Pavārs Dreibants par darbiniekiem: "Jau tagad ir katastrofa! Bet nacionāļi pasaka: darbaspēku nedrīkst vest iekšā"

Dreibants savas vairāk nekā 20 gadus ilgās ēdināšanas sfēras karjeras laikā sadarījis daudz ko, bet tagad ir triju pavāru restorānu līdzīpašnieks. Abi restorāni atrodas Vecrīgā, un bizness notiek diezgan raiti, lai arī, kā saka pats Ēriks, par miljonāru šādi noteikti nekļūsi. Biznesu diezgan pamatīgi traucē arī VID izdarības, kas likušas Ērikam rakstīt šai iestādei publiskas vēstules. “Pēc būtības laikam esmu tāds Donkihots, bruņinieks vai mazohists,” viņš smejas. “Katram laikmetam ir savs apzīmējums.”

Aci pret aci ar VID

Tu esi teju vai vienīgais drosminieks no ēdināšanas sfēras, kurš ir atļāvies publiski pateikt VID, ko par viņiem domā...
Ja es jūtu, ka ir kaut kāda netaisnība, tad es nevaru klusēt. Sasāpas, un saku, nedomājot par sekām. Šovasar nokaitināja tas, ka VID ar Latvijas Viesnīcu un restorānu asociāciju it kā veidoja kaut kādu “Prasiet čeku!” akciju, par ko neviens restorāns neko nezināja. Tad vēl jāmaina kases aparāti, plus mēneša laikā gandrīz divreiz dienā nāk kaut kādas pārbaudes. Jautājums – ko tas VID īsti grib no mums? Tas viss, protams, ir jādara, bet nevajag taču kļūt par policejisku valsti! Visu var normālā kārtībā sarunāt. Cik viņi ir nākuši uz pārbaudēm, nevienu nav interesējis uzaicināt uz sarunu restorāna vadību. Tāda sajūta, ka viņi atnāk svešā mājā, izēd ledusskapi un aiziet. Kad nāks atkal, nezini. Manuprāt, tā neveidojas normālas attiecības un nerodas vēlme maksāt nodokļus. Drīzāk otrādi.

"Gan Bei" un "Tokyo City" stāsti daudziem noteikti ir radījuši iespaidu, ka restorānos neviens nodokļus nemaksā.
Es vienmēr esmu atklāti teicis, ka restorāni ir pelēkajā zonā. Jā, arī mēs esam sodīti. Taču problēma ir tā, ka netiek meklēti normāli risinājumi. Nenotiek iedziļināšanās, kāpēc tas tā ir. Nupat tika taisīta nodokļu reforma. Bija iesniegts arī priekšlikums restorāniem samazināt PVN uz 12 procentiem. Eiropas valstīs tas atrisināts dažādi – restorāniem ir gan samazināti nodokļi, gan tiek aprēķināta fiksēta maksa, kas atkarīga no galdiņu skaita. Par "Gan Bei" un citiem lielajiem tīkliem ir mazliet cits stāsts. Tur džeki taisa lielo biznesu. Produktu pašizmaksas ir mazas un tā tālāk, bet problēma parādās šā vai tā. Un lielākā problēma jau ir tieši darbinieku algas. Ja tām būtu neapliekamais minimums, tad viss būtu kārtībā.

Maksājot pilnīgi visus nodokļus, restorāns pie mums vispār var izvilkt “pa nullēm”?
Teorētiski jā. Gada griezumā tas ir iespējams, taču jāņem vērā, ka katru mēnesi restorāns prasa dažādas investīcijas. Pērkam glāzes, tagad mums 3 pavāru restorānā jāremontē griežamais aparāts, pastāvīgi ir jāgādā jauni trauki. Vēl joprojām modē ir arī slavenais sports – karotīšu zagšana... Taču izmaksu ziņā nekas nelīdzinās oficiālo algu samaksāšanai visiem darbiniekiem. Ja kādam citas sfēras uzņēmējam pasaku, ka mums ir divi nelieli restorāni, kuros ir nodarbināti 50 cilvēki, viņš saka – o, manā ražotnē strādā astoņi, bet apgrozījums ir miljonos!

