Ukrainas Ārējās izlūkošanas dienests atklājis Putina plānus un brīdinājis Baltijas valstis par briesmām

Par aizvadītās nedēļas galveno skandālu Ukrainā kļuva Nacionālās drošības un aizsardzības parlamentārās komitejas vadītājas vietnieces Marianas Bezuhlas paziņojums par Ukrainas bruņoto spēku virspavēlnieka Valērija Zalužnija demisijas nepieciešamību.

Kurš būs upuris: Zelenskis, ģenerāļi, sistēma? 

"Ukrainas bruņoto spēku virspavēlnieks nevarēja sniegt ieceres plānu 2024. gadam. Militāristi vienkārši teica, ka viņiem jāsavāc vismaz 20 000 pilsoņu mēnesī," "Facebook" rakstīja Bezuhla, argumentējot savu prasību.

Pēc viņas teiktā, problēma ieskicēta jau vasarā, valsts budžeta veidošanas periodā. "Mēs jautājām, ko plānot? Kā jūs redzat karu? Vai ieķīlāt līdzekļus rotācijai un demobilizācijai? Kas ir ar mācīšanos? Kas ar rotācijām? Kāpēc 2024. gadā nav ielikts bandāžu iepirkums vispār, piemēram? Jūs saprotat, ka viens bojāgājušais valstij izmaksā 15 miljonus grivnu, bet bandāža 10 000 reižu mazāk? Izņemot bojāejas traģēdiju kā tādu... Šī diskusija bija nepubliska, bet spriedze pieauga," rakstīja deputāte.

Izrādās, ir "mēs", bija "spriedze", kas "pieauga", un izauga līdz tādai pakāpei, ka prezidenta frakcijas deputāte iemeta sabiedrībā publisku prasību: "Ja militārā vadība nevar sniegt nekādu ieceri 2024. gadam, bet visi viņu mobilizācijas priekšlikumi tiek reducēti uz to, ka vajag vairāk cilvēku bez jebkāda piedāvājuma Ukrainas bruņoto spēku sistēmas izmaiņām, tad šādai vadībai ir jāaiziet," raksta "Postimees.ee".

Jāpiezīmē, ka ir jābūt drosmei, lai šādu izaicinājumu mestu ģenerālim Zalužnijam. Šodien viņš ir populārākais cilvēks Ukrainā. Tā dēļ sociālajos tīklos Bezuhlas oponenti sākuši viņu dēvēt par neprātīgu. Tomēr viņas "mēs" un "pieaugošā spriedze" liecina, ka viņa ir pioniere Ukrainas militārās virspavēlniecības kritikā, taču nebūt nav vienīgā.

Šodien ģenerāļa uzdrīkstēšanos pakļauj gandrīz obstrukcijai. Kolēģi paziņojuši par nodomu vērsties pie partijas frakcijas "Tautas kalps" vadītāja ar prasību izslēgt viņu no savām rindām.

Kādas pazīstamas sabiedriskas organizācijas vadītājs pat uzrakstījis paziņojumu Ukrainas Drošības dienestam: par valsts noslēpuma izpaušanu, un apzināti nepatiesu paziņojumu par draudiem pilsoņu drošībai.

Taču Zelenska birojs klusē. Vēl jo vairāk, pēc Zalužnija raksta "The Economist", kurā viņš paziņoja par strupceļu karadarbībā, Zelenskis viņam publiski nepiekrita. Un tad bija ģenerāļa Dmitrija Marčenko televīzijas intervija, ka viņš "ļoti gribētu" Zalužnija izvirzīšanu par prezidentu, un kurā piekrita, ka Ukrainai vajadzīgs "prezidents militārists", "cilvēks ar Šarla de Golla pieredzi".

Skaidrs, ka ne velti pēc tam, intervijā "The Sun" prezidents Zelenskis atklāti paziņoja, ka militārpersonas, kuras gatavojas nodarboties ar politiku, nedrīkst "nodarboties ar karu".

Aizvadītajā nedēļā Ukrainas Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretārs Aleksejs Daņilovs publicēja rakstu, kurā paziņoja par Kremļa īstenoto "informatīvo kampaņu par it kā esošā konflikta mākslīgu radīšanu un demonstrēšanu valsts augstākajā militāri politiskajā vadībā" Ukrainā. Taču pēc Bezuhlas ieraksta un tam sekojošajiem notikumiem rodas iespaids, ka konflikts tomēr ir. Un tas slēpjas pat nevis Zalužnija vai Zelenska prezidenta ambīcijās, bet gan Ukrainas bruņoto spēku sistēmā, kas kļuvusi par demotivatoru karagūstekņu mobilizācijai un kurā daži politiķi saskata iemeslu vasaras pretuzbrukuma neefektivitātei.

