Krievijas propaganda - no blickrīga līdz karam pret Sātanu

Ukrainas ziņu aģentūra “Ukrinform” aplūko krievu propagandas transformācijas galvenos posmus.

1. posms — Denacifikācijas specoperācija jeb “ieņemt Kijivu trijās dienās” (24. februāris – 15. marts)

Kara sākumā Kremlis cerēja blickrīgā sakaut Ukrainu un piespiest tās kapitulāciju. Kara pieteikšanas runā, kas tika translēta 24. februāra agrā rītā, taču acīmredzami bija ierakstīta pirms dažām dienām vienlaikus ar Doneckas un Luhanskas separātistu veidojumu atzīšanu, Krievijas prezidents Vladimirs Putins aicināja Ukrainas karavīrus nolikt ieročus un doties mājās, solot, ka nekāda Ukrainas teritoriju okupācija netiek plānota. Vienlaikus Krievijā uzskatīja, ka ukraiņu pērkamā elite, kuras kultivēšanai Kremlis tērēja astronomiskas summas, un vietējie iedzīvotāji sagaidīs “atbrīvotājus” ar ziediem. Galu galā, Kremlī un propagandistu studijās Ukrainu uzskatīja par neizdevušos valsti, feiku, kuru savulaik no nekā radījis Ļeņins.

Kad jau pirmā iebrukuma diena parādīja, ka okupantus gaida nevis ar ziediem un pīrāgiem, bet granātām un lodēm, Putina retorika kļuva asāka, tieši aicinot Ukrainas armiju gāzt “narkomānus un neonacistus”, kuri Kijivā esot “sagrābuši par ķīlniekiem visu ukraiņu tautu”.

Propagandisti skaidroja, ka 1) neuzvaramā krievu armija precīzi izpilda visus uzdevumus un mierīgajiem iedzīvotājiem nekas nedraud, 2) ukraiņu karavīri masveidā noliek ieročus un pāriet “atbrīvotāju” pusē un kopīgi iznīcina nacionālistu saujiņu, 3) čečenu līdera Ramzana Kadirova vārds vien iedveš ienaidniekos šausmas, 4) uz jautājumu “kur jūs bijāt 8 gadus, kad bombardēja Donbasu?” oponentiem neesot, ko teikt.

“Krievija atjauno savu vēsturisko pilnību, savācot kopā “krievu pasauli”, krievu tautu — visā lielkrievu, baltkrievu un mazkrievu kopībā,” divas dienas pēc kara sākuma tika teikts “RIA Novosti” rakstā ar nosaukumu “Krievijas uzbrukums un jaunās pasaules iestāšanās”. “Tagad šīs problēmas nav — Ukraina ir atgriezusies Krievijā. Tas nenozīmē, ka tiks likvidēts tās valstiskums, taču tā tiks pārbūvēta un atgriezta savā dabīgajā stāvoklī kā krievu pasaules daļa.” Rakstā neslēpa analoģijas ar Hitlera ebreju jautājuma “galīgo atrisinājumu” — “Vladimirs Putins uzņēmās — bez mazākā pārspīlējuma — vēsturisko atbildību, nolemjot neatstāt Ukrainas jautājuma atrisināšanu nākamajām paaudzēm.”

Kad okupantu blickrīgs iestrēga, materiālu izdzēsa, taču interneta arhīvā tas joprojām atrodams. Par spīti visām cerībām, Kijivu tā arī neizdevās ieņemt, un izpalika triumfa parāde Kreščatikā.

2. posms — “Nacionālisti sagrābuši ķīlniekos iedzīvotājus, tādēļ ir upuri” (16. marts – 9. maijs)

Tobrīd Kremlis jau saprata, ka Ukraina ir spēcīgāka, nekā bija domājuši, un negrasās padoties. Ja jau neizdevās ar blickrīgu, izdosies ar acīmredzamo militārā spēka pārākumu, pat ja nāksies nolīdzināt pilsētas ar zemi, karš visu norakstīs. Kad okupanti aprīļa sākumā bija spiesti atkāpties no Kijivas un atstāt visus ieņemtos ziemeļu apgabalus, karadarbība pārsviedās uz Ukrainas austrumiem un dienvidiem, bet cerētā 9. maija triumfa parādes vietā Krievija iestiga asiņainā un ilgstošā karā, savukārt atklājās aizvien vairāk pierādījumu par okupantu zvērībām.

Propagandisti skaidroja, ka 1) viss norit pēc plāna, taču ne visiem tas ir pieejams, 2) noziegumus pret civiliedzīvotājiem pastrādā ukraiņu armija, nevis krievu armija, 3) nacionālisti un ukraiņu armija slēpjas pilsētās un izmanto iedzīvotājus kā “dzīvo vairogu”, 4) labākie ukraiņu spēki tiks aplenkti un sakauti Donbasā, pārējie izklīdīs un padosies, 5) Krievija atbrīvo Donbasu, izpildot savas sabiedrotā saistības, glābj ļaudis no genocīda.

