Pēc uzvaras Karabahas karā Azerbaidžāna sper nākamo soli, prasot Armēnijai brīvu koridoru uz Nahčivanu
Baku pieprasījusi Erevānai nodrošināt brīvu un nekontrolētu koridoru līdz Nahčivanas eksklāvam, ko no Azerbaidžānas pamatteritorijas šķir Armēnijas teritorija, intervijā azerbaidžāņu televīzijas kanāliem paziņojis prezidents Ilhams Alijevs.
"Kravām, pilsoņiem un spēkratiem, kas dodas no Azerbaidžānas uz Azerbaidžānu, jāpārvietojas brīvi bez jebkādām pārbaudēm un muitošanas," Alijeva teikto ceturtdien citē valstij piederošā ziņu aģentūra "Azertag".
"Ja ceļš, ko minēju, netiks atvērts, mēs jebkurā citā vietā neatvērsim savu robežu ar Armēniju," piebildis Azerbaidžānas prezidents. "Tādējādi viņi sev nodarīs vairāk ļauna nekā laba."
Erevāna bažījas, ka koridora atvēršana no Azerbaidžānas robežas līdz Nahčivanai, kuru ieskauj Armēnijas un Irānas teritorija, novedīs pie jaunām teritoriālām prasībām no Baku puses.
Azerbaidžāna uzskata, ka viss šis reģions ir tās vēsturiskā sastāvdaļa, un Alijevs izteicies, ka pat Erevāna patiesībā ir azerbaidžāņu zeme.
7.februārī paredzēto pirmstermiņa vēlēšanu izsludināšanu Alijevs pamatojis ar to, ka Azerbaidžāna beidzot atjaunojusi savu suverenitāti pār Kalnu Karabahu.
Pērnā gada rudenī Alijevs guva milzīgu politisku uzvaru, pēc vairāk nekā 30 gadu pārtraukuma nodrošinot pilnīgu Azerbaidžānas kontroli pār etnisko armēņu separātistu pārvaldīto Kalnu Karabahu. Ilhams Alijevs paveica to, ko nespēja izdarīt viņa tēvs Heidars Alijevs, kurš bija Azerbaidžānas prezidents līdz savai nāvei 2003. gadā, — pilnībā sakaut armēņu separātistus un atgūt Kalnu Karabahu.
Starptautiski neatzītās Kalnu Karabahas vadītājs Samvels Šahramanjans septembrī parakstījia dekrētu par etnisko armēņu separātiskās republikas likvidēšanu un visu tās pakļautībā esošo valsts iestāžu un organizāciju darbības izbeigšanu.
PSRS sabrukšanas laikā un vairākus gadus ilgstot armēņu un azerbaidžāņu asiņainajam etniskajam konfliktam, 1991. gada 10. decembrī Kalnu Karabaha pasludināja neatkarību no Azerbaidžānas. Baku noraidīja šo deklarāciju un sākās pirmais Karabahas karš, kas ilga līdz pamiera noslēgšanai 1994. gada maijā. Šajā karā faktisku uzvaru svinēja armēņi, kuri ne vien atsita Azerbaidžānas ofensīvu, bet sagrāba lielāko daļu no septiņiem etnisko azerbaidžāņu apdzīvotajiem Azerbaidžānas apgabaliem, separātistu kontrolētajai teritorijai palielinoties apmēram divas reizes.
Nestabilais miers saglabājās līdz pat 2020. gada 27. septembrim, kad Azerbaidžāna sāka plašu uzbrukumu, uzsākot otro Karabahas karu. Ar Turcijas atbalstu 44 dienu kara laikā Baku atguva kontroli ne tikai pār etnisko azerbaidžāņu rajoniem, bet būtiski samazināja pašu Kalnu Karabahas teritoriju, bet separātisti saglabāja tikai nelielu, Krievijas miera uzturētāju apsargātu Lačinas koridoru, kas to savienoja ar Armēniju.
Nāvējošo triecienu separātiskajai republikai Azerbaidžāna deva ar 2023. gada 19. septembrī uzsākto liela mēroga operāciju, un jau nākamajā dienā Kalnu Karabahas vadība paziņoja par kapitulāciju un ieroču nolikšanu. Kopš tā laika republiku pametuši praktiski visi etniskie armēņi.
