Berlīnes Eiropas politikas institūta direktore skaidro, kāpēc Eiropas Savienības paplašināšanās ir izdevīga

Kāpēc vispār ir jāpaplašina ES?

Patlaban galvenie faktori meklējami ģeopolitiskajos un drošības apsvērumos. Katrai ES paplašināšanās kārtai ir bijusi šī ģeopolitiskā dimensija, tomēr agrāk, arī tā saucamajā "big bang" paplašināšanas kārtā, kad tika uzņemta arī Latvija, vairāk bija uzsvars uz Eiropu kā normatīvu varu, kas līdz ar pārmaiņu procesu stabilizē kontinentu. Šodien tas ir skaidri drošības apsvērumu virzīts process, Eiropai tiecoties nostiprināties pret Krievijas agresiju.

Šie apsvērumi ir atdzīvinājuši paplašināšanās procesu Rietumbalkānos, kas dažu valstu gadījumā ilgst jau 20 gadus. Tas pats attiecas uz Ukrainu, Moldovu un Gruziju, kuras gadījumā arī skaidri redzam problēmu, kad ģeopolitisku apsvērumu dēļ izjūtam nepieciešamību aktivizēt šo procesu, kaut arī vienlaikus nekur nav zudusi arī reformu nepieciešamība. Arī attiecībā uz likuma varas nostiprināšanu, kas ir starp prasībām, kas jāizpilda pirms uzņemšanas ES. Mums ir jārod risinājums dilemmai, kad ģeopolitiskie apsvērumi mudina uz ātru paplašināšanos, taču mums ir vienlaikus jāatbalsta kandidātvalstu pārejas process, nemazinot likuma varas nozīmību. Šīs dilemmas risinājumam būs vajadzīgs laiks.

Tātad reformu vietā būtībā tagad dominē nepieciešamība dabūt spēlētājus savā komandā, kamēr tos nav aizvīlis kāds cits?

Ja uz to skatās šādā veidā, tad, jā, ir citi konkurējoši spēki. Ne tikai Krievija. Redzam, piemēram, kā ekonomisko ietekmi Rietumbalkānos cenšas iegūt gan Ķīna, gan arī Turcija. Vienlaikus tas ir jautājums par centieniem novērst lielus konfliktus pie ES robežām.

Ja ieklausāmies dažādu dalībvalstu debatēs par paplašināšanos, tad redzam, ka tās atšķiras. Baltijas valstīs un Polijā paplašināšanās tiek atbalstīta, raugoties no drošības jautājumu viedokļa, bet tikmēr Spānijā cilvēki īsti nesaskata nepieciešamību ES paplašināt.

Kā mums panākt, lai visas dalībvalstis ja ne būtu gluži vienisprātis, tad vismaz izprastu kopīgos izaicinājumus?

Manuprāt, ir tikai normāli, ka dalībvalstu skatījumi atšķiras to ģeogrāfiskās atrašanās vietas ietekmē. Tomēr mums ir skaidri jānokomunicē, kāpēc paplašināšanās var būt izdevīga ES, to stiprinot ne tikai drošības ziņā, bet arī ekonomiski - lielāks kopējais tirgus ir labāks kopējais tirgus. Ģeogrāfiski attālo valstu gadījumā mums ir jāizskaidro jautājums par paplašināšanās izmaksām, kā arī par izmaksām, ko rada nepaplašināšanās. Arī paplašināšanās izmaksas, pat Ukrainas gadījumā, nav tik drastiskas, kā tiek nereti pasniegts.

Protams, dažāds pasaules skatījums ir viena lieta, bet pavisam cita lieta ir divpusējie konflikti, kas bremzē paplašināšanos. Spilgtākais piemērs ir Kipra un Turcija, bet nesen pieredzējām konfliktu starp Grieķiju un Bulgāriju pret Ziemeļmaķedoniju, kas paplašināšanās procesa dēļ nomainīja gan savu karogu, gan valsts nosaukumu un konstitūciju, taču tas tāpat negarantē, ka šīs divpusējās attiecības neradīs jaunus šķēršļus vēlāk. Jo tāpat būs nepieciešama ES dalībvalstu vienota piekrišana jaunas valsts uzņemšanai.

Kura kandidātvalsts tad šobrīd ir vistuvāk dalībai ES?

