Kārtējā kinohistērija Krievijā: melnā komēdija par Ļeņingradas blokādi “Svētki”

Totalitārajā Krievijā izvērtušamies kārtējā kinoskandāla centrā nokļuvis krievu režisors Aleksejs Krasovskis, kurš mūsu lielajā austrumu kaimiņzemē nodēvēts par tautas nodevēju un kura veidoto filmu „Prazdņik” („Svētki”) aicina aizliegt izrādīt. Par Ļeņingradas blokādi uzņemtā spēlfilma stāsta par kādu augsti stāvošu partijas ierēdni Voskresenski, kurš 2. Pasaules kara laikā, kad Ļeņingradu (tagad - Sanktpēterburgu) bija aplencis nacistu karaspēks, dzīvoja pārticībā, laikā, kad pārējie pilsētnieki mira bada nāvē.

Melnā komēdija, mīlas drāma vai vēstures patiesība

Voskresenska ģimene svin Jauno gadu pie tiem laikiem neiedomājami bagātīga galda – ar vistas cepeti un šampanieti. Šāds sižeta pavērsiens izraisījis Kremļa varas partijas „Vienotā Krievija” un Putina režīma atbalstītāju histēriju. Valsts domē izskan aicinājumi filmu aizliegt izrādīt, bet centrālajos televīzijas kanālos tiek veidoti raidījumi, kuros stāsta, ka Krasovskis „izkropļo vēsturi” un ņirgājas par „varonīgajiem ļeņingradiešiem”.

Jāteic, ka filmu tomēr nekādā ziņā nevarētu traktēt kā ņirgāšanos par blokādi pārdzīvojušajiem cilvēkiem. Tas ir stāsts par partijas augsti stāvoša nomenklatūras darbinieka karalisko dzīvi vispārēja bada un nabadzības necilvēcīgajos apstākļos, kādu Staļina laikā baudīja praktiski visi asiņainajam režīmam pietuvinātie augstākie valsts un partijas darbinieki.

Filmas režisors uzsver, ka viņa darbs drīzāk nav vis vērtējams kā melnā komēdija (kā arī iesākumā spēlfilma bija iecerēta) par blokādi, bet gan filma par mīlestību. Uz Jaunā gada svinībām pie sevis mājās filmas galvenā varoņa dēls atved badā mirstošu meiteni, bet meita – nepazīstamu vīrieti, ar kuru grasās precēties. Tā nu uz blokādes notikumu fona risinās mīlas drāma.

“Tāda atpūta iespējama tikai pie boļševikiem”

Pie tam, filmā attēlotie partijnieku greznie dzīves apstākļi nav tukša fantāzija, bet gan balstīta vēsturiskos dokumentos un atmiņās.

Krasovskis norāda, ka boļševiku vadoņu greznā dzīve blokādes apstākļos nav tikai un vienīgi fantāzijas auglis, no pirksta izzīsts apgalvojums. Viņš scenārija izstrādē balstījies uz blokādes laika Ļeņingradas kompartijas kadru nodaļas instruktora Nikolaja Ribkovska atmiņām. Taisnības labad gan jāsaka, ka Ribkovska atmiņas “uzpeldēja” tikai  pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados un glabājās par Džordža Sorosa naudu dibinātajā dokumentācijas centrā “Tautas arhīvs”, kurš nu, tāpat kā daudzas citas ārzemnieku dibinātās institūcijas un fondi Krievijā, ir likvidēts. Atmiņu pilns teksts nav izdots, bet tās ir citējuši gan ievērojami vēstures pētnieki, gan pirms pāris gadiem pat Putina Krievijas oficiozs “Rossijskaja Gazeta”.

Tas liek domāt, ka šīs atmiņas tik tiešām ir vēsturisks dokuments. Tomēr nu Krievijā sākas spekulācijas par dažādām sazvērestības teorijām – ka Ribkovska atmiņas ir viltojums; tās tik tiešām ir īstas, bet radušās bada nomocīta autora murgos; tās ir riebīgas sorosītu falsifikācijas; atmiņas kara laikā Berlīnē sacerējuši un uzrakstījuši PSRS ienaidnieki un pēc tam tās “piesvieduši” Krievijas arhīviem. Tomēr viens gan ir neapšaubāmi skaidrs – Ribkovskis ir reāla vēsturiska personība un viņš kara laikā tik tiešām bija Ļeņingradas kompartijas funkcionārs, kurš izlēma par to, kurš drīkst vai nedrīkst strādāt boļševiku partijas orgānos.
 
