Skolu Pārdaugavā pārsauks latviešu lieluzņēmēja vārdā

Ierosinājums guvis atbalstu skolas padomē, turklāt vidusskola Slokas ielā 49a atrodas bijušajā Šteinhauera īpašumā. Kas tad bija Šteinhauers? Daudziem viņa vārds ir nezināms, bet patiesībā viņš ir viena no izcilākajām personām mūsu vēsturē, ar lielu devumu  latviešu identitātes veidošanā 18. gadsimtā, pat uzskatāms par pirmo latviešu politiķi.

Tēvs ieradās no Kurzemes

Pieņemts uzskatīt, ka līdz pat 20. gadsimtam latvieši bijuši beztiesīgi nabagi un dzīvojuši vācu verdzībā. Stāsts par Šteinhaueru dzimtu šo uzskatu pilnībā apgāž, jo tās redzamākajam pārstāvim jau 18. gadsimtā piederēja milzīgi zemes īpašumi Rīgas pievārtē, un viņš gadiem ilgi cīnījās ar vāciešiem par savām tiesībām, turklāt beigu beigās uzvarēja, kaut arī pēc nāves.

Šteinhauers 40 gadus vadīja un veidoja Rīgas latviešu, īpaši Pārdaugavas, sabiedrību un hernhūtiešu draudzi, aktīvi iestājās par Rīgas latviešu tiesībām uz ekonomisku un politisku līdztiesību. Kopā ar ģimeni viņš lika pamatus Zāļu tirgus un Līgo svētku tradīcijām Rīgā, bija lieluzņēmējs, starptautiska mēroga kokrūpnieks un eksportētājs.

Brāļi Šteinhaueri Rīgā ieradās 17. gadsimta beigās un sākumā bija jūrnieki, taču drīz pievērsās, kā mūsdienās saka, uzņēmējdarbībai. Matīss izmācījās par mastu šķirotāju, Jānis kļuva par sāls nesēju. Jāņa Strauberga grāmatā Rīgas vēsture, kur sīki aprakstīts Šteinhaueru dzīves gājums, norādīts, ka, visticamāk, brāļi bija izbēguši Kurzemes dzimtcilvēki, kuri Rīgā sāka jaunu dzīvi.

Šķiroja kokus kuģu mastiem

Matīsam izdevās lieliska karjera, jo ar cara Pētera I rīkojumu viņu aizkomandēja uz Krieviju sagādāt kokmateriālus Pēterburgas celtniecībai. Pēc atgriešanās Šteinhauers jau bija turīgs vīrs un godājama persona Rīgas latviešu aprindās, kuru drīz ievēlēja par mastu šķirotāju vecāko.

Matīsa sapelnīto kapitālu vēlāk vairoja viņa dēli Jānis un Dāniels, kuri arī apguva mastu šķirotāja arodu, turklāt Jānis kļuva par kroņa mastu šķirotāju, tāpat kā tēvs. 18. gadsimta 30. gadu sākumā Šteinhauers ķērās pie kokmateriālu tirdzniecības, izgriežot pogas vāciešiem tam laikam milzīgos projektos. Piemēram, lēš, ka 90% būvbaļķu Rundāles pils būvniecībai ir piegādājis tieši viņš.

Rīgas mastu šķirotāji bija slaveni visā Eiropā, jo nekļūdīgi prata izvēlēties kuģu mastiem piemērotākos kokus, tādēļ uz šejieni iepirkties brauca no malu malām un maksāja summas, kas bija virs vidējām. Mastu šķirotāji bija arī atbildīgi par kokapstrādi un deva darbu desmitiem cilvēku. Caur viņu rokām gāja lielas vērtības, un šis arods ļāva nopelnīt ļoti pieklājīgu kapitālu, kā tas bija Šteinhaueru gadījumā.

