Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Jorenam padomā jau ir jauns mērķis: 24 stundās veikt 100 kilometru. (Foto: no Jorena Pomeranceva arhīva )

"Viss apkārt ir tik skaists!” Ludzānietis Jorens 24 dienās kājām iziet cauri Latvijai 11

Bizness
5. jūlijā 04:29 2020. gada 5. jūlijā 04:29
  Dace Ezera | Kas Jauns Avīze
“Esmu ceļojis pa ārzemēm, bet pa Latviju tik smalki nekad. Es vairs nekad neskatīšos uz mūsu zemi kā iepriekš. Viss apkārt ir tik skaists!” saka Jorens Pomerancevs (23) no Ludzas. Viņš 24 dienās nogāja 650 kilometru, no Kurzemes līdz Latgalei.

Puisis šobrīd mācās dziedāt un video apstrādi, veido klipus YouTube, un viņu ļoti saista zaļais dzīvesveids. “Ideja šādi ceļot radās pagājušā gada augustā, kad pirmoreiz mūžā stopēju no Liepājas līdz Ludzai. Man likās, ka tas ir pārāk vienkārši, un kaut kāda sēkla bija iesēta prātā,” "Kas Jauns Avīzei" teic Jorens.  

Starts no Ziemeļu mola Liepājā

Maršruts veda no viena Latvijas gala līdz otram – Liepāja, Grobiņa, Durbe, Skrunda, Saldus, Dobele, Jelgava, no Zemgales puses turpinājās gar Daugavas krastu, tad ar pārcēlāju nokļūstot Līvānos, sekoja Preiļi, Rēzekne, Ludza, Terehova, finišs bija mājās Ludzas novadā. “Pēdējos četrus gadus sportoju, līdz tam gan biju galīgi nesportisks,” pasmaida Jorens, kurš trenējas boksā un aizraujas ar triatlonu. “Tāpēc jau arī bija vieglāk noiet garus gabalus.”

10. maijā Jorens aizbrauca uz Liepāju, tur pārnakšņoja un nākamajā dienā sāka savu pārgājienu, startējot no Ziemeļu mola galējā punkta. Vēju pilsēta todien rādīja savu īsto seju – bija vētra, lija, jūrā lieli viļņi, Jorens jau gājiena sākumā bija viscaur izmircis.

Pajumte krūmos

Pirmo ceļojuma nakti jauneklis pārlaida netālu no Liepājas lidostas. “Atradu vietu, kur bija pāris pamestu māju un daudz krūmu. Tajos es nakšņoju un līdz vēlai naktij žāvēju samirkušās drēbes. Tas bija diezgan izaicinoši, jo grūti bija atrast kurināmo – krūmi bija ļoti zaļi. Pirmās divas stundas pagāja, kurinot ugunskuru un mēģinot mazliet sasildīties. Pamazām sāku gatavot vakariņas, uzslēju telti, pagāja trīs stundas, kamēr drēbes dabūju sausas,” piedzīvojuma sākumposmu atceras puisis.

Naktī bija auksti, un ekipējums ne sevišķi piemērots. Jorens pirmoreiz devas tik garā pārgājienā, iepriekš bija gājis ne vairāk par 20 kilometriem un ārā nakšņojis vienu nakti krietni siltākā laikā.

Jorenam padomā jau ir jauns mērķis: 24 stundās veikt 100 kilometru. (Foto: no Jorena Pomeranceva arhīva )

“Telts man bija pati lētākā, ko varēja dabūt, par apmēram 15 eiro, tajā krājās ļoti liels kondensāts, naktī vairākas reizes modos galīgi slapjš,” atceras Jorens. “Par laimi, nākamajā rītā parādījās saule un sasildījos. Aizgāju līdz Grobiņai, interesanti bija apskatīt, patika pilskalns, uzzināju, ka tur bijis cietums, kurā kādu laiku bija ieslodzīts Rainis.”

Putra uz ugunskura, veļasdiena upē

Kas Jorenam bija mugursomā? Viņš sāk ar lietām, kuras noteikti nevajadzēja – žonglēšanas bumbas un sleklaina lente (to nostiprina starp diviem kokiem, lai staigātu līdzīgi virves dejotājiem).