Ribkovskis savās dienasgrāmatās atklāti stāsta, ka pirmajos blokādes mēnešos tik tiešām cietis badu tāpat kā visi pārējie pilsētnieki, no viņa palicis pāri vien ar “ādu apvilkts kaulu kambaris” (“Bija pat vairākas nedēļas, kad maizi ne tikai nebiju ēdis, bet pat to nebiju redzējis”, 1941. gada 20. novembris). Bet pēc dažiem blokādes mēnešiem - 1941. gada decembrī, kad Ribkovskis kļuva par Smoļņija (Ļeņingradas kompartijas) funkcionāru, viss kardināli mainījās. Par to liecina kaut vai daži citāti no Ribkovska apjomīgās dienasgrāmatas, ko viņš rakstījis 2. Pasaules kara laikā – no 1940. līdz 1944. gadam (dienasgrāmatu teksts kopumā apkopots 30 burtnīcās, kuras savā darbā “Politiskā socioloģija” analizējusi un pētījusi Maskavas Valsts Humanitāras universitātes filozofijas profesore Natālija Kozlova):

* “Pārtikas trūkumu tagad īpaši vairs neizjūtu. No rīta brokastis  - makaroni vai putra ar sviestu un divas saldas tējas glāzes. Pusdienās – zupa un otrais gaļas ēdiens katru dienu. Piemēram, vakar ēdu kāpostu zupu ar krējumu, bet otrajā kotleti ar makaroniem, bet šodien – makaronu zupa un cūkgaļa ar štovētiem kāpostiem. Smoļņija ēdnīcā pusdienu kvalitāte ir daudz augstāka nekā tajās ēdnīcās, kurās esmu pabijis”. (1941. gada 9. decembris)

* „Jau trešo dienu esmu partijas komitejas stacionārā. Tas ir septiņu dienu atpūtas nams, kas atgādina slēgta tipa sanatoriju. Ēdināšana te ir tāda pati kā miera laikā labā atpūtas namā: daudzveidīga, augstvērtīga, garšīga. Katru dienu piedāvājumā gaļas ēdiens – jēra gaļa, liellopu gaļa, vista, zoss, tītars vai desa, kā arī zivis, ikri, pīrādziņi, siers, kakao, kafija, 300 grami baltmaizes un tikpat daudz rupjmaizes katru dienu. Un pie tam labs vīns pie pusdienām un vakariņām. Ēdienu pasūti dienu iepriekš pēc savām vēlmēm. Jā, un es ar vēl diviem biedriem, katru dienu saņemu papildus otrās brokastis pirms pusdienām: pāris sviestmaižu vai bulciņu un saldu tēju. Atpūta šeit ir brīnišķīga visos aspektos. Karu gandrīz pilnībā nejūt, kaut arī līdz frontei ir tikai daži desmiti kilometru. Jā, tāda atpūta frontes, ilgstošas blokādes apstākļos, ir iespējama tikai pie boļševikiem, pie padomju varas”. (1942. gada 5. marts)

Ikri un šokolāde partijas darbiniekiem

Varam apšaubīt Ribkovska dienasgrāmatu autentiskumu, bet ir arī citi dokumenti, kas liecina par augsti stāvošo komunistu bezrūpīgo dzīvi Ļeņingradas blokādes laikā. Piemēram, arhīvos atrodams NKVD (“čekas”) ziņojums, kurā vēstīts, ka Ļeņingradas Primorskas rajona partijas komiteja lielinieku Oktobra apvērsuma gadadienas svinībām 1941. gada 7. novembrī no Smoļņija pieprasījusi desmit kilogramus šokolādes, astoņus kilogramus ikru un 20 tortes.

Tāpat filmas režisors pastāstījis, ka pirms filmas uzņemšanas iepazinies ar vēsturiskiem materiāliem, piemēram, Sanktpēterburgas Blokādes muzejā, kurā viņam esot pastāstījuši par speciālām pārtikas piegādēm blokādes laikā Ļeņingradas partijniekiem.

Vai sāksies raganu medības un kinoteātru dedzināšana?

Pagaidām filmas izrādīšanas datums nav izziņots, jo Krievijā pret tās izrādīšanu notiek lieli protesti. Krasovskis Rīgā bāzētajam krievu neatkarīgajam interneta medijam meduza.io teicis, ka filma “Svētki” nav dokumentāla filma, bet gan mākslas darbs: “Es visu esmu izdomājis! Un ceru, ka man savā valstī uz to ir tiesības”.

Par filmas sižetu režisors stāsta: “Tas ir stāsts par to, kā priviliģēta ģimene sagaida 1942. gadu. Pie filmas varoņa, viņa sievas un diviem pieaugušajiem bērniem atnāk divas ģimenei nepiederošas personas. Un viss sākas… piedodiet, komēdija. Tāpēc, ka sākumā saimniekiem nākas slēpt savu labklājību, bet pēc tam ar viesiem slēgt tādu kā vienošanos. Kopumā standarta komēdijas peripetijas”.

Tikmēr Krievijā izvērsušās krasi varas atbalstīti protesti, kas aicina filmu aizliegt. Piemēram, Sanktpēterburgas domnieks Sergejs Bojarskis paziņojis, ka pieliks visas pūles, lai filmu aizliegtu. Viņš to nosaucis par šausmīgu ņirgāšanos un kaunu, jo Ļeņingradas blokāde ir “sakrāla un neaizskarama vēstures lappuse”. Tas tikai liecina par to, ka Putina Krievijā ir "a priori" noteiktas tēmas un lietas, kuru patiesumu nedrīkst apšaubīt, līdzīgi kā tas, ka Kima Irsena mirušās miesas Ziemeļkorejā ir “mūžīgais un joprojām ar pilnu sparu strādājošais prezidents”.
 
