Visdīvainākie Ziemassvētki Latvijas jaunāko laiku vēsturē: aizliegti neaizliegtā Kristus dzimšanas diena 1940. gadā

Absurduma paradokss, kas liecina par okupantu varas un tās līdzskrējēju stulbību!

Kopš PSRS sabrukuma mums jau sen kā skaidrs, kāpēc 25. un 26. decembris ir valsts noteiktās brīvdienas. Šoreiz šo svētku sakarā Jauns.lv atskatās uz 1940. gada Ziemassvētku dienām, kad visi zināja, kāpēc tās ir brīvdienas, bet publiski to paust nedrīkstēja. Šajā stāstā neatradīsim liecību par Jēzus Kristus brīnumu un priecīgu Ziemassvētku svinēšanu, bet gan vērtīgu vēsturisku atziņu...

Komunisti stahanoviešiem aizliedz strādāt

Domājams, ka 1940. gadā bija vieni no visdīvainākajiem Ziemassvētkiem Latvijas jaunāko laiku vēsturē. Gluži nesaprotami! Pirmajos okupācijas mēnešos padomju iebrucēji vēl nebija pacentušies no kalendāra brīvdienu saraksta svītrot visus brīvvalsts laikā iedibinātos oficiālos svētkus, tostarp arī Ziemassvētkus, bet bezdievības propagandas dzirnavas jau griezās pilnā sparā. Līdz ar to Kristus dzimšanas dienas svētki - 25. un 26. decembris oficiāli Latvijā bija brīvdienas, bet visiem piekodināja izvairīties šais datumos svinēt kaut ko reliģisku.

Savukārt stahanoviešiem, kuri Ziemassvētkos gribēja strādāt, boļševiku partija un valdība to aizliedza. Rīgā izdotā LPSR arodbiedrību avīze “Darbs” rakstīja: „LPSR Tautas Komisāru Padome paziņojusi visiem Latvijas PSR pilsoņiem, ka 25. un 26. decembris nav uzskatāms par darba dienām. Tomēr vairākās darba vietās, uzņēmumos un iestādēs notikušas strādnieku un darbinieku sapulces, kurās spriests, vai minētajās dienās strādāt, vai nestrādāt. Tautas Komisāru Padomes paziņojumā nepārprotami sacīts, ka 25. un 26. decembris nav uzskatāms par darba dienām, un šis paziņojums arī jāievēro. Tāpēc liekas ir sapulces šī jautājuma apspriešanai”. Pie tam, kā par nelaimi stahanoviešiem 1940. gada 25. un 26. decembris iekrita darba nedēļas viducī – trešdien un ceturtdien.

Ziemassvētku vietā – grāmatas par darba varoņiem un boļševiku vadoņiem

Jānorāda, ka šai publikācijā nekas nebija teikts, kāpēc 25. un 26. decembris nav uzskatāmas par darba dienām. Jo bija jau sākusies okupācijas varas cīņa pret Ziemassvētkiem, kad padomju Latvijas avīzes bija pārpilnas ar pamācošiem rakstiem, kas vēstīja, ka kristīgo Ziemassvētku svinēšana ir pagātnes palieka un ka šķiru cīņas apstākļos nedrīkst aicināt „mīlēt savu tuvāko” vai sludināt „mieru virs zemes”. Tad arī radās ierosme “no tautas” Ziemassvētku vietā svinēt Jauno gadu un zem eglītes likt “laikmetam atbilstošas dāvanas”, piemēram, grāmatas par darba varoņiem vai boļševiku valsts vadoņiem. Kāds H. R. laikrakstā “Padomju Latvija” stāsta, ka Ziemassvētkos īpaši jāuzmanās no baznīcas, jo tad tas ir sevišķi bīstams reakcionāru midzenis.

1940. gada pirmssvētku žurnāla “Atpūta” numura bilžu lapas vairs nerotāja idilliskas ziemas ainavas vai Betlēmes kūtiņas skati, bet gan “izcilā”, jaunā dievekļa – biedra Staļina jaunības bildes. “Grūzijas revolūcionāro darba ļaužu vadonis” bija stalts un smuks pēc velna, gluži kā Jēzus Kristus savos 33 gados.

