Baznīca noklusē būtiskus momentus par seksu Bībelē: pāvesti neievēro seno tradīciju un paliek par vecpuišiem 

Daudz zelētais jautājums par to, vai katoļu priesteri ar Romas pāvestu priekšgalā drīkst vai nedrīkst precēties, iespējams, jau sen kā būtu atrisināts, ja konservatīvie kristieši būtu konsekventi pieturējušies pie Bībeles vārda. Vairāki nozīmīgi teksti par seksu Svētajos Rakstus ir tik neērti cilvēku izveidotajai baznīcai, ka tie tiek ačgārni tulkoti jeb labākajā gadījumā mīļā miera labad noklusēti.

Svētais Pēteris baudīja miesas priekus

Piemēram, pirmais Romas pāvests Svētais Pēteris, kurš pirms 1986 gadiem – 33. gada 1. aprīlī, kad kļuva par kristīgās baznīcas galvu, bija precēts vīrs (sliktākajā gadījumā – atraitnis). Viņš būdams viens no ieredzētākajiem Jēzus mācekļiem ceļoja un sludināja kopā ar savu mīļoto sievieti un ne no viena nekautrējās par savu ģimenes stāvokli, bet tieši otrādi – to uzsvēra.

Par Svētā Pētera jeb Simeona bar Jonas, latviski – Sīmaņa laulības saitēm liecina vien pāris teikumu Bībelē, bet tie ir visnotaļ zīmīgi. Te vietā atgādināt, ka Romas pirmā pāvesta laicīgais vārds bija Sīmanis, bet par Pēteri viņš kļuva tikai tad, kad Jēzus, sakot: ,,Tu esi Pēteris (Klints), un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu” (Mt. 16,18), viņam piešķīra baznīcisko vārdu; tāpat kā Karols Juzefs Vojtila, sēžoties pāvesta krēslā, kļuva par Jāni Pāvilu II jeb pašreizējais pāvests Francisks nes arī pasaulīgo vārdu - Horhe Mario Bergoljo. Jēzus Sīmanim piešķīra “petros” vārdu, kas tulkojumā no grieķu valodas ir “klints”. Tātad, Jēzum Kristum nekas nebija pretī tam, ka visvarenu klinti – modernās Rietumu civilizācijas esības fundamentālo mācību – būvē precēts cilvēks.

Bībelē ir vairākas norādes, ka Sīmanis jeb Pēteris bijis precēts vīrs. Visskaidrākā norāde atrodama Marka evaņģēlija 1. nodaļas 30. pantā: “Bet Sīmaņa sievasmāte gulēja drudzī, un tie tūdaļ Viņam (Jēzum) to sacīja”. Šai vietā jāpielieto loģika – nevar būt sievasmāte, ja nav pašas sievas.

Un pats Pāvils 1. vēstulē korintiešiem (9,5) mums retoriski jautā: “Vai mums nav tiesības kādu māsu ņemt par sievu un ar to kopā ceļot, kā to dara citi apustuļi, arī Tā Kunga brāļi…” Un noslēgumā atbild apstiprinoši – jā, šādas tiesības precēties ir ne tikai “vienkāršiem” cilvēkiem, bet arī Jēzus Kristus mācekļiem un apustuļiem.

Jēzus un no dēmoniem atbrīvotā Marija

Arī pats Jēzus Kristus varēja būt precējies par ko apliecina viņa vienmēr kopābūšana ar Mariju Magdalēnu – mācekli, kuru, kā rakstīts kanoniskajā Bībelē, Jēzus bija atbrīvojis no septiņiem nešķīstiem dēmoniem (Mk. 8,2). Ka Mariju un Jēzu kopā saista ne tikai ideoloģija, bet arī beznosacījumu mīlestība, liecina vairākas Svēto Rakstu atsauces, kas liecina - neskatoties uz visiem riskiem, vienmēr bez kompromisiem ar Jēzu Kristu kopā nepārtraukti bija tikai divi cilvēki – viņa māte Marija un Marija Magdalēna.

Tāpat Svētajos Rakstos gan mācekļi, gan parastā tauta Jēzu ne vienu vien reizi nosauc ebreju vārdā par rabi jeb tulkojumā – mācītāju (rabīnu). Bet tolaiku tradīcijās par rabi varēja kļūt vien vismaz 30 gadu vecumu sasniedzis, “pietiekami nobriedis” cilvēks. Ko nozīmē šis “pietiekami nobriedis”? Tas nozīmēja – ģimenes cilvēks, precēts vīrs. Pie tam – ne tikai precēts, bet arī tēvs. Jo konservatīvo jūdaistu tradīcijās rabīna jeb mācītāja, meistara garīgie amati tiek mantoti no tēva uz dēlu.

Celibātu baznīcā izdomāja tikai 1000 gadu pēc Jēzus nāves

Iespējams, ja “svētie vīri” jau no sākta gala būtu ņēmuši vērā to, ka būt kopā ar mīļoto cilvēku un stāties laulībā ir Dieva griba, tad šodien arī izpaliktu neskaitāmie seksa un pedofilijas skandāli baznīcā, kuri jau gadsimtiem plosa cilvēku izdomāto un iestatīto institucionālo baznīcas kārtību.

Te vietā piebilst, ka celibāts garīdzniekiem baznīcā ir salīdzinoša jauna parādība. To katoļu garīdzniekiem sāka pieprasīt tikai 1000 gadus pēc kristietības izcelšanās. Celibātu ieviesa 11. gadsimta Baznīcas reformu rezultātā, kad Jēzusticīgie sadalījās divās pretējās nometnēs – Rietumu (katoļu) un Austrumu (pareizticīgo) tradīcijās. Bezlaulības svētumu teorētiski pamatoja svētais Pēteris Damians (1007-1072) un pāvests Gregors VII (1073-1085), kas deva izskaidrojumu pretestībai priesteru laulībām: garīdznieks, kuram ir sieva un bērni, neizbēgami tiek iesaistīts pasaulīgajās lietās un nevar pienācīgi rūpēties par savu ģimeni, lai neciestu tā garīgie pienākumi.

Tādējādi uzskatāms, ka katoļu garīdzniecības atturēšana no laulības nav vis Jēzus Kristus iedibināta tradīcija, bet gan daudzus gadsimtus pēc Kristus mokošās nāves pie krusta dažu Romas baznīcas vadītāju izdomāts priekšraksts jeb instrukcija garīdzniekiem, kas nekādā mērā nebalstās Svētajos Rakstos.

Garīdzniekiem nepatīk runāt par seksu

Pēc visa spriežot, katoļu augstākajai garīdzniecībai un arī dažu citu kristietības novirzienu pārstāvjiem ne īpaši patīk, ka tiek atgādināts gan par to, ka lielākā daļa no līdz šim valdošo Romas pāvestu drīkstēja baudīt laulāta cilvēka seksuālos priekus un ka pat Jēzus Kristus, iespējams, nav smādējis sievietes miesisko tuvību.

Visskandalozāk to pierādīja “ņemšanās” ap teologa Jura Rubeņa bestselleru “Viņa un Viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss”, kur tas viss ir minēts un kuru Latvijas Kristīgā Radio prezidents Tālivaldis Tālbergs pat aicināja mest sārtā. Skandāls noslēdzās ar to, ka Rubenis beigu galos pērn uz galda nolika Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītāja krustu un nu viņš vairs nepilda garīdznieka pienākumus.

Ja garīdzniekiem nepatīk runāt par seksu, tad TO gan viņi dara ar lielu prieku – gan tradicionāli un netradicionāli, gan atļauti un aizliegti. Protams, ka visskandalozākie gadījumi saistās ar visiem labi zināmajiem pedofilijas un seksuālās izmantošanas gadījumiem, kas jau vairākus gadus satricinājuši visu pasauli, arī Latviju. Uz apsūdzēto sola par garīgi bezspēcīga cilvēka seksuālu izmantošanu sēdies Rēzeknes priesteris Pāvels Zeiļa. Pierādīts, ka katoļu baznīca kriminālā seksuālās darbībās pieķertos garīdzniekus pārsūta kalpošanai tālāk no grēka vietas – uz citām valstīm. Šādi no Latvijas uz citām valstīm, iespējams, ir aizkomandēti vairāki garīdznieki, un ne jau no mazām lauku draudzītēm.

Katoļu baznīcu mudina atgriezties pie pirmkristīgajām tradīcijām

Dienišķās garīdznieku seksuālās vajadzības tiek aktīvi apspriestas gan Vatikānā, gan laicīgajā pasaulē. Iemesls tam pēc būtības ir viens – lai garīdznieku seksualitāti legalizētu un viņiem nebūtu jānodarbojas ar “pagrīdes miesaskārībām”.

Tā pagājušā gada pašā nogalē Austrālijas Karaliskā komisija, kas izmeklē bērnu seksuālo izmantošanu, aicināja katoļu baznīcu atcelt obligāto prasību garīdzniekiem ievērot celibātu, kā arī lūdza saukt pie atbildības priesterus, kuri nebūs ziņojuši par grēksūdzes laikā dzirdētām liecībām par pedofiliju. “Esam secinājuši, ka katoļu baznīcas institūciju vadība daudzu desmitgažu garumā pieļāva katastrofiskas kļūdas,” teikts komisijas ziņojumā un aicināja Austrālijas Katoļu bīskapu konferenci lūgt Vatikānu apsvērt iespēju atcelt obligātu prasību garīdzniekiem ievērot celibātu, to paredzot brīvprātīgā formā. Komisija noskaidroja, ka celibāts nav tiešs bērnu seksuālas izmantošanas cēlonis, tomēr tas ir veicinošs faktors, īpaši kopā ar citiem riska faktoriem. “Mēs secinām, ka bērnu seksuālas izmantošanas risks pieaug, ja celibātu ievērojošiem vīriešiem garīdzniekiem ir priviliģēta piekļuve bērniem noteiktos katoļu institūciju veidos, tostarp skolās, dzīvojamās institūcijās un draudzēs,” norādīja Austrālijas Karaliskā komisija.

Pēc mēneša – šī gada janvārī pāvests Francisks spēra mazu solīti pretī pirmkristīgajām laulības tradīcijām. Noraidot priesteru celibāta atcelšanas iespēju, viņš tomēr atzina, ka pastāv iemesli apspriest gados vecāku precētu vīriešu ordinēšanu, lai ar mācītājiem nodrošinātu nomaļus esošas draudzes, kur to trūkst.