Brits citādāk paraugās uz Černobiļu, un ir pārsteigts, cik daudz dzīvības tur ir šodien
Kopš 1986. gada Černobiļas AES katastrofas, kuras sekas joprojām izjūt liels skaits cilvēku arī ārpus smagi piesārņotās teritorijas, slēgtā zona Ukrainas ziemeļos daudziem ir tūrisma galamērķis, dažiem darbavieta un nedaudziem – arī mājvieta. Dzīvi Černobiļas tuvumā pēc aptuveni 34 gadiem unikāli iemūžinājis britu fotogrāfs Darmons Rihters.
Sarunā ar Jauns.lv fotogrāfs dalās iespaidos par daudzajiem ceļojumiem uz Černobiļas slēgto zonu, kuru laikā sanācis pabūt tuvumā arī ļoti bīstamajiem objektiem.
Slēgtajā zonā redzētās lietas un gūtās mācības Darmons Rihters apkopojis vizuāli pievilcīgā grāmatā ar nosaukumu “Černobiļa: Stalkera ceļvedis” (Chernobyl: A Stalker’s Guide).
Tā ir neatņemama sastāvdaļa ikviena Černobiļas AES vēstures entuziasta grāmatu plauktā un to šobrīd var iegādāties arī internetā.
Britu fotogrāfs iemūžina Černobiļas bīstamākās vietas
Kopš 1986. gada Černobiļas AES katastrofas, kuras sekas joprojām izjūt daudzi arī ārpus smagi piesārņotās teritorijas, slēgtā zona Ukrainas ziemeļos ...
Slēgtā zona kā alternatīva aukstā kara realitāte
“Es uzaugu Lielbritānijā, aukstā kara laikā. Savulaik lasīju daudz zinātniskās fantastikas, skatījos filmas par kodolkatastrofām ar postapokaliptiskām ainavām. Kad 1986. gadā notika Černobiļas AES katastrofa un cilvēki tika evakuēti, šis reģions pārvērtās par vietu, kas līdz tam laikam eksistēja tikai daiļliteratūrā,” savu interesi par potenciāli bīstamo vietu skaidro Darmons Rihters.
“Pirmo reizi apmeklējot Černobiļu 2013. gadā, es, tāpat kā daudzi citi tūristi, uztvēru šo ceļojumu kā iespēju ne vien izprast vēsturi, bet arī paskatīties uz šo otro pasauli, no kuras mēs aukstā kara laika bērni tik ļoti baidījāmies – pasauli, kāda tā būtu, ja saspīlējums tā laika lielvaru starpā izvērstos par kodolkaru,” atceras fotogrāfs.
Visvairāk viņu pārsteidzis tas, cik daudz dzīvības patiesībā ir šodienas Černobiļā.
“Slēgtā zona nebūt nav pamesta. Tur joprojām dzīvo simtiem cilvēku, bet tūkstošiem ik dienu dodas uz Zonu strādāt. Tie ir zinātnieki, inženieri, būvniecības un mežsaimniecības darbinieki, un jā – arī nelegālie ieceļotāji, piemēram, laupītāji, malu mednieki un klaiņotāji, kuri sauc sevi par stalkeriem,” stāsta britu fotogrāfs.
Kopš 2013. gada Darmons ir apmeklējis Černobiļu 20 reizes un daudz laika veltījis tam, lai iepazītu dažādas cilvēku grupas, kas tur dzīvo un strādā.
Zonā arī mūsdienās, protams, netrūkst arī ļoti bīstamu vietu: “Esmu bijis tuvumā dažām. Piemēram, kad apmeklēju tā dēvēto sarkano mežu vai arī aizbraucu līdz jaunajam sarkofāgam, kurš ir uzbūvēts virs vecā, pāri sagrautajam ceturtajam reaktoram.”
Šīs noteikti ir vietas, kur nav vēlams pārāk ilgi uzturēties, bet citos 2,600 kvadrātkilometru plašās slēgtās zonas nostūros radiācijas līmenis esot gandrīz normas robežās.
“Pagājušajā gadā vairāk nekā 124 000 tūristu apmeklēja Černobiļu, taču tūrisms joprojām veido tikai nepilnus 5% no kopējās cilvēku aktivitātes slēgtajā zonā. Tāpēc arī nolēmu izveidot grāmatu par pārējiem 95%,” paskaidro puisis.
Pie Černobiļas jau divas nedēļas notiek cīņa ar meža ugunsgrēkiem
Ukrainas ugunsdzēsēji sestdien pastiprinājuši centienus apdzēst ugunsgrēkus netālu no bijušās Černobiļas atomelektrostacijas (AES), kuri deg jau divas nedēļas un dūmi ...
Lielākā kodolkatastrofa pasaules vēsturē
1986. gada 26. aprīlī, plkst.1.23 naktī pēc neveiksmīgiem eksperimentiem eksplodēja Černobiļas AES ceturtais reaktors, izraisot pasaulē lielāko civilo kodolkatastrofu.
Mēģinot novērst avārijas sekas un apslēpt notikušo, padomju amatpersonas uz avārijas vietu nosūtīja aptuveni 600 000 nepietiekami aizsargātu glābšanas dienestu un tiesībsargājošo institūciju darbinieku un karavīru, no kuriem daudzi pēc spēcīgā apstarojuma izdzīvoja tikai dažas nedēļas, mirstot mokošā un ilgā nāvē.
Tonakt AES darbinieki pārbaudīja reaktora avārijas dzesēšanas sistēmu, apzināti atslēdzot avārijas drošinātājus, kam būtu automātiski jāpārtrauc eksperiments gadījumā, ja kaut kas noietu greizi.
Un nogāja arī. 44 sekundes pēc eksperimenta sākuma reaktors kļuva nekontrolējams.
Selfijus uzņem pat valdība: Černobiļā atklāj 1986.gadā uzsprāgušā atomreaktora pārsegu
1000 tonnu smagā plāksne, kas sedza ceturto energobloku, pēc sprādziena aizlidoja pa gaisu kā pūciņa, un reaktora grafīta apvalks aizdegās.
Atmosfērā nonāca vairāk par 40 dažādu radionuklīdu veidu. Sprādziena kopējā jauda vairāk nekā 100 reizes pārsniedza Hirosimā un Nagasaki izmantoto kodolieroču sprādzienu spēku. No piesārņojuma cieta Baltkrievija, Ukraina un Krievija.
Pēc oficiāliem datiem, uzreiz pēc katastrofas gāja bojā 31 cilvēks, bet 600 000 cilvēku, kuri piedalījās Černobiļas ugunsgrēka dzēšanā un seku likvidēšanā, saņēma lielu radiācijas devu
Pavisam tika apstaroti 8 400 000 triju minēto republiku (tagad — valstu) iedzīvotāji.
Černobiļas kodolkatastrofa tiek uzskatīta par lielāko katastrofu visā kodolenerģijas vēsturē, gan pēc tās seku iespējamā bojā gājušo un cietušo cilvēku skaita, gan pēc saimnieciskajiem zaudējumiem, un ir viena no divām, kas novērtēta ar 7. līmeni pēc Starptautiskās kodolnegadījumu skalas (otra — Fukusimas I AES avārija).
Pēc Pasaules Veselības organizācijas aprēķiniem, katastrofas rezultātā priekšlaikus mira 170 000 cilvēku.