Muižas, osta, papīrfabrika

1705. gadā dzimušajam Jānim bija lemts kļūt par sava laika lielāko cīnītāju par latviešu tiesībām. Un pie viena arī par sava laika bagātāko latvieti – mūsdienās viņu droši vien dēvētu par biznesa haizivi un oligarhu…

17. gadsimta vidū Jānim Šteinhaueram Rīgas pievārtē piederēja dažas muižas, sava osta Bolderājā un pirmā Rīgas papīrfabrika. 1736. gadā iegādātajā Volera muižā cita starpā brūvēja alu un degvīnu, Hermeliņa muižā tapa tiem laikiem unikāla kokzāģētava gan ar vēja, gan ar ūdens dzirnavām.

Zasu muižā Šteinhauers iekārtoja smalku papīra manufaktūru, kas ražoja ne tikai ietinamo papīru cukuram un tabakai, bet arī apgādāja ar drukas loksnēm Jelgavas grāmatu izdevēju Stefenhāgenu, bet kroņa numurs bija īpašs rakstāmpapīrs ar ūdenszīmēm guberņas valdei.

Stājās pretim vācu rātskungiem

Senas kartes liecina, ka 18. gadsimta 40. gados Matīsam un Jānim piederējis vairāk par pusi visu Iļģuciema zemju. Taču, neraugoties uz bagātību, bija viens bet – latviešiem nebija tiesību iegādāties īpašumus Rīgas robežās un veikt pilsētā saimniecisko darbību.

Vara pilsētā bija rātes rokās, kas sastāvēja tikai no vāciešiem, kuri bija kategoriski pret latviešu ielaišanu Rīgā. Kad 1747. gadā rātē ieradās Jāņa brālis Dāniels un pieprasīja viņu uzņemt Rīgas namnieku kārtā, jo viņš varot nomaksāt nodevas un pierādīt savu izcelšanos no godīgiem ļaudīm, kā prasīja likums, rātskungi pat nevēlējās viņu uzklausīt – vienkārši izlamāja un izdzina pa durvīm.

Ja rātē sēdošie vācieši domāja, ka ar to pašu problēma atrisināta, viņi smagi pievīlās. Šteinhaueriem bija pietiekami daudz līdzekļu, lai par savu taisnību cīnītos līdz pat augstākajām instancēm.

Pretinieku demagoģija

Iesākumā Dāniels iesniedza sūdzību par rātes rīcību justīcijas kolēģijai Pēterburgā, cita starpā norādot: “Tā kā brīviem latviešiem, kā tas vispārīgi Rīgā ir zināms, ne tikai zemes iekarošanā ir lieli nopelni, bet arī katra ienaidnieka iebrukuma gadījumā visvairāk jācieš, un pat tagad no viņiem pilsētas labā par daudz prasa, tad tas runā pretī katrai taisnībai, ka ar viņiem šeit apietas daudz necienīgāki nekā svešu tautu locekļiem un ka viņiem laupa iespēju iegūt šejienes namnieka tiesības, jo nav nekur atrodams tāds likums, kas viņus no šādām tiesībām būtu pilnīgi izslēdzis.”

Rāte uz to spēja vien atbildēt, ka “uz nevāciem kara laikā nemaz nevar paļauties, viņi sava aušīgā prāta dēļ karā ir nelietojami un slepeni aizbēg, ja tikai rodas iespēja un labvēlīgi apstākļi”. Galvenais arguments bija, ka namnieka kandidātam brīvi jārunā vāciski, un viņš nevar būt bijis dzimtcilvēks, bet Šteinhauers runājot ar akcentu un, kaut arī nav dzimtcilvēks, tomēr cēlies no izbēgušiem zemniekiem. Taču justīcijas kolēģija lēma par labu Šteinhaueram un pavēlēja Rīgas rātei turpmāk vairs nelikt šķēršus namnieka tiesību iegūšanai.

Siļķu mucas korumpantiem

Rāte spriedumu nepildīja un divus gadus vienkārši vilka laiku, tikmēr paslepus nodrošinot sev atbalstu Pēterburgas tiesu senātā. Rīgas vācieši sistemātiski uzpirka senatorus un senāta ierēdņus, sūtot uz Pēterburgu gan naudu, gan stirnas, gan siļķu mucas un augļus. Vēlāk bija sarēķināts, ka pilsētas kasei tiesāšanās ar Šteinhaueru, ieskaitot kukuļus, izmaksājusi bargu naudu – ap 10 000 dālderu.

