Viņš nogalināts "geju panikas" dēļ. Vai spriedums zviedru hokejista slepkavības lietā 1995. gadā bija taisnīgs?
Kopš traģiskās 29 gadus vecā zviedru hokejista Pītera Kārlsona nāves ir pagājuši jau vairāk nekā 20 gadu, bet viņa draugi un aktīvisti joprojām izjūt dusmas par to, cik maigs bija tiesas spriedums sportista nonāvēšanas lietā, raksta BBC.
Kad hokeja uzbrucējs Leifs Rolins iegāja ģērbtuvēs, lai sagatavotos sestdienas treniņam, viņš tur sastapa policiju. Likumsargi pavēstīja, ka viņa draugs un komandas biedrs Pīters nogalināts uz ielas netālu no dzīvesvietas.
Rolins BBC stāsta, ka precīzi neatceras, ko policisti teikuši tai 1995. gada marta rītā.
Viņš neatceras, vai tā bija ģērbtuve, kur viņš pirmo reizi izdzirdēja, cik brutāli draugs noslepkavots - Kārlsons bija sadurts 64 reizes. Viņš neatceras arī to, kur bija, kad uzzināja, ka par slepkavību aizturēts neonacistu grupējums, un policija uzskatot, ka viņa draugs nogalināts pēc tam, kad uzmācies vīrietim.
Bet ir kas tāds, ko Rolins atceras pavisam skaidri - hokeja treniņš tika pārcelts stundu vēlāk. Nākamajā dienā zviedru hokeja klubam "Vasteras" bija izšķiroša izslēgšanas spēle. Pirms sākuma svilpes tika ieturēts klusuma brīdis, bet spēle beidzās ar pamatīgu komandas sagrāvi.
"Tas bija pilnīgs absurds," šodien saka bijušais hokeja uzbrucējs Rolins. "Uz laukuma bija vairāki spēlētāji, kuri Kārlsonu ļoti labi pazina.
Es domāju, ka spēle nebūtu opcija, ja tas būtu noticis šodien. Mums būtu dots laiks atelpai."
Kopš Pītera Kārlsona traģiskās nāves ir 1995. gadā ir pagājuši vairāk nekā 20 gadu, bet viņa draugi un aktīvisti joprojām par notikušo ir nikni.
Kas notika 1995. gada martā?
Kārlsons 1995. gada 10. martā, piektdienas vakarā, izgāja no mājām atpūsties, bet atpakaļ nepārradās.
Saskaņā ar tiesas dokumentiem, 19 gadus vecais vīrietis, kurš atzinās Kārlsona nogalināšanā, bija vietējās skinhedu grupas biedrs, kuram bija saistība arī ar neonacistu kustību. Lietā par hokejista nāvi, kas nonāca arī Zviedrijas Augstākajā tiesā, apsūdzētais apgalvoja, ka notikušais nav bijis izplānots - slepkavība notikusi, jo viņš "izprovocēts".
Apsūdzētais apgalvoja, ka, atgriežoties mājās no nakts, kas pavadīta Vesterosā, pilsētā, kas atrodas aptuveni stundas brauciena attālumā uz rietumiem no Stokholmas, viņš sastapis Kārlsonu. Kādu laiku abi gājuši vienā virzienā, līdz pēkšņi Kārlsons sācis izteikt vīrietim komplimentus un uzmācies, satverot apsūdzētā galvu.
Nākamajās minūtēs apsūdzētais sadūris Kārlsonu krūtīs, galvā, sejā un mugurā. Viņš bija tik nežēlīgi sakropļots, ka viens no pirmajiem policistiem, kurš ieradās notikuma vietā - bijušais Kārlsona treneris - viņu neatpazina.
Traģēdijai nebija liecinieku. Tiesai nācās lielā mērā paļauties uz apsūdzētā liecību, kurš sacīja, ka viņu pārņēmušas dusmas un panika. Pārmeklējot aizturētā māju, policija atradusi brošūras ar antigeju propagandu.
Tomēr, neskatoties uz nežēlīgo spēka pielietošanu un apsūdzētā dzīvesvietā atrasto, Augstākā tiesa atstāja spēkā sākotnējo tiesas spriedumu - tā bijusi slepkavība bez iepriekšēja nodoma, un apsūdzētajam tika piespriests astoņus gadus ilgs cietumsods.
Tiesa paļāvusies tikai uz slepkavas stāstu
Rītu pēc Kārlsona nāves atceras arī kādreizējais Zviedrijas hokeja izlases menedžeris Kurts Lundmarks.
Viņš saņēmis zvanu, sēžot pie virtuves galda.
Darbojoties kā galvenais treneris, Lundmarks 1994. gada ziemas olimpisko spēļu laikā Lillehammerē Zviedrijas vīriešu hokeja izlasi aizvedis līdz zelta medaļai. Pirms tam viņš 10 gadu trenējis Kārlsonu Vesterosas pilsētas jauniešu izlasē.
"Es vienkārši sēdēju šokā, mēģinot sagremot dzirdēto," viņš saka BBC.
"Pīters bija puisis, kurš, redzot, ka esi mājās, piekāptu uz sarunu. Tas tips, kurš lika visiem apkārtējiem smaidīt," hokejistu Kārlsonu atceras Lundmarks.
Lundmarks vērīgi sekojis līdzi tiesas procesam. Līdz pat šai dienai tas, kā Kārlsons atainots tiesas zālē, viņam kremt. Viņš vienmēr ir ticējis, ka spriedums bijis netaisns.
"Es neuzskatu, ka tiesa pietiekoši daudz dzirdēja par to, kāds patiesībā Pīters bija," norāda kādreizējais izlases menedžeris, piebilstot, ka būtu grūti atrast kādu Vesterosas iedzīvotāju, kurš neuzskatītu Pīteru par nekaitīgu.
"Viņi vienkārši paļāvās uz stāstu, kuru stāstīja slepkava."
Līdzīgs viedoklis ir arī Stokholmas universitātes docentam un krimināltiesību ekspertam Denisam Martinsonam. Pēc viņa domām, tiesa nav pienācīgi ņēmusi vērā visu iegūto informāciju, tostarp uzbrucēja mājās atrasto antigeju literatūru.
Tomēr kopš Kārlsona lietas Zviedrija esot gājusi uz priekšu, atzīstot naida noziegumus pret minoritātēm, saka Martinsons.
"Geju panika" - veids, kā izbēgt no naida nozieguma
Astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados Zviedrijā notika virkne geju slepkavību. Stokholmā dzīvojošais geju tiesību aizstāvis Fakundo Unija dažas no slepkavībām atspoguļojis kā žurnālists. Viņš uzskata, ka tā dēvētā "geju panikas" aizstāvība izrādījies efektīvs veids, kā apsūdzētajiem saņemt maigāku sodu par, viņaprāt, naida noziegumiem.
Par "geju paniku" sauc juridisku stratēģiju, kas joprojām tiek pieļauta daudzviet pasaulē - apsūdzētais apgalvo, ka viņa vardarbīgās darbības izraisījis nevēlams viendzimuma seksuāls notikums.
Apsūdzētais var apgalvot, ka darbojies pašaizsardzības nolūkos, bijis nobijies vai īslaicīgi zaudējis spriestpēju.
Pēc Unija domām, vispārējā attieksme pret gejiem deviņdesmitajos gados nozīmēja to, ka šajās lietās pret cietušajiem pastāvēja mazāk līdzjūtības, kā rezultātā tiesa vainīgajiem piesprieda maigākus sodus.
"Šajos aizstāvības veidos pastāvēja attieksme "šis gejs nāca man virsū, man vienkārši vajadzēja no viņa tikt vaļā"," saka Unija.
"Viņš bija pirmais puisis, kuru uzaicinātu uz ballīti"
Ejot pa kluso ieliņu netālu no Vesterosas centra, kur mira Kārlsons, viņa bijušais komandas biedrs Rolins norāda uz tukšu vietu kādas mājas priekšā. "Kādreiz šeit bija piemiņas plāksne, kas pieminēja šeit notikušo. Es nezinu, kāpēc viņi to noņēma," viņš nopūšas.
Kārlsons piederēja tai Vesterosas jauno spēlētāju paaudzei, kas atstāja būtiskas pēdas Zviedrijas hokejā. Trīs no Lillehammeres 1994. gada olimpisko spēļu zelta ieguvējiem bija draugi un bijušie komandas biedri.
"Tas bija briesmīgs zvans," vēsti par Kārlsona nāvi atceras hokejists Patriks Jūlins, kurš toreiz spēlējis NHL Filadelfijas "Flyers" komandā. "Pirmais jautājums bija vienkārši kāpēc un kā kaut kas tāds varēja notikt. Tam sekoja diezgan daudz tālruņa zvanu."
Kārlsons bija pāris gadu vecāks par Jūlinu un Rolinu. Kad viņi pievienojās Vesterosas jauniešu komandai, Kārlsons bija viņu paraugs.
"Viņš bija pirmais puisis, kuru jūs uzaicinājāt uz ballīti," saka Rolins. "Šajā puisī nebija ne kripatiņas sliktu nodomu. Viņš visu laiku bija pilns prieka un uzmundrinājuma."
Pēc komandas biedra nāves Rolins bija aizņemts, gatavojoties pasaules čempionātam, kuru pēc pāris mēnešiem gatavojās uzņemt Zviedrija. Treneris Lundmarks aicinājis izlasi nelasīt avīzes un neskatīties ziņas, kurās plaši tika atspoguļota Kārlsona slepkavība.
Ziņas par uzmākšanos komandai bija šoks
Kārlsona draugiem presē ziņotais, ka viņš nogalināts pēc uzmākšanās citam vīrietim, bija šoks. Kārlsons par savu seksuālo orientāciju nevienam neesot stāstījis. Saskaņā ar tiesas dokumentiem, to, ka viņš ir homoseksuāls, viņš pateicis dažiem naktskluba apmeklētājiem naktī, kad tika sadurts. Draugiem viņš to nekad neesot atklājis.
"Ja viņš bija gejs, bet nespēja mums to atklāt, tas mani sāpina," BBC sacīja Rolins. "Tas ir traģiski. Mūsu sarunas bija dziļas. Tas, ka viņš man to nepateica, šķiet neticami, ņemot vērā to, cik labi viens otru pazinām."
Kārlsona komandas biedri jau sen kā profesionālo karjeru ir noslēguši. Stāvot neliela kapa pieminekļa priekšā, Rolins saka, ka viņa drauga nāve joprojām viņu satrauc, tomēr viņš atzīst: "Ja spriedums būtu bijis 12 vai 24 gadi cietumā, tam tik un tā nebūtu lielas nozīmes. Pīteru tas neatgriezīs."
