“Nespēju strādāt pie šī elles konveijera” - bijusī Krievijas propagandiste emocionāli izkrata sirdi

Pārpublicējam Faridas “Facebook” publicēto vēstuli nerediģētu, tulkotu no krievu valodas:

“Nu ko, sākšu kā ierasts: trešo dienu neēdu, neguļu, tikai skrollēju ziņu lenti. Raudu aiz šausmām, bezspēcības un līdzjūtības, slēpju telefonu, tad atkal paņemu rokās, atkal lasu un atkal raudu.

Es izjūtu baigo dežavū: 2014. gada februārī-martā es arī nepārtraukti lasīju: Ukraina, Krievija, Putins, karš. Tikai lasīju es to skaļi un daudzmiljonu auditorijai.

Es strādāju par dienas ziņu raidījuma vadītāju un regulāri izgāju ēterā ar ziņām par notikumiem Maidana laukumā, bet pēc tam – par karadarbību Ukrainas austrumos.

Es labi atceros šo brīdi: mans toreizējais priekšnieks Revenko man pirms izlaiduma piezvanīja un sāka bļaut: “Kādi vēl protestētāji! Vai tu esi traka? Pārraksti savu tekstu! Raksti: “Ste-pa-na Ban-de-ras pēc-te-či!”

Tieši tad es sapratu, ka mana aiziešana no šī medija ir laika jautājums, turklāt diezgan īsa laika. Bet to bija viegli pateikt, grūti izdarīt. Es cietu un vilcinājos, rezultātā vēl vairāk juku prātā.

Uz manu lūgumu tiešraidē – atspēkot rietumu mediju informāciju, ka Donbasā, kaujas zonā ir Krievijas militārpersonas, kara korespondents pēcāk pateica man, lai es viņam šādu jautājumu ēterā neuzdotu. Viņš “negribot melot”.

Vispār praktiski visa informācija, kas parādījās mūsu ēterā, bija Krievijas Aizsardzības ministrijas izdomājumi, naratīvs. Tieši tāpat kā tagad, kad propagandas mediji ziņo, ka Krievijas karaspēkam pēc visām šīm dienām ir tikai viens bojāgājušais.

Bet, iespējams, vispretīgākās izjūtas es pieredzēju 2014. gada jūnijā, kad ēterā paudu versiju, ka pie “Malaysian Airlines” MH17 reisa lidmašīnas pielidojis ukraiņu iznīcinātājs un raidījis tā virzienā šāviņus. Šķiet, ka arī grafika mums tur bija pievienota.

Savā ziņā mani izglāba mana grūtniecība. Es vienkārši aizbēgu no šī darba dekrēta atvaļinājumā, kaut gan priekšnieks mēģināja mani pierunāt pastrādāt vēl.

Es jau toreiz gandrīz par 100 procentiem biju pārliecināta, ka neatgriezīšos, lai gan draugi un paziņas grozīja pirkstu sev pie deniņiem un man teica: “Nemuļķojies, ja ēterā nesēdēsi tu, apsēdīsies kāds cits!” Bet tas arguments vispār nedarbojas. Labi, lai kāds cits, tikai ne es. Pirmo pusgadu vai gadu man vairākkārt zvanīja no darba un lūdza atgriezties ēterā, bet es katru reizi atteicos.

Tad zvanus pārtrauca, un mūsu ceļi ar Viskrievijas valsts televīzijas un radio apraides uzņēmumu vairs nekrustojās. Es nejutos kā varone, man negribējās nekādu skaļu aiziešanu, es vienkārši vairs nespēju strādāt pie šī elles konveijera.

Tad man pienāca grūti laiki, jo vadošā valsts kanāla alga ļāva iet uz zināmiem kompromisiem ar sirdsapziņu un neko sev neatteikt. To, kurus šāda dzīves situācija apmierina, valsts televīzijā ir pa pilno.

Esmu dzirdējusi apmēram šādu savas bijušās kolēģes repliku: “Piekrītu, tas, ko mēs darām – tas ir par traku, bet man par to ir SAVS viedoklis.” Atšifrēšu – cilvēks nepiekrīt sevis teiktajam, bet vienalga runā, jo negrib zaudēt tik foršu darbu.

Šajā sakarā man vienmēr ir bijis jocīgi dzirdēt, ka esmu “pārdevusies amerikāņiem” (es trīs gadus nostrādāju Čehijā bāzētajā TV “Current Time”), jo ienākumu līmenis man Krievijas propagandas TV laikos ievērojami pārsniedza to, kāds bija Prāgā.

Bet es nekad neesmu nožēlojusi savu izvēli. Man tikai ir bezgalīgi žēl par savas profesijas likteni – tās Krievijā vairs nav, tā ir iznīcināta. Es – profesionāla TV ziņu raidījumu vadītāja un reportiere – esmu spiesta mainīt profesionālo sfēru, jo nevaru atrast sev vietu mūsdienu Krievijas medijos.

Bet es pat šausmīgākajos murgos nevēlētos atrasties to cilvēku vietā, kuri ir iesaistīti informatīvā satura veidošanā propagandas medijos tagad, kad Krievijas karaspēks ar tankiem iznīcina Ukrainas pilsētas un sviež uz turieni raķetes, kamēr spēku virspavēlnieks snaikstās ar atomieroču palaišanas pogu.

Neredzu jēgu vērsties pie bijušajiem kolēģiem, kā to izdarīja Tatjana Aleksandrova, Jeļena Martunova.

Bet es ceru, ka mani bijušie kolēģi saprot – šis karš novienādo mūs visus. Bagātajiem un nabagajiem, tiem ar statusu un tiem, kuriem tā nav – mums visiem un arī mūsu bērniem ir izčakarēta nākotne, dārgie "informatori".

Un jūs to izdarījāt paši, ar savām rokām – ar rokām, kas raksta, rediģē, filmē, montē un palaiž ēterā saturu, kas piesūcināts ar meliem un naidu. Ar meliem un naidu. Ir par vēlu slēpties, ir par vēlu klusēt.”