“Imperiālisti, vajādami komunistiskās partijas un gatavodamies karam pret PSRS, parasti atrod sev uzticamus sabiedrotos tieši baznīckungu personā. Tas arī pilnīgi saprotams, jo šie Kristus kalpi ir darba ļaužu atbrīvošanas idejas nesamierināmākie ienaidnieki. Pretkomūnistiskā propaganda, kā tas novērots, parasti pastiprinās “Kristus dzimšanas” dienā, kad arī baznīcu sprediķi un reakcionāru reliģiskā propaganda sasniedz savu kulminācijas punktu. Visādi spekulējot ar bībeles pasaku par Kristus dzimšanu un aicinot darba tautu atteikties no šķiru cīņas, baznīcas kalpi kā piemēru parasti nostāda teiksmainā Kristus dzīves gājumu, kas it kā visu mūžu pavadījis nabadzībā un bez pārmetumiem panesis visas ciešanas.

Miljoni darba ļaužu Padomju Savienībā atmetuši reliģijas māņus. Tomēr ir vēl atsevišķas darba ļaužu grupas, sevišķi jaunajās padomju republikās, kas joprojām atrodas šo māņu tīklos. Tām derētu atcerēties, ka tagadējā imperiālistiskajā karā miljoni cilvēku ierauti kara postā un padoti iznīcībai. Un tomēr - baznīca svēta šīs masu slepkavības, svēta šos slaktiņu rīkotājus - starptautiskos kapitālistus, kuru interesēs iet bojā darba ļaužu miljoni,” 1940. gada 25. decembra rakstīja līdz nepazīšanai pārveidotā “Jaunāko Ziņu” pēctece “Padomju Latvija”.

Te nu varam tikai izbrīnā mulst, kādu motīvu vadīti dienās, kad it kā “pretkomūnistiskā propaganda” sasniedz savu apogeju, lielinieki padomju Latvijas proletāriskajiem darbaļaudīm uz visstingrāko noliedza būvēt “saulaino komunismu”.

“Spirdzinošā atpūta” no Ziemassvētkiem

Visās tā laika latviešu avīzēs (protams, okupantu cenzētajās, jo citu jau nebija) publicēti raksti, kas norāda, ka bērniem turpmāk vairs neklājas svinēt Ziemassvētkus un viņiem jāpulcējas uz Jaungada eglītēm. Lai tas tā tik tiešām notiktu, skolēnu brīvdienas sākās tikai pēc Ziemassvētkiem:

„Padomju ļaudis Jaungadu sagaida jautri un priecīgi. Ar pirmo janvāri visās padomju skolās arī brīvdienas, kas turpinās līdz 12. janvārim. Skolu jaunatne brīvdienas pavada jaunā gada noskaņojumā un tādējādi gūst spirdzinošu atpūtu. Vērtīgu atpūtu un gaišu prieku sagādā eglīšu sarīkojumi. Tās nebūs vairs eņģeļiem greznotas, pie viņām nedziedāsim dziesmas par debesu valstības prieku, bet priecāsimies par dzīvi sociālistiskā valstī, varenajā strādnieku un zemnieku valstī - Padomju Savienībā. Tāpēc visam ar reliģiskiem māņiem saistītam jānozūd no eglīšu sarīkojumiem. To vieta dosim eglīšu sarīkojumiem jaunu - sociālistisku saturu,” pausts rakstā “Gatavosimies Jaungada sagaidīšanai”, kuru 1940. gada 28. decembrī nodriķējis Liepājas laikraksts “Komunists”.

1940. gadā Latvijā Ziemassvētkus aizstāja padomju tradīcijas un Jaunajā gadā ap eglīti bija jādancā kopā ar Ļeņinu:

Arī Rīgas avīzes 1940. gada Ziemassvētkos aizgūtnēm rakstīja, ka visai padomju Latvijas tautai jāaizmirst Ziemassvētki un jāsvin Jaunā gada „zilā uguntiņa”. Piemēram, laikraksts „Cīņa” Ziemassvētkos informēja, ka Rīgas 28. nepilnas vidusskolas skolēniem nav laika svinēt Ziemassvētkus, jo viņiem jāgatavo uzvedums Jaungada eglītes vakaram.