Pārējā inventārā bija katliņš, gāzes baloniņš, deglis balonam, nazītis, nepieciešamākās zāles, putraimi, makaroni, kečups, siers, šokolāde, folijsega, atstarojošā veste, guļammaisi, vēl daži gultas piederumi, drēbes, arī stabule un havajiešu ģitāriņa ukulele, jo puisim patīk muzicēt.

Ja mugursoma nav pilna ar ēdamo, sver 15 kilogramus, ar ūdeni un pārtiku – divdesmit. Ūdeni puisis lūdza viensētās, pilsētās pie pumpjiem piepildīja pudeles, pāris reizes arī pasmēla no upes – līdzi bija speciāls filtrs, kuru uzskrūvē uz pudeles un ūdeni izfiltrē. 

“Lielākoties uz ugunskura gatavoju putras. Bija dienas, kad ceļā negadījās veikals, un tad bija jāēd bez augļiem, plika putra ar sāli, ja paveicās, tad arī ar cukuru. Ēdu makaronus, rīsus, griķus, visu, ko var izvārīt,” klāsta Jorens.

Zeķes, kreklus, apakšveļu viņš pārsvarā mazgāja upēs, izmazgāto karināja mugursomai aizmugurē. Ar četriem zeķu pāriem bijis labi – viens dienai, un reizi četrās dienās var atrast upi, kur izmazgāt. Lai nekaitētu dabai, berza kārtīgi gan drēbes, gan sevi, iztiekot bez ziepēm.

Jorenam padomā jau ir jauns mērķis: 24 stundās veikt 100 kilometru. (Foto: no Jorena Pomeranceva arhīva )

No rīta sagaida mežacūkas

Pirmās divas nedēļas Jorens gāja kā tūrists, gribēdams ieraudzīt visu, ko vien var, līdz apnika visu aplūkot, jo tas aizņem diezgan daudz laika. “Nonācu arī pie secinājuma, ka man vienkārši nepietiks naudas pabeigt ceļojumu, ja tā turpināšu. Man bija līdzi apmēram 150 eiro,” atklāj Jorens, atzīstot, ka sākumā tik ļoti nedomājis par naudu, atļāvies arī saldējumu un kafejnīcā paēst pusdienas. Nebija ne divas nedēļas, kad bija palikuši vien 40 eiro, un puisis nebija pat pusceļā – tad gan nācās ierobežot tēriņus.

Naktsmītnes bija visdažādākās, un ar tādu budžetu, protams, ne jau viesu nami. Ciematā netālu no Durbes Jorens atradis pamestu graudu rūpnīcu un izlēmis tur pārnakšņot, kaut neslēpj, ka juties neomulīgi. “Nakšņojot mežos un pamestās ēkās, sapratu, ka man vienmēr ir bail. Tad vienkārši sev jāpasaka – lai arī kas notiktu, tu to nevari īsti mainīt!”

Otrajā naktī Jorens palika mežiņā, kas atgādinājis džungļus, ar krūmiem aizaugušā kūdras laukā, kur zāles vispār nebija. “Nebiju ņēmis vērā, ka banānu mizas nevajag atstāt laukā. No rīta, ņemot nost telti, atnāca mežacūkas. Es uzslējos kājās, un mums bija acu kontakts. Tās bija kādas trīs sekundes, bet likās, ka ir visas piecpadsmit. Centos nekustēties no vietas, lai zvēri saprot, ka es nebaidos, un viņi aizskrēja. Nākamajās dienās redzēju ļoti daudz stirnu, divreiz manīju vāveres, par lapsām bija pārsteigums, kā viņas klaigā uz savu mazuli. Bebru redzēju, zalkti, glodeni,” uzskaita dabas mīļotājs.

Cilvēki viņam neuzgāja virsū, ne mežos nakšņojot, ne pamestajās mājās. Reiz skrējuši garām divi lieli vilku suņi, taču, par laimi, pametušies garām.

