Ārvalstu investoru padome: investīcijas pandēmijas dēļ nav apstājušās

Gads tuvojas noslēgumam. Kā to Latvijā var vērtēt no ārvalstu investoru viedokļa?

M.G.: Ne tikai pēdējais, bet pēdējie divi gadi saistībā ar Covid-19 izraisīto pandēmiju ir bijuši izaicinājumiem pilni. Viennozīmīgi nevar atbildēt, kāds šis gads ir bijis ārvalstu investoriem, jo tas tomēr ir atkarīgs no nozares, kurā investors strādā. Piemēram, es nāku no būvniecības materiālu ražošanas nozares, kura vismaz šajā mirklī ir veiksmīgā biznesa nišā. Celtniecības apjomi nav īpaši samazinājušies, nav arī būtiski pieauguši, bet pieprasījums pēc mūsu produktiem ir bijis salīdzinoši augsts, salīdzinot ar citām nozarēm. Gads kopumā ir bijis atkarīgs no tā, kādā industrijā konkrētais investors ir strādājis. Taču arī tām nozarēm, kurām pandēmijas laikā ir veiksmīgi gājis, gads ir bijis izaicinājumu pilns saistībā ar dažādajiem ierobežojumiem un prasībām, lai nodrošinātu ražošanu.

Kopumā, ja mēs skatāmies vismaz uz makroekonomiskajiem cipariem, tad tie ir bijuši labi. Vai gads kopumā ir bijis labāks, nekā mēs iepriekš baidījāmies?

M.G.: Protams, iekšzemes kopprodukts (IKP) ir audzis, tādējādi varam teikt, ka gads ekonomikai bijis veiksmīgs. Taču, protams, vienā industrijā tas ir veiksmīgs un pat daudz veiksmīgāks, citā - ne tik ļoti. Piemēram, tiem, kas nodarbojas ar testu ražošanu vai vakcinācijas procesu, visticamāk, šis gads ir ļoti, ļoti veiksmīgs. Taču pretī ir tādas nozares kā sabiedriskā ēdināšana, kur noteikumi mainās pa mēnešiem un valda ļoti liela neziņa. Tas ir bijis gads, kurā vienam ir labi, otram slikti, bet kopumā jāsaka, ka IKP ir audzis un gads izrādījies ne tik ļauns, kā gaidīts. Jāatzīst, ka valdības pieņemtie lēmumi par palīdzību uzņēmējdarbībā, kā dīkstāves pabalsti un apgrozāmo līdzekļu daļēja segšana, ir bijis pareizs solis un noturējis lielu daļu uzņēmumu virs ūdens.

Kas pašlaik notiek ar ārvalstu investīcijām? Cik interesanta vai neinteresanta Latvija ir ārvalstu investoriem?

M.G.: Investoriem bizness kā jebkurš bizness ir būvēts tam, lai pelnītu. Protams, investori skatās, kāda būs atdeve no šīm investīcijām. Man atkal jāatgriežas pie iepriekšējās atbildes, ka tas ir ļoti atkarīgs no nozares. Es nāku no "Schwenk Latvija", kura pēdējo divu gadu laikā ir veikusi lielākās investīcijas, kopš tika uzbūvēta Brocēnu cementa rūpnīca. Šo divu gadu laikā kopējās investīcijas ir vairāk nekā 40 miljoni eiro. Tas ne tik daudz ir saistīts ar to, ka redzējām kādus ieguvumus no pandēmijas laika, bet mēs esam nosprauduši skaidru mērķi attiecībā uz "zaļo kursu". Ar to es gribu teikt, ka investīcijas pandēmijas situācijas dēļ nav apstājušās. Tās gan šajā laikā ir grūtāk realizēt dažādo ierobežojumu dēļ, piemēram, ir ceļošanas ierobežojumi, problēmas ar speciālistu piesaisti no ārvalstīm.

Mēs katru gadu veicam investoru aptauju kopā ar Rīgas Ekonomikas augstskolu, kurā uzdodam šos jautājumus. Rezultāti par kopējo investoru noskaņojumu un tendencēm tiks prezentēti nākamā gada aprīlī. Pirmās intervijas laikā viens no biedriem atklāja, ka turpinās investēt - tuvāko divu gadu laikā vismaz 10 miljonus eiro. Investori nav beiguši ticēt, cerēt un investēt.

