Krievijas specdienesti pastiprināti interesējas par Norvēģijas ziemeļiem; vietējie notiekošo sauc par "nepārtrauktu gatavošanos karam"

Krievijas Federālajam drošības dienestam šis reģions ir pievilcīgs, jo ir diezgan izolēts, bet vēl šeit ir iespēja gandrīz netraucēti iekļūt Norvēģijas ūdeņos zvejas kuģu aizsegā. Situācija ir bīstama arī tāpēc, ka Krievijas kodolarsenāla tuvums padara Norvēģijas ziemeļus īpaši neaizsargātus ģeopolitiskā konflikta eskalācijas gadījumā. "Meduza" pārstāsta "The New Yorker" korespondenta Bena Tauba materiālu par abu valstu specdienestu pretstāvēšanu, kas vietējiem iedzīvotājiem arvien vairāk atgādina Aukstā kara laikus.

Norvēģijas attiecības ar Krieviju Arktikā ilgstoši bijušas unikālas. Abu valstu iedzīvotāji cieši komunicēja, bet robežu uzskatīja par formalitāti

Par Krievijas un Norvēģijas specdienestu pretestības epicentru var uzskatīt pierobežas pilsētu Kirkenes Norvēģijas ziemeļaustrumos. Šeit dzīvo mazāk nekā 3,5 tūkstoši cilvēku, no kuriem 5 līdz 10% ir Krievijas iedzīvotāji. Kirkenesu dibināja XIX gadsimta sākumā kā apmetni dzelzsrūdas ieguves kompānijas darbiniekiem. 1980. gados minerālu krājumi izsīka, un pilsētas iedzīvotāju skaits sāka strauji samazināties. Taču Padomju Savienības sabrukums negaidīti pavēra vietējiem iedzīvotājiem jaunas ekonomiskās iespējas.

Norvēģu žurnālists Tomass Nilsens "The New Yorker" korespondentam Benam Taubam stāsta, ka Murmanskā - Kirkeneses tuvākajā lielajā Krievijas pilsētā - tolaik sācies "pilnīgs haoss". "Sabruka pilnīgi viss," atceras Nīlsens. "Pat man ar manu naudu nācās lielāko dienas daļu veltīt pārtikas meklējumiem."

Drīz vien iespēja praktiski netraucēti (salīdzinot ar padomju periodu) šķērsot robežu starp Norvēģiju un Krieviju ļāva Kirkenesas un Murmanskas iedzīvotājiem veidot abpusēji izdevīgus sakarus. Pēc Norvēģijas gaisa ātrās palīdzības pilota Tora Ivara Dalas Petersena vārdiem, situācija uz robežas 1990. gadu pirmajā pusē "atgādināja mežonīgos rietumus": Krievijas iedzīvotāji Norvēģijā atvēra bordeļus un lēti pārdeva visu, ko vietējie bija ar mieru pirkt (galvenokārt cigaretes un šņabi). "Mēs pirkām pārtiku un audumus viņu sievām, lai tās varētu šūt drēbes," par to laiku stāsta bijušais robežsargs Frūde Bergs. "Viņi bija priecīgi. Mēs viņiem ļoti palīdzējām."

Abu valstu iedzīvotāju tuvināšanās notika dažādos līmeņos. Piemēram, Kirkenesā izveidojās Barenca sekretariāts - organizācija, kuras mērķis bija stiprināt ekonomiskās, kultūras un izglītības saites ar kaimiņiem. Pēc Kirkenes pilsētas padomes darbinieka Haralda Sundes teiktā, krievi un norvēģi bieži rīkojuši sporta sacensības. Daudzi mūziķi no Krievijas un Norvēģijas regulāri sniedza koncertus abās robežas pusēs. Tad Kirkenesā tika atvērts Krievijas konsulāts, bet norvēģu ierēdņi atjaunoja draudzības līgumus ar Pečengas ciematu un Ziemeļjūras pilsētu, kur atrodas Krievijas Ziemeļu flotes galvenā bāze.