1940. gadā decembra nogalē drukātās lappuses pārpludināja šķiriski pareizi raksti par Ziemassvētkiem un to imperiālistisko būtību: „Ziemsvētku dienās visu zemju garīdznieki un sektanti visās baznīcās un lūgšanu namos sevišķi daudz sludina reakcionāro ideju un sevišķi šķiru miera ideju. Viņi aicina darba ļaudis mīlēt savus ienaidniekus, viņi sludina: „Gods dievam augstībā un miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts”, novēršot ar to darba ļaudis no cīņas ar kapitālismu”. („Jaunais Komunārs”, 1940. gada 2. decembrī)

Bet Ziemasvētkos “visu zemju garīdznieki un sektanti savienojās”. Par to, piemēram, liecina biedrenes Paldiņas - Ruses Latvijas kompartijas IX kongresā teiktais:

„Lieli trūkumi vēl ir mūsu skolās. Skolotāju kadriem, kādus mēs tos pārņēmām kā mantojumu no bijušās ulmaniskās valdības, ir tik izmežģītas smadzenes, ka ar tiem ārkārtīgi grūti strādāt. Šie skolotāji bieži vien darbojas aizmaskojušies. Kā piemēru var minēt Mazirbes skolu, kas atrodas nabadzīgā zvejnieku rajonā. Izplata vismuļķīgākās baumas starp reliģioziem skolēniem, ka padomju vara slēgšot visas baznīcas un tos, kas apmeklē baznīcas, piespiedīšot maksāt par mācībām skolās. Skolu darbam jāveltī ārkārtēja uzmanība”. („Padomju Latvija”, 1940. gada 24. decembrī)

Acis asaro, zvaigzne nenoriet

Tomēr sovjetu rīkojumi 1940. gadā Ziemassvētku gaisotni Latvijā nespēja izsvēpēt. Žurnālists Žanis Klētiņš par to, kā pirms 83 gadiem tika svinēti Ziemassvētki 1943. gadā Jelgavā iznākošajā lauksaimniecības žurnālā “Darbs un Zeme” raksta:

“Ja mēs atkal gaidām Ziemassvētku klusumu, tad mēs (..) tos gaidām tomēr citādāk nekā gaidījām to 1940. gadā, kad pat mazā svecīte zaļā egles zarā bija naidnieks kādai tumšai varai. Tajos Ziemassvētkos mūsu sirdīs bija ienācis nemiers un skumjas. 1940. gada Ziemassvētkos latviešu tautas acis asaroja, jo bijām jau zaudējuši daudzus mīļus un tuvus cilvēkus. Naids, atriebība un iznīcināt kāre triumfēja pār kluso miera stundu un mums tad likās, ka Ziemassvētku zvaigzne... Norietējusi uz visiem laikiem...

Bet, par spīti šausmām, terroram un postam tautas gars tomēr palika možs un arī 1940. gada Ziemassvētkos daudzi dedza svecītes egļu zaros, gāja dievnamu klusumā un lūdza Visuvarenā palīdzību. Nesalauza tautu arī tas, ja daudzus svecīšu gaismā apcietināja un aizveda... Ziemassvētku zvaigzne staroja ap šo cietēju galvām, jo viņi bija bez vainas...” (”Darbs un Zeme”, 1943. gada nr. 23/24)

Savukārt 1941. gada 24. decembrī Liepājas laikraksts “Kurzemes Vārds” raksta, ka neskatoties uz visiem boļševiku aizliegumiem 1940. gadā Ziemassvētki svētsvinīgi ar pedagogu piekrišanu nosvinēti Liepājas valsts tehnikuma 4.a klasē:

“Maza eglīte dvesa svinīgumu klasē. Svētku rotas un svecītes radīja spožumu, kam bija jāmirdz cauri tumsības laikmetam. Svētku noskaņu vairoja mūzikas skaņas, kas, skolotājai nākot klasē, harmonēja veco svētku dziesmiņu “Klusa nakts, svēta nakts”. Senās skolnieku tradīcijas paredz, ka pēdējā diena pirms brīvlaika jāaizvada svētku garā. Audzinātāji arī necēla iebildumus, jo gadu desmitu parašas nedrīkst lauzt”.