Cik maz vajag īstai laimei

Laiska atpūta ceļojuma laikā bija ļoti reti, jo, atverot acis no rīta, uzreiz bija jādarbojas, lai uzsāktu dienu. Vakarā, atrodot vietu naktij, uzreiz jākurina ugunskurs, jāliek vārīties ūdens, jāgatavo ēdiens, jāceļ telts. Vienīgi pirms aizmigšanas kādu stundiņu puisis uzspēlēja ukuleli.

“Guļot teltī, trakākais bija aukstums katru nakti, neskaitot tās reizes, kuras pavadīju ciemos. Pirmajā ceļojuma daļā pat modos desmit reizes naktī ik pēc pusstundas. Jāpagriežas uz nosalušo sānu, jāpaceļ augšā tas sāns, kuram silti,” atminas Jorens.

Jorenam padomā jau ir jauns mērķis: 24 stundās veikt 100 kilometru. (Foto: no Jorena Pomeranceva arhīva )

Četras naktis gājiena laikā puisim laimējās pārgulēt siltā gultā zem jumta: “Saldū paliku pa nakti pie mammas kolēģes māsas Anitas. Tur bija ļoti fantastiski, man pat izkurināja pirtiņu. Pateicība, ko var sajust pēc šādas pieredzes, ir tiešām kas neaprakstāms, jutos kā septītajās debesīs. Pacienāja mani ar mājas ēdienu, un atpūtos pa nakti baltā, siltā gultiņā. Nākamā tāda vieta bija Jelgavā pie māsīcas draudzenes Diānas un viņas mammas, kuras man teica – jūties kā mājās. Tādās reizēs var saprast, cik fantastiski cilvēki pasaulē dzīvo.”

Pilnīgi svešinieki piedāvā pajumti

Trešā civilizētā pajumte bija pie svešiniekiem Secē Jaunjelgavas novadā. “Sēdēju pie veikala un ēdu bulciņu. Pienāca vīrietis ar bērnu un jautāja, ko es darot. Teicu, ka eju pārgājienā. Viens vai divi teikumi, un svešais vīrietis man pavaicāja, vai ir kur palikt pa nakti. Teicu, ka plānoju iet meklēt mežu naktij.”

Bija deviņi vakarā, un līdz tam pilnīgi nepazīstams cilvēks uzaicināja pie sevis. “Ļoti fantastiski cilvēki – Tropu ģimene, es vēl paspēlējos ar viņu jaukajiem mazuļiem,” atceras Jorens.

Netālu no Rēzeknes ceļa malā stāvēja auto, kundze pļavā lasīja ziedus, vīrs sēdēja mašīnā. Jorens padeva sveicienu, vārds pa vārdam, un kungs atvēlēja, lai droši pārnakšņo viņa vectēva mājā, paskaidroja, kur jāiet, kā atslēgt durvis, kā ieslēgt elektrību. Pats nemaz nenāca līdzi, pilnīgi uzticējās.

“Es pavaicāju, vai pagalmā varu iekurināt ugunskuru, lai pagatavotu ēdienu. Viņš atmeta pretim – lai tik nenosvilinot māju, tad mani atradīs! Paliku ļoti foršā mājā un atstāju saimniekiem vēstuli, virmoja ļoti lielas emocijas. Esmu ļoti pārsteigts, ka latvieši ir tik atsaucīgi,” atzīst ceļotājs. “Kaut pandēmijas laiks, cilvēki absolūti nevairījās. Bieži vien jautāja – vai man nav bail? Atbildēju: mežā nav ko baidīties no koronavīrusa.”

Jorenam padomā jau ir jauns mērķis: 24 stundās veikt 100 kilometru. (Foto: no Jorena Pomeranceva arhīva )

Rēzeknē viņu sagaidīja draugs un izvadāja ekskursijā pa pilsētu, turklāt nokļuvuši vietā, kur muzicē jaunieši – kopā ar vietējiem bija jauki padziedāt un paspēlēt. “Tas man brīnumainā kārtā lika ļoti labi atgūties, un nākamajā dienā jutos kā no jauna piedzimis.”