Tev vispār ir cerība, ka tuvākajā laikā kaut kas varētu mainīties uz labo pusi?
Skatīsimies, kas būs pēc nodokļu reformas. Mūsu grāmatvede jau uzreiz pateica, ka nekas labs nebūs. Kaut kādi plusi būšot, bet tas būtiski neko nemainīs. Tāpat visi shēmos ar mikrouzņēmumiem un autoratlīdzībām. Tā tas turpināsies, kamēr neatradīs normālu risinājumu. Turklāt sabiedriskajā ēdināšanā vēl ir arī pamatīgs darbaspēka trūkums. Bet nacionāļi pasaka – parasto darbaspēku nedrīkst vest iekšā! Patiesībā mums ar strādājošajiem jau tagad ir katastrofa!

Tepat blakus krogā strādā trauku mazgātāji no Pakistānas...
Mums arī ir! Indiešu studenti. Mēs viņus ņemam darbā, jo nav jau variantu. Ja mēs no ārvalstīm ņemsim tikai tos supergudros, tad rodas jautājums – kurš slaucīs ielas un mazgās traukus? Ar vietējiem jau tagad nepietiek. Aizbraucot uz Īriju, mēs esam ar mieru lasīt zemenes, bet šeit uz vietas trūkst šāda darbaspēka. Liela daļa rotē līdz pirmajai vai otrajai algai, bet pēc tam sēž uz korķa...

Restorānu streiks

Ja jau ēdināšanas uzņēmumiem iet tik grūti, tad varbūt vajag ņemt piemēru no mediķiem un sarīkot streiku?
Tāda doma ir. Mēs patlaban spriežam, ka jādibina jauna restorānu biedrība vai asociācija, jo Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijai galvenais ir viesnīcu bizness. Mēs, vairāku restorānu īpašnieki, esam runājuši, ka viens no variantiem būtu sākt boikotēt valsts iestādes. Reizēm iestāžu darbinieki nāk un saka – ziniet, mums ir tāds un tāds budžets, vajag paēdināt tik un tik cilvēku atsevišķā zālē, mūsu prasības ir tādas un tādas. Taču, ja viņi kaut nedaudz padomātu, tad saprastu, ka mēs par to summu, kas tiek piedāvāta, legāli nemaz to nevaram izdarīt. Tad mums gribot negribot ir jāiet ēnu ekonomikā. Tāpēc viens variants, kā pievērst uzmanību mūsu problēmām, varētu būt atteikšanās no šādiem valsts pasūtījumiem.

Jūs tiešām varētu būt tik vienoti? Parasti jau latviešiem piemīt vēlme vilkt segu katram uz savu pusi.
Protams, tā ir problēma. Taču kopīgu valodu kaut kā atrodam. Esam jau sapulcē runājuši, ka jāizvirza viens vai divi mērķi un tad jāiet uz tiem, nevis uz visām pusēm. Galvenais ir sakārtot nodokļu vidi restorānos. Kaut vai pāriet uz konkrētu maksu, vadoties no galdiņu skaita. Tad vismaz tu zināsi: tev restorānā ir 50 vietas, mēnesī par to jāsamaksā 5000 – un miers. Ja nevari, tad neko darīt, pats vainīgs. Tā būtu iespēja restorānu biznesu padarīt daudz gaišāku. Tad arī atkristu liekie ēdinātāji, kas kropļo biznesu. Proti, vīram ir lieka nauda, un, lai sievai būtu ko darīt, atver viņai restorānu, kas tiek nemitīgi dotēts no pavisam cita biznesa. Reizēm mēs pat mazāk ciešām no "Gan Bei" vai "Tokyo City" nekā no šādiem dotētajiem restorāniem, kur darbiniekiem tiek piesolītas vājprātīgas algas, uzliktas minimālas cenas, un tad mēs vairs nekādi nespējam konkurēt ar savu kvalitāti, jo tur par to vispār netiek domāts, tam īpašniekam pat nav nekādas saprašanas par ēdināšanas biznesu!