Kādas ir prognozes par ārvalstu investoru interesi par Latviju pēcpandēmijas periodā ar cerību, ka tāds drīzumā būs?

M.G.: Tas noteikti arī būs atkarīgs no nozares. Domāju, ka atkopšanās nozarēs, kas saistītas ar tūrismu, aizņems vairākus gadus. Savukārt ražošanas vai pārstrādes uzņēmumiem, ja būs pieprasījums, būs piedāvājums. Ja šīm nozarēm ir bijis kāds samazinājums, tad tās atkopsies daudz ātrāk. Par savu uzņēmumu varu teikt, ka mums ir pietiekami drosmīgi plāni nākotnei, skatoties uz reģiona attīstību.

Domāju, ka investoriem vienmēr būs interese, paturot prātā, ka investors ir tas, kas no ieguldījumiem gaida peļņu. Un arī mēs, protams, Latvijā esam ieinteresēti, lai mums būtu vairāk tādu uzņēmumu, kas pelna un maksā nodokļus.

Latvijas Banka šogad norādīja uz to, ka gan Latvijas uzņēmumi, gan privātpersonas ir pārāk piesardzīgas un līdzekļus drīzāk uzkrāj, nevis investē. Kā ir ar ārvalstu investoriem?

M.G.: Man atkal jāatgriežas pie "Schwenk Latvija" piemēra. Mēs šajā mirklī neesam, lai uzkrātu, bet gan lai investētu. Domāju, ka tādi ir arī daudzi citi ārvalstu investori, kas ir gatavi investēt. Par fiziskām personām runājot, tad tas tiešām ir vairāk atkarīgs no katra individuāli - kāds ieguldīšanā nesaskata efektivitāti, kāds bažījās par pieaugošajām energoresursu, būvniecības izmaksām un šajā mirklī izvēlas paņemt pauzi, gaidot, kad dzīve paliks labāka.

Domāju, ka šis ir mirklis, kad nauda ir jāiegulda, un to mēs redzam no vairākiem investoru piemēriem. Redzam, ka pēdējo gadu laikā mūsu pašu biedrs "Orkla" ir veicis milzīgas investīcijas. Tas tikai norāda uz to, ka, par spīti pandēmijai, viņu plāni netiek atcelti. Taču no otras puses mēs, protams, tuvākajos gados neredzam lielas investīcijas, piemēram, viesnīcu būvniecībā. Pandēmija ir ieviesusi savas korekcijas, taču kopumā jāsaka - cilvēki ir piesardzīgi, taču biznesā tas nav tik jūtams.

Septembrī iesniedzāt ikgadējās Ārvalstu investoru padomes rekomendācijas valdībai. Kāda jums pēc tā ir sajūta - vai valdība tās ņem vērā, vai arī tagad visi ir aizņemti ar "ugunsgrēka dzēšanu" un ilgtermiņa jautājumiem netiek pievērsta pietiekami liela uzmanība?

M.G.: Es teiktu, ka ir gan tā, gan tā. Ārvalstu investoru padomei gadu garumā ir izveidojusies laba sadarbība ar valdību, sniedzot rekomendācijas. Mēs esam centušies būt tas, kas ne tikai kritizē, bet arī sniedz padomus. Mūsu investoru padomes biedri darba grupās strādā daudz un tam velta savas brīvās stundas, lai radītu priekšlikumus un uzlabotu biznesa vidi. Man gribētos teikt, ka valdība mūsos ieklausās, taču no otras puses, cik, piemēram, premjers vai kāds cits ministrs var gūt atbalstu arī no pārējo ministru puses, lai mūsu rekomendētās lietas ieviestu? Mēs redzam, ka ir priekšlikumi, kurus mēs atkārtojam gadiem, un esam jau pie tā pieraduši. Piemēram, augstskolas reformas nepieciešamību esam aktualizējuši jau kopš 2018.gada, esam strādājuši Saeimas komisijas sēdēs, darba grupās un nu beidzot redzam, ka šis jautājums ir ne tikai sakustējies, bet ir sācis virzīties pareizā virzienā. Tas pats ar Ekonomisko lietu tiesas izveidi, ko rekomendācijās minējām kopš 2019.gada. Valdība ir to saklausījusi. Tas pats attiecas uz maksātnespējas nozares sakārtošanu. Šie ir bijuši ilgtermiņa jautājumi, kas beigās ir saklausīti un realizēti.

