Okeānam nav robežu: plastmasas mikrodaļiņas pārņem pasaules ūdeņus
Katru gadu pasaules ūdeņos nonāk tik daudz plastmasas, ka tagad daudzas dzīvnieku un augu sugas sastopamas tikai noteiktos ģeogrāfiskos apgabalos jeb tās kļuvušas endēmiskas. Laikraksts “The Guardian” aplūko no kurienes nāk lielais okeānu piesārņojums.
Lielākā daļa vizuālu pierādījumu milzīgajam okeānu piesārņojumam asociējas ar peldošām plastmasas pudelēm vai salmiņiem, kas tiek izvilkti no bruņurupuču deguniem, taču šie vizuāli uzskatāmie pierādījumi veido tikai nelielu daļiņu no kopējā piesārņojuma apmēra.
Plastmasas veids, kas izplatās dažādos okeāna ekosistēmas līmeņos, lielā mērā atkarīgs no tā, kur skatās. Kamēr krasta līnijā dominē maisiņi un iepakojumi, dziļāk ūdeņos tie ir dažādi zvejas rīki un plastmasas vāki, kas smacē okeānu.
Plastmasas daļiņas piesārņo nevien pašu ūdeni, bet arī ūdens tilpņu gaisu, kur mikroplastmasa tiek "uzsviesta" gaisā, pēc tām vējš mikroplastmasas daļiņas izpūš pa visu pasauli. Daudzviet uz pasaules burtiski līst plastmasas lietus.
Pārsteidzoši ir arī dažādi plastmasas avoti - cigarēšu izsmēķi - jā, filtri lielākoties ir izgatavoti no plastmasas. Vai, piemēram, mērču vai skaistumkopšanas paraugu iepakojumi. Kā atklājusi “Seascape” reportiere Kārene Makveija, mazie mērču iepakojumi ir milzīga piesārņojuma problēma, jo īpaši Āzijā, kur dažādi uzņēmumi tos prezentē kā ērtu un pieejamu formu mazturīgajiem iedzīvotājiem.
Izrādās, ka šie niecīgie iepakojumi ir liela problēma - tie ir grūti savācami un pilnīgi nevērtīgi, jo tos nav iespējams pārstrādāt.
Indijas ikdienas ainiņas - upe, kuras milzīgais piesārņojums vietējiem netraucē tur mazgāties
Brahmaputra ir viena no lielākajām upēm Dienvidāzijā. Upes garums ir aptuveni 2900 km, no kuriem aptuveni 1300 km ir kuģojami, ...
Nākamie lielie piesārņotāji ir dažādi mikroplastmasas maisījumi - triljoniem sīku lodīšu, šķiedru un plastmasas lausku.
Diemžēl, plastmasa tagad ir pilnībā integrējusies Zemes ūdens ekosistēmā. Un tas nozīmē, ka lielākā daļa pasaules iedzīvotāju ikdienā izdzer un arī apēd krietnu daudzumu mikroplastmasas daļiņu.
Mikroplastmasas nāk no dāžadiem avotiem - drēbju sķiedrām, kas izvirpuļo caur veļas mašīnas caurulēm līdz notekūdeņiem, kā arī no bērnu iemīļotājiem “Lego” klucīšiem, kas bieži vien nejauši tiek izgāzti pasaules ūdeņos no konteinerkuģiem, radot tikpat lielu kaitējumu kā naftas noplūde. Šādas noplūdes gan joprojām netiek klasificētas kā bīstamas.
Savukārt vairāk nekā ceturto daļu no visas okeānā esošās mikroplastmasas veido riepu putekļi - atlikumi, kas rodas no sintētiskajām gumijām, pildvielām un mīkstinātājiem. Šie putekļi veidojas mašīnām braucot pa ielu. Proporcionāli nelielā daļā riepu putekļu veidojas arī no velosipēdiem.
Tagad okeānā ir tik daudz plastmasas, ka zinātnieki to jau nodēvējuši par platisfēru - šo terminu lieto, lai apzīmētu ekosistēmas, kas attīstījušās, lai dzīvotu cilvēku veidotās plastmasas vidēs. Plastmasa ir viņu mūžīgā mājvieta.
Nesen pētnieki no Hullas Universitātes un Hulla Jorkas Medicīnas skolas atklāja mikroplastmasas daļiņas cilvēka plaušās. Mikroplastmasas diametrs nesasniedza pat piecus milimetrus. Plastmasas mikrodaļiņas nesen izdevies ieraudzīt arī cilvēku asinīs. Nīderlandes zinātnieki veikuši pētījumu, kurā analizējuši cilvēku asinis, un plastmasa atrasta teju 80% analizēto paraugu.
Dažādas pasaules dabas aizsardzības organizācijas aicina cilvēkus divreiz apdomāt plastmasas izstrādājumu izmantošanu savā ikdienā, tajā skaitā sintētisku apģērbu velkāšanu un plastmasas maisiņu izmantošanu, kas īpaši aktuāla vasaras tirgus aktīvajā sezonā.
