Autobuss par 15 centiem, un galvenais tur ir nafta - Jauns.lv ekskluzīvā reportāžā no Azerbaidžānas

Protams, trīs dienas Azerbaidžānā nav daudz, lai dalītos iespaidos par Kaukāza kalnu varenumu, demokrātiju, īres auto pieejamību, ceļu stāvokli, viesnīcu komfortu, deviņām valsts klimatiskām zonām un tāltālu ciematu ļaužu viesmīlību, taču pietiekami, lai sajustu Baku šarmu un to, cik tuva un saprotama mums ir šīs pilsētas kultūras vide un vēsture. Starp citu, tieši kultūras mantojums Azerbaidžānas tūrisma jomu funkcionāru atskaitēs valdībai dominē kā galvenais eiropiešiem piedāvājamais “produkts” tuvākā nākotnē. Un tam savu roku Baku arvien pieliek arī latviešu mākslinieki!

Galvenais ir nafta

Nafta, nafta un vēlreiz nafta! Lai vai kā Azerbaidžānas iepazīšanu gribētos sākt ar ko citu, tas nav iespējams, jo visas cēloņsakarības atgriežas pie tās. Un kā nu ne – Baku pievārtē ir vieta, kur 1846. gadā izdarīts pasaulē pirmais naftas urbums. Protams, “melno zeltu” lietā lika arī krietni pirms tam, to dedzinot lampās, tajā miecējot kamieļu ādas un pat ārstniecībā uz savas ādas, kā to 13. gadsimta sākumā aprakstīja ceļotājs Marko Polo. Nafta tika sūtīta pa Zīda ceļu kamieļu mugurās, kāds arābu ģeogrāfs 14. gadsimtā zināja rēķināt, ka ik dienu Baku pamet 200 kamieļu, katrs aiznesdams ap 300 litriem eļļainā šķidruma. Taču pie derīgā izrakteņa cilvēki Kaspijas jūras krastā līdz tam bija tikuši, to vārda tiešā nozīmē pasmeļot ar lāpstu izraktās akās vai naftas “pančkās”.

Drīz vien, plaukstot naftas rūpniecībai, pie urbuma tika atsaukts katram ķīmijas skolēnam zināmās Mendeļejeva tabulas “tēvs” Dmitrijs, lai analizētu naftas sastāvu un konsultētu par labāku tās izmantošanu. Jāpiebilst, ka tieši Baku Mendeļejevs īstenoja savas idejas par nepārtrauktu naftas pārsūknēšanu, rezervuāriem un transportēšanu. 1879. gadā pie Baku jūrā izpeldēja pasaulē pirmais naftas tankkuģis, un pēc nepilniem simt gadiem to bija tik daudz, ka vecos varēja gremdēt jūrā, lai izveidotu pirmo mākslīgo naftas pārstrādes salu.  
Sākoties pasaules naftas bumam, Baku piesaistīja ne tikai brāļus Nobelus, kuriem te palicis iekārtots muzejs, un varenos Rotšīldus, bet arī… gruzīnu Josifu Džugašvili (vēlāk sauktu – Staļinu). Tolaik – 1900. gadu pašā sākumā – Baku apkārtnē viņš iedvesa šausmas kā bandīts Kobe. Gidu rīcībā ir arī materiāli no arhīviem, kuros fiksēta Kobes lieta. Nākamais diktators aplaupījis naftiniekus, par ko šie gribējuši to iemest naftas akā. Varam tikai iedomāties, kāds pakalpojums tas būtu izdarīts pasaules nākotnei, bet.. topošais Staļins no linča tiesas paglābts, uz pāris gadiem viņu ietupinot cietumā.
Naftas dēļ Baku saudzēts Otrā pasaules kara laikā, kad Hitlers nav ļāvis to bombardēt, sakot, ka pilsēta viņam vajadzīga “vesela”. Un naftas industrijas dēļ, esot PSRS sastāvā, Azerbaidžānā netika veidota un attīstīta tūrisma infrastruktūra līdzīgi, kā tas bija kaimiņrepublikās.

