Mazāk zināmi fakti par Džozefa Pulicera dzīvi: kāds bija viņa patiesi revolucionārais ieguldījums?
Šogad apritēja 120 gadu kopš pasaulē vienas no prestižākās balvas pamatu ielikšanas, kuru tradicionāli pasniedz žurnālistikā, literatūrā, mūzikā un dramaturģijā. Šo balvu 1903. gadā iecerēja žurnālists un izdevējs Džozefs Pulicers, šim mērķim novēlot savā testamentā 2 miljonus dolāru – tiem laikiem tā bija ļoti liela nauda.
To gan sāka pasniegt tikai pēc viņa nāves un pirmā balva savu īpašnieku atrada 1917. gadā. Interesanti, ka balvas laureātu vidū starp tādiem dižgariem, kā Ernests Hemingvejs, Viljams Folkners un daudziem slaveniem žurnālistiem, ir arī viens latvietis – Aļaskas laikraksta "Anchorage Daily News" fotogrāfs un žurnālists Ēriks Hills. Tiesa gan, mazāk zināmi ir fakti par paša Pulicera dzīvi un viņa patiesi revolucionāro ieguldījumu modernas preses attīstībā.
Presē nonāca nejauši
Pulicers piedzima 1847. gada 10. aprīlī visai turīgā ebreju ģimenē Ungārijā – viņa tēvs nodarbojās ar graudu tirdzniecību un pamatoti cerēja, ka dēls pārņems viņa uzņēmumu. Tomēr 17 gadu vecumā Pulicers nolēma uzsākt militāro karjeru – tiesa gan, viņš bija visai sīka auguma jaunietis, turklāt ar visai sliktu redzi. Rezultātā nevienā Eiropas armijā viņš netika, taču tolaik Amerikas Savienotajās Valstīs turpinājās pilsoņu karš un amerikāņu vervētāji meklēja brīvprātīgos arī Eiropā.
Uzzinot, ka gadījumā, ja galapunktā viņš ieradīsies pats, nevis vervētāja pavadībā, varēs saņemts nevis 100, bet 200 dolārus Pulicers esot krasta tuvumā ielecis no kuģa jūrā un ticis pie lielākās atlīdzības.
Viņu uzņēma kavalērijas pulkā un topošais mediju magnāts arī godprātīgi tajā nodienēja līdz kara beigām. Pēc kara viņš apmetās uz dzīvi Sentluisā un strādāja dažādos darbos, taču pašizglītojoties pavadīja garas stundas vietējā bibliotēkā, kur bija arī šaha istaba. Vērojot spēli, viņš iepazinās ar vietējās vācu avīzes "Westliche Post" redaktoru Karlu Šurcu, kur piedāvāja viņam darbu laikrakstā.
Tad nu izrādījās, ka viņam piemīt izcils talants un Pulicera reportāžas par visām iespējamām tēmām visai ātri iekaroja lasītāju atzinību. Jau pēc trīs gadiem viņš kļuva par avīzes galveno redaktoru un iegādājās tās akciju kontrolpaketi, kuru visai drīz ar peļņu pārdeva un devās politikā.
Vēl pēc diviem gadiem Pulicers jau bija štata likumdošanas sapulces loceklis un aprecēja visai ietekmīga kongresmeņa meitu. Tomēr viņa galvenā dzīves kaislība bija un palika prese un 1987. gadā Pulicers iegādājās divas vietējās avīzes, izveidojot no tām vienu un sāka pamatīgas pārmaiņas.
Revolūcija izdevējdarbībā
Līdz tam pārsvarā prese sastāvēja no rīta avīzēm, kuras rakstīja galvenokārt par politiskiem un ekonomiskiem jaunumiem, jo bija orientētas uz pārtikušiem lasītājiem. ASV strauji attīstījās – parādījās telegrāfs un elektrība, attīstījās rūpniecība, bet izglītība kļuva arvien pieejamāka, tādēļ pilsētās sākās iedzīvotāju pieplūdums.