Ja runājam par "ugunsgrēka dzēšanu", tad, protams, tā pašlaik ir objektīva situācija. Mēs redzam, kas notiek apkārt, neesam izolēti un dzīvojam šajā sabiedrībā, līdz ar to saprotam, ka situācija ir ārkārtēja, tā ir unikāla un nevar paredzēt, kādi būs nākamie soļi. Bet, protams, mēs arī turpinām strādāt pie investoriem aktuāliem jautājumiem, sniedzot rekomendācijas valdībai.

Viena no lietām ir virzība uz "zaļo kursu". Esam uzsvēruši, ka ir jāatjauno un jāatdzīvina Nacionālā enerģētikas un klimata padome, kas ir tiešā premjera pakļautībā. Arī premjers ir atzinis, ka tas ir nepieciešams, un notiek darbs šajā jomā. Jautājums, cik tas būs efektīvi, jo tas šobrīd ir ieguvis ļoti plašu redzējumu ar ļoti daudz iesaistītu institūciju, daudz cilvēku. Saistībā ar "zaļo kursu" ne tikai ārvalstu investoriem, bet visai sabiedrībai kopumā ir jābūt skaidrībai, kā mēs šos mērķus sasniegsim, kāda ir stratēģija. Ir jābūt skaidram plānam un ir nepieciešama vienota koordinācija no Nacionālās enerģētikas un klimata padomes.

Tāpat jau gadiem esam rekomendējuši, ka būtu nepieciešams kāds atbildīgais par digitalizācijas ieviešanu jeb, kā mēs to saucam, "chief information officer". Kāds, kas būtu atbildīgs par digitalizācijas novešanu līdz galam, lai mēs kļūtu par digitālu valsti, kurā arvien vairāk izmantotu digitālos risinājumus. Mēs ļoti bieži domājam, ka digitalizācija ir vienkārša lieta, ka pietiek mums prast rīkoties ar viedtelefonu vai mācēt bankas kodus ievadīt, tad esam jau digitāli. Tā noteikti nav. Labs komentārs, ko izteica premjers mūsu tikšanās laikā, ka pandēmija un vakcinācijas process ir izgaismojis mīnusus, ka nav iespējams dabūt datus pietiekami ātri. Tas ir tas, par ko mēs visu laiku runājam, ka digitalizācija nav šaura joma, bet gan ļoti plaša. Mēs, pirmkārt, vēlamies dažādus datus no dažādām nozarēm, industrijām, institūcijām, lai ar šiem datiem spētu operēt un ar to palīdzību pieņemt pareizus lēmumus nākotnē. Protams, ka mēs saprotam, ka ir atlicis aptuveni gads līdz vēlēšanām un nevienam nav politiskās gribas veidot kādu jaunu institūciju, uz kuru cilvēki rādīs ar pirkstu, ka atkal ir jauni ierēdņi. Taču mēs redzam, ka tieši tādēļ daudzas lietas nevirzās uz priekšu, jo procesam nav centralizētas koordinācijas.

Savukārt trešā svarīgā lieta ārvalstu investoriem ir nodarbinātība, ko turpinām aktualizēt. Tajā ietilpst gan darbaspēka pieejamība, gan cilvēka prasmju pārveidošana un pielāgošana, kas jaunajā darba sfērā un sistēmā būs nepieciešama. Arī šajā jomā ir jābūt koordinētai rīcībai, jo cilvēkkapitāla kvalifikācijas celšanā ir iesaistītas vairākas iestādes un organizācijas.

Kad mēs šo jautājumu darba grupās vai komisiju sēdēs aktualizējam, tad ministriju pārstāvji saka, ka ar to jau nodarbojas, taču rezultāta nav.

Vai tas, ka tiek veidotas virsministriju līmeņa padomes, un koordinācija visu atrisinās? Vai arī jādomā par to, ka ministriju līmenī no kādām funkcijām līdz ar to ir jāatsakās, lai nav situācijas, kad labā roka nezina, ko dara kreisā?