Tieši naftas magnāti bija pirmie, kas Baku gādāja par skolām, tostarp šeit tika uzcelta pirmā mācību iestāde musulmanietēm. Nafta ļāva Baku uzplaukt arhitektūrai, tajā ar labāko inženieru un mākslinieku starpniecību ienesot Eiropas pamatus (šajā ziņā Baku daudz neatpaliek no Rīgas un Sanktpēterburgas) un tos sapludinot ar Austrumu vaibstiem. Nafta ir Azerbaidžānai naudu nesošākā nozare un tā nodrošina arī otru lielāko ienākumu āderi, kas ir tranzītbizness starp Austrumiem un Rietumiem jeb mūsdienu Zīda ceļš. Starp citu, tajā vieta ir arī reālam zīdam, kas tiek iegūts un krāšņos lakatos izstrādāts Azerbaidžānā.
Baku un tās apkārtnē šodien šiverē tūkstošiem (varbūt pat miljoniem?) naftas sūkņu un sūknīšu. Teju sirreāli ieraudzīt tos ne tikai jūrā uz platformām, bet pat milzīgiem pulkiem blakus dzīvojamajām mājām pilsētā un aiz tās robežām. Atceramies, ka vienos šādos pumpju “mūžamežos” Baku pievārtē plosījās Pīrs Brosnans slavenā Aģenta 007 lomā bondiādes filmā “Ar pasauli nepietiek”. Čakli cilājot pumpīšus, nepārtraukti urbumos tiek sūknēts ūdens, un zemes virsū paceļas “melnais zelts”. Nafta saožama gaisā pat pilsētas centrā un zaigo jūras viļņos, krasta akmeņus krāsojot melnus. Taču, neraugoties uz prātam grūti aptveramo industriju, par pirmo urbumu, kas bija tikai 21 metru dziļš, nav aizmirsts. Tas slejas kā savdabīgs piemineklis piejūras bulvāra sākumā. No turienes sākas promenāde, ko azerbaidžāņi iecerējuši kā garāko pasaulē.

Lielākais, garākais un slavenākais

Ne viens vien, kurš nav bijis Azerbaidžānas galvaspilsētā, to iztēlojas kā vārguļojošu postpadomju pilsētu ar attiecīgu arhitektūru. Tāpēc ir šokēts, klātienē ieraugot vērienu, ar kādu no padomju gadiem atrāvusies un turpina joņot uz priekšu pilsēta.
Vēl tieši pirms 20 gadiem Baku īpaši neatšķīrās no citām lielpilsētām. Ja neskaita te atrodamās sendienu atsauces uz Eiropas arhitektūras pērlēm. Vietējie lepni uzsver, ka Baku ir “gabaliņš” Venēcijas, Monako, Berlīnes vai citas pilsētas, un, staigājot pa Baku, tas tiktiešām ēku veidolos pamanāms. Bet kopš 2000. gadu sākuma azerbaidžāņi arhitektoniski atvēzējušies līdzināties Apvienotajiem Arābu emirātiem, pāri visai pilsētai uzraujot Flame towers jeb Liesmu torņus Dubaijas stilā, kas kļuvis par jaunās Azerbaidžānas simbolu.  
Bet sākums izrāvienam meklējams… Eirovīzijas konkursā, kas Baku notika tikai pirms sešiem gadiem. Gribēdami parādīt sevi pasaulei no spožākās puses, vairāk nekā divu miljonu pilsētu strauji pārņēma debesskrāpji, stājoties padomju laika hruščovku un citu daudzdzīvokļu namu vietā. Interesanti, ka pirms Eirovīzijas Baku bija tikai viena brenda viesnīca, nu šeit slejas “Four Seasons”, “Hilton”, “Marriott”, “Fairmont” un “Kempinski” karogi. Baku arī atrodas “Boulevard Hotel”, kas ar 818 numuriem šobrīd tiek uzskatīta par Kaukāzā lielāko viesnīcu ar lielisku SPA, baseinu un pirts kompleksu.