Pulicers nolēma laikrakstu no luksusa preces pārvērst par masu produkciju, piesaistot plašāku lasītāju loku. Ieviešot jaunas drukāšanas tehnoloģijas, viņš ievērojami samazināja drukāšanas pašizmaksu un laikraksts kļuva daudz lētāks. Tajā tika drukāts viss iespējamais – sākot ar smalko aprindu ziņām un beidzot ar kriminālo hroniku, kā arī smieklīgi gadījumi un lētu izpārdošanu adreses.
Viņš sāka izlaist arī vakara avīzi un pat drukāt speciālus, sievietēm domātus rakstus. Tieši Pulicers bija tas, kurš pieprasīja darbiniekiem rakstīt rakstus vienkāršos un īsos teikumos, liekot uzsvaru uz skaļiem, lieliem burtiem drukātiem virsrakstiem. Tieši viņš pārvērta sausas ziņas par stāstiem, apgalvojot, ka galvenais ir nevis ziņas saturs, bet gan emocijas ko šis stāsts izraisa.
Pēc tā avīze "St.Luis Post – Dispatch" sāka atmaskot dažādus korupcijas skandālus pilsētā (kā politiķim, viņam informācijas bija pietiekami daudz) un reiz pat kāds raksta varonis viņu mēģināja nošaut. Četrus gadus pēc pirmā apvienotās avīzes iznākšanas tās peļņa sasniedza tiem laikiem milzīgu summu - 85 tūkstošus dolāru.
Saprotot, ka Sentluisā attīstības iespējas ir visai ierobežotas, Pulicers nolēma sākt iekarot Ņujorku un iegādājās tur zaudējumus nesošu laikrakstu "The New York World". Ieviešot tur jau Sentluisā izmēģinātos jauninājumus, kā arī vēl citus – lielas ilustrācijas, karikatūras un vienkāršo cilvēku ielu intervijas. Tieši Pulicers ieviesa tā saucamos "krusta karus" – situāciju, kad laikraksta darbinieks iefiltrējas kādā konkrētā vidē, lai savāktu materiālus.
Kā radās "dzeltenā prese"
Pulicera laikraksta svētdienas numuros sākās viena no pirmā komiksa "The Yellow Kid" (Dzeltenais puika) publicēšana – tā varonis bija nošņurcis un neglīts puišelis ar pliku galvu, kurš dzeltenā naktskreklā caurām dienām vazājās pa pilsētas nelabvēlīgajiem rajoniem un mūždien iekūlās dažādās nepatikšanās.
Personāžs kļuva ļoti populārs, kā rezultātā to vienkārši nozaga cits mediju magnāts Viljams Hērsts un sāka drukāt šo komiksu savā avīzē. Starp abiem izdevējiem sākās pamatīga cīņa, kas, lai gan ilga tikai vairākus mēnešus, tomēr atstāja lielu ietekmi uz tālāko mediju attīstību. Ja Pulicers bija cilvēks ar zināmiem principiem, kuram galvenais bija preses ietekme uz sabiedrību.
Savukārt Hērstam nekādu principu nebija un viņš uzskatīja, ka galvenais laikraksta kvalitātes rādītājs ir tirāžas lielums. Tā nu viņi vairākus mēnešus viens otru apkaroja – gan pārpērkot un pārvilinot darbiniekus, gan sacenšoties dažādu mākslīgi uzpūstu sensāciju radīšanā, taču šajā ziņā Hērsts Puliceru pārspēja.
Par cik viņam nebija nekādu estētisko robežu nebija, tad reportāžās tika izmantoti gan izdomāti fakti, gan asiņainiem sīkumiem piesātināti gadījumi, kā arī sekss un vardarbība. Šis stils par godu komiksa puišeļa dzeltenajam naktskreklam tad arī tika nosaukts par "dzelteno" presi. Saprotot, ka ar Hērstu viņš tādā veidā sacensties nevarēs, Pulicers nolēma atgriezties pie savas sākotnējās idejas – prese, kā demokrātiskas sabiedrības veidošanas instruments un korupcijas atmaskošanas.
Prezidents Rūzvelts un Brīvības statuja
Kaut arī viņa darbības laikā Puliceram piederošie izdevumi ir atmaskojuši neskaitāmus korupcijas skandālus, viens no tiek bija īpaši pamatīgs un skandalozs. 1909.gadā viņa laikraksts atmaskoja krāpniecisku ASV valdības shēmu, kuras rezultātā tika izmaksāti 40 miljoni dolāru Panamas kanāla būvnieku kompānijai, taču ievērojama daļa no šīs naudas nogūla politiķu kabatās. Tā laika valsts prezidents Frenklins Delano Rūzvelts pat apvainoja Puliceru apmelošanā, taču veiktā izmeklēšana pierādīja, ka žurnālistiem ir bijusi taisnība.
Viņam ir arī liela nozīme Amerikas simbola - Brīvības statujas uzstādīšanā. Izrādās, ka pēc šīs statujas nogādāšanas no Francijas uz ASV tā vairākus gadus ir vienkārši mētājusies ostas noliktavās un Pulicers, uzzinot šo faktu, izvērsa pamatīgu līdzekļu vākšanas kampaņu.
Viņš katram līdzekļu ziedotājam apsolīja, ka neskatoties uz summas lielumu (pat ja tas būtu tikai viens cents) viņa vārds tiks nopublicēts avīzē. Rezultātā 125 tūkstoši ziedotāju īsā laikā savāca 100 tūkstošus dolāru un Pulicers arī izpildīja savu solījumu – rezultātā laikraksta tirāža strauji pieauga, jo daudzi to pirka, lai redzētu savu nodrukāto vārdu. Par šo savākto naudu statuja arī tika uzstādīta.
Dzīve aprāvās visai agri
Pulicers bija klasisks darbaholiķis un viņa vienīgā kaislība bija darbs. Kaut arī laulībā viņam bija piedzimuši septiņi bērni, taču ar ģimeni viņš redzējās visai reti. Jau no jaunības viņam bija pamatīgas problēmas ar redzi un jau 1883. gadā Puliceram bija plānots doties ārstēties uz Eiropu, taču tā vietā viņš iepazinās ar finansistu Džeju Gudu un sarunāja kārtējo aizdevumu jauna avīzes nopirkšanai.
Rezultātā jau 1890. gadā bija faktiski akls, cieta no smagas depresijas un bija slimīgi jūtīgs pret jebkādiem trokšņiem. Šī iemesla dēļ visās viņam piederošajās mājās un pat uz jahtas tika ierīkotas speciālas skaņas un gaismas necaurlaidīgas telpas, kurās viņš pavadīja lielāko daļu dzīves. 1911. gadā 63 gadu vecumā uz savas jahtas "Liberty" Pulicers nomira pēc sirds apstāšanās.
Pēc viņa nāves testaments tika atvērts un arī šodien Pulicera balva tiek joprojām pasniegta vadoties pēc viņa formulējuma – "par stila skaidrību, augstu morālo mērķi, loģiskiem spriedumiem un spēju ietekmēt sabiedrības viedokli pareizajā virzienā" – to dara Kolumbijas Universitātes speciāla komiteja katra gada maija pirmajā svētdienā.
Pavisam balva tiek pasniegta 21 nominācijā no kurām 14 nominācijas ir tieši par darbošanos žurnālistikas jomā. Apbalvotie saņem 10 tūkstošu ASV dolāru lielu naudas prēmiju, bet nominācijā "Par kalpošanu sabiedrībai" arī zelta medaļu. Šo medaļu gan saņem tikai laikraksti un visvairāk šādu apbalvojumu ir lielajiem ASV izdevumiem "The New York Times", "The Wall Street Journal" un "The Washington Post".
Savulaik Pulicers ir teicis arī šādus viedus vārdus: "Mūsu republika un tās prese kopā celsies vai kopā kritīs. Brīva, publiska un nepērkama prese var saglabāt sabiedrības uzticību un labsirdību, bez kuras jebkura valsts vara ir liekulība un ņirgāšanās. Savukārt ciniska, demagoģiska un pašlabumu meklējoša prese ar laiku izveidos tieši tādu pašu tautu."