M.G.: Es ļoti labi saprotu, ka valsti nevar vadīt kā uzņēmumu "viens pret vienu". Taču paralēles ir, un arī biznesā, ja tu gribi izveidot kaut ko jaunu, tas nenozīmē, ka viss vecais paliek pa vecam. Ir jāveic revīzija, audits, jāsaprot, kuri departamenti ar ko nodarbojas, un, ja tiek veidota jauna institūcija, tad, protams, no kaut kurienes šīs funkcijas ir jāņem arī nost.

Es atkal piesaukšu savu uzņēmumu "Schwenk Latvija", un mūsu pieredze liecina, kad mēs gribam runāt, piemēram, par CO2 izmešu samazināšanu, tad Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā par mūs interesējošiem jautājumiem nav padziļinātas izpratnes. Tādēļ šādu globālu jautājumu risināšanā ir nepieciešama iesaiste gan no industrijas pārstāvjiem, gan no nevalstiskajām organizācijām.

Stratēģija, protams, ir jānosaka valstiskā līmenī, bet jautājumos par to, kā mēs uz nospraustajiem mērķiem iesim, tomēr ir jāpiesaista profesionāļi, saprotot, ka viņi var dot vislabākos padomus.

"Zaļā kursa" ietvaros ir noteikti vairāki atskaites punkti - 2030. gads, 2050. gads -, kad ir jāsasniedz noteikti rādītāji siltumnīcas efektu radošo gāzu izmešu samazināšanā, aprites ekonomikas ieviešanā utt. Turklāt 2030.gads ir jau pēc teju astoņiem gadiem. Šos mērķus ir reāli sasniegt, ja nekas nemainās tajā, kā valsts koordinē procesu?

M.G.: Ja nekas nemainās, tad man būtu visai grūti pateikt, ka var sasniegt. Turklāt man pat šķiet, ka mums tik daudz nevajadzētu fokusēties uz 2050., bet gan uz 2030.gadu, jo tas patiešām nav vairs tālu. Jau atkal pieminēšu mūsu uzņēmumu. Mūsu lielās investīcijas tiek veiktas, jo mēs zinām, ka mums ir jāsamazina CO2 izmešu daudzums, lai mēs būtu konkurētspējīgi ar citiem ražotājiem. Tādēļ mums jau pirms trīs gadiem bija izstrādāta "ceļa karte", kā to sasniegt un ko mēs darīsim katru gadu. Tad, kad ir izveidota šāda "ceļa karte", ir skaidrs, kā šo ceļu iet.

Mēs jau, piemēram, varam deklarēt, ka pēc 2050.gada Rīgā vairs netiks ielaistas mašīnas ar dīzeļdzinējiem. Pateikt var, bet ko tas nesīs līdzi? Jau pagājušajā gadā varēja redzēt, kas notika ar Satiksmes ministrijas iniciatīvu mainīt nodokli dīzeļdzinēju automašīnām. Tas ļoti labi parādīja, ka šo ceļu nevar iet, ja viena ministrija vienkārši izdomā pacelt kādu nodokli. Tādā veidā rezultātu sasniegt nevar. Tam ir jāizriet no kopējas vīzijas, kopēja redzējuma. Tikai saliekot puzles gabaliņus kopā, šos ļoti ambiciozos mērķus varēs sasniegt.

Traki būs tad, ja šos mērķus būs jāsasniedz divos gados un mēs nopietni par to sāksim domāt tikai 2026. vai 2027.gadā.

Latvijas Banka arī ir norādījusi, ka "zaļā kursa" sakarā mēs ļoti līdz šim fokusējamies uz to, kādas izmaksas tas radīs, bet ļoti maz domājam par to, kādas iespējas tas paver un kā tās izmantot. Varat tam piekrist?

M.G.: Es tam gribētu piekrist. Pareizā pieeja ir domāt, kā mēs varam kļūt par problēmas risinājumu. Arī no Eiropas Savienības puses ir piešķirts pietiekami daudz līdzekļu, lai šajā virzienā varētu iet. Taču atkal jāuzsver, ka to var panākt, ja tam ir izstrādāta vispārēja stratēģija. Piemēram, CO2 izmešu samazināšana skar gandrīz jebkuru nozari, kā arī sabiedrību kopumā. Mums katram būs jāpieliek sava roka.

Par vēl vienu no lielajām lietām, kuru pieminējāt, - digitalizāciju. Nesen tika publiskots jaunais Digitālās ekonomikas un sabiedrības indekss, un tā rezultāti liecina, ka mums joprojām ir diezgan lielas problēmas ar informācijas tehnoloģiju risinājumu integrāciju uzņēmumos un iedzīvotāju digitālajām prasmēm. Vai jūsu skatījumā pandēmijas laiks, kad daudz lietu ir jārisina attālināti, kaut ko varētu mainīt?

M.G.: Es domāju, ka šis laiks uz priekšu ir pavirzījis tā saucamās vienkāršās lietas. Laikam tagad teju visi zina, kā pievienoties "Zoom". Varbūt, kādu tas ir motivējis iegādāties viedtālruni, lai no tā varētu piekļūt bankai. Droši vien tagad daudzi vecvecāki ir iemācījušies sarunāties ar mazbērniem ne tikai pa telefonu, bet arī tā, lai viens otru redzētu.

Taču daudz būtiskāks ir jautājums, kā mēs iegūstam datus, kā mēs tos apkopojam, kā mēs tos analizējam, vai mēs tos spējam "sajūgt kopā" un vai tie ir pieejami. Manuprāt, pandēmija ir tikai izgaismojusi to, ka tā ir problēma. Ļoti bieži ir tā, ka mēs nevaram pieņemt pareizo lēmumu, jo mums nav datu un mēs tos nevaram izanalizēt. Tikai tad, ja mums ir dati, lēmumi var būt pareizi. Ja datu nepietiek vai tie ir kļūdaini, tad lēmumi būs nepareizi. Var jau arī netīšām trāpīt, bet pareiza lēmuma varbūtība šajā gadījumā ir ļoti maza. Līdz ar to uz digitalizāciju ir jāskatās ne tikai pamata prasmju līmenī, kam pandēmija noteikti ir palīdzējusi. Uz to ir jāskatās daudz plašāk.

Pandēmija tiešām ir izgaismojusi, ka digitalizācijas jautājumā ir jābūt amatpersonai, kura atbild par uzraudzību vai koordināciju. Pašlaik viss notiek atsevišķu ministriju līmenī, un it kā par kopējo procesu ir atbildīga Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, bet tās pārziņā ir tādas lielas lietas kā "zaļais kurss", digitalizācija, reģionālā reforma, un tas vienkārši nav iespējams. Līdz ar to mums joprojām nav tādas skaidras stratēģijas.

L.H.: Te var piebilst, ka arī Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra ir definējusi prioritāros virzienus, kur valsts vēlas piesaistīt investīcijas. Viena no tām ir informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nozare. Taču jau cik gadus mēs runājam par to, ka šajā nozarē pietrūkst darbinieku un tieši šī ir viena no lietām, uz kuru skatās ikviens investors. Pandēmijas laikā daudzi ir apzinājušies, ka viņiem ir jāmaina savas prasmes, potenciāli nākotnē arī darbs. Taču arī te var teikt, ka trūkst koordinējoša darba prasmju apguves līmenī. Daudzās valstīs mēs redzam, ka programmēšanu pasniedz jau skolās, lai pēc tam darba dzīvē tas nerada nekādu šoku. Arī uzņēmēji šajā jomā ļoti daudz strādā un ir gatavi potenciālos darbiniekus apmācīt. Bet mēs šajā gadījumā gribam redzēt kopējo virzienu un virsvadību no valsts puses.

Par šiem jautājumiem tiešām tiek runāts gadiem, taču katru rudeni ir redzams, ka augstskolās lielākais studējošo pieplūdums ir ekonomikas, tieslietu, dažās citās programmās, bet informācijas tehnoloģiju speciālistu, inženieru kā trūka, tā trūkst. Tas liek domāt, ka īpaši nekas nemainās?

L.H.: Latvijā ir skolas, kurās māca programmēšanu, bet tas nav vairākums. Tas pats attiecas arī uz dabas zinātņu un tehnoloģiju mācību priekšmetiem kopumā. Ja tu par tiem neraisi interesi, tad tāpat tā parasti nerodas.