Šoks, ieraugot savas kājas

Sākotnēji dienā Jorens nogāja ap 20 kilometriem, rēķinot pa maršruta līniju. Pierēķinot ekskursanta pastaigas pa pilsētām, varot būt ap 25 kilometriem. Kad sapratis, ka izsīkst nauda, sācis dienā nosoļot 30 līdz 35 kilometrus.

“Pieradu un pēdējā dienā gribēju ceļu pabeigt ļoti ātri – pieveicu 92 kilometrus. Gāju no Rēzeknes uz Terehovu, tie kopā bija 70 kilometri,” stāsta Jorens. Terehovā viņš atvilka elpu, paēda, izdzēra kafiju un apņēmās turpināt – līdz dzimtajai sētai bija vien 22 kilometri. Pēc stundas atpūtas piecelties kājās gan bija ļoti sāpīgi.

“Tas bija liels izaicinājums. Mugursomu biju iztukšojis Ludzā, lai nebūtu lieki jānes mantas. Sāpēja ceļgali, locītavas, saites, muskuļi, sarāva mazi krampji, tulznas ļoti trakoja. Novilku apavus, un pašam bija mazliet šoks, ieraugot savas kājas. Tādu ādu uz pēdām redzēju pirmoreiz – visa bija uztūkusi, balta.”

Finiša taisnē ar prieka asarām

Pēdējo posmu Jorens nosoļoja piecās stundās, vairs neapstājoties. “Mani stūma uz priekšu apziņa, cik daudz varu tajā brīdī izturēt. Sapratu to, cik lielām sāpēm eju cauri, cik lielas sāpes varu pieņemt, un tas bija tāds kā motors, kurš stūma uz priekšu. Esmu dzirdējis par tādu prāta stāvokli un nekad nebiju domājis, ka pašam to nāksies piedzīvot. Tulznām līdzi man bija vazelīns, to smērēju visu laiku, lai berze būtu pēc iespējas mazāka.”

Tikmēr vecāki, gaidot dēlu mājās, bija ļoti uztraukušies. Uz beigām puisim nebija vairs spēka, un tētis ar auto pabrauca pretim. Tomēr pārsimt metru no mājām Jorens lūdza, lai izlaiž ārā – pēdējos metrus gribēja noiet pats. Un pa ceļam raudājis, novērtējot to, kas paveikts, kas piedzīvots.

Jorenam padomā jau ir jauns mērķis: 24 stundās veikt 100 kilometru. (Foto: no Jorena Pomeranceva arhīva )

“Laikam lielākais ieguvums bija tas, ka es jutos tik brīvs, kāds savā dzīvē nebiju vēl bijis. Es raudāju vienkārši no tā, ka ļoti novērtēju brīžus, kas man ir doti. Tiešām prieka asaras bira,” neslēpj Jorens.

Saistītās ziņas

“Sapratām, ka Latvijā dzīvo vislabākie cilvēki!” Latviešu puiši, kas kājām nāca mājās no Vācijas, pastāsta par pieredzēto
Trīs latviešu puiši, pazaudējuši darbu, nāk kājām mājās no Vācijas 71
Latviešu puišu trijotne, kas kājām nāca no Vācijas, ir veiksmīgi atgriezusies mājās 9

Viņam padomā jau ir jauns mērķis: “Gribu 24 stundās veikt 100 kilometru. Maršruts vēl nav zināms, visticamāk, tas notiks rudenī. Citiem novēlu baudīt dabu, ticēt saviem sapņiem, jo tam nav vajadzīga nauda, un manējais ir labs piemērs. Ja ir sapnis, uz to jātiecas.”

Citi šobrīd lasa

Rebeka Koha nav vienīgā jeb Latvijas sporta daiļavas, kas ieskatījušās ārzemniekos
Autobuss, kurā brauca Autotransporta direkcijas pārstāvji, nonāvē velosipēdistu 35
Drāma Aļaskā: mājā ar 10 bērniem ielaužas dusmīgs lācis 2
Skatīt visus komentārus

Дружба или нечто большее? Брэдли Купера застали на пляже с экс-женой Бена Аффлека

"Что за бабка!": Поклонники ужаснулись от вида Ксении Собчак в Италии