Turpmākos 20 gadus Norvēģijas un Krievijas attiecības plauka: norvēģi brauca pie kaimiņiem pēc lēta alkohola un benzīna, krievi iepirka otrpus robežai sadzīves tehniku un luksusa priekšmetus. Apliecinot draudzību starp valstīm, robežsargi katru gadu aizvadīja futbola spēli. Daudziem vietējiem šķita, ka ekstrēmie apstākļi - zemās temperatūras, polārā nakts, kas ilgst no dažām nedēļām līdz diviem mēnešiem, izveidojuši īpašu saikni starp tautām: pat tautieši no citiem reģioniem viņus nesaprata tā, kā cilvēki otrpus robežai, kuri saskārās ar tām pašām grūtībām un dzīvoja līdzīgu dzīvesveidu.

Arktikas kaimiņu draudzība saglabājās līdz 2010. gadu sākumam, līdz Vladimirs Putins sāka pastiprināt gan Krievijas ārējo, gan iekšējo politiku.

Krievijas specdienesti sākuši izmantot abu valstu īpašos sakarus Arktikā un vervēt aģentus abās robežas pusēs

Abu valstu attiecības pierobežas teritorijās sāka pasliktināties 2012. gadā: pēc tam, kad Krievijā pieņēma "ārvalstu aģentu" likumu, daudzas Krievijas cilvēktiesību, pamattautu un vides aizsardzības grupas, kas sadarbojās ar Barenca sekretariātu, saskārās ar vajāšanas draudiem. Daudzi no viņiem drošības apsvērumu dēļ ar laiku pārtraukuši darbu ar norvēģu kolēģiem.

Kad 2014. gadā žurnālists Tomass Nilsens interneta izdevuma "The Barents Observer" mājaslapā publicēja sleju ar Krimas aneksijas nosodījumu, Krievijas ģenerālkonsuls Kirkenesā Mihails Noskovs šī medija publikācijas nodēvēja par "kaitīgām" Krievijas un Norvēģijas attiecībām. Krievijas Federālais drošības dienests apbēra Norvēģijas varas iestādes ar sūdzībām par "The Barents Observer", bet vēl pēc kāda laika sekretariāts lūdza Nilsenu būt atturīgākam savos izteikumos. Viņš atteicās, un izdevums pārtrauca ar viņu sadarboties.

"Norvēģijas valdība faktiski slēdza "The Barents Observer" pēc Krievijas varas iestāžu norādījuma," Benam Taubam skaidro Nilsena kolēģis Atle Stolesens, kurš arī drīz atstāja redakciju. Pēc vietējās skolas direktora, kurš ilgstoši darbojies starptautisko attiecību jomā pierobežas reģionā, teiktā, sākot ar 2014. gadu norvēģu aktīvistiem arvien biežāk sācis šķist, ka viņu Krievijas partnerus kontrolē specdienesti. Kā izdevās uzzināt Taubam, daudzi biznesmeņi no Krievijas, kas strādāja reģionā, patiesībā dienējuši Krievijas izlūkdienestā un vervējuši Kirkenesas un tās apkārtnes iedzīvotājus.

Dažus norvēģus, kuri apmeklēja Krievijas bordeļus pierobežas pilsētās, slepus filmēja un pēc tam šantažēja, pieprasot, lai viņi izpilda Krievijas Federālā drošības dienesta uzdevumus. Tie, kas atteicās, bieži tika apdraudēti. Viens no sarunu biedriem stāsta, ka pa viņa biroja logu Murmanskā iemests "spridzeklis", lai tādējādi piespiestu viņu nodot savu biznesu "kādam sakarīgākam".

Krievijas Federālā drošības dienesta metodes uz sevis izjuta arī robežsargs Frūde Bergs, kurš vēl 1992. gadā satuvinājās ar Krievijas kolēģi Anatoliju Vozņuku. Vīri dzēra kopā šņabi, gāja pirtī, daudz komunicēja. Pamazām Bergs uzzināja, ka Vozņuks draudzējas ar daudziem ietekmīgiem ierēdņiem Murmanskas apgabala valdībā un Murmanskas administrācijā. Tas norvēģim rīkoja ekskursijas, iepazīstināja viņu ar politiķiem un ģenerāļiem. Ap 2010. gadu, sarunā ar "The New Yorker" atceras Bergs, Vozņuku paaugstināja par Krievijas Federālā drošības dienesta pārstāvi Norvēģijā. Pēc norvēģa teiktā, Vozņuks šo paaugstinājumu nopelnījis, draudzīgās sarunās izvelkot informāciju no viņa un citiem Kirkenesas iedzīvotājiem.