Amerikas latvieši un 1940. gada Ziemassvētki

Bet ne jau visiem latviešiem 1940. gadā vajadzēja pusslepus svinēt Ziemassvētkus. Amerikas latvieši bija brīvi, tomēr viņu prieku aptumšoja tēvzemē notiekošais. 1940. gadā Amerikā iznākošais latviešu laikraksts “Dzimtene” savā svētku numura ievadrakstā rakstīja:

“Kad nakts visdziļākā, kad saule vistālāk šķiet un apliec tik mazu un sīku debess pamali, šogad to pārdzīvos bez īstā dvēseliskā Ziemassvētku prieka, jo šais svētkos pār dzimtenes pilsētām un ciemiem nemirdzēs vairs brīvības zvaigzne. Klusu sēros mūsu dzimtenes dievnamu zvani. Svētku dienās, domājot par mūsu mīļajiem tuviniekiem un draugiem pie tālās dzimtenes dzintarjūras, izlūgsimies, lai Ziemassvētku klusais noslēpums svētītu viņus, kas sēro.

Lai viņi paceļ savas acis uz augšu - uz tiem kalniem, no kuriem nāk mums mūsu pestīšana un palīdzība. Lai Ziemassvētku gaismā mūsu sirdis dzimst gara pavasarim, ka varam pārciest dzīves ceļu un nebrīvības salu un grūtības, un piedzīvot mūsu dvēseles un mūsu tautas atdzimšanu -pavasari!” (skatīt – Ņujorkā iznākušā laikrakstā “Laika” 1961. gada 27. decembra numuru) 

Okupanti, kalendārs un Jēzus dzimšana

Te jāpiebilst, ka nākamie Latvijas okupanti – nacistiskā Vācija - gan bija daudz izmanīgāki, jo viņi pēc ienākšanas Latvijas teritorijā 1941. gada vidū uzreiz pārtaisīja jeb no apgrozības izņēma lielinieku izdotos kalendārus un, neskatoties uz to, ka gads jau bija pa pusei nodzīvots, izdeva kalendāru 1941. gadam, kurā īpaši atzīmēja, ka 24. un 25. decembris ir Ziemassvētku brīvdienas (piemēram, skatīt Rīgā, Ed. Alaiņa apgādniecībā, izdoto Dzimtenes kalendāru 1941. gadam).

Tā kā pēc vācu armijas ienākšanas latviešiem uzreiz un konsekventi tika norādīts, ka vairs nebūs nekāda dzīvošana pēc boļševiku izdomātajiem vai aizliegtajiem svētkiem. Tas nozīmē, ka svešas varas, okupējot kādu citu valsti, vismaz kaut daļēji spēj ņemt vērā iekaroto zemju un tautas tradīcijas. Krievi to nespēja, bet vācieši vismaz centās.

1943. gada ziemā vāciešu okupētās latviešu Zemes pašpārvaldes Mākslas un sabiedrisko lietu departamenta izdotais biļetens latviešu presei “Laika Balss” izdeva norādījumu provinces laikrakstiem publicēt rakstu  “Divējādi Ziemassvētki” par 1940. gada Ziemassvētkiem Latvijā, ko arī vairums latviešu avīžu izdarīja (piemēram, “Smiltenietis” un “Tālavietis” to savos svētku numuros publicēja kā ievadrakstu). Tajā pausts:

“(Boļševiku vērīgā acs) zināja, ka latviešu ģimenēs Ziemassvētku vakarā mirdzēja svētku eglītes un ka vecie un jaunie pārpildīja baznīcas. Tomēr boļševiki ar gudru ziņu atturējās šoreiz no ilgi pašu zemes praksē pārbaudītām terrora metodēm. Viņi vēl negribēja demaskēties un parādīt savu īsto seju. Strādnieku neapmierinātība par varbūtējo svētku dienu atzīmēšanas aizliegumu bija pārāk liela, lai šai ziņā riskētu. Boļševiki bija droši savā pārliecībā, ka latviešiem tie vispāri ir pēdējie Ziemassvētki!

To boļševiki citā sakarībā arī atklāti pateica. Atcerēsimies tā paša gada rudenī publicēto svināmo dienu sarakstu 1941. gadam, kur Ziemassvētki nemaz nebija minēti. Ja boļševiki vēl vienu gadu ilgāk būtu palikuši mūsu zemē, tad tiešām latviešiem otrie Ziemassvētki zem Staļina saules vairs nebūtu bijuši vajadzīgi. Par to viņi jau būtu parūpējušies”.