Iznākums bija prognozējams – senāts, balstoties uz dažādām procesuālām nepilnībām un juridiskām niansēm, Šteinhaueram labvēlīgo lēmumu atcēla. Taču arī Dāniels, pēc visa spriežot, laiku nebija lieki zaudējis, jo 1754. gadā pārsteidza rāti ar dokumentu, kas apliecināja, ka Šteinhauers ir iecelts par Krievijas troņmantinieka Pētera Silēzijas un Holšteinas komerckomisāru.

Rātskungi varēja dusmās griezt zobus un mēģināt saukt Šteinhaueru pie atbildības par nelikumīgu tirdzniecību, par ko saņēma Krievijas ģenerālgubernatora aizrādījumu, ka Dāniels atrodas ārpus rātes jurisdikcijas. Tiesa, namnieka tiesības līdz pat savai nāvei 1761. gadā viņš tā arī neieguva.

Atteica pat vācu znotam

Cīņu ar rāti turpināja viņa brālis Jānis, kurš būtībā arī bija finansējis visus Dāniela tiesu darbus. Jānis izvēlējās citu taktiku: tā kā viņa meita bija precējusies ar grāmatvedi Elfeinu, tīrasiņu vācieti, tika nolemts namnieka tiesības iegūt caur znotu.

Tomēr rāte atteica arī Elfeinam, jo viņa sieva, lūk, esot latviete. Tas bija šauts pār strīpu, jo nu jau pat senatori Pēterburgā nevarēja izlikties, neredzot klajo nelikumību, un 1762. gada lēmumā bargi norādīja, ka likumos nekas nav teikts par savu vīru sievām.

Pats Jānis Šteinhauers namnieka tiesības savas dzīves laikā neieguva, toties kļuva par lielāko latviešu autoritāti. Tieši viņš Daugavmalā sāka rīkot Jāņu svinības, kas vēlāk kļuva par visas pilsētas tradīciju. Uzpērkot citu pēc citas vāciešiem piederējušās muižas, Šteinhauers nekavējoties dāvāja brīvlaišanu kopā ar tām saņemtajiem dzimtcilvēkiem, tādiem pašiem latviešiem kā viņš.

Latviešu uzvara

Rāte pēc veca ieraduma vēl labu laiku turpināja ar viņu tiesāties par iespējamiem tirdzniecības likumu pārkāpumiem, taču beidzās viss ar to, ka pilsētas pārstāvji jau pēc Šteinhauera nāves bija spiesti noslēgt mierizlīgumu ar viņa mantiniekiem un samaksāt 80 000 dālderu. 1784. gadā, piecus gadus pēc Jāņa Šteinhauera nāves, senāts pavēlēja Rīgas rātei uzņemt namniekos latviešu mastu šķirotājus, un pēc pāris mēnešiem par namniekiem kļuva septiņi pirmie latvieši.

Kas notika ar Šteinhaueriem pēc Jāņa nāves? Viens no viņa dēliem aizceļoja uz Angliju, kur kļuva par sludinātāju, otrs turpināja tēva biznesu un apprecējās ar vācu baronesi. Šajā ziņā viņš bija viens no pirmajiem, taču jau pavisam drīz tā kļuva par diezgan ierastu lietu, ka vācieši labprāt izprecināja savas meitas turīgiem latviešiem.

Šteinhaueru gadījumā sliktā ziņa bija, ka pa vīriešu līniju dzimta drīz izbeidzās un turpinājās pa sieviešu līniju, kur dominēja vācu uzvārdi – Bergengrīni, Beizes, Radeki, Zeidleri. Taču labā ziņa bija, ka latvieši pamazām vien Rīgā kļuva arvien ietekmīgāki.

Skola ar potenciālu

41. vidusskola ir viena no visstraