"Nav vairs tāda jēdziena kā "labie krievi"." Pēdējā drošā vieta Ukrainā
Pusotras nedēļas ilgās karadarbības laikā Ļvova kļuva par galveno pilsētu, uz kuru ukraiņi bēg no kara. Daudzi dodas tālāk uz Poliju, citi paliek. Daļu no viņiem izdevās pieņemt Ukraiņas katoļu universitātei, kurā mācās teologi, vēsturnieki. Šī universitāte tiek uzskatīta par vienu no prestižākajām valstī. 2013. gadā to sāka vadīt filozofijas doktors un presbiters Bogdans Prahs. Viņš izdevumam "Meduza" pastāstīja, kā universitātē izveidojis bumbu patvertni un paskaidroja, kāpēc viņa studenti kara izraisīšanā vaino pat Krievijas augstskolas.
- Daļa ukraiņu ar kuriem mēs runājām vēl pirms kara atteicās uztvert konflikta draudus nopietni.
- Pārliecināti mēs nebijām, bet mēs to gaidījām. Bija pietiekoši liecību, ka Krievija grasās iebrukt un tās draudi ir reāli.
Piemēram, ka krievu armija iepirka 45 tūkstošus celofāna maisu līķu pārvadāšanai. Mierīgā laikā ar tādām lietām nenodrošinās.
Tā kā vēl pirms kara sākuma mums universitātes teritorijā bija operācijas štābs. Un mēs burtiski pa soļiem izdomājām dažādus scenārijus. Desmit dienas pirms notikumiem mēs jau sapratām, ka evakuēsim studentus un nodrošināsim drošību universitātes pilsētiņā.
- Jūs pats ticējāt bruņotas konfrontācijas nenovēršamībai?
Es ilgi dzīvoju, neesmu vairs jauns, turklāt esmu vēsturnieks. Es dzīvoju Polijā tajos gados, kad valsts cīnījās par savu neatkarību (no padomju kundzības) – 1980., es atceros, cik grūti tas mums bija. Un visa pieredze saka man priekšā, ka
Krievija nekad "neatlaidīs" Ukrainu. Bez Ukrainas Krievija neredz sevi kā impēriju.
- Vai jums ir plāns gadījumā, ja karš tiks līdz Ļvovai, līdz universitātei.
- Šis karš patiesībā notiek jau astoņus gadus. Esam ierīkojuši bumbu patvertni. Pareizāk sakot tās vietas, kuras šobrīd izmantojam kā bumbu patvertnes. Izlīmējām pilsētiņā norādes, kur skriet gaisa uzlidojumu laikā. Nodrošinājāmies ar ūdeni. Rīkojāmies ļoti praktiski.
- Kur jums ir bumbu patvertne?
- Zem baznīcas universitātes pilsētiņā un velosipēdu pazemes stāvvietā. Pagaidām pietiek. Vēl mēs izstrādājām profesoru un studentu evakuācijas plānu gadījumā, ja Ļvovu sāk bombardēt. Atradām patvērumu 20 līdz 30 kilometrus no Ļvovas.
- Jūsu studenti stāsta, ka universitāte kļuvusi par tādu kā bēgļu patversmi?
- Daudzi mūsu studenti ir no Ukrainas austrumiem un lūdza palīdzību uz Ļvovu pārvest vecākus, tagad visas šīs ģimenes dzīvo pie mums pilsētiņā.
Vietējās pašvalības tāpat lūdz izvietot cilvēkus – dažreiz sievietes stāvoklī, dažreiz ārzemju žurnālistus. Šodien pie mums palika 30 cilvēki no UNICEF.
Pirms piecām dienām šeit atnāca pilnībā apjukusi sieviete no Doņeckas apgabala. Viņa meklēja bērnu pārtiku. Ļvovā viņa ieradās viena ar četriem bērniem. Nākošajā dienā es viņai pārzvanīju – un izrādījās, ka viņa jau ir pieteikusies universitātē kā brīvprātīgais, lai pītu kamuflāžas tīklus ukraiņu armijas vajadzībām.
- Kāds ir noskaņojums universitātes pilsētiņā?
- Tas nav nekāds deviņu dienu (šodien Ukrainā rit 12. kara diena) karš. Tas sākās vēl 2014. gadā. Bija sliktāk, bija labāk, bet mēs vienmēr sapratām, ka karojam ar Krieviju. Arī studenti to saprata. Mēs piegājām karam racionāli, pragmatiski. Vēl pandēmijas laikā nācās pilnībā pārkonfigurēt smadzenes. Vai tavi studenti ir drošībā? Vai tavi pasniedzēji ir veseli?
Tā kā 24. februāra rītā mums pat nenācās neko apspriest. Visi zināja, kas jādara. Es zināju, ko teikt saviem dekāniem. Viņi saprata, kā sagatavot katedras vadītājus. Bet viņi spēja parunāt ar studentiem.
- Soctīklos Krievijā un Ukrainā mēs redzam daudz aicinājumus izrēkiņāties ar pretinieku. Vai tas ir atgriezeniski?
- Mums vienkārši vajadzīga cieņa. Krievijas un Ukrainas kultūras attiecībās jābriest pilnīgai savstarpējai cieņai. Bez tās neko nav iespējams uzcelt.
Tas tagad mēs brīvi runājam par cilvēka tiesībām un katra cieņu, bet lielāko daļu cilvēces vēsturē šie ideāli vienkārši neeksistēja.
Un tikai tagad mēs nonākam līdz sapratnei, ka cilvēka cieņa jāsaglabā jebkuros apstākļos.
Tas pats strādāt arī starp nācijām: es piedzimu un uzaugu poļu kultūrā, arī komunistu laikos ukraiņi Polijā tika marginalizēti – bet tagad poļi palīdz ukraiņiem. Un šī transformācija notika vienkārši tāpēc, ka tika aktualizēts jautājums par personīgo cieņu un cieņu pret personību.
- Ko jūsu studenti domā par krieviem?
- Šķiet, pilnīgi skaidrs, ka tieši tagad krievi ir ienaidnieki. Viņi atnāca uz mūsu zemi un mēs to aizstāvam. Kara laikā ļoti viegli būt izlēmīgam. Pelēkā zona ir zudusi. Nav vairs tāda jēdziena kā "labie krievi".
Protams, ar prātu studentu saprot, ka Krievijā ir cilvēki, kuri neatbalsta Kremļa lēmumu sākt karu, bet dvēselē viņi uzskata, ka vainīgi ir visi krievi. Visi.
Pat universitātes, kurām vajadzēja mācīt cilvēkus tā, lai pārtrauktu tirāniju un nepieļautu karu, un nespēja to izdarīt.
- Bet universitāšu iespējas audzināt "labos krievus" tomēr ir ierobežotas ar pilnīgu Krievijas varasiestāžu kontroli.
- Jā, bet kara laikā šajā pelēkajā zonā nav iespējams iestāties - pat maniem studentiem. Viņi to visu sapratīs vēlāk.
- Tātad katrs profesors ir personīgi atbildīgs?
- Kopskatā – jā. Jo viņi to visu neapturēja.
