs rādītājs. Taču tas ir tieši tas, par ko mēs runājam: sākam risināt šīs problēmas, veidojam pievilcīgu vidi, un cilvēki paši izies no ēnu ekonomikas. Neviens jau negrib staigāt apkārt ar skaidru naudu un maksāt algas aploksnēs.

Noslēgumā - kādu jūs prognozējat šo gadu Latvijas ekonomikā?

Inflācija pirmās nepieciešamības precēm būs dramatiski liela. Tādēļ izaicinājumi ģimeņu tēriņos būs lieli.

Kopējā situācija nebūs tik dramatiska, jo eksports strādās, atrisinās piegāžu problēmas, labāk vai sliktāk, bet atrisinās. Dažām nozarēm situācija būs tiešām smaga un būs jautājums, kā mēs palīdzēsim pārorientēties. Bet paldies Dievam, pie mums nav kara. Tāpēc ekonomika ir jāstiprina, lai arī mēs nenonākam līdz situācijai, kad Daugavpilī izveidojas separātisks reģions vai kaut kas tamlīdzīgs. Man nav šaubu, ka mēs to visu pārdzīvosim, bet tam vajadzētu būt kopīgam darbam un kopīgiem mērķiem.

Papildu "jautrību", visdrīzāk, radīs arī Saeimas vēlēšanas. Mūs gaida vairāksolīšanas pusgads. Tādēļ mēs arī aicināsim valdošo koalīciju nevis solīt, cik mēs skaisti visi dzīvosim pēc vēlēšanām un ko tikai mūsu labā darīs politiķi, bet gan parādīt, ka daudzas lietas var sākt darīt arī šajā pusgadā. Nav jāgaida līdz vēlēšanām, var pieņemt lēmumus pēc mēneša un parādīt, ka mēs tiešām to darījām, nevis tikai runājām. Varbūt arī situācija, kas ir apkārt, samazinās toleranci pret to, ka visu laiku kaut kas tiek solīts un netiek pildīts. Es ceru.