Lielā kaimiņvalsts Serbija toties ir ES kandidātvalsts, kuras uzņemšanas process ir viens no ilgākajiem, kādi pieredzēti, jo tā ir viena no problemātiskākajām valstīm. Gan demokrātijas līmeņa, gan Kosovas konflikta dēļ, bez kura atrisināšanas Serbija ES uzņemta netiks, jo tās abas var tikt uzņemtas tikai kopā. Mēs tomēr turpinām iestāšanās sarunas, tiecoties panākt zināmu stabilitāti Serbijā, bet reizē atzīstot, ka Serbija šobrīd īsti nedodas ES virzienā un neveic nepieciešamās reformas.

Kipras uzņemšanas piemērs tiek locīts, kad runājam par potenciālajām kandidātvalstīm, kurām ir neatrisinātas teritoriālas problēmas.

Jā, Kipra ir tā valsts, kas tika uzņemta ES, kaut arī tai bija neatrisināts teritoriāls konflikts. Tas tolaik neradīja šķēršļus Kipras uzņemšanai, tomēr noteikti tādus radīja Turcijas ceļā uz ES. Kamēr Kipras jautājums nebūs atrisināts, Turcija nevarēs iestāties ES. Nevirzoties uz priekšu sadalītās Kipras jautājumā, nebūs iespējams gūt progresu arī Turcijas sarunās ar ES. Briselei ar Turciju ir arī citas problēmas, bet Kipra vienmēr nonāk priekšplānā.

Tomēr ir skaidrs, ka ir ārkārtīgi sarežģīti uzņemt ES valsti, kurai ir neatrisināti teritoriāli konflikti. Tas pats attiecas uz runām par Izraēlu - tai vispirms būtu jāatrisina palestīniešu jautājums. Iespējams, Vācija būtu viena no tām valstīm, kas vēsturisku iemeslu dēļ atbalstītu Izraēlas tuvināšanos iestājai ar ES, tomēr, ņemot vērā reģiona nestabilitāti, ES visai atturīgi vērtētu iespēju paplašināt savas robežas uz reģionu, kurā turpinās dažādi konflikti. Līdzīgi arī Turcijas uzņemšanas piekritēji bieži min ģeopolitiskus iemeslus, taču vienlaikus citas dalībvalstis nevēlas paplašināt ES sauszemes robežas līdz Irākai un Sīrijai, kur rit karš. Līdzīgus apsvērumus rosinātu arī Izraēlas pieteikums. Ja visi konflikti būtu noregulēti, tad Izraēlai būtu jātiek galā ar tiem. Bet, protams, arī ar likuma varas jautājumu. Tas būtu ļoti ilgs uzņemšanas process, turklāt Izraēlas gadījumā no ES skatupunkta nav tāda ģeopolitiskā dzinuļa, kāds ir Ukrainas un Moldovas gadījumā.

Bet Ukrainā notiek īsts karš, savukārt daļu Moldovas pārvalda Krievijas karaspēks.

Mūsu franču un vācu ekspertu grupas ziņojumā centāmies rekomendēt, kā šo jautājumu risināt, un tā bija visdiskutētākā un apstrīdētākā mūsu ziņojuma daļa, jo skaidri teicām, ka ES nevar iestāties valsts, kurā notiek militārs konflikts. Tātad vispirms ir jābeidzas karam un tikai tad Ukraina var iestāties savienībā. No akadēmiskā skatupunkta man tas liekas viennozīmīgi, jo mēs nevēlamies integrēt šādu karu ES - mums ir solidaritātes pants ES, kas tātad nozīmētu, ka ES kļūst par kara dalībnieci. Redzam, cik atturīga no tiešas iesaistīšanās šajā karā ir NATO alianse. Nedomāju, ka tas notiks, un nedomāju, ka tam būtu jānotiek.

No otras puses ir valstis, kuru sastāvdaļas ir okupētas. Tāda bija arī Ukraina, kad okupēta bija Krima un daļa Donbasa. Tas pats arī Moldovas un Gruzijas gadījumā. Visām šīm austrumu partnerības valstīm ir teritoriāli konflikti ar Krieviju. Bet mums ir viens lielisks piemērs - Vācija, kas pievienojās ES, kad tā bija sadalīta divās valstīs. Kad Vācija apvienojās, notika tāda kā klusā ES paplašināšanās. Tas mums ļauj secināt, ka šīm valstīm nebūtu obligāti jāgaida, kamēr konflikti tiek atrisināti. Tās var iestāties ES, un pēc šo konfliktu atrisināšanas un valstu atkalapvienošanās arī apstrīdētās teritorijas nonāktu ES. Tomēr Kipras gadījumā šādai nostājai diemžēl nebija izšķirošas nozīmes, kas tuvinātu konflikta atrisinājumu.

Kā vērtējat šo abu valstu izredzes ES iestāties tuvākajos gados?

Jāsaka godīgi, ka, kad 2022.gada vasarā Moldova un Ukraina tika pasludinātas par kandidātvalstīm, nebiju starp tiem, kas ļoti par to priecājās. Ne tāpēc, ka es neredzētu ģeopolitisku nepieciešamību spert šādu soli, bet tāpēc, ka labi sapratu, cik viegli ir dot šādus uzņemšanas solījumus, taču tie neizbēgami sastapsies ar stingrā uzņemšanas procesa realitātēm.

Jau drīz pēc šādu solījumu došanas poļi sāka uztraukties par izmaksām, vācieši sāka prātot par visām institucionālajām reformām, kas varētu būt nepieciešamas u.tml. Tikmēr ukraiņi bija sacerējušies, ka iestāsies ES trīs gadu laikā. Tā tas noteikti nenotiks. Turklāt kaut kādus prognozētos termiņus vispār ir ļoti grūti noteikt, kaut arī, par spīti karam, Ukraina liek uzvaru uz reformām. Nozīme ir arī tam, ka Ukraina ar ES ir bijusi saistīta ar plašo brīvās tirdzniecības vienošanos, kas jau pirms kara un uzņemšanas sarunu sākšanās veicināja zināmu tuvināšanos. Daudzās jomās ukraiņi ir panākuši progresu, tomēr ir vēl priekšā arī ļoti sarežģītais korupcijas jautājums. Ir ļoti grūti novērtēt korupcijas līmeni valstī, kurā notiek karš. Arī tas prasīs laiku.

Gan Ukraina, gan Moldova ir ambiciozas, abas ir apņēmīgi noskaņotas attiecībā uz reformām. Manuprāt, kaut kāds paātrinātas uzņemšanas process ir iespējams, tomēr svarīgi ir ne tikai tas, kā šīs valstis būs sagatavojušās, bet arī tas, kā sagatavojusies būs ES un cik gatava tā būs uzņemt jaunas dalībvalstis. Mūsu ziņojumā teikts, ka abām pusēm ir jābūt gatavām līdz 2030. gadam. Protams, ja iestāšanās procesā tiks gūti nepieciešamie panākumi, jo, kā redzam Ziemeļmaķedonijas un Turcijas gadījumā, viss var vienkārši apstāties.

Vai Gruzijas valdības nostājas dēļ šobrīd nesodām eiropeiski noskaņoto gruzīnu tautu?

Tas, kas pašreiz notiek Gruzijā, manuprāt, ir traģiski. Prieks redzēt, ka sabiedrība ir proeiropeiska un patiešām vēlas demokrātiskas reformas, tomēr šis "ārvalstu aģentu" likums skaidri parāda, ka valdība dodas pretējā virzienā tam, ko vēlas redzēt ES. Gruzijas rīcībā ir visi priekšnoteikumi, kuru izpildē jāgūst progress, lai valsts varētu uzsākt uzņemšanas sarunas, taču pašreizējās likuma varas situācijas dēļ tas ir ļoti sarežģīti. Pašreizējā valdība no šī procesa attālinās un līdz ar to attālinās arī no ES. Protams, mums ir jāatbalsta Gruzijas sabiedrība, bet no otras puses reformas veic valstu valdības. Tāpēc mums jāstrādā ar civilo sabiedrību, cerot, ka nākamajās vēlēšanās viņu griba atspoguļosies arī valdībā.

Mūsu ziņojumā ir norādīts, ka tad, ja Gruzija vēlēsies demokratizēt savu valsti, ko ir ļoti grūti izdarīt Krievijas ietekmes dēļ, tai būtu nepieciešama palīdzība un arī zināmas drošības garantijas, kas Gruziju pasargātu no Krievijas agresora dusmām.

Starp citu, februārī Tbilisi uzsākām savu "Horizon Europe" projektu. Iespējams, ka mēnesi vēlāk Gruzijā uzsākt ES finansētu projektu vairs nebūtu iespējams.

Vai šajā reģionā saskatāt vēl kādu potenciālu dalībvalsti? Varbūt tāda ir Armēnija? Kā vispār vērtējat austrumu partnerības pašreizējo nozīmi?

Armēnija un Azerbaidžāna ir bijušas austrumu partnerības sastāvdaļa kopā ar Ukrainu, Moldovu un Gruziju. Te nav runa par potenciālu iestāšanos ES, bet ciešu sadarbību. Nav īsti skaidrs, kas notiek ar daļu šo valstu, kad daudzas citas pāriet iestāšanās sarunu fāzē. Domāju, ka mums ir nepieciešama jauna politika attiecībām ar tādām valstīm kā Azerbaidžāna un Armēnija, būtībā ir jāpārstrādā austrumu partnerības pamatprincipi. Neesmu pārliecināta, ka nākotnē šīm attiecībām būtu arī noteikti jāparedz iestāšanās savienībā. Es ieteiktu būt ļoti uzmanīgiem, paverot iestāšanās perspektīvu tikai vārdos vien, to nemaz nopietni tā nedomājot.

Runājot par likuma varu, protams, pirmā prātā nāk Ungārija.

Kad [Ungārijas prezidents Viktors] Orbāns 2023. gada decembrī draudēja uzlikt veto iestāšanās sarunu sākšanai ar Ukrainu, [Vācijas kanclers] Olafs Šolcs izteicās, ka būtu labi palūgt Orbānam aiziet pēc kādas kafijas tases, kamēr tiek pieņemts lēmums. Tomēr ir skaidrs, ka neviens nevar visu laiku dzert kafiju un tas nav risinājums, kas vienmēr var nostrādāt.

Mums ir jāatrod veids, kā uzturēt un sargāt likuma varu katrā dalībvalstī. Atsevišķi instrumenti mums it kā ir, piemēram, ES līguma 7.pants, kas paredz balsstiesību atņemšanu ES Padomē. Tas gan arī prasa dalībvalstu vienprātību, atskaitot konkrēto valsti, un arī tas ir sarežģīti. Vēl mums ir priekšnoteikumu mehānismi, kas ir saistīti ar budžeta līdzekļiem, dodot iespēju iesaldēt naudas izmaksu šādām valstīm, kā tas jau notika Ungārijas gadījumā. Ungārija tomēr vienmēr var mēģināt pielietot šantāžas politiku citu lēmumu gadījumā. Manuprāt, viena no efektīvām iespējām ir kvalificētā vairākuma balsošana.

Runājot par veto tiesībām un vienprātību, jāņem vērā, ka vienmēr jautājums ir par darījumu pakotnēm. Arī paplašināšanās gadījumā var nākties domāt par to, ko iekļaut darījumu pakotnē, lai pārliecinātu tās valstis, kas varētu kādu iemeslu dēļ iebilst pret šo paplašināšanos. Tomēr nav pieļaujama likuma varas standartu iztirgošana apmaiņā pret paplašināšanos, un tieši tāpēc Orbānam bez jebkāda cita papildu darījuma tika palūgts atstāt telpu. Citās jomās tomēr darījumu pakotnes ir iespējamas. Tā kā ir valstis, kas atbalsta reformu procesus kandidātvalstīs, bet iebilst pret pašu paplašināšanos - vai tieši otrādāk -, šo reformu veikšana savā ziņā var pildīt šādas pakotnes funkciju.

Vai redzat problēmas ar likuma varas stāvokli vēl kādā citā Eiropas valstī?

Pēdējo gadu vēlēšanu rezultāti rāda labējā spārna populistu popularitātes pieaugumu daudzās dalībvalstīs, ieskaitot Vāciju. Tam uzmanīgi jāseko līdzi. Arī Eiropas Parlamentā pēc vēlēšanām ir gaidāms labējā spārna partiju ietekmes pieaugums, taču EP gadījumā vēl daudz ko noteiks tas, kādās partiju grupās nonāks šie ievēlētie deputāti, turklāt dažādu valstu labējā spārna partijām ir ļoti atšķirīgas nostājas daudzos jautājumos.