Lai arī pilsētā peldēties jūrā nedrīkst, aiz tās robežām uzcelti akvaparki un tiek reklamētas tīras pludmales. Savukārt kalnos uzbūvēti divi slēpošanas kūrorti. Baku teju viss jaunais ir ievērības cienīgs – lielākais, pārsteidzošākais un tamlīdzīgi. Jau pieminētais piejūras bulvāris šobrīd stiepjas 13 kilometru garumā un “varētu būt garākais Eiropā” (pēc gida aplēsēm). Taču nākotnē to iecerēts pagarināt līdz 30 kilometriem, tā virzot uz garāko piekrastes bulvāri pasaulē. Tūristus Baku piesaista arī Geidara Alijeva centrs, kas 2014. gadā ieguva arhitektūras balvu par labāko dizainu pasaulē un kura celtniecību rādīja kanālā Discovery. To vērts apmeklēt kaut vai kā arhitektūras brīnumu. Tajā iekārtotas dažādas mākslas un vēstures priekšmetu ekspozīcijas, konferenču telpas un tiek rīkotas augsta līmeņa tikšanās. Tāpat ievērības cienīgs Baku ir miniatūro grāmatu muzejs, kas iekļuvis Ginesa rekordu grāmatā kā pasaulē lielākā privātkolekcija; Olimpiskais stadions – lielākais Kaukāzā, kas paredzēts 70 tūkstošiem skatītāju un kurā 2015. gadā notika pirmās Eiropas Olimpiskās spēles; paklāju muzejs un jauna lidostas ēka. Pa Baku ielām kopš 2016. gada ripo arī sacensību “Formula 1” braucēju vāģi, un tas paredzēts vēl vismaz divus gadus. Savukārt aiznākamgad Baku plānoti Eiropas čempionāta futbolā finālmači.

Ko nozīmē viena šeiha bilde soctīklos

Ar katru gadu tūristu skaits Azerbaidžānā palielinās, un pērn bijis rekords – uzņemti 2,5 miljoni tūristu: miljons no arābu valstīm, pārējie no Krievijas, Irānas, Izraēlas, Japānas, Dienvidkorejas, Ķīnas, Kazahstānas. No Eiropas, Kanādas un Amerikas esot pavisam nedaudz. Kāpēc Azerbaidžānā iebrauc tik daudz arābu? Izrādās, lieta pavisam vienkārša jeb mūsdienīga. 2014. gadā šeit viesojies kāds bagāts Dubaijas šeihs. Nofotografējies uz karoga fona un feisbukā ierakstījis: ‘’Es atrodos šeit!’’. Ar to arī sākusies tūristu plūsma no bagātajām arābu valstīm.

Ko te dara latvieši?

“Nevaram lepoties ar lielu tūristu daudzumu no Latvijas, bet tie, kas atbrauc, ir pārsteigti par redzēto,” portālam Jauns.lv atzīst Latvijas vēstnieks Azerbaidžānā Juris Maklakovs. Atverot tirdzniecības namu Rīgā, vēstniecība kopā ar aģentūru “Rantur” uzņēmusies veicināt tūrismu no Latvijas uz Azerbaidžānu. Arī eksportu.

Komentējot jomas, kurās Azerbaidžānā tiek novērtēts latviešu ieguldījums, vēstnieks min celtniecību, farmāciju, restorānu biznesu, gaisa satiksmi, finanses un likumdošanas uzlabošanu. Šeit pieprasīts ir kvalificēts darbaspēks. Piemēram, mākslinieki Dāvids un Jānis Mitrēvici pēdējo piecu gadu laikā Azerbaidžānā lepojas ar trim veiksmīgiem un starptautiski atzītiem objektiem: Jaunavas torņa muzeju Baku (vecpilsētas vizītkarte), Gobustānas Nacionālā kultūrvēstures rezervāta muzeja ekspozīciju un ekspozīciju senajā uguns templī Atašgahs, kas ir jaunākais viņu veikums. “No produktiem Baku nopērkama ir zivju produkcija, “Pūres” konfektes, “Lāčplēša” alus un “Rīgas Piensaimnieka” produkti, kas šeit zināmi ar nosaukumu “Romaška”,” uzskaita vēstnieks Maklakovs. Savukārt uz Latviju kopš tirdzniecības nama atvēršanas Rīgā pirmajos trijos mēnešos piegādāts 120 tonnu tomātu un gurķu. Ir plānots, ka šā gada beigās vai nākamā sākumā tirdzniecības nams tiks atvērts arī Latvijai Azerbaidžānā.