Arī tas, ko mēs vēlējāmies panākt augstākās izglītības reformā ir, lai vairāk ārējo spēlētāju, tostarp darba devēju, būtu iesaistīti augstskolu pārvaldē. Tad viņi var iesaistīties jau augstskolas stratēģijas izstrādē, dot šo priekšstatu par zināšanu praktisko pielietojumu, un tas ir ļoti svarīgi augstskolu attīstībai. Latvijā problēma ar izglītību dabas zinību un tehnoloģiju jomā ir ļoti izteikta un ātru risinājumu nav. Nav tādas vienas vienkāršas receptes, kurai sekojot, viss mainīsies. Turklāt, lai patiešām risinātu kādu problēmu, no sākuma ir jāizprot tās cēloņi.

Savā ziņā ar digitalizāciju ir saistīta arī automatizācija un robotizācija. Pirms pandēmijas uz valdību bija izteikts uzņēmēju spiediens par to, ka trūkst darbaroku un ir jāatver robežas tā saucamajiem trešo valstu strādniekiem. Vai pandēmijas laiks Latvijas uzņēmējus ir pavērsis tajā virzienā, ka ir nepieciešamas investīcijas modernizācijā, tostarp automatizācijas un robotizācijas virzienā? Vai pārfrāzējot, ka ir vajadzīgi nevis 100 strādnieki, kuri pako paciņas, bet viena pilnībā automatizēta pakošanas līnija?

M.G.: Te nav vienas atbildes. Aptaujājot uzņēmējus, mēs dzirdam, ka darbaroku trūkst, un ir lietas, kur cilvēka darbarokas ir nepieciešamas, tādēļ darba devēji joprojām saka, ka būtu jāatvieglo imigrācijas noteikumi. Turklāt runa ir par periodu, kas ir nepieciešams konkrētu darbu izpildei. Tas nav domāts tā, ka atved cilvēkus, kuri te paliek uz mūžu. Tas nav bijis mērķis ne ārvalstu investoriem, ne vietējam biznesam. Turklāt tas nav tādēļ, ka uzņēmēji nevēlētos investēt automatizācijā. Ir procesi, kurus nav iespējams automatizēt, un tādu ir pietiekami daudz.

Tas nozīmē, ka šī uzņēmēju prasība uz valdības galda varētu atgriezties?

L.H.: Tā jau bija arī šogad iesniegtajās rekomendācijās un nekur nav pazudusi. Tas loģiski izriet no fakta, ka darbaroku Latvijā kļūst mazāk.

M.G.: Turklāt ir jāatceras, ka bizness atrod veidus, kā strādāt. Uzņēmēji jau arī iepriekš ir teikuši, ka arī tagad ir iespēja ievest darbiniekus, piemēram, ar Polijas rekrutēšanas kompāniju starpniecību. Šie cilvēki tāpat te strādā. Jautājums ir tikai par to, kādēļ mēs paši šo procesu negribam sakārtot. Ja vietējie iedzīvotāji nav gatavi kādu darbu darīt, tad kādam tas tāpat ir jādara.

L.H.: Tas pats attiecas arī uz augsta līmeņa speciālistiem, jo trūkst ne tikai zemāk kvalificēto darbinieku, bet arī speciālistu.

Padomes rekomendācijās vienmēr ir pieminēta arī ēnu ekonomika. Kāda situācija ir pašlaik? Vai pandēmijas laiks kaut ko ir mainījis uz labo vai slikto pusi?

M.G.: Tas tiešām ir viens no akmeņiem valdības dārziņā. Pirms vairāk nekā gada valdība pati apņēmās, ka ēnu ekonomika ir jāmazina līdz noteiktam līmenim. Turklāt tad pandēmija jau bija sākusies, un tas nebija nekāds nezināmais faktors.