Mans institūts strādā pie projekta par likuma varas noturību. Par šo projektu sāku domāt, kad televīzijā skatījos ziņas par Kapitolija šturmēšanu ASV, kad pēc Džo Baidena uzvaras vēlēšanās Donalds Tramps nevēlējās atzīt savu zaudējumu. Toreiz nospriedu, ka ja jau kaut kas tāds var notikt ASV, tad neviena no mūsu valstīm nevar būt droša pret demokrātijas izaicinājumiem. Mēs apskatījām likuma varu apdraudošos faktorus, un viens no tiem ir sabiedrības polarizēšanās. Jo vairāk sabiedrība polarizējas, jo lielāks spiediens tiek izdarīts un lielāka ir neuzticība institūcijām.

Kvalificētā vairākuma balsojuma ideja ir diezgan pretrunīgs jautājums, kam nav vispārēja atbalsta, īpaši mazākajās ES dalībvalstīs.

Labi saprotu šo mazo valstu bažas, jo tām sasniegt vairākuma pozīcijas būtu grūtāk nekā lielajām valstīm. Ja nemaldos, tad kvalificētajam vairākumam ir nepieciešama 65% iedzīvotāju pārstāvība. Ir dažādas idejas, kā šo pārstāvības īpatsvaru pārrēķināt, lai dotu labākas pozīcijas mazākajām valstīm, tomēr risks zaudēt balsojumos kvalificētā vairākuma dēļ pastāvētu. Jāņem gan vērā, ka kādi 80% no lēmumiem, kas varētu tikt pieņemti ar kvalificētā vairākuma atbalstu, tāpat būtu pieņemti vienprātīgi. Man kvalificētā vairākuma metode mazāk nozīmē lēmumu pieņemšanas veidu, bet gan sarunu procesu, kas pie tā noved. Ja ir iespēja, ka vienprātība varētu netikt sasniegta, tad pirms lēmuma pieņemšanas norit sarunu process, kas varētu nenotikt, ja valstu rīcībā būtu veto tiesības. Šis apstāklis var mazināt bailes no kvalificētā vairākuma balsošanas. Šāda sistēma varētu izrādīties nepieciešama, lai mēs spētu normāli funkcionēt gan pašreizējā dalībvalstu skaita apstākļos, gan šim skaitam pārsniedzot 30 dalībvalstis nākotnē.

2015.gada septembrī ES Padome pielietoja kvalificētā vairākuma balsojumu jautājumā par bēgļu sadalījumu pa dalībvalstīm. Dažas dalībvalstis to apstrīdēja Eiropas Tiesā, kura lēma, ka lēmums ir pieņemts likumīgā ceļā. Te gan jāpiebilst, ka šī lēmuma izpildes līmenis ir zems, jo valstis, kas tam nepiekrita, praksē rīkojās ļoti negribīgi.

Vai Turcija pēdējo desmit gadu laikā ir tuvojusies dalībai ES vai tieši otrādāk?

Visos ES ziņojumos par Turciju izlasu tikai pirmo teikumu, jo tas pasaka visu. Turcija ir raksturota vai nu kā svarīga partnere un uzņemšanas kandidāte, vai kā valsts, kas attālinās no ES. Turcijas un ES attiecības ir tik sarežģītas un daudzšķautņainas, ka to saraušana nav reālistiska, tomēr šobrīd ir skaidrs, ka Turcijas iestāšanās ES tuvākajā nākotnē nenotiks. Tomēr ne viena, ne otra puse nevēlas būt tā, kas paudīs gatavību izstāties no uzņemšanas procesa. Pagājušajā vasarā tam ļoti tuvu bija EP, kad tā ziņojuma sākotnējā versija vēstīja, ka ir jāmeklē kāds cits attiecību formāts. Vēlāk formulējums tika mainīts uz paralēliem formātiem.