Tad pavāri skraida no vienas šādas vietas uz nākamo, kur sola piecus eiro vairāk. Un tad tam džekam apnīk sponsorēt sievas restorānu, viņš aiztaisa to ciet, bet vietā nāk nākamais. Tieši tāpat tagad ir pilns ar bāriem, jo alkohola tirdzniecības licence maksā, šķiet, tikai 50 eiro gadā. Jebkurš var noīrēt telpas un liet šņabi. Tad labāk lai tā alkohola licence maksā kaut vai 3000 eiro gadā, bet tad vismaz atkritīs tas viendienīšu bizness, un veidosies sakārtota, kvalitatīva konkurence.

Līdzīgi jau laikam ir doma sakārtot taksometru biznesu – samaksā noteiktu summu par licenci, kurā iekļauta arī tā nauda, kas būtu jānomaksā nodokļos, un brauc vesels. Viss pārējais, ko nopelni, paliek pašam.
Tieši tā, līdzīgi vajadzētu būt arī restorāniem. Citādi veidojas muļķīgas situācijas. Piemēram, ja mums uz vienu dienu vajag papildu darbinieku, tad viņš obligāti ir jāreģistrē VID. Savukārt Austrijā ir tā, ka tu aizej uz viņu vietējo Narvesen, nopērc vienas dienas vaučeru, par ko jau ir nomaksāti nodokļi, iedod to darbiniekam aizpildīt, un viņš pēc tam var pats savu algu atprečot. Un miers.

VID mums pārmet, ka nereģistrējam visus darbiniekus. Bet mums taču ir arī izbraukuma banketi, kuros vienkārši piezvanām vietējiem, lai atnāk palīgā. Protams, ka mēs nesēžamies pie galda un nesākam viņus visus uz šo vienu dienu oficiāli reģistrēt darbā. Sanāk, ka jāsamaksā “uz rokas”, jo nav jau citas iespējas. Jāsaprot, ka tādi restorāni, kādi ir mums, ir dzīvesstila restorāni. Tu vari ar to nopelnīt, pabarot ģimeni, taču par miljonāru nekādi nevari kļūt.

Tiešām neesi kļuvis bagāts?
Dzirdēju, kādā diskusijā ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens stāstīja, ka restorānu īpašnieki braukājot ar lepnām mašīnām un dzīvojot villās. Es varu saderēt, ka Ašeradenam ir lepnāks auto par manu škodu un viņš nedzīvo tādā lauku mājā ar malkas apkuri, kādā dzīvoju es. Bet tas mīts tiešām tiek kultivēts. Ir, protams, restorāni, kas nopelna labi, bet lielākajai daļai tas ir vienkārši normāls bizness. Ja tu aizbrauc uz Šveici strādāt par privāto pavāru, tad mēnesī vari nopelnīt virs 5000 eiro. Man kā divu restorānu līdzīpašniekam Rīgā tik daudz nesanāk.

Ēšanas kults

Cik īpašnieku jūs kopā esat?
Četri.

Un kā sadzīvojat?
Kā redzat, rit jau sestais gads! Brīžiem, protams, ir visādi. Tāpat kā ģimenē, pastrīdas un atkal salabst. Esam racionāli domājoši un saprotam, ka cits bez cita arī nevaram iztikt.

Kāda ir veiksmes recepte, lai tik ilgi noturētos biznesā? Tepat blakus ik pa brīdim taču tiek atvērti jauni krogi – un drīz vien arī tiek aizvērti...
Pieredze. Mēs šo restorānu atvērām tad, kad ēdināšanas biznesā biju jau nostrādājis gandrīz 20 gadus. Izgājis visu ceļu, sākot ar kartupeļu mizotāju. Deviņus gadus biju nostrādājis Kaļķu vārtos, kur biju atbildīgs arī par apgrozījumu un visu pārējo. Viena no lielākajām kļūdām parasti ir tāda – sākumā restorāns ir pilns, uzrodas brīvi līdzekļi, un tad tik sākas tēriņi! Sapērkas vēl automašīnas un tamlīdzīgi. Un tad pēc brīža saprot, ka visu nevar pavilkt, un liekie tēriņi to biznesu novelk lejā. Pieredze ļauj saprast, ka arī sabiedriskā ēdināšana ir neatlaidīgs darbs katru dienu, tāpat kā daudzi citi.