Un, jo vairāk ievilksies karš, jo ilgāk militāristi katru mēnesi savāks tos 20 000 cilvēku, par kuriem rakstīja Bezuhla, jo aktuālāks kļūs jautājums: kurš vainīgs? Var pasludināt par vainīgu sistēmu un sākt to mainīt. Bet var nosaukt par vainīgiem ģenerāļus vai Zelenski, tad uzvarēs vai nu pirmie, vai otrie, bet zaudēs valsts. Pagaidām centieni mainīt sistēmu izraisa pretestību ģenerāļiem un uz to jau orientētajiem politiķiem. 

Izlūkdienests brīdina

Atšķirībā no Ukrainas Aizsardzības ministrijas vai, piemēram, Britu izlūkdienesta, kas sistemātiski publicē savus ziņojumus par Krievijas un Ukrainas karu, Ukrainas Ārējās izlūkošanas dienests reti dod par sevi ziņu. Ārējās izlūkošanas dienesta vadītājs Aleksandrs Ļitviņenko aizvadītajā nedēļā publicēja sleju, kur pastāstīja par Krievijas globālajiem plāniem un mērķiem, kuros karš Ukrainā, izrādās, ir tikai viens no soļiem uz globālo pasaules pārdali.

"Putins ir pārliecināts, ka atgūt Ukrainu un pārējās "vēsturiskās krievu zemes" un atjaunot impēriju var tikai globālās pasaules pārdales ietvaros. Šāda pārdale var ilgt 10 līdz 15 gadus, to pavada dažāda mēroga un intensitātes konflikti, iespējams, izmantojot kodolieročus. Turklāt karu pret Ukrainu Kremlis uztver kā svarīgu, bet ne vienīgo fronti Krievijai, kas faktiski ved pasaules karu ar ASV un Rietumiem kopumā," rakstīja Ļitviņenko.

Kā uzsvēra Ārējās izlūkošanas dienesta vadītājs, viens no Kremļa uzdevumiem ir veidot Rietumiem alternatīvu "vairākuma koalīciju". Tas ir formāts "Globālie Dienvidi +", kam jāvirza Rietumiem alternatīvi modeļi (politiskās, ekonomiskās, finanšu, humanitārās, vērtību u.tml.). Mērķis ir pārvērst Rietumus no pasaules līdera par vienu no tādiem, "normalizēt" tos un pēc tam, tostarp ar kodolšantāžu, salauzt Rietumu elites gribu, pārliecināt, ka viņi zaudēs un viņiem vajadzētu miermīlīgi atkāpties. Galvenā loma šeit būtu Krievijas, Ķīnas un citu "vairākuma koalīcijas" valstu militārās varenības pastiprināšanai.

Starp galvenajiem Kremļa uzdevumiem šī plāna īstenošanai Ļitviņenko min arī gatavošanos gaidāmajai agresijai pret Moldovu un bijušajām padomju Baltijas valstīm.

"Pēc Krievijas spiegu diplomātu izsūtīšanas Krievijas iedzīvotāji aktīvi infiltrē Eiropas valstis, vispirms jau Dienvidu, ar savu aģentūru, veidojot uzņēmumus, NVO utt. Ir pazīmes, kas liecina par graujošas darbības infrastruktūras sagatavošanu lielam karam (PSRS laikā izmantota pieeja)," raksta Ārējās izlūkošanas dienesta vadītājs.

Ja objektīvi analizē Krievijas un Ķīnas politiku BRICS paplašināšanai, piemēram, Maskavas izvērsto vētraino darbību Āfrikā, Kremļa faktisko atbalstu "Hamas", galu galā augošo Krievijas militāro budžetu tuvākajiem gadiem, tad var secināt, ka tas viss ir vērsts uz daudz plašāku ambīciju īstenošanu, nevis vienkārši Ukrainas iekarošanu. Tātad – 10 līdz 15 gadi! Ja demokrātiskā pasaule nesalauzīs mugurkaulu Putina režīmam agrāk, norāda ukraiņu žurnālists un rakstnieks Sergejs Garmašs.