Varas partijas “Vienotā Krievija” sekretārs Andrejs Turčaks vērsies pie Krievijas kultūras ministra Vladimira Medinska ar prasību “nekādos apstākļos” nedot atļauju “Svētku” izrādīšanai, jo ir tēmas par kurām nav pieļaujams jokoties.

Tikmēr Kremļa propagandas televīzijas RTR ziņu raidījuma “Vesti” vadītājs Dmitrijs Kiseļovs, runājot par filmu “Svētki”, paziņojis, ka Krievijā nepieciešams “sašaurināt vārda brīvības diapazonu, precīzāk – pašizpausmes brīvības diapazonu”, jo efektīga sabiedrība nespēj pastāvēt bez “iekšējiem aizliegumiem”.

Tomēr no varas neatkarīgā Krievijas Kinozinātnieku un kinokritiķu ģilde publicējusi petīciju, kurā protestē pret Krievijā uzsākto filmas “Svētki” aizliegšanu un tā veidotāju nomelošanu, kas jau pārkāpj visas civilizētas pieklājības normas. Ģildes pārstāvji norādījuši, ka pretdarbība pret filmu varētu būt lielāka nekā nesen notikušajiem skandāliem par filmu “Matilde”, kas vēsta par pēdējā krievu imperatora mīlas dēku ar balerīnu, un franču – britu komēdiju “Staļina nāve”, kas it kā noniecina varenās Krievijas “vēsturi un vērtības”. Pēc filmas demonstrācijas Krievijas kinoteātros varot būt to izrādījušo kinoteātru dedzināšanas un pret filmas veidotājiem izsludinātas raganu medības.

Tiek arī uzkurinātas, kaislības par to. ka filmas veidotāji nav “īsteni krievi”, kuri jāiznīcina, tāpat kā filmas sponsori. Te jāpiebilst, ka tā kā “Svētku” uzņemšanai nevarēja savākt naudu, tā tapusi kā mazbudžeta projekts. Vairāki uzņemšanas grupas dalībnieki strādājuši bez atlīdzības, bet filmas uzņemšanā savu naudu ieguldījis gan pats režisors, gan kādreiz Krievijā populārā aktiera Oļega Tabakova atraitne, kuras dēls filmējas šajā kinodarbā.

Kas bija Sanktpēterburgas blokāde?

Ļeņingradas blokāde bija 872 dienu ilgs Vācijas un Somijas spēku veikts Ļeņingradas aplenkums 2. Pasaules kara laikā, par kuru galvenokārt bija atbildīga armiju grupa “Ziemeļi”. Aplenkums sākās 1941. gada 8. septembrī, kad tika nogriezts pēdējais sauszemes savienojums ar pilsētu. Lai gan 1943. gada 18. janvārī Sarkanajai armijai izdevās atbrīvot šauru joslu uz Ļeņingradu, pilnīga blokādes pārtraukšana tika pabeigta 1944. gada 27. janvārī.

Vienīgā Ļeņingradas nebloķētā puse bija Lādogas ezers, lai gan to sasniedza aplencēju artilērija un aviācija. Bezledus apstākļos pilsētu apgādāja ar peldlīdzekļiem, bet ziemas laikā — ar autotransportu pa ledu; šis ceļš tika nosaukts par “Dzīvības ceļu”. Pirmajā ziemā, kad vēl nebija pienācīgi noorganizēta pilsētas apgāde, Ļeņingradā iestājās bads, un katru dienu gāja bojā vairāki tūkstoši civiliedzīvotāju.,

Neraugoties uz padomju laikā kanonizēto vēstures versiju, arvien atrodas vēsturnieki, kas apgalvo - Ļeņingradas blokāde bija padomju režīma rīcības, pareizāk sakot - bezdarbības - sekas, nevis liktenīga nenovēršamība. Savu viedokli šie vēsturnieki argumentē ar faktiem: visu “blokādes” laiku Ļeņingrada sniedza būtisku ieguldījumu armijas tehnikas piegādēs Sarkanarmijai, ne uz brīdi nepārtraucot ražošanu. Padomju varai netrūka transporta ne izejvielu piegādēm, ne gatavās produkcijas - simtiem tanku, desmitiem bruņuvilcienu, tūkstošiem artilērijas lielgabalu, tūkstošiem mīnmetēju, desmitiem kuģu un citas militārās tehnikas - nogādāšanai no “aplenktās” Ļeņingradas uz fronti. Līdz ar to esot apšaubāma padomju varas nespēja piegādāt pilsētai pārtiku, lai izbeigtu badu. Tā esot bijusi Staļina politika un izvēle.