Es darbiniekiem katru dienu atkārtoju – šīs ir vējdzirnavas, kurām visu laiku jāstrādā. Protams, mums kompānijā ir Mārtiņš Sirmais, kurš ir zvaigzne un pievilina apmeklētājus. Taču ir bijuši gadījumi, kad vietējā mēroga pavārzvaigznes attaisa restorānu un tomēr noiet “pa burbuli”, jo nav izpratnes par šo biznesu.

Kāpēc pie mums viesmīļi ir jauni cilvēki, bet Rietumeiropas restorānos bieži šajā profesijā strādā cienījami kungi gados?
Pie mums tā tiešām ir jaunu cilvēku profesija. Es pats vislabākos mirkļus restorānos esmu piedzīvojis tieši tad, kad apkalpojošie viesmīļi ir jau gados. Viņi māk tev nopārdot visu. Laikam jau tā jauno viesmīļu tradīcija pie mums ir izveidojusies vēsturiski.

Deviņdesmitajos gados, kad sāku mācīties par pavāru, iepazīstoties ar meiteni, lepni neteicu – es esmu pavārs! Toreiz pavāri vēl nebija zvaigznes. Viņi asociējās ar resniem, notaukotiem tipiem, kuri pēc darba iet mājās ar milzīgām somām. Bet tagad šī profesija ir ieguvusi prestižu. Turpretī ar viesmīļiem ir citādāk. Varbūt trūkst tāda sava flagmaņa, kurš liktu saprast – viesmīlis nav tikai īslaicīga studentu profesija. Es visiem jaunajiem cilvēkiem, kuri pie mums nāk, saku – saprotu, ka tu mācies un vēlies būt bankas priekšnieks, taču, kamēr strādā te, ņem arī no viesmīļa profesijas visu, ko vien vari. Mums tomēr regulāri ir vīna, kafijas un vēl visādi kursi. Nevajag nākt uz darbu kā robotam. Vajag mācīties. Var taču kļūt arī par vīnzini, zāles vecāko un tamlīdzīgi.

Ir dzirdēts, ka labs viesmīlis var nopelnīt pat ļoti pieklājīgi.
Nu ja! Labs viesmīlis var pārdot pašu velnu. Mums gandrīz kop\s pašas restorāna atvēršanas ir viens viesmīlis, kurš citiem varbūt reizēm krīt uz nerviem, taču var nogludināt jebkādas nesaskaņas, kas rodas ar viesiem, un izdarīt vēl daudz ko citu. Protams, ka mēs par tādu cilvēku esam priecīgi un cenšamies neskopoties arī ar atalgojumu. Plus vēl tādiem viesmīļiem ir arī ļoti labas tējas naudas.

Kad strādāju "Vincentā", tur bija tāds viesmīlis jau gados, kurš. pat pavadot viesi līdz taksim, spēja nopelnīt kādu pieclatnieku. Pasniedzot mēteli, atverot takša durvis un pasakot dažus vārdus, viņš dabūja vēl papildu tējas naudu. Tā ir smalka profesija. Tev ir jāpazīst cilvēku tipi, jābūt psihologam.

Tagad restorāna viesmīlis parasti saņem no 500 līdz 1000 eiro mēnesī, atkarībā no mēneša, un neskaitot tējas naudas. Tiesa, par viesmīļiem pie mums strādā pārsvarā cilvēki, kas atbraukuši uz Rīgu no citām pilsētām, tātad viņiem jāīrē dzīvoklis, un tie ir papildu izdevumi. Taču dzīvot var.