TV personība rāda klasi, ko iesākt ar kultūrvēsturi

Tūristam no Latvijas Azerbaidžāna ir tuva un saprotama. Kopīgā pagātne Padomju Savienībā dod iespēju vidējās un vecākās paaudzes ceļotājiem runāt vienā valodā (krievu) un būt uz viena saprašanās viļņa. Arī pieredzētajā pēc valsts neatkarības. Lai saglabātu komunistisko režīmu un padomju impēriju, Gorbačova “papēdis” 1990. gadā “melnajā janvārī” Baku samina 137 dzīvības un ievainoja 800 cilvēku…

Un kuram gan neinteresē, ka Baku uzņemtas filmas “Cilvēks Amfībija” un “Briljanta roka”! Vēl šobaltdien, ejot pa šauro Baku ieliņu, uz kuras, domājot Itāliju, filmētas “Briljantu rokas” epizodes, teju katrs tūrists gāžas gar zemi un pozē, saukdams “čort poberi!”. Jo tieši šeit to pirms 50 gadiem filmējoties darīja Juris Ņikuļins. Šķiet, šajā vietā, kur iekārtota arī kafejnīca “Čort poberi”, bruģakmeņi no tūristu bikšudibeniem nopulēti spīd.
Baku dzīvojuši latviešu rakstniecības dižgari un 19. gadsimta vidū ceļojis pazīstamais franču rakstnieks Aleksandrs Dimā tēvs, redzēto aprakstot grāmatā “Ceļojums uz Kaukāzu”.

Aizraujošs piedzīvojums ir iepazīšanās ar izcilo gidu Fuadu Akhundovu (ja braucat uz Baku, meklējiet viņu e-pastā, nenožēlosiet: fuad_akhundov68@yahoo.com) un sekošana viņam pa vecpilsētas ieliņām. Pirmais mirklis gan ir mulsinošs, kad kungs gados nostājas grupas priekšā ar lielu kartona kasti rokās un demonstrē, ka tā gluži kā skolas metodiskais līdzeklis bāztin piebāzta ar fotogrāfijām. Kurš gan tās visas var apskatīt!? Taču Fuads ir īsts šovmenis, kurš “garšīgi” un atraktīvi spēj izstāstīt pilsētas vēsturi, to bagātinot ar kastes uzskates līdzekļiem. Pēc tā, kā uz viņu atskatās un godbijīgi sveicina vietējie, ir skaidrs, ka Fuads ir zvaigzne. Jāteic, ka azerbaidžāņiem ar viņu ir paveicies – Fuads (savulaik būdams interpola darbinieks, kas vēsturi apguvis pašmācības ceļā) kādu laiku televīzijā vadīja savu raidījumu “Baku noslēpumi”, jaudīgi bliežot no šķietami nebeidzama zināšanu arsenāla. Gids vai pie katra mājas stūra var noskaitīt literāru darbu, citēt grāmatas un filmas. Kad nav tūrisma sezonas, viņš dzīvo Kanādā, bet citādi ar visu sirdi un dvēseli ir Baku kultūrvidē, par to rūpējoties ar dziļu inteliģenci un atbildību. Pirms trim gadiem viņš bija scenārija autors dokumentālai filmai “Atgriešanās Kaukāzā”, kurā Žerārs Depardjē kopā ar Fuadu devās pa Dimā pēdām.

