Uzņēmējs Gints Vīns par dzīvi un uzņēmējdarbību Gruzijā un Latvijas uzņēmēju iespējām Dienvidkaukāza reģionā

Galvenais vēstījums ir, ka Gruzija no postpadomju attīstības viedokļa vēl arvien daudzās jomās ir par gadiem 15 atpalikusi no Baltijas reģiona. Daudziem Latvijas uzņēmējiem tas ir jau noiets un pazīstams biznesa un sabiedrības attīstības posms – mēs tur bijām, to piedzīvojām un mācējām nopelnīt.

Gruzijā vēl arvien var atrast salīdzinoši lielu un diezgan tukšu tirgu

Gruzijā šo procesu un laiku var piedzīvot atkal – un tieši to straujo biznesa attīstības laiku, kad dzīves līmenis un tirgus strauji pieaug, veidojas patērētāju sabiedrība ar daudz augstākām prasībām pret dzīves vidi, pakalpojumiem, izvēli, komfortu, iespējām, ar pieprasījumu pēc jaunām precēm un daudz augstāka līmeņa pakalpojumiem.

Tas ir laiks, kad daudz uzņēmumu, kas Baltijas reģionā jau šobrīd atrodas ciešas konkurences ietvaros, Gruzijā vēl arvien var atrast salīdzinoši lielu un diezgan tukšu tirgu, ļoti zemas pašizmaksas, strauji pieaugošu pieprasījumu un iespējas tālākai izaugsmei arī tālākos lielo kaimiņu tirgos – Turcijā, Kazahstānā, Uzbekistānā, Azerbaidžānā, Irānā. Tiem, kas vēlas savus uzņēmumus attīstīt daudz straujāk, nekā tas iespējams jebkurā Rietumu vai Eiropas valstī, šobrīd ir vērts izvērst savu uzņēmējdarbību Dienvidkaukāza reģionā.

Bizness ar skorpioniem

Protams, ir sava specifika un atšķirības. Droši vien es par Gruzijas uzņēmējdarbības vidi un cilvēkiem varētu runāt bezgalīgi. Viens ļoti populārs uzņēmējs Gruzijā – libānietis Fady Ashly, kurš pašreiz ir Gruzijas Starptautiskās tirdzniecības kameras vadītājs un Gruzijā ir nodzīvojis jau 30+ gadus, ir sarakstījis ļoti labu grāmatu "Doing Business with Scorpions". Jau nosaukums izsaka daudz un neko labāku es nez vai jebkad varētu uzrakstīt. Tāpēc interesentiem rekomendēju sākt tieši ar šo avotu!

Galvenās atšķirības no Baltijas valstīm, protams, ir saistītas ar biznesa kultūru, attieksmi pret darbu, pienākumu, precizitāti un katra atsevišķā pilsoņa izglītībā un inteliģencē balstītu spēju pieņemt racionālus lēmumus.

Trīs svarīgas un atšķirīgas paaudžu grupas

Šai vietā, liekas, iederētos neliels stāsts, kas atbild uz jautājumu, kāpēc daudz lietu Gruzijā notiek tieši tā, kā tās notiek. Manuprāt, viens no galvenajiem iemesliem ir tāds fenomenāls, nekur citur pasaulē manis nesastapts sabiedrības sadalījums pa paaudzēm – ar katrai no šīm grupām piemītošu, ļoti spilgti izteiktu un atšķirīgu attieksmi pret dzīvi, darbu, politiku un biznesu.

Trīs svarīgākās paaudžu grupas ir: padomju laikā dzīvojušie, augušie, izglītojušies un padomju dzīves “labumus” piedzīvojušie; tad – vidējā paaudze, kas ir ar ļoti precīzu vecuma cenzu – no 28-48 gadu vecumam; un tad jaunā datoros dzīvojošā, pa internetu, "YouTube" un "Instagram" barotā paaudze.

Jaunieši - mums vissaprotamākā paaudze

Ar jauniešiem – viss skaidrs. Tie ir vistuvākie tai Rietumu pasaulei un patērētāju kultūrai, kuru šobrīd diezgan labi jau ir iepazinuši arī Baltijas valstu cilvēki. Gandrīz visi mana uzņēmuma darbinieki Gruzijā, daudzi mani vietējie draugi un draudzenes nāk no šīs paaudzes. Šie cilvēki ir vairāk vai mazāk viegli prognozējami, ar līdzīgām vērtībām un motivāciju.

Vienlaikus gruzīnu jaunajai paaudzei pietrūkst vienas ļoti svarīgas dzīves komponentes, kas pat Latvijas sabiedrībā, neskatoties uz visu tās relatīvo atpalicību no Rietumu kultūras, vēl arvien ir pietiekami augstā līmenī. Tā ir paaudžu pēctecība un tieksme pēc izglītības un izaugsmes: garīgās, intelektuālās, profesionālās izaugsmes.

Arī Latvijā ir dažas traģikomiskas, no iepriekšējās vecāku paaudzes pārmantotas jauniešu stigmas, piemēram, latviešu meiteņu no mātēm pārmantotā gudrība, ka tikai pagulšanās zem ārzemnieka nodrošinās normālu attieksmi un nodrošinātu ģimenes dzīves līmeni nākotnē.

Starp citu, es uzskatu, ka pašreiz tieši šis ir galvenais latviešu nācijas izzušanas faktors un nevis daudzo Latvijas cilvēku došanās emigrācijā (atcerēsimies, ka VISA ebreju nācija ir dzīvojusi emigrācijā vairākus tūkstošus gadu un vienalga nav izzudusi).

Tumšā starpkaru paaudze

Gruzīnu jaunieši šobrīd praktiski NEKO savas modernās pasaules uztveres veidošanā nav spējīgi pārņemt un pārmantot no saviem vecākiem, jo tieši viņu vecāki – tā saucamā vidējā paaudze – ir vistumšākā, vismazizglītotākā un visatpalikušākā sabiedrības daļa. Tā ir starpkaru paaudze!

Atminēsimies, ka 1991.gadā, tā saucamajos prezidenta Gamzahurdijas laikos, Gruzijā sākās pilsoņu karš. Šī kara sekas vēl pat līdz šim brīdim nav īsti apzinātas, zināmas un saprastas, taču – kā jebkurš pilsoņu karš – tas bija nežēlīgs un amorāls. Nav jēgas diskutēt šī raksta ietvaros par kara cēloņiem, bet svarīga un pamācoša ir tā konsekvence un sekas. Gruzijas pilsoņu karš satricināja nāciju līdz tās visdziļākajiem slāņiem un, kā jebkura pilsoņu kara laikā, bija neskaitāmi gadījumi, kad ģimeņu, kaimiņu, ciemu un pilsētu ietvaros tuvākais karoja, šāva un laupīja vistuvākos…

Ļoti daudz cilvēku pamuka prom no savām mājām, ģimenēm un pat pilsētām. Tiem cilvēkiem, kam 1991.gadā bija 16-18 gadu, šobrīd ir 46-48, un tieši ar šo laiku sākas tā saucamā Gruzijas zudusī paaudze. 16-18 gadu vecumā parasti cilvēki domā par savas dzīves nākotnes plāniem - par tālāko izglītību, profesiju, ģimeni. Gruzijā cilvēki 1991.gadā šajā vecumā domāja par to, kā izdzīvot, kā paēst, ka nenosalt ziemas salā kalnos, kur tie slēpās, lai netiktu pamesti zem tankiem, nogalināti vai izvaroti savstarpējās razborkās ar pretējā politiskā grupējuma militarizētajiem bandītiem. Kādas tur vairs augstskolas, kādi tur dzīves plāni…

Pēc Gamzahurdijas nāca Ševardnadzes neatkarība, bandītu laiki un sākotnējā kapitāla uzkrāšanas periods. Totāla valsts un sabiedrības degradācija un pagrimums jeb, pareizāk sakot, faktiskā valsts funkcionālā neizveidošanās. Pēc tam Mišas "Rožu revolūcija" un 180 grādu pagrieziens Rietumu virzienā ar milzīgu skaitu valsts pilsoņu dažāda veida ietrāpīšanu tai kategorijā, kas angliski saucas "collateral damage".

Un tad, protams, 2008. gada karš ar Krieviju, Abhāzijas un Dienvidosetijas teritoriju zaudēšana. Tiem, kam 2008.gadā bija 17-18 gadu, šobrīd ir 30-31. Lūk, arī - zudusī paaudze! Un tie ir cilvēki, kuri šobrīd ir biznesā, kuriem šobrīd jāvada un daudzi no kuriem arī vada valsti… Un, kuru bērni šobrīd studē augstskolās un diemžēl nedomā par nākotnes skaisto Gruziju.

Pirmkārt un galvenokārt, protams tāpēc, ka viņu vecākiem par šo koncepciju ir pārāk miglains priekšstats un visas sarunas ģimenē ir bijušas tikai par to, kā izdzīvot, nevis par to, kā veidot turīgu un uz izaugsmi orientētu ģimeni, valsti vai sabiedrību.

Neticami, bet ļoti daudz 28-48 gadnieki nerunā ne angliski, ne krieviski, daudzi nemāk strādāt ar datoru, nekad vai ļoti reti ir bijuši ārzemēs, viņu vienīgās, aprobežotās intereses ir ģimene, kaimiņi, māja, mašīna un alga.

