Riteņi, kas veda mūs pasaulē: velosipēdu lielvalsts Latvija
Mazā Latvija reiz bija velosipēdu ražošanas lielvalsts. "Ērenpreiss", "Latvello", "Omega" – tie bija tikai zināmākie nosaukumi, taču to paēnā darbojās vēl vismaz simts mazāku ražotņu. Velosipēdu industriju starpkaru laikā pētī žurnāla "Retro" jaunākajā numurā.
1922. gadā Latvijā izgatavoja 200 velosipēdu, bet 1929. gadā jau 20 tūkstošus. Velosipēdi bija arī viena no Latvijas eksportprecēm – tos eksportējām uz Igauniju, Lietuvu, līdz trīsdesmito gadu sākumam arī uz Padomju Savienību. Lielās depresijas laikā bija vērojams ražošanas kritums, ko ietekmēja arī tas, ka Krievija vairs neiepirka Latvijas velosipēdus, taču 1938. gadā saražotās produkcijas apjoms jau pārsniedza 50 tūkstošus, turklāt gandrīz visi šie velosipēdi tika pārdoti tepat Latvijā.
Diezgan daudz Latvijā ražoto riteņu aizplūda uz Poliju, taču mazāk tiešajā eksportā nekā ar poļu viesstrādnieku starpniecību. Parasti poļu strādnieks, braucot rudenī mājās, līdzi veda Latvijā iegādātu velosipēdu un šujmašīnu. Interesanta detaļa: dizaina ziņā tā laika šujmašīnām un Latvijā tapušajiem velosipēdiem bija kaut kas kopīgs – melnais krāsojums ar niķelētajām detaļām un reizēm arī ziedu krāsojumiem.
Visu stāstu par starpkaru Latvijas velosipēdu industriju lasi žurnāla "Retro" jaunākajā numurā. Vēl tajā atradīsi rakstus par garāžu fenomenu padomju laikos, leģendāro RAF busiņu, pielūdzēju vēstulēm operdziedātājai Elfrīdai Pakulei, Olafa Gūtmaņa ceļojumiem uz Sibīriju, restorānu kapsētas vietā un to, kā nākotni iztēlojās pirms 100 gadiem.