Turklāt ir viena sāpīga lieta, kura jāuzsver. Mēs visi pandēmijas laikā pārliecinājāmies, ka represīvas metodes strādā, un, ja mēs gribam pateikt "ja reiz likums ir pieņemts, tad tas ir jāievēro", tad atrodas arī resursi, lai to pārbaudītu un vainīgos sauktu pie atbildības. Diemžēl ēnu ekonomikā mēs to neredzam…

Vai tas ietekmē investīcijas? Vistiešākajā veidā. Te es atkal pieminēšu mūsu uzņēmumu, jo mēs strādājam dažādās jomās. Pēdējo gadu laikā, ja mēs investējam cementa rūpnīcā, tad karjeru izstrādē un betona ražošanā mūsu investīcijas pašlaik ir apturētas, jo tur ēnu ekonomika ir tik liela, ka mēs nespējam konkurēt ar to segmentu, kurš strādā pelēkajā zonā. Tas ir skumji, jo valstī tiek palaists garām tik daudz nodokļu. Turklāt būvniecību es minu tikai tādēļ, ka tā ir mana ikdiena, bet pieļauju, ka līdzīga situācija ir ļoti daudzās nozarēs. Jāpiebilst, ka mēs bieži ātri rīkojamies, ja mums kāds uz problēmu norāda no ārpuses. Ēnu ekonomika ir iekšēja problēma, uz kuru, visticamāk, neviens no ārpuses nenorādīs. Tādēļ te ir jābūt iekšējai gribai sakārtoties.

Kur ir galvenā problēma - nevarēšana, negribēšana? Galu galā Latvija nav liela un teju katrā nozarē daudzi uzņēmēji ar pirkstu var parādīt uz kolēģiem, kuri nemaksā nodokļus.

M.G.: Mūsu uzņēmums ir arī Būvmateriālu ražotāju asociācijā, un ir ļoti daudz uzņēmumu, kuri strādā pilnīgi "balti" un maksā visus nodokļus, tādēļ par būvniecību kopumā pilnīgi noteikti nevar runāt kā par ēnu ekonomiku. Tieši tādēļ te ir jārunā par datiem un to analīzi. Piemēram, kā var būt, ka uzņēmums, kuram ir 15 darbinieki, sociālajā nodoklī samaksā trīs reizes vairāk nekā šīs pašas nozares uzņēmums, kuram ir 20 darbinieki? Kā var būt, ka nozarē gadiem aktīvi darbojas uzņēmums, kuram praktiski nav apgrozījuma?

Mēs strādājam visā Baltijā, un atšķirības tiešām ir redzamas. Varbūt mums tiešām būtu laiks mācīties no Igaunijas? Nedomāju, ka atšķirības ir meklējamas mentalitātē, bet gan drīzāk tajā, ka uzņēmumiem ir skaidrs, ka pārkāpumam sekos sods. Arī pandēmijas apkarošanā mums nebūtu nekādu rezultātu, ja valdība vienkārši izdotu noteikumus un neviens nekontrolētu, vai tie tiek ievēroti.

Es teikšu, ka pandēmija ir izgaismojusi arī labas lietas, tostarp, ja mēs gribam, tad var arī ātri pieņemt likumus un kontrolēt to ievērošanu. Kas attiecas uz Valsts ieņēmumu dienestu (VID), tad man personīgi, jau gadiem sadarbojoties, ir radies priekšstats, ka viņi ir zaudējuši ticību tam, ka, noķerot kādu cilvēku vai uzņēmumu, pēc tam kaut kas mainīsies. Pēc tam seko jautājums par pierādījumiem, un beigās tas pats cilvēks vai nu tajā pašā uzņēmumā "X", vai jau citā uzņēmumā "X1" tāpat vien turpina darboties. Tādēļ es domāju, ka te jau pašam VID būtu jānāk ar likumdošanas iniciatīvām, kas ļautu šo procesu padarīt efektīvāku.

L.H.: Man arī jāsaka, ka tieši pēdējā laikā mums ar VID ir izveidojusies labāka komunikācija. Diskusijas ir labas, un no tām izriet jau potenciāli risinājumi un nākamie soļi. Mēs novērtējam, ka VID ir gatavs piedalīties sarunās, uzklausīt un skaidrot.

Tomēr jāatzīst, ja vēl pirms dažiem gadiem mūsu padomes ekonomisko noziegumu darba grupā vairāk runājām par korupcijas apkarošanu un naudas atmazgāšanas novēršanas jautājumiem, tad tagad pirmajā vietā atkal izteikti ir atgriezusies ēnu ekonomika. Tas tikai parāda šīs tēmas aktualitāti.