Uzzinot, ka esam no “pribaltikas”, Baku tirgū un šovbiznesa aprindās izsaka komplimentus gan par skaisto Rīgu un Jūrmalu, kas savulaik apceļotas, gan par dziedātāju Laimu Vaikuli, kas bieži uzstājusies vietējā filharmonijā, bet smalkākajos restorānos nacionālie ansambļi, kam pa spēkam mugam dziedāšana, izpilda Raimonda Paula melodijas, piemēram, "Dāvāja Māriņa". Ja vēl par maz, ejot gar antīko suvenīru tirdziņu vecpilsētā, var līdzi paķert kādu VEF radioaparātu no tālajiem astoņdesmitajiem.  

Ēst = pārēsties

Laikam nebūtu korekti apgalvot, ka tā ēd visi Azerbaidžānā, jo Jauns.lv bija lemts baudīt restorānu ēdienu, nevis viesoties vietējo iedzīvotāju virtuvēs. Taču, spriežot pēc tā, ka restorānos bijām vienīgie “nevietējie”, attiecināms šis tas būtu.
Pusdienas un vakariņas ilgst stundām, un tam jābūt gatavam, ejot uz restorānu. Tradicionāli uz galda ēdēju sagaida aukstās uzkodas: olīvas, marinēti dārzeņi (tie palīdzot sastrādāt taukainu ēdienu, saka kāda dāma), gaļas plate, lavašs, kaut kas līdzīgs kabaču ikriem, svaigi gurķi, tomāti un kaudze zaļumu (pētersīļi, estragons, kinza, piparmētras un baziliks), kas jāņem tāpat un biezā slānī jāgrauž klāt visam. Un kompots! Interesanti, ka ikvienā restorānā blakus ūdenim tiek likti augļu kompoti.
Kad godam esi “iesildījies” ar auksto galdu, seko siltais – miniatūri pelmenīši jēra buljonā jeb djušbara, ko ēd, pievienojot mazliet etiķa. Jo vairāk pelmenīšu ietilpst karotē, jo meistarīgāka bijusi saimniece (lipināt mazos pelmenīšus ir sieviešu uzdevums), kas tos gatavojusi. Pēc tam seko kutabi – plānās pankūkas ar gaļu vai zaļumiem, no kurām pirmās pasniedz ar maltu bārbeļu pulveri, otras – ar grieķu jogurtu. Lai arī ar šo varētu pietikt un jūties pārēdies, galvenajam ēdienam vēl tikai tuvojies… Vēl var paspēt uzēst jēra gaļas kebabu (gandrīz vienmēr) vai dolmu, kam (arī gandrīz vienmēr) seko vistas gaļa. Ja esi izsprucis bez sadža – jēra gaļas un dārzeņu sātīga sacepuma, ko pasniedz uz karstas pannas –, gatavojies plovam! Ja kādam šķiet, ka paša plovs ir tas īstais un ka vispār pastāv kāds “īsts” plovs, tad Baku restorānos par to var pasmaidīt – viņu piedāvājumā ir padsmit dažādu plovu, un nevienā pagaršotajā, starp citu, nav burkānu. Atviegloti var uzelpot, kad viesmīlis sāk dalīt tējas glāzes un tuvāk piestumt zapts trauciņus. Ēdienreizes izskaņā vari pabrīnīties, no kā tikai azerbaidžāņi negatavo ievārījumu. Pārsteidzošākais – zaļi valriekstu augļi, kas ar visiem apvalciņiem savārīti sīrupā, un arbūzu balto mizu slānis. Protams, ja spēj, vēl vari panašķēties ar šakir bura – baltiem riekstu, cukura saldumiem, kas pēc formas atgādina latviešu pīrādziņus, – un saldumu karalieni pahlavu.

Un kur vēl degošā zeme un petroglifu muzejs!