Ar kādu mērķi latvieši vispār nāk uz restorānu? Daudzi taču labprāt gatavo mājās, jo tagad visās malās tev stāsta un rāda, kā garšīgi un labi paēst.
Tas ir atkarīgs no cilvēku rocības. Droši vien visi labprāt ietu uz restorāniem un tur garšīgi paēstu, ja vien pietiktu naudas. Tik dārgi restorāni kā mūsējais gan nebūtu pieejami arī katram parīzietim, taču ēšanas kultūra Latvijā attīstās. Es pats arī katru dienu neeju uz glaunākajiem restorāniem, bieži iztieku ar picu vai kādu ķīniešu ēdienu. Tautas klases ēdināšanas gals mums ir pilns.

Tas, ka cilvēki gatavo ēst mājās, mūsu biznesam ir tikai pluss. Jo tu mājās gatavosi vairāk un garšīgāk, jo tev būs lielāka interese kaut kad atnākt pie mums. Ja tu mājās tikai cep kartupeļus un olas, tad šaubos, vai radīsies vēlme aiziet pagaršot, kā garšo tajā vai tajā restorānā. Ēšanas kults Latvijā tagad jau ir pārāk liels. Pat man ir tā, ka ieslēdzu televizoru un šausminos, ka atkal kāds kaut ko gatavo. Ieej sociālajos medijos – un tur atkal priekšā ēdiens... Es, protams, pats esmu viens no ēšanas kultivētājiem, taču brīžiem tiešām šķiet, ka ir par traku.

Kā panāc, lai tev joprojām būtu interesanti šajā jomā strādāt un neiestātos rutīna?
Rutīna tiešām nogalina, tāpēc visu laiku ir jābūt kaut kādā procesā. Atver jaunu restorānu, izdomā kādu jaunu produktu, ko viesiem piedāvāt, un tā tālāk. Tendences mainās. Ja paskatāmies uz sevi vecās bildēs, to var just ļoti labi. Līdzīgi ir ar ēdienu. Kulinārijas mode ir ļoti saistīta ar apkārtējo. Tagad visi runā, ka jāglābj pasaule. Tas nozīmē, ka modē nāk veselīga pārtika, pieaug veģetāriešu skaits, ir dinamika. Te patiesībā ir īstā atbilde uz jautājumu, kā restorāns var pastāvēt tik ilgi; ir jātur roka uz dzīves pulsa un jāpiedāvā viesim tieši tas, ko viņš grib.

Tu esi viens no kulinārās modes noteicējiem Latvijā. Vai tu varētu cilvēkiem iestāstīt jebko, piemēram, ka tagad ir modīgi ēst suni?
Nu, diez vai... Tai jābūt globālai tendencei. Mēs arī tikai paķeram trendus, kas valda pasaulē. Varam jau ar Mārtiņu apsēsties un stāstīt, kā jācep suns un cik tas būs garšīgi, taču bez pamatīga preses atbalsta tas neies cauri. Pirms dažiem gadiem bija stāsts par zirga gaļu. Kad atklājās, ka desās liek arī zirga gaļu. Izdomājām, ka mēs arī liksim ēdienkartē zirga gaļu. Prasījām to piegādātājiem, taču saņēmām pretjautājumu – vai mēs par viņiem smejamies? Teicām, ka domājam to nopietni, jo Itālijā un citur taču ēdienkartē ir. Beigās tā arī nedabūjām. Gribējām tam visam, protams, pieiet ar ironiju, bet tā doma izgāzās.

Kaimiņos stirnām un mežacūkām

Bez pavārmākslas tavā dzīvē liela nozīme bijusi arī ceļošanai, putnu vērošanai un vēl citām nodarbēm.
Mani vienmēr ir saistījusi daba. Esmu vērojis putnus un sikspārņus. Kad biju jaunāks, pievērsos tam krietni nopietnāk. Papes ornitoloģiskajā stacionārā esmu dzīvojies kādas 15 sezonas, gan putnus ķēris, gan sikspārņus gredzenojis. Arī tagad, satiekot klasesbiedrus, dzirdu jautājumu – vai tu vēl ar putniņiem? Jā, ar putniņiem! Arī ceļošana mani saistījusi jau kopš bērnības, kad mīļākie bija svētdienas rīti, jo tad televīzijā rādīja "Ceļotāju klubu" un "Dzīvnieku pasauli". Skatījos abus raidījumus atplestu muti. Kad paaugos, sāku ceļot.

