Kā krievi par savu „aizstāvi un sargu” padarīja savas tautas nodevēju Aleksandru Ņevski. FOTO. VIDEO

Ukrainas autokefālās pareizticīgās Baznīcas Svētās sinodes lēmums no Baznīcas kalendāra svītrot Krievu pareizticīgās baznīcas (KPB) kanonizētā svētā lielkņaza Ņevas Aleksandra vārdu izraisījis kārtējo rašistu un Kremļa propagandistu histēriju. Patiesībā Aleksandrs Ņevskis, kurš mākslīgi padarīts par Krievzemes aizstāvi un cīnītāju pret Rietumu vērtībām jeb civilizāciju, un kura tēlu šodien Kremlis izmanto, lai tas nostiprinātu savu varu, būtu pelnījis, ja ne savu tautiešu nicinājumu, tad vismaz aizmirstību gan. Aleksandrs Ņevskis būtu uzskatāms par Krievzemes naidnieku, jo „apkalpoja” tās iekarotājus.

Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā tur demontē Aleksandra Ņevska pieminekļus (video no Harkivas):

Arī Latvijā daļa kristiešu nekritiski godina šo KPB kanonizēto personību, jo viņa vārdā mūsu valstī ir nosaukti pieci pareizticīgo dievnami – Rīgā, Daugavpilī, Krāslavā, Liepājā un Stāmarienā (tas gan noticis vēl cariskās Krievijas impērijas laikā).

Savukārt Krievijas okupētājos Ukrainas rajonos uzstāda viņam veltītus pieminekļus, kaut arī vēsturiski Ņevas Aleksandra personība ir diskutabla, kuru „slavas augstumos” īsi pirms Otrā pasaules kara pacēla Staļins, kā simbolu, kuram bija jāliecina par to, ka vēsture pierādījusi to, ka krievi nav zaudētāji un var uzvarēt vāciešus jeb fašistus.

Cīnītājs par Krieviju un pret Rietumu civilizāciju

Lai arī Aleksandru Ņevski kanonizēja jau 16. gadsimtā – cara Ivana IV Rurikoviča (1530—1584) laikā, viņa padarīšana par plaši pielūdzamu personāžu notika pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās, kad Maskavā tika uzņemta mākslas filma „Aleksandrs Ņevskis”, kuras ideoloģiskais mērķis bija atspēkot nacistiskajā Vācijā radīto mītu, ka slāvi jau nav nekādi pretinieki vāciešiem un ir viegli uzvarami. Pašreizējā „krievu pasaules” uzstādījumā tas arī labi iederas Kremļa propagandā, kura apgalvo, ka Krievija nostājusies uz kara takas ar nacistiem un „izkurtējušajām” Rietumu vērtībām.

Daudzi labticīgie kristieši pat nenojauš kādu slēptu vēsti nes Aleksandrs Ņevskis. To rašisti apliecina okupētajā Ukrainas pilsētā Mariupolē, kur ne tikai uzslējuši pieminekli Aleksandram Ņevskim vietā, kur līdz tam atradās Mariupoles aizstāvjiem veltīts memoriāls ukraiņu trijzara formā, bet arī šī Novgorodas kņaza vārdā nosaucot vienu no pilsētas rajoniem, kuru „atjaunojuši krievu atbrīvotāji”.

Vēl pirms Staļina nākšanas pie varas Aleksandrs Ņevskis bija tikai viens no daudzajiem KPB svētajiem un nekādi īpaši netika izcelts pārējo starpā. No vienas puses viņš bija redzams sava laika karavadonis, bet vienlaikus arī uzturēja ne tikai ciešus kontaktus ar Zelta Ordu – mongoļu iebrucējiem Krievijas teritorijā un viņiem iztapīgi pakļāvās. Staļinlaikā tas laikam nebija noteicošais, jo uzsvars jau bija PSRS cīņa pret fašistiem, nevis mongoļu-tatāru vēsturiskā jūga analīze.

Mistiskā Ledus kauja

Aleksandrs Ņevskis viduslaikos tika uzskatīts par sava veida Krievijas „zelta leģendu”, jo savā mūžā viņš karalaukā neesot zaudējis nevienu cīņu. Kņazs parādīja savus diplomāta un komandiera talantus un noslēdza mieru ar spēcīgāko, bet tajā pašā laikā iecietīgāko Krievijas ienaidnieku – Zelta Ordu. Viņš spēja atvairīt Rietumu pretinieku uzbrukumus, aizstāvot pareizticību no katoļiem.

Savas dzīves laikā Aleksandrs Ņevskis bija pagodināts ne tikai ar Novgorodas, bet arī Kijevas un Vladimiras lielkņaza tituliem.

13. gadsimts Austrumeiropā bija nozīmīgu pārkārtojumu un satricinājumu laiks, konfrontācija starp katolisko Rietumeiropu un pareizticīgajiem slāviem austrumos, kad Krievzeme cīnījās par pēdējām Eiropas pagānu teritorijām Baltijas jūras austrumkrastā – baltu un somu zemēm –, velkot divu lielo kristietības atzaru robežas.

Viena no spilgtākajām epizodēm bija Peipusa ezera (uz tagadējās Igaunijas un Krievijas robežas) jeb Ledus kauja 1242. gada 5. aprīlī, kad Novgorodas karaspēka priekšgalā stājās Vladimiras-Suzdaļas lielkņaza dēls Aleksandrs, kurš 1240. gada pavasarī bija sakāvis zviedrus, kas bija ar kuģiem ieradušies Ņevas grīvā (pateicoties šai uzvarai, kņazs arī ieguva pavārdu „Ņevas” jeb „Ņevskis”).

1242. gada martā lielkņaza dēls atguva Pleskavu un iebruka Tērbatas bīskapijas zemē. Tuvojoties Livonijas spēkiem, kņaza armija atkāpās pāri aizsalušajam Peipusam, livonieši sekoja, un krievi viņus sagaidīja ezera austrumkrastā. Iespējams, tas bija mērķtiecīgs kņaza Aleksandra manevrs, lai piedabūtu pretinieku cīnīties tam neizdevīgās pozīcijās.

Bet pirms šīs kaujas Krievzemi jau bija pakļāvuši mongoļi, un arī Aleksandrs Ņevskis bija mongoļu hana vasalis, un, iespējams, viņa karaspēkam bija pievienojusies mongoļu vai kādas mongoļiem pakļautās stepju nomadu tautas vienība. Šis kņaza karaspēks viegli tika galā ar vieglāk bruņoto livoniešu kavalēriju un pēc tam bez grūtībām atsvieda kājniekus, kuru lielākā daļa bija igauņi. Livonijas ordeņbrāļi un citi vācu bruņinieki bija lieliski karotāji, taču pārspēka ielenktiem un pagurušiem viņiem nebija cerību.

Stāsts par to, ka daudzi no bruņiniekiem ielūzuši ezera ledū (tādēļ šo cīņu arī dēvē par Ledus kauju), gan, iespējams, ir vēlāku laiku izdomājums, kuru masu apziņā nostiprinājuši kadri no Sergeja Eizenšteina 1938. gada filmas „Aleksandrs Ņevskis”.

Bezkaislīgs kolaborants

Desmit gadus pēc šīs kaujas - 1252. gadā Zelta Ordas hans Batijs (arī Batuhans) Aleksandru iecēla par Vladimiras lielkņazu un savu vietvaldi visā Krievijā. Kņazs Aleksandrs bija sev pakļautībā esošo zemju tirāns, kurš iestājās nevis par savas tēvzemes brīvību, bet bija, mūsdienu valodā, sakot izcils kolaborants. Piemēram, 1259. gadā Aleksandrs draudēdams ar tatāru iebrukumu, piespieda Novgorodu samaksāt mongoļiem meslus. Pēc tam, kad 1262. gadā viņam pakļautajās pilsētās tika nogalināti tatāru meslu vācēji, Aleksandrs lejup pa Volgu devās uz Zelta Ordas galvaspilsētu Saraju (tagad Astrahaņas apgabalā Krievijā) uz sarunām ar mongoļu hanu, lai tas piedotu šo „pārgalvību” (šo sarunu laikā kņazs saslima un nomira).

Krievijas „galma vēsturnieki” uzskata, ka Aleksandrs Ņevskis, uzturot draudzīgas attiecības ar Zelta Ordas valdniekiem, iespējams, paglābis Krievzemi no totāla mongoļu-tatāru iebrukuma. Tomēr no otras puses viņš parādīja sevi, kā cītīgs Zelta Ordas nodevu vācējs, kas nežēlīgi sodīja nodokļu nemaksātājus - savus tautiešus.

Un viņš netaupīja pat savus tuvākos cilvēkus. Tā, piemēram, 1252. gadam viņš mongoļu hanam nosūdzēja savu brāli Andreju, kurš valdīja Suzdaļā, jo viņš nepakļāvās iekarotāju varai. Rezultātā Aleksandrs pēc būtības savu brāli sodīja ar nāvi. Savukārt Novgorodas kņazistes tronī viņš kāpa sava tēva Jaroslava III vietā, kuru Zelta Orda noslaktēja, apvainojot viņu nodevībā 1246. gadā, kaut gan Jaroslavs III vairākus gadus pirms tam pats bija labprātīgi pakļāvies mongoļiem-tatāriem. Tāpat viņš arī 1257. gadā cīnījās pret savu dēlu Vasiliju, kurš bija Novgorodas, kura nevēlējās tatāriem maksāt meslus, pārvaldnieks.

Drīz pēc Maskavas lielkņaza Ivana IV pasludināšanas par „visas Krievijas caru” KPB metropolīts Makarijs pasludināja Ņevas Aleksandru par svēto, kas atbilda tālaika Maskavijas pretenzijām kļūt par dominējošo lielvaru.

Vēsturiskā ņirgāšanās

Frāze, ko Aleksandram Ņevskim piedēvēja filmas “Aleksandrs Ņevskis” veidotāji: “Vācietis ir smagāks par mums un ledus salūzīs zem viņa”, nekādā ziņā nevarētu būt patiesība, jo krievu karotāju ieroči un bruņas. svēra ne mazāk. To, starp citu, var redzēt arī filmā.

Savulaik vadošais Krievijas viduslaiku eksperts Mihails Tihomirovs (1893-1965) mākslas filmu „Aleksandrs Ņevskis” (starp citu viņš bija šīs filmas vēsturiskais konsultants) uzskatīja par „vēsturisko ņirgāšanos”, raksta britu raidsabiedrības BBC interneta portāls.

Aleksandra Ņevska militārā karjera beidzās 24 gadu vecumā. un pēc tam viņš cīnījies tikai ar saviem tautiešiem, apspiežot Zelta Ordu pretiniekus Suzdaļā, Novgorodā un citās Krievijas pilsētās. Aleksandra Ņevska galvenā loma Krievijas liktenī bija nevis viņa uzvara Peipusa kaujā, bet gan tā, ka viņš 13. gadsimta vidū Krievijas likteni pakļāva mongoļu-tatāru ordai.

Bet rašisti to neuzskata par apkaunojumu. Piemēram, Kremļa tirāns Vladimirs Putins pagājušā gada novembrī, tiekoties ar Krievijas Federācijas Sabiedriskās palātas biedriem, attaisnoja pirms astoņiem gadsimtiem dzīvojošā sava priekšteča rīcību, jo viņš spējis „efektīvi pretoties Rietumu iekarotājiem, kuri centās iznīcināt krievu kultūru”.

Nevis svētais, bet liels grēcinieks

Savukārt krievu vēstures zinātņu doktors, Novgorodas ekspedīcijas vadītājs Valentīns Jaņins (1929-2020) Aleksandru Ņevski nodēvējis nevis par svēto, bet gan par lielu grēcinieku: “Aleksandrs, noslēdzis aliansi ar Zelta Ordu, pakļāva Novgorodu ordas ietekmei. Viņš paplašināja tatāru varu līdz Novgorodai. Viņš izrāva acis tiem novgorodiešiem, kuri nepakļāvās Zelta Ordai. Un aiz viņa ir daudz grēku!” Jāteic, ka krievu vēsturnieks it nebūt nebija nejēga kristietības jautājumos un zināja ko saka. Viņš svēto par grēcinieku nenosauca vis savā „ateistiskajā apmātībā”, jo ir cēlies no dziļi ticīgas vecticībnieku ģimenes, kura tika represēta Staļina terora laikā.

Par novgorodiešu izdurtajām acīm nav pārspīlēts. 1257. gadā mongoļi organizēja tautas skaitīšanu Krievijā, sakārtojot nodokļu iekasēšanas sistēmu. Novgorodieši, kas no tā neko labu negaidīja, sacēlās. Aleksandrs Ņevskis mēģināja nomierināt dumpi un pilsētā sarīkoja šausminošu nāvessodu sēriju. Par to savulaik rakstījis krievu vēsturnieks un rakstnieks Nikolajs Karamzins (1766-1826).

Neērtā filma

Savu lielo slavu Aleksandrs Ņevskis ieguva tikai cara Pētera I laikā, kuram kara laikā ar zviedriem bija vajadzīgs vēsturisks varoņa tēls. Bet vēlāk - 19. gadsimtā, pēc vēstures zinātņu doktora Andreja Mihailova domām, attieksme pret Aleksandru Ņevski bija diezgan mierīga, un attieksme pret viņa militārajiem nopelniem bija vēsa.

Vēsturiskā mitoloģija: 1938. gada padomijas „Aleksandrs Ņevskis”:

Slavas virsotnē viņu atkal pacēla Staļina laikā, kad PSRS Rakstnieku savienības žurnāls „Znamja” 1937. gadā publicēja Pjotra Pavļenko un Sergeja Eizenšteina kinoscenāriju “Rus” par kauju uz Peipusa ezera, kas iepatikās Kremļa tirānam, kurš tolaik par saviem ienaidniekiem bija pasludinājis fašistus, kurus scenārijā simbolizēja livonieši.

Interesants ir fakts, ka Otrā pasaules kara sākumā, kad PSRS un nacistiskā Vācija kļuva par sabiedrotajiem, mākslas filmas izrādīšana padomijā tika aizliegta. Pirmajos pāris gados pēc uzņemšanas tā praktiski jeb ļoti minimāli nonāca uz PSRS ekrāniem. Tā uz lielajiem ekrāniem parādījās tikai pēc 1941. gada jūnija, kad Hitlers iebruka PSRS un vācieši no sabiedrotajiem pārvērtās par ienaidniekiem.

Piemēram, 1942. gadā pat padomijā pat izdeva šo filmu reklamējošu plakātu, kuras galvenais teksts bija Staļina prātula: „Lai mūsu lielo senču drosmīgais tēls iedvesmo jūs šajā karā.”

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Patiesība par meliem” saturu atbild SIA Izdevniecība “Rīgas Viļņi”.