Bizness vēl arvien ir kupi-prodai līmenī. Vecās tradīcijas, televizors un tautas mutvārdu folklorā pārmantotais garīgais mantojums – vienīgā kultūras bagāža, jo arī ar lasīšanu šai paaudzē faktiski ir pašvaki. Piemēram, Gruzijā ir ļoti maz (un tie paši uz bankrota robežas) drukāto izdevumu (žurnālu), bet vēl arvien ļoti daudz vietējo TV kanālu.

Vecā padomju laika paaudze

Un tad, protams, ir vecā padomju laika paaudze – ļoti labi izglītoti, ļoti labi audzināti, ļoti kulturāli un inteliģenti cilvēki. Ar viņiem vienmēr ļoti interesanti parunāt krieviski. Pribalķiku viņi atminas ar saldi sērīgām atmiņām, daudzi tur ir bijuši, pat pazīst vēl kādus cilvēkus un atminas nosaukumus - Jūrmalu, Žalgiri, Saboni.

Tikai viņu laiks jau sen ir pagājis. Viņus sastapt vēl dažkārt var universitāšu auditorijās kā lektorus, muzejos, teātros vai ģimeņu lielajās mājas viesībās pie galda - supra laikā. Tā nu ir sagadījies, ka mans patēvs ir Gruzijas pašreizējais Zinātņu akadēmijas prezidents, tāpēc daudzus no šīs paaudzes cilvēkiem es satieku personīgi un pietiekami intīmi. Tradīcijas un vecā kultūra, dziesmas, dejas un stāsti par slaveno Gruzijas vēsturi un laikiem kad mēs bijām ministri… ir šīs paaudzes pienesums valstij, bet modernās sabiedrības vai pat jaunās paaudzes integrācijā pasaulē šī paaudze diemžēl vairs nepiedalās…

2 strādā, bet 10 stāv apkārt, smēķē un gudri komentē

Nu, lūk! Tad nu atgriežoties pie tēmas par uzņēmējdarbības vidi Gruzijā, mums uzreiz jāvienojas, par kuru tieši sabiedrības daļu mēs runāsim, jo, piemēram, darbojoties ar vecuma kategoriju 22-28 gadi vai 28-48 gadi, šie nosacījumi, apstākļi un situācijas būs pilnīgi citas un pat diezgan atšķirīgas.

No vienas no Eiropas strādīgākajām tautām - latviešu (pēc oficiālās statistikas latvieši strādā visgarākās darba stundas Eiropā, uzreiz aiz islandiešiem) - viedokļa, gruzīni ir paslinki! Darbdiena sākas pulksten 10 un turpinās līdz pulksten 18. No pulksten 9 līdz 10 un no pulksten 18 līdz 19 Tbilisi pilsētā ir totāls transporta sastrēgums, jo pilnīgi visi strādājošies ir ceļā: uz darbu vai no darba.

Ļoti daudzi vēl arvien smēķē un, kaut arī jauniešu vidū arvien vairāk iespiežas elektroniskās cigaretes kā pussolītis pretī mazāk smēķēšanai, tad pīppauzes prasa laiku, un tā ir svēta lieta.

Tipiska vēl arvien ir aina, kad būvniecības objektā vai pie vīnogu spiestuves divi pilsoņi ar lāpstām izlādē mašīnu, bet 10 stāv apkārt, smēķē un gudri komentē. Vienlaikus mana pieredze ir tāda, ka, ja uzņēmuma direktors vai pats īpašnieks ir klāt un kontrolē procesu, tad kārtību izdodas ieviest pietiekami strauji un bez pārāk garām debatēm. Autoritātes tiek respektētas!

Vajag visu un uzreiz

Gruzijā biznesā valda ļoti īsa termiņa domāšana! Šeit visiem un visu vajag uzreiz, un visu naudu uz priekšu! Cilvēki ir iemācījušies, ka jebkurš kredīts ļoti drīz noved pie parādsaistībām, bet tās atgūt nav ne viegli, ne vienkārši.

Bizness, kurā ieguldītā nauda netiek atgūta gada laikā vai ātrāk, netiek uzskatīts par īpaši izdevīgu. Visi meklē vai gaida izdevīgākus! Pārsvarā gaida, bet šie, maitas, tā arī nepienāk…  Maz ir to vietējo uzņēmēju, kas reāli saprot, ka jebkurš šobrīd uzsākts uzņēmums pēc 5-10 gadiem būs jau nopietns nozares spēlētājs. Bet mēs, Baltijas uzņēmēji, jau atceramies arī to, kā mums gāja 90.gadu vidū, kad viss vēl tikai sākās. Bet tas, raugi, bija jau pirms 25 gadiem...

