Šajā ciematā Vācijā īres maksa nav mainījusies jau 502 gadus
Vai spējat iztēloties, ka jums par īri jāmaksā nepilns eiro – 88 centi gadā? Jā, pat ne dienā, bet gadā. Tāda vieta pasaulē pastāv – Fugereijas ciems Vācijā, Augsburgā Bavārijā, kur īres cena nav mainījusies 502 gadus, tikai viens Reinas guldenis laiku pa laikam pārrēķināts jaunā naudā.
Fugereija ir pasaulē vecākais sociālo māju projekts, kas nodrošina subsidētus mājokļus Augsburgas iedzīvotājiem, kuri saskaras ar finansiālām grūtībām. Šeit ir 140 mājokļi, kuros mīt apmēram 150 cilvēku, katru gadu ierodas 30 līdz 40 jaunpienācēju, bet rindā ir ap 80 gaidītāju.
Noels Gobadija (28) šeit sāka dzīvot pusaudža gados, kad Fugereiju pārcēlās viņa māte un jaunākais brālis. Viņa bija vientuļā māte, un ģimenei materiāli klājās grūti. Sākumā Noels bija nobažījies, viņš atzīst sarunā ar “Deutsche Welle” – lielākā daļa iemītnieku bija gados veci, bet viņi bija pirmā migrantu izcelsmes ģimene.
Tomēr Fugereijas piedāvājums ar kopīgām pulcēšanās vietām veicina sociālo mijiedarbību starp kaimiņiem un palīdz kliedēt jebkādas aizdomas. “Komunikācija atrisina visu,” saka Noels. “Mēs visi kopā sēdējām alus dārzā. Tu palīdzi kādam uzstādīt televizoru, un drīz vien tev ir otra ģimene.” Kad Noelam apritēja 20 gadu, viņš pārcēlās uz atsevišķu mājokli, pāris durvis no mātes un brāļa.
Kamēr Berlīnē un citās Vācijas pilsētas daudzus dzen izmisumā augstās īres cenas, Noelam nav jābaidās: “Es varēju dzīvot ar mazo naudu, ko nopelnīju prakses laikā, jo šis lielais īres slogs tika noņemts. Man bija dota iespēja koncentrēties uz sevi un sākt veidot pamatus savai dzīvei.”
Ilona Barbera šeit dzīvo pēdējos septiņus gadus un līdz tam centusies iztikt no pensijas. “Ziemassvētkos es saņēmu ziņu, ka esmu tikusi pie dzīvokļa. Tā bija mana Ziemassvētku dāvana,” teic 72 gadus vecā kundze. Viņa apmetās 55 kvadrātmetros ar diviem suņiem, diviem kaķiem un sešiem putniem.
Kad Ilona nestrādā kasē pie vārtiem, saņemot ieejas maksu no tūristiem (tas ir viens no Fugereijas ienākumu avotiem), viņa pavada laiku ar kaimiņiem un apmeklē kopienas pasākumus, piemēram, filmu vakarus un kafijas stundas. “Es augstu vērtēju solidaritāti, kopienu, kas mums šeit ir. Un to, ka nevajag skaitīt katru centu,” priecājas seniore.
Fugereijā ir pieejami divi sociālie darbinieki, kuru pienākumos ietilpst pieteikumu izskatīšana, būt par vidutājiem kaimiņu strīdos, palīdzēt izpildīt birokrātiskās prasības.
“Es sazinos ar veselības apdrošināšanas sabiedrībām, medicīnas dienestiem un bieži pavadu cilvēkus uz viņu tikšanos, lai nodrošinātu, ka viņi saņem to, kas nepieciešams, lai turpinātu dzīvot pēc iespējas neatkarīgāk savās mājās,” skaidro Dorisa Hercoga.
Tomēr kopš 1521. gada nav mainījusies ne tikai īres maksa, bet vēl viens noteikums – iemītniekiem trīs reizes dienā jāaizlūdz par ciema dibinātāju Jākobu Fugeru, kurš šādi cerējis ātrāk no šķīstītavas tikt paradīzē. Šī prasība ir iekļauta īres līgumā, tāpat kā vēl viens noteikums – īrniekiem jābūt katoļiem.
Kaut gan ir grūti pārbaudīt, vai katrs patiešām lūdzas trīsreiz dienā, Hercoga pārbauda pretendentu statusu draudzes birojā, lai pārliecinātos, ka potenciālie īrnieki ir piederīgi katoļiem.
Pretendentiem arī jābūt arī Augsburgas iedzīvotājiem, un no tiem, kas spēj, gaida, ka viņi palīdzēs kaut ar maziem darbiem, piemēram, dārzkopībā vai par naktssargu. Pēc desmitiem vakarā Fugereijas vārtus aizslēdz, un tiem iedzīvotājiem, kas vēlas atgriezties pēc šā laika, jāsamaksā maza nodeva naktssargam, parasti 50 centu – vairāk nekā puse gada īres maksas!
Dibinātājs Jākobs Fugers (1459-1525) bija ievērojams Augsburgas tirgotājs. Līdztekus veiksmīgam biznesam viņš bija celmlauzis, veidojot nabadzīgajiem pieejamus mājokļus.
Tajā laikā nabadzīgās ģimenes bieži tika šķirtas un nosūtītas uz tā sauktajām darba mājām. “Fugers turēja ģimenes kopā,” uzsver Fugera fonda komunikācijas vadītāja Astrīda Gablere. “Viņš uzskatīja, ka ģimenēm, kurām bija savs privātums, bija lielākas iespējas nostāties uz kājām.”
1521. gada 23. augustā Fugers parakstīja rīkojumu par Fugereijas dibināšanu. Gadsimtiem ritot, īpašums auga plašumā, tapa vairāk dzīvokļu, arī dāvanu veikals un muzejs arvien lielākam tūristu skaitam.
Otrā pasaules kara laikā uzbūvēts bunkurs, lai aizsargātu iedzīvotājus no bombardēšanas. Fugera dzimta joprojām turpinās, un tās locekļi pārvalda minēto fondu, kam arī pieder unikālais ciemats.
