Ekonomiste Signe Bāliņa par valsts parādu un tehnoloģisko izaugsmi

Latvijas valsts parāds 2024. gada beigās bija 46,8 % no iekšzemes kopprodukta (IKP) un šī gada beigās varētu sasniegt 48–49 % no IKP jeb 20,5 miljardus eiro. No vienas puses, Latvijā tas ir zemāks par Eiropas Savienības (ES) vidējo rādītāju (81 % no IKP), no otras, lielāks nekā pārējām Baltijas valstīm – Igaunijai (23,5 %) un Lietuvai (38 %). Iemesli budžeta deficīta un līdz ar to arī valsts parāda pieaugumam Latvijā ir daļēji saistīti ar Covid-19 un enerģijas krīzi, kā arī ar aizsardzības izdevumu palielināšanu, jo 2019. gadā valsts parāds bija 37 % no IKP.[1]

Tērēt mazāk

Nešaubīgi, mums ir jāpadara valsts pārvalde daudz efektīvāka, un pārdomāti ieviestas tehnoloģijas (tostarp mākslīgā intelekta tehnoloģijas) to nepārprotami veicina.

Liela daļa sabiedrības uzticas digitālajai videi un izmanto publiskos valsts un pašvaldību pakalpojumus. Latvija ir panākusi ievērojamu uzlabojumu publisko digitālo pakalpojumu pieejamībā, jo nu jau 93,5 % no publiskajiem pakalpojumiem iedzīvotājiem un 96,3 % no publiskajiem pakalpojumiem uzņēmumiem mums ir pieejami digitāli. Tas pārsniedz ES vidējo rādītāju gan pieejamības, gan izaugsmes tempa ziņā.[2]

Tas, kam būtu jānotiek turpmāk – izmantojot efektīvus digitālos risinājumus, būtu jāsamazinās publiskajā pārvaldē nodarbināto skaitam, jo jebkuru procesu digitalizācijas viens no galvenajiem mērķiem ir procesu efektivitāte un izmaksu ekonomija. Vai tas tā tiešām notiks, rādīs laiks. Līdz šim tā nav noticis, un jācer, ka nesen izveidotā Latvijas birokrātijas mazināšanas programma, kuras mērķis ir mazināt birokrātiju un administratīvo slogu, pārskatot gan valsts pārvaldes funkcijas, gan regulējumu, dos kādus reālus rezultātus.

Satraucoši attiecībā uz Latviju ir OECD dati par vispārējā valdības sektorā nodarbināto īpatsvaru. Laika posmā no 2019. līdz 2023. gadam mums bija vislielākais vispārējā valdības sektorā nodarbināto īpatsvara pieaugums – vidēji 5,1 % gadā, kad kopējā nodarbinātība samazinājās vidēji par 0,4 % gadā.[3] Šie dati norāda uz neatbilstību valsts pārvaldē, kad, pieaugot digitālo pakalpojumu pieejamībai, vienlaikus ir pieaudzis vispārējā valdības sektorā nodarbināto skaits, sasniedzot nepilnus 220 tūkstošus 2023. gadā, kas ir lielākais skaits kopš 2009. gada.[4] Ir saprotami izaicinājumi, kas mūs skāra šajā laikā, bet tie ietekmēja arī pārējās ES un OECD valstis. Atbilstoši tiem pašiem OECD datiem Latvijā vispārējā valdības sektorā strādā 23,6 % nodarbināto, kas ir salīdzinoši augsts rādītājs, jo vidējais bija 18,4 %.

Pelnīt vairāk

Ekonomiskā izaugsme ir vienīgais veids, kā mēs valsts līmenī varam palielināt ienākumus. Galvenie instrumenti, kas var veicināt ekonomisko izaugsmi, tradicionāli ir investīcijas inovācijās, eksporta veicināšana, investīcijas cilvēkkapitālā, attīstīta transporta, enerģētikas un digitālā infrastruktūra, kā arī privātā sektora stimulēšana. Dažādas valstis dažādos laikposmos ir izvēlējušās visai atšķirīgus ceļus, ņemot vērā valsts stiprās puses. Visiem zināms par Īrijas investīcijām tehnoloģijās, piesaistot ārvalstu investīcijas, par Polijas masveida investīcijām ceļos un enerģētikā, tādējādi uzlabojot valsts konkurētspēju, par Vācijas īstenoto programmu “Industrija 4.0”, lai saglabātu globālo konkurētspēju rūpniecībā.

Latvijai ir jāiet savs ceļš. Latvijas ekonomikas izaugsmes stratēģijā ir noteikts mērķis divkāršot IKP līdz 2035. gadam, kāpinot produktivitāti, palielinot eksportu, piesaistot investīcijas, ieviešot inovācijas un jaunākās tehnoloģijas. Mērķis ir skaidrs, un ceļi, kā to sasniegt arī, jautājums – vai un kā mums tas izdosies.

Tas, par ko nedrīkstam nevienu brīdi aizmirst, ir izglītība un cilvēki. Katru pavasari un vasaru notiek diskusijas par mūsu skolēnu zināšanu līmeni un sabiedrības attīstībai nepieciešamo zināšanu kopumu. Valsts mērķis būt inovatīvai nav savienojams ar zemo prasību līmeni, kāds noteikts, lai pabeigtu skolu (15 % pamatskolai un 20 % vidusskolai centralizētajos eksāmenos), jo ar to dodam nepareizu signālu jauniešiem.

Lai sasniegtu ambiciozo mērķi divkāršot ekonomiku, mums ir nepieciešami zinoši un ambiciozi jaunieši. Līdzīga situācija bija ar uzņēmumu digitalizāciju un mūsu ambīcijām sasniegt ES noteiktos mērķus. Sākotnēji valsts nebija gatava atbalstīt industrijas teikto, ka nedrīkstam izvirzīt zemākus mērķus kā ES, neraugoties uz zemo pašreizējo sniegumu. Ir nepieciešams valstiski pateikt un gādāt par to, lai 75 % uzņēmumu izmantotu mākslīgo intelektu (MI), jo citādi nekad nebūsim produktīvi un nekad nespēsim divkāršot IKP. Šis ambiciozais mērķis mums ir noteikts, un pašlaik redzam izaugsmi – 2023. gadā tikai 4,8 % uzņēmumu izmantoja MI, 2024. gadā jau 8,8 %, un mūsu pieauguma temps bija augstāks nekā vidēji Eiropā. Lai gan mūsu rādītājs joprojām ir zemāks par ES vidējo (13,5 %)  un līdz mērķim – 75 % 2030. gadā – ir vēl intensīvs ceļš ejams, cita varianta jau nav.

Mūsu iespējas

MI un pozitīvā ietekme, ko tas dod biznesā, publiskajā pārvaldē un izglītībā, ir nenoliedzama. Tāpat neapstrīdams ir fakts, ka visā ES tieši regulējums bremzē šo tehnoloģiju ienākšanu. Daudz tiek runāts par regulatīvajām smilšu kastēm – tehnoloģiju, fizisko un normatīvā regulējuma vidi, kur var radīt un testēt jaunus risinājumus. Tā ir iespēja, kas Latvijā būtu jāizmanto, jo sarežģītais regulējums un iespēju ierobežojumi ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc atklājumi zinātnē vai tehnoloģiju inovācijas nereti netiek komercializētas Eiropā.

Šogad Rīgā tika atklāts Autonomo sistēmu kompetences (jeb dronu) centrs, kura mērķis ir attīstīt vietējo ražošanu un veicināt inovācijas. Tās Latvijā ir iespējamas, jo mums ir testēšanas iespējas – Sēlijas militārais poligons, kur var pārbaudīt un izmēģināt darbībā dronus. Tā ir no radio frekvenču regulējuma brīva zona. Pēc būtības Sēlijas poligons jau ir šī regulatīvā smilšu kaste, ko novērtē gan Latvijas, gan citu valstu dronu tehnoloģiju izstrādātāji.

Mums ir jāmeklē šādas iespējas un jāveido šādas smilšu kastes arī citām tehnoloģijām un risinājumiem, jo tā ir mūsu iespēja būt inovatīviem un pelnīt vairāk. Tās ir jomas, kur izveidojusies cieša sadarbība starp industriju un pētniecību Latvijā un arī starptautiski, kur mums ir infrastruktūras iespējas, piemēram, pašbraucošās mašīnas, MI risinājumi medicīnā.

Ne vienmēr svarīgākais ir skatīties, kuru mēģināt apsteigt; svarīgi ir mērķtiecīgi darīt to, ko protam un kur esam stipri, un darīt to ar vēl lielāku jaudu, meklējot starpnozaru sadarbību ar kolēģiem Baltijā un ziemeļvalstīs. Informācijas un komunikācijas tehnoloģijās, kā arī mākslīgā intelekta jomā mums ir sasniegumi un krietnas iestrādnes, atliek tikai iet uz priekšu, neskatoties uz esošajiem un varbūt tikai mūsu galvās iedomātiem šķēršļiem. Inovācijas ir mūsu ceļš uz drošu, konkurētspējīgu un ilgtspējīgu nākotni.