Pašu Bergu Norvēģijas Drošības policijas dienests 2010. gadu otrajā pusē lūdza uzņemties kurjera lomu naudas nodošanai vienam no viņu informatoriem Krievijā: Bergs jau tā bieži apmeklējis šo valsti, tāpēc viņa pārvietošanās diez vai Krievijas specdienestiem liktos aizdomīga. Tomēr drīz vien atklājās, ka informators, kura "māsīcai" norvēģu robežsargs vedis skaidru naudu patiesībā ir Krievijas Federālā drošības dienesta aģents aizsegā. 2017. gada decembrī, kad Bergs kārtējo reizi ieradās Krievijā, viņu arestēja, apsūdzēja spiegošanā un piesprieda 14 gadu cietumsodu. Dažus mēnešus pēc sprieduma pasludināšanas viņš tika apmainīts pret diviem Krievijā par spiegošanu Lietuvā notiesātajiem un nogādāts atpakaļ Norvēģijā.

Krievijas specdienesti aktīvi iesaista "sadarbībā" arī savus pilsoņus. Pēdējos gados Krievijas Federālais drošības dienests bieži izvēlas nevis tērēt resursus profesionālu aģentu sagatavošanai darbam šajā reģionā, bet vervēt tā saucamos "maršrutniekus" - parastus cilvēkus, kuri piekrīt izpildīt konkrētu uzdevumu (piemēram, nofotografēt vajadzīgos objektus no tuva attāluma) par naudu, draudu vai manipulāciju dēļ. Daudziem "maršrutniekiem" ir dubultpilsonība, citi mācās vai veic biznesu ārzemēs, kas viņiem ļauj ceļot bez liekiem jautājumiem.

Kādu dienu Taubs Norvēģijā satika paredzamo "maršrutnieci" - pusmūža sievieti, kura ar prāmi brauca no Kirkenesas uz Tromsē pilsētu un centās nemanot nofilmēt radiolokācijas staciju "Globuss". Kad Taubs pienāca klāt, sieviete steidzīgi novāca telefonu, taču žurnālists paspēja ekrānā ieraudzīt vārdus krievu valodā.

Krievijas un Ukrainas karš bija jauns posms norvēģu un Krievijas specdienestu konfrontācijā. Norvēģijas ziemeļos ieplūduši spiegu pūļi

Kopš 2015. gada metodes iekļūšanai Norvēģijas teritorijā Krievijas specdienestiem ir kļuvušas daudzveidīgākas. Vērienīgās migrācijas krīzes laikā Krievijas Federālais drošības dienests sācis aktīvi izmantot bēgļus, galvenokārt no Sīrijas, Irākas un Afganistānas. Toreiz šo un citu valstu iedzīvotāji masveidā ieradās Storskogā - vienīgajā automašīnu caurlaides punktā uz Norvēģijas un Krievijas robežas, kas atrodas nepilnus desmit kilometrus no Kirkenesas. Vietējās pretizlūkošanas nodaļas vadītājs Johans Roaldsness stāsta, ka pirmie migranti parādījās 2015. gada maijā, pēc kā viņu skaits strauji pieauga. Pēc Roaldsnesa teiktā, tas viņam un kolēģiem kalpojis kā signāls, ka "kaut kas nav kārtībā": šķita neticami, ka šāds bēgļu pieplūdums Kolas pussalā izveidojies spontāni - un ka Krievijas Federālais drošības dienests neko ar to nav darījis.

Bēgļi, kuri mēģināja no Krievijas nokļūt Norvēģijas teritorijā, izrādījās aizdomīgi labi informēti par vietējiem noteikumiem: tā kā robežu bija aizliegts šķērsot kājām, viņi pēdējo ceļa posmu brauca ratiņkrēslos un ar lētiem bērnu velosipēdiem. Norvēģijas Drošības policijas dienests secināja, ka Krievijas specdienesti cenšas pie viņiem nosūtīt nekontrolētu migrantu plūsmu, lai izprovocētu konfliktus un pārbaudītu, cik viesmīlīgi izrādīsies norvēģi.

Sākumā Storskogā lielākoties ieradās sīrieši, taču ar laiku rindā parādījās cilvēki no visdažādākajām Āzijas un Āfrikas valstīm, kas netieši apstiprināja versiju par trešo pušu iejaukšanos. Vēl nozīmīgāks arguments bija tas, ka daudzi ārzemnieki labi runāja krievu valodā. Daži no viņiem gadiem ilgi dzīvoja Krievijā un viņiem pat bija pagaidu uzturēšanās atļauja.

Krievijas specdienestu savervētie bēgļi robežsargiem bieži uzdevuši neparastus jautājumus vai mēģinājuši uztaisīt selfijus ar policistiem fonā. Viens no šādiem cilvēkiem - bijušais ierēdnis vārdā nenosauktā Āzijas valstī - par uzdevumu no Krievijas Federālā drošības dienesta pastāstījis uzreiz, kā sasniedzis Storskogu. Pēc viņa teiktā, viņš bēdzis no kriminālvajāšanas uz Krieviju, kur viņš aizturēts un, baidoties no izsūtīšanas uz dzimteni, uzdots savākt ziņas ārzemēs. Pēc Krievijas kuratoru ieceres, vīrietim bija jāpasaka norvēģiem, ka viņam ir vērtīga informācija viņiem, un jāpieprasa tikšanās ar kādu no izlūkdienestiem un tad jānoskaidro, kā strādā vietējie specdienesti. Norvēģi tā arī nesaprata, vai viņš runā patiesību, tāpēc aizsūtīja bēgli uz dzimteni.

Līdz 2015. gada novembrim caur Storskogu bija izgājuši vairāk nekā pieci tūkstoši patvēruma meklētāju. Norvēģijā viņus turpināja uzņemt un ielaist valsts iekšienē, jo baidījās par viņu dzīvību un veselību: lielākajai daļai bēgļu nebija līdzi siltu apģērbu. Tomēr drīz Norvēģijas valdība pasludināja Krieviju par drošu bēgļu valsti - un cilvēkus sāka izvērst. Tā robežu šķērsotgribētāju plūsma pamazām apsīka.

Bez bēgļu sūtīšanas vēl viena iecienīta Krievijas specdienestu metode ir zvejas kuģu izmantošana, lai novērotu apstākļus Barenca jūras piekrastē. Neilgi pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Kirkenesas iedzīvotāji sāka ievērot, ka šo kuģu apkalpju locekļi kļuvuši jaunāki, nekā bija pirms kara, un ka tagad viņi bieži veic fiziskas aktivitātes uz klāja. Tā kā jūrniekiem tiek izsniegtas īpaša formāta rokraksta pases, viņu identitātes pārbaudei norvēģiem nepieciešams ilgāks laiks nekā civiliedzīvotāju gadījumā. "Nav iespējams uzzināt, kas patiesībā atrodas uz klāja," skaidro Johans Roaldsness. "Ja izvēlas vairākus jūrniekus un parakājas viņu biogrāfijās, [ar lielu varbūtību] izrādīsies, ka starp viņiem ir kāds no Krievijas Ziemeļu flotes."

Pašlaik incidenti ar Krievijas izlūkdienesta aģentu vai ar Krievijas Federālā drošības dienesta afiētiem civiliedzīvotājiem Ziemeļnorvēģijai jau kļuvuši par ikdienu. Hakeri cenšas uzzināt ostu un pilsētas administrāciju darbinieku personīgos datus. Cilvēki izliekas par tūristiem un fotografē militārus objektus. Nezināmie sagrauj dzelzceļa sliedes, sarīko tehniskas problēmas enerģētikas uzņēmumos un norauj gāzes piegādes uz citām Eiropas valstīm. Visbeidzot, Krievijas specdienestu uzbrukumu Norvēģijas radariem, GPS sistēmām un citai elektronikai dēļ vairākkārt tiek palielināti aviokatastrofu draudi.