Bez darba pieredzes, bet ar krietni pārvērtētu algu

Un arī tas ir tāds īpatnējs fenomens... Ir ļoti maz jaunās paaudzes biznesa menedžeru un īpašnieku, kas būtu beiguši Rietumu biznesa skolas vai universitātes. Katrs šāds potenciālais darbinieks, atgriežoties Gruzijā, sagaida algu vismaz 3000 GEL mēnesī, bet ļoti bieži tieši šo speciālistu trūkuma pēc viņiem izdodas sevi pārdot par pilnīgi nesamērīgām algām – arī par 5000 un 7000 GEL mēnesī - starptautiskajām organizācijām vai vietējām finanšu institūcijām, kas meklē labi izglītotus speciālistus.

Diemžēl tā ir problēma, jo vēl arvien biznesa sekmes ir ne tikai vadītāja teorētiskās izglītības faktors, bet gan kombinācija no iepriekšējās pieredzes, darba kultūras, attieksmes, motivācijas un teorētiskās izglītības. Ja visa pārējā nav, ar izglītību vien nepietiek, bet rezultāts ir, ka pa tirgu šilierē vesela plejāde mazspējīgu, bet arogantu, labā angļu valodā runājošu "Z-generation" jauniešu ar labu universitāšu diplomiem, bet bez Gruzijas darba vai vispār jebkāda darba pieredzes un par kuriem tipiskie potenciālie darba devēji (ārzemnieki) noteikti pārmaksā! Vispārējās izglītības trūkums, bet jo īpaši rietumu (vai ārzemju) izglītības trūkums ir liela Gruzijas sabiedrības šo laiku problēma.

Kaimiņu lieta un kauns

Arī kaimiņi Gruzijā ir lielā lieta, it sevišķi vidējai tumsoņu un vecākajai paaudzei. Ko par to teiks kaimiņi ir gandrīz vai galvenais bērnu audzināšanas arguments un bieds. Un kaimiņi šeit ir nevis kaut kāds tur konkrētais onkulis Giga, Paata vai Dato no pagalma pretējās mājas. Kaimiņi daudzskaitlī ir tāds netverams, vispārējs morāls lielums, kas tiek piesaukts kopā ar tādām pašām kategorijām kā cieņa, gods, respekts vai kauns. Iespējams, šī morāles kategorija veidojusies tajos laikos, kad tieši no kaimiņiem bija atkarīgs, vai tu kalnu ciematā sagaidīsi nākamo pavasari dzīvs vai nē, vai tieši ar kaimiņu kopā pāriesi pāri kalnu pārejai vai nē un vai lezgīnu vai čečenu uzbrukuma laikā tev kaimiņi laikus paziņos, ka nu ir jārauj vaga vai jāieslēdzas ar visu ģimeni savas dzimtas izsenis būvētajā un šādiem gadījumiem paredzētajā akmens tornī.

Jebkurā gadījumā pat pilsētu daudzdzīvokļu mājās katram tās iemītniekiem ir savi draugi un pazīstamie kaimiņi, un ģimenes tos parasti izvēlas katra pēc savām vērtību skalām, jo no tā ko par to teiks kaimiņi, bieži vien ir atkarīga ne tikai flīzīšu un mēbeļu iegāde jaunajam dzīvoklim, bet arī viedoklis par to, vai piekrist vai nē paša bērnu nākamajiem iespējamajiem dzīves draugiem un partneriem. Arī starp dažādiem biznesa motivātoriem kaimiņu koncepts ir diezgan viegli adoptējams. Piemēram, ja kāds jums neatdod naudu, gandrīz vai visspēcīgākais motivātors, ir painteresēties par to, vai par partnera grūtībām zina arī viņa kaimiņi... Un šī burvju koncepta piesaukšana diezgan bieži atrisina problēmu.

Radoša pieeja un attieksme pret problēmu risināšanu

Līdz ar daudzajām nebūšanām un kritiku, ko esmu izteicis par dzīvi un biznesa vidi Gruzijā, man, protams, ir arī daudz labu, patīkamu un jauku lietu. Piemēram, un it īpaši tas attiecas uz maniem mīļajiem jauniešiem, tas ir radošas pieejas dzīvei un darbam, uz rezultātu orientētas darbības un pašpārliecības faktors, ar ko tie ir gatavi mesties jebkuros dzīves izaicinājumos.

Gruzija noteikti nav nespējnieku, memmesdēliņu, mīkstčauļu un ņergu valsts. Nu, atliek tikai paskatīties vien uz Kaukāza pusi, jau nemaz nerunājot par iebraukšanu pašos kalnos, lai būtu viss skaidrs par to, kādus raksturus izaudzina šī vide, daba un sabiedrība. Es jau laikam arī pats vēl dzīvoju pēc vecās bruņniecības likumiem un principiem, un tāpēc man ir jo īpaši mīļi šie kalnu, karu un izdzīvošanas cīņu norūdītie cilvēki.