Deviņdesmito gadu beigās uz mani iespaidu atstāja Aleksandrs Rozentāls, kurš bija pa sauszemi aizgājis līdz Nepālai. Viņš novēlēja šo maršrutu veikt vēl kādam latvietim. Nu, un tā arī es, lai arī pa citu maršrutu, taču ar mugursomu aizdevos no Rīgas līdz Nepālai. Tas bija 2001. gadā. Pārdevu golfiņu, paņēmu to Rozentāla grāmatu, kur viss bija aprakstīts, kaut ko vēl nopirku Jāņa sētā un devos ceļā. Prāgā satikos ar draugu Arvi Zēmani, viņš kopā ar mani izturēja līdz Pakistānas robežai, bet tad aizbrauca atpakaļ. Es tomēr nepadevos un aizgāju līdz galam. Tā es katru gadu līdz bērna piedzimšanai ņēmu mugursomu un uz kādiem četriem mēnešiem kaut kur braucu ceļojumā. Gan pa Latīņameriku, gan pa Āziju.

Tas noteikti tev daudz ko devis arī kulinārijas mākslā. Sirmais braukā apkārt ar televīziju, tu varēji iedziļināties un droši vien nobaudīt pašu velnu?
Ar Sirmo esmu par to runājis un, taisnību sakot, es viņu neapskaužu. Viņš taču tikai nedēļu aizlido un brauc atpakaļ. Kad es ceļoju, man nebija tik svarīgi būt daudzās valstīs, kā izbaudīt un iepazīt katru valsti, kurā nonācu. Ja es četrus mēnešus ceļoju, tad katrai valstij veltīju kādu mēnesi. Tad, protams, tu iepazīsties ar vietējiem, kuri tevi aicina ēst uz mājām, ej uz tirgiem un tamlīdzīgi. Parasti arī naudas bija ļoti maz, tāpēc ēdu vislētākajās vietās, un izbaudīts tiešām ir daudz kas.

Ir vēl kāda vieta, kur noteikti vēlies aizbraukt?
Uz Papua-Jaungvineju, Jaunzēlandi, arī uz Kanādu gribētos. Taču tieši tagad ir tāds posms, kad negribas braukt nekur. Kad piedzima sīkie, es mēdzu uz mēnesi kaut kur aizbraukt, bet pēdējos divos gados ir tā, ka gribas būt uz vietas.
 
Vecums nāk...
Laikam jā. Atceros arī to sajūtu, kad atbraucu atpakaļ no ilgāka ceļojuma un sapratu, ka esmu palaidis garām pavasari, kad viss plaukst, vai ziemas lielos mīnusus, kad lausks sper. Tagad kaifoju no tā, kas ir tepat uz vietas. Arī no drēgnā rudens lietus. Sēdi mājās un baudi, kā tas lietus pa palodzi sitas. Mana sieva gadu mācīja latviešu valodu Venecuēlā. Viņa teica, ka tur tas gads tā arī paiet un tev vispār nav nekādu atskaites punktu. Kā ir tie plus 30 grādi, tā ir. Un tu zini, ka tā būs arī rīt, parīt un aizparīt. Mums tomēr ir vajadzīgs gan lietus, gan saule, gan viss pārējais.

Tagad tu ar ģimeni dzīvo dziļos laukos pie meža.
Jā, pirms astoņiem gadiem iegādājos vecu mežsarga māju netālu no Raiskuma. Lēnā garā to remontēju. Pagājušogad pārdevām dzīvokli Rīgā un pārvācāmies pilnībā.

Tu pats esi rīdzinieks?
Jā. Lai gan visi skolas brīvlaiki tika pavadīti laukos. Pirmajā brīvlaika dienā autobusā iekšā un prom uz Viļaku. Divas dienas pirms skolas sākuma atpakaļ. Nomazgāja, nofrizēja – un aiziet uz skolu. Tā nu es tur viens pats pa mežiem un laukiem staigāju un pašnodarbināju sevi.

Nesanāk liela braukāšana no Rīgas uz Raiskumu un atpakaļ?
Nav tik traki. Tie ir 70 kilometri, tātad stunda. Iebraucu Rīgā, kad sastrēgumi beigušies, un braucu laukā, kad tie atkal ir beigušies. Ceļš ir daudzmaz labs. Mums, latviešiem, varbūt tas šķiet daudz, taču, parunājot ar cilvēkiem, kuri dzīvo ārpus Latvijas, saproti, ka stunda un 70 kilometri nav nekas. Ķīnā, kur pagājušogad biju, no viesnīcas līdz vietai, kur vajadzēja taisīt ēst, ar taksi braucu pusotru stundu.

Tev pie mājas mežacūkas visu sastādīto esot apēdušas...
Nu, jā, pilsētnieks aiziet uz laukiem un izdomā, ka viņam būs dārziņš... Taču, tā kā es dzīvoju pie trīs hektāru pļavas, kam visapkārt ir tikai meži un purvi, tad loģiski, ka tur saimnieki ir brieži, mežacūkas un stirnas. Viss, ko es tur stādīju un norobežoju, tika nolocīts un apgrauzts. Sapratu, ka mazas dobītes pie mājas var atstāt, bet pārējo var nopirkt. Līgatnē man ir smilšakmens pagrabs, kur varu turēt dārzeņus. Līdz pavasarim viss forši stāv. Labāk aizeju uz mežu un salasu sēnes un ogas. Nav ko čakarēties.

Būvniecība esi iesitis roku, jo pēc ģimenes mājas turpat blakus uzbūvēji pavāru radošo māju, tagad kaut ko būvē bijušajā Līgatnes dzemdību namā.
Pavārmāja tapa paralēli manējai. Bez īpaša mērķa, vienkārši to sakopu. Tikai pēc tam, kad bija jau sakopta, radās doma par pavāru radošo māju. Kad pārdevu dzīvokli, kontā ienāca diezgan daudz naudas, un tādos gadījumos parasti ir sajūta, ka tā nauda nekad nebeigsies. Taču, kad vienā brīdi apskatījos, cik kontā ir palicis, secināju, ka tā nauda ir kaut kā jēdzīgi jāiztērē, citādi es to notrallināšu un vispār nesapratīšu, kur tā palikusi. Tad arī sakopu to pavārmāju, lai gan līdz galam tā nav pabeigta.

Šogad mēs Līgatnē taisījām festivālu Pārceltuve, un pašvaldības kultūras dāmas mani izvadāja pa Līgatni un parādīja vienu māju, kur varētu būt forši taisīt restorānu. Tas izrādījās bijušais dzemdību nams. Nodomāju, ka droši vien nevaru to atļauties. Bet tad apskatījos un secināju – bļāviens, tas taču maksā tieši tik, cik man vēl kontā palicis! Sešdesmit tūkstoši eiro. Sapratu, ka jāpērk nost. Vismaz būs prātīgi iztērēts. Nu, un sāku to sakopt. Tagad tiešām domāju tur taisīt restorānu. Kad? Nezinu. Cik varu, daru pats, jo man tie remontdarbi patīk, bet ir skaidrs, ka bez bankas palīdzības neiztikšu. Gan jau tas sāks nest naudu, un tad atkal domāsim tālāk. Uz turieni no manas mājas teritorijas varētu pārcelties pavāru radošā māja, kas tagad ir atvērta tikai ar profesiju saistītiem cilvēkiem. Līgatnē tā būtu vieta, kur arī citi cilvēki varētu braukt paēst.