Četru bērnu ģimene pastāsta, kā viņiem izdevās izkļūt no Mariupoles

Jevhens, kurš ir mēbeļu pārdevējs, viņa sieva, bijusī ukraiņu valodas un literatūras skolotāja Tetjana un viņu četri bērni piecas dienas gāja ar kājām, līdz sasniedza vilciena staciju Zaporižjā. Pametot mājas, viņi nezināja, kurp dosies, tomēr skaidrs bija viens - jebkur būs labāk nekā Mariupolē.

Ģimenes mājas Mariupolē atradās tālu no metalurģiskās rūpnīcas "Azovstaļ”, kur simtiem ukraiņu karavīri un civiliedzīvotāji patveras no Krievijas karaspēka uzbrukumiem. Tomēr pārējā pilsēta ir pilnīgi izpostīta no apšaudēm un bombardēšanas, un tajā nav elektrības vai pieeja ēdienam un medicīnai.

Tā kā ģimenei nepiederēja mašīna, viņi 17. aprīlī sakravāja drēbes un pārtiku maisos un devās ceļā ar kājām. Ģimenei Mariupolē nācās atstāt tēva mammu, kura nav spējīga staigāt, un viņu kaķi Mosiju.

Viņu vecākajam bērnam ir 12 gadi, bet jaunākajam, kuram ir seši gadi, ir reta slimība - mikrocefālija, kuras dēļ bērnam ir patoloģiski maza, neattīstīta galva. Šī slimība prasa regulāru neiroloģisku uzraudzību un psihiatra konsultācijas.

Ģimenes ceļš, pametot pilsētu, bija drausmīgs - visur mētājās cilvēku līķi, tālumā bez mitas notika apšaudes, garām brauca Krievijas militārās karavānas un ik pa laikam bija jātiek cauri krievu kontrolpunktiem.

“Pilsēta bija pārvērsta par vienu lielu kapsētu,” sacīja 42 gadu vecā Tetjana. “Mēs dzīvojām netālu no Sevčenko bulvāra. Starp divām brauktuvēm bija neliela zemes josla, uz kuras ļoti ilgu laiku gulēja līķi. Es nekad savā dzīvē neesmu redzējusi tik daudz līķu.”

Katrā krievu kontrolpunktā ģimene sacīja, ka Tetjanai blakus pilsētā ir māsa. Un visos kontrolpunktos karavīri viņiem ļāva iet tālāk, iespējams, tāpēc, ka viņus iežēlināja lielā ģimene. Daži krievu karavīri pat rādīja viņiem savu bērnu fotogrāfijas.

“Vienā no kontrolpunktiem krievu karavīrs mums jautāja, kurp mēs ejam,” sacīja Tetjana. “Es teicu, ka uz Orikhovu. Un tad viņš sacīja: “Nē, neejiet tur! Tā tiek apšaudīta. Ejiet kaut kur uz uz rietumiem.”

Ģimene pa ceļam apstājās ciematos, kur civiliedzīvotāji viņiem ļāvuši pārnakšņot.

Kādā ciematā netālu no Rozivkas, Tetjana uzzinājusi, ka draugs, pie kura viņa bija cerējusi palikt, ir pametis mājas, tāpēc ģimene pavadīja nakti kādā pamestā mājā ar citiem bēgļiem.

“Mēs uztaisījām ugunskuru māla krāsnī, un tad atnāca kaimiņi, kuri mums vārīja kartupeļus ar ceptām olām. Viņi mūs labi pabaroja,” atminās Tetjana.

Piektajā dienā ģimene sastapa kādu vīrieti, kurš veda redīsu kravu. Viņš viņus aizveda uz Zaporižjas vilcienu staciju. No turienes viņi devās uz Ļvivu.

Kad ģimene sasniedza Ļvivu, Jevhens devies noskaidrot, kur ģimene varētu atrast pajumti, bet Tetjana ar bērniem bērniem gaidīja ārpus dzelzceļa stacijas. Vērojot apkārt braucošās mašīnas, viņa sacīja, ka jau bija aizmirsusi, kā izskatās ceļu satiksme. Tikmēr kāds brīvprātīgais abām mazajām meitenēm pasniedzis Lieldienu šokolādes olas, ko viņas ielikušas savā līdzi paņemtajā “Hello Kitty” mugursomiņā, lai pataupītu vēlākam.

37 gadus vecajam Jevhenam vēl nav izdevies sazināties ar savu māti, taču bērni sacīja, ka pirms Mariupoles pamešanas, viņu tētis ir pienaglojis dēļus pāri mājas izsistajiem logiem un viņi tic, ka ar vecmāmiņu viss būs kārtībā.

Ģimenes nākamās naktsmājas būs kādā skolā, kas nu ir pārvērsta par bēgļu patversmi. Tetjana gan sacīja, ka ģimene plāno atgriezties Mariupolē, kad tajā atkal būs droši.

“Godīgi sakot, mums nav konkrēta plāna, kur doties,” sacīja Tetjana. “Atceros brīdi, kad sasniedzām pirmo ukraiņu kontrolpunktu un ieraudzījām savus karogus un dzirdējām karavīrus, runājot mūsu valodā. Es vienkārši sēdēju mašīnā un raudāju. Mēs patiešām vēlamies, lai Mariupole atkal būtu ukraiņu.”