Ja esi kaut pāris dienu Azerbaidžānā un tiec izvadāts pa ”vērts redzēt” maršrutu, tad, visticamāk, nokļūsi vietā, kur deg zeme, un petroglifu muzejā Gobustānā, kur to iekārtojuši jau pieminētie mūsu tautieši – “Dd studio”. Gobustāna ir unikāla UNESCO pasaules mantojuma sarakstā iekļauta vieta, kurā vienkopus saglabājušies petroglifi jeb akmens zīmējumi no visiem vēsturiskajiem laikmetiem, sākot no paleolīta. Apmeklējot Gobustānu, slavenais norvēģu etnogrāfs Tūrs Heijerdāls pat uzskatīja, ka vikingu priekšteči cēlušies no šejienes.
Zemes degšana vērojama vietā, kas ir apmēram stundas braucienā no Baku. Kas to vairs zina, kā tā aizdegusies, bet jau tūkstošiem gadu dabasgāze no pazemes dzīlēm laužas uz āru, likdama liesmot zemei. No tā arī cēlies Azerbaidžānas nosaukums, jo “azer” seno tautu valodā nozīmē “uguns”, un tas liesmo arī valsts ģerboņa centrā.

Atvieglota vīzu kārtošana

Azerbaidžānas galvaspilsēta Baku jau vairākus gadus no Rīgas sasniedzama triju stundu laikā, lidojot ar "airBaltic" tiešajā reisā. Tiesa, lidmašīnas biļešu cenas ir visai augstas (un abos virzienos notiek naktī), kas daudziem liek kombinēt lidojumu pie citām aviokompānijām. Azartiskākiem ceļotājiem nokļūšana Azerbaidžānā var uzdzīt tikai asumu, jo lēti un vienkārši mums sasniedzama ir blakus esošā Kaukāza valsts Gruzija, bet no Tbilisi uz Baku – kaut vai ar vilcienu, kas maršrutu veiks nakts laikā, atvizinot vidēji par 20 eiro. Nešaubos ne mirkli, ka ļaujot atcerēties, kā ir braukt “platskartē” un “kupejā”.

Bet pirms ceļojuma, protams, Latvijas pilsoņiem jāiegādājas Azerbaidžānas vīza, kas maksā 35 eiro un nu triju dienu laikā nokārtojama arī internetā. Vēl nesen, uzturoties Azerbaidžānā ilgāku laiku, bija jāatzīmējas ik pēc 10 dienām, tagad šāda norma ir ik pēc 15 dienām, turklāt šobrīd tiek strādāts pie tā, lai to varētu izdarīt no telefona aplikācijas.

Autobuss par 15 centiem

Sabiedriskais transports Baku ir lēts. Viens brauciens pilsētas transportā maksā 30 kapeikas jeb 15 centus (1 eiro apmēram ir 2 manati). Un daļā autobusu biļete pat nopērkama tieši pie vadītāja. Kā stāsta latvieši, kas Azerbaidžānā dzīvo ilgāku laiku, cenas pieprasītākajiem produktiem ir ievērojami zemākas nekā Latvijā, izņemot gaļu, kas maksā apmēram tikpat. Lētākie ir “OBA” tīkla veikali, tie atrodami arī ārpilsētā. Portāls Jauns.lv manīja, ka, piemēram, puslitra degvīna pudele maksā vidēji... eiro–pusotru. Tomēr neviens piedzēries vai pa ielu streipuļojošs cilvēks manīts netika. Varētu domāt, ka grādīgo lietošana Azerbaidžānā kā galvenokārt musulmaņu valstī nav viņu aizraušanās, taču nav skaidrs, kam veikalos domāts samērā iespaidīgs piedāvājums. Populārākie suvenīri, ko tūristi iegādājas Azerbaidžānā, ir īpašā tehnikā gleznoti darbi no naftas, bumbierveida tējas glāzes, zīda un vilnas paklāji. Tik jāatceras, ka paklāju, kurš lielāks par vienu kvadrātmetru (vai melnie ikri, kas smagāki par 100 g), no valsts drīkst izvest ar sertifikātu.