Vienlaikus Taubs vērš uzmanību, ka neviena no šīm epizodēm pati par sevi nešķiet pietiekami nopietna, lai piesaistītu NATO partnerus un pārietu uz tiešu sadursmi ar Krieviju. Krievijas specdienestu ideja, pēc visa spriežot, ir pārbaudīt, cik lielā mērā tie spēs destabilizēt apstākļus rietumos, pirms Eiropas valstis būs gatavas atbildēt.

Ziemeļnorvēģijas kā "hibrīdkara" norises laukuma papildu pievilcība ir tā, ka šis reģions atrodas tiešā tuvumā visā Kolas pussalā pletušajām Krievijas ostām un krātuvēm ar ballistiskajām raķetēm, kas aprīkotas ar kodolgalviņām. "Kolas pussala [Kremlim] ir stratēģisks šķērslis no Rietumiem," konstatē Johans Roaldsness. "Ja attiecības ar NATO uzkarsīs, viņi vēlēsies izveidot buferi, pārņemt savā kontrolē tuvāko pierobežu un ierobežot piekļuvi pa ūdeni, lai neviens nevarētu tām piekļūt."

Un vēl Kremlis (kā vienmēr) aktīvi propagandē reģionā savu ideoloģiju. Krievijas nozīmi Norvēģijas ziemeļos "papildina" ar atsauksmēm uz vēsturi

Populāra Krievijas propagandas tēma šajā reģionā ir Otrais pasaules karš. Norvēģijas nacistiskās okupācijas laikā daži norvēģi kļuva par partizāniem un nodeva PSRS informāciju par vācu administrācijas rīcību. Pēc nacistiskās Vācijas bruņoto spēku atkāpšanās 1944. gada rudenī Kirkenesā ienāca padomju karavīri, kurus vietējie atcerējās kā sirsnīgus un draudzīgus. Tāpēc pēc sabiedroto uzvaras pār Vāciju daudzi Kirkenesas un tās apkārtnes iedzīvotāji turpināja silti izturēties pret padomju savienību - pat neskatoties uz saspīlētajām attiecībām starp valstīm Aukstā kara gados.

"Tā [nacistu okupācija un atbrīvošana] ir ļoti spilgta un nozīmīga vietējo iedzīvotāju piemiņas daļa," Taubu skaidro vēsturniece Kari Aga Miklebosta. "Vienlaikus ir skaidrs, ka Krievijas diplomāti Norvēģijā acīmredzami ekspluatē šo tēmu."

Pirms aptuveni desmit gadiem Krievija sāka aktīvi atjaunot visus Norvēģijas teritorijā izvietotos padomju karavīru pieminekļus un celt jaunus. Paralēli Krievijas diplomāti, Krievijas Federālā drošības dienesta aģenti un garīdznieki sāka izplatīt nepatiesus datus, ka padomju armija it kā atbrīvojusi no okupācijas ne tikai Kirkenesi, bet vispār visu Ziemeļnorvēģiju.

Un vēl Krievijas iedzīvotāji visādi centās iesaistīt savā darbā vietējos iedzīvotājus - piemēram, aicināja uz padomju pieminekļu atklāšanas ceremoniju vēstures cienītājus (pārsvarā vecus cilvēkus). Vienā no šādiem pasākumiem Ziemeļu komūnas Vardē mēram pasniedza Georgija lenti. Ap to pašu laiku, 2010. gadu otrajā pusē, Putins uzaicināja Kirkenesas mēru Runi Rafaelsenu uz Krievijas vēstniecību Oslo un apbalvoja viņu ar draudzības ordeni. Taubs norāda, ka Krievijas delegāciju sastāvā Norvēģijā tajā laikā bez politiķiem vienmēr bijis klāt vismaz viens Krievijas Federālā drošības dienesta aģents. Pēc žurnālista teiktā, viņi izmantojuši "patriotiskus braucienus", lai apsekotu pierobežas teritorijas.

Vietējās pretizlūkošanas nodaļas vadītājs Johans Roaldsness Krievijas varas iestāžu rīcību dēvē par "nepārtrauktu gatavošanos karam", bet ar "The New Yorker" sazinājies aviodispečers - par "atgriešanos pie Aukstā kara". "Domāju, ka tagad šie laiki ilgs līdz pat manas dzīves beigām," viņš saka.