3. posms — “Mēs karojam ar NATO” (10. maijs – 12. septembris)

Pēdējo gadu laikā Krievija 9. maiju atzīmē ar lielu vērienu, demonstrējot militāro varenību, un tieši vai netieši draudot apkārtējiem ar “varam atkārtot”. Tomēr Ukraina izturēja pirmos triecienus un sāka saņemt Rietumu militāro palīdzību, tādējādi neveiksmes frontē nācās skaidrot ar jauniem, sarežģītiem cēloņiem. Ciest neveiksmi pret kaut kādu Ukrainu ir prātam neaptverami, bet NATO — jau cienījamāks pretinieks un karš jau pieņem eksistenciālu raksturu, aizvien vairāk skanot draudiem lietot kodolieročus.

Propagandisti skaidroja, ka 1) viss patiesībā nav vienkārši, jo Ukrainas armiju ir apmācījuši Rietumi, kuri palīdz ar ieročiem, 2) faktiski tas ir karš pret NATO, bet ukraiņu rindās tikai algotņi un melnie, 3) Krievijai neatstāja nekādu izvēli, Rietumi uzspieda karu, Putina uzbrukums bija tīri preventīvs, 4) Krieviju nav iespējams uzvarēt, jo galējā situācijā tā vienmēr var dot kodoltriecienu, un tad visiem beigas (bet mēs nokļūsim paradīzē, kamēr viņi vienkārši nosprāgs).

4. posms — “Svētais tautas karš” (13. septembris – 1. decembris)

Kad rudenī Ukrainas pretuzbrukumā valsts austrumos un dienvidos okupanti zaudēja faktiski pusi no līdz šim iekarotajām teritorijām un jo īpaši pēc Putina paštēlam īpaši svarīgā Krimas tilta sapostīšanas, Krievijas armijas autoritāte nokritās līdz Pirmā čečenu kara līmenim. Sākās vainīgo meklēšana par izgāšanos (armija), jaunu varoņu iecelšana (Putina “pavāra” Jevgēņija Prigožina “Vagner” kaujinieki) un jaunas kara stratēģijas īstenošana (civilās infrastruktūras bombardēšana). Nācās izsludināt “daļējo” mobilizāciju, un kaut kāda sekmīga rezultāta uzrādīšanai Putins paziņoja par četru Ukrainas apgabalu aneksiju.

Propagandisti skaidroja, ka 1) Krievijai jākoncentrē visi spēki, jo tas ir “svētais karš”, kas nomazgās tīrus arī par smagiem noziegumiem notiesātos, 2) pēc četru reģionu aneksijas karš nu norit pašā Krievijas teritorijā, tātad tas ir taisnīgs, aizsardzības karš, 3) ģenerāļi slēpa problēmas no tautas, tagad tās tiks novērstas, 4) Krievijā ir profesionāļi (“vagnerieši”) un “ģenerālis Armagedons” Sergejs Surovikins, kurš Sīrijas “izdedzinātās zemes” taktiku piemēro Ukrainā un spēs lauzt kara gaitu, 5) bez gaismas un siltuma ukraiņi neizturēs un piespiedīs valdību piekrist Krievijas noteikumiem.

5. posms — “Cīņa pret Sātanu” (kopš 2. decembra)

Joprojām nespējot gūt būtiskus panākumus un ciešot pazemojošus triecienus dziļi savā teritorijā, Kremlis uzkurina vēl lielāku psihozi, kas būtu pelnījusi psihiatru ievērību. Propaganda rībina bungas ne vairs par NATO, bet par pašu Sātanu.

Propagandisti skaidro, ka 1) Krievija nedrīkst zaudēt, jo tad visus gaida Hāgas tribunāls, 2) tas ir reliģisks karš par ticību, svēto Krievzemi pret Sātanu, 3) Ukraina pastrādā zvērības pret Donbasu, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ir Antikrista līdzskrējējs, bet dažu uzskatā pats Antikrists, kurš izraisa fizisku riebumu, 4) ne visi Krievijas iedzīvotāji ir sapratuši, ka karš tagad attiecas uz ikvienu, 5) mirt karā ir vislabākais, ko var izdarīt. Nu un nekur nepazūd kodolieroči, dziesmiņas par “raķeti Sarmatušku”, kas matuškas vārdā lidos uz “štatuškiem”. Aizvien plašāk tiražē Putina frāzi “Kādēļ mums tāda pasaule, ja tajā nebūs Krievijas?”

Pavisam drīz noslēgsies 2022. gads, karam beigas nav redzamas, krievu okupantu triumfs — ne tik. Propagandai var nākties meklēt jaunas idejas.