Problēma ir ne tikai Turcijas iekšējās norisēs, bet arī ES drošības un ģeopolitiskajās attiecībās ar Turciju saspīlējuma dēļ Vidusjūras austrumdaļā. ES pat nācās savai kandidātvalstij piemērot ierobežojošus pasākumus. Tagad esam atpakaļ pozitīvākā gultnē, palēnām atjaunojot attiecības. Tas mums arī ir jādara - atkal jāpanāk divu stratēģisko partneru mijiedarbība. Kad būsim to atkal sasnieguši, kad pie varas būs jauna valdība un varbūt pat jauna politiskā sistēma, tad uzņemšana var atkal kļūt par realitāti.

Kā vērtējat Eiropas vērtību izplatīšanas sekmes uz austrumu kaimiņvalstīm?

Gan ES paplašināšanās politika, gan ES kaimiņvalstu politika tika balstīta uz šo reģionu stabilizēšanu caur sabiedrības pārveides procesiem. Piemēram, Baltkrievijas gadījumā skaidri redzam, ka sabiedrība šīs Eiropas vērtības atbalsta, bet valstī pie varas ir autoritāra sistēma, kas pret šīm vērtībām cīnās un tās apspiež. Mēs - arī mans institūts - cenšamies dot balsi baltkrievu diasporai. Tomēr strādāt ar Baltkrievijas valsti ir patiešām sarežģīti. Baltkrievijas gadījumā ES kaimiņvalstu politika nav bijusi veiksmīga, jo mums nav izdevies novērst to, ka Baltkrievija no ES tikai attālinās, nevis tuvinās. Citu kaimiņvalstu gadījumā mūsu politika ir bijusi daudz veiksmīgāka.

Ir skaidrs, ka šīs mūsu politikas spēj veicināt pārveides procesus šajās valstīs tikai tad, ja cilvēki un arī valdības tic, ka beigu beigās šīs valstis tiks uzņemtas ES vai vismaz to attiecības ar ES kļūs daudz tuvākas, respektīvi, viņu veiktās reformas attaisnosies. Piekrītu, ka uzticība ir svarīga un piemēri par atrašanos uz ES sliekšņa 20 gadu ilgumā tai ļoti kaitē, tomēr esmu pret šādu attieksmi diezgan piesardzīga. Nobloķēts uzņemšanas process nevar būt attaisnojums nereformēt savu likuma varas sistēmu, kaut arī nereti dzirdam, ka tas netiek darīts, jo sarunās ar ES nav attiecīgā progresa.

Mūsdienu kandidātvalstis labi redz, ka ir iespējams izpildīt visas ES prasības, tikt uzņemtām, bet pēc tam pagriezt stūri arī atpakaļ.

Tam ir pat savs nosaukums - Kopenhāgenas dilemma. Kopenhāgenas uzņemšanas kritēriji rada attiecīgu spiedienu uz kandidātvalstīm, kurām ir jāveic konkrētas lietas, konkrētas reformas. Tomēr ES ir ierobežotas iespējas dalībvalstis sodīt par likuma varas stāvokļa vājināšanu. Protams, kandidātvalstis tagad redz, kādā stāvoklī ir demokrātija Ungārijā, un šo valstu sabiedrībās izskan jautājumi par to, kāpēc tām ir jāveic šīs reformas, ja dalībvalstīs notiek pretējs process. Tāpēc ir pavisam skaidrs, ka ES ir steidzami jāveic reformas, kas ļautu kontrolēt likuma varas situāciju savienības iekšienē, ne tikai paplašināšanās procesā, bet pašas ES dēļ.

Likuma varas principam visiem jābūt vienādam. Tomēr mums būtu jādomā par to, lai likuma varas jautājums tiktu saistīts ar iespēju baudīt vienotā tirgus priekšrocības. Nupat lasīju par Ungārijas centieniem izspiest ES kompānijas no sava tirgus, īstenojot tām nelabvēlīgu nodokļu politiku. Tas ir stingrā pretrunā ar kopējā tirgus principiem. Uzskatu, ka Ungārija par to ir jāsoda. Nav likuma, kas ļautu dalībvalsti no ES izslēgt, tās to var darīt tikai pašas pēc savas iniciatīvas. Tomēr dalība vienotajā tirgū ir balstīta uz likuma varas principu, tāpēc, iespējams, būtu jārod veids, kā dalībvalsti, kas nevēlas rīkoties saskaņā ar to, varētu mudināt ja ne gluži izstāties, tad mazināt savas valsts statusu ES. Nepavisam nedomāju, ka Ungārija varētu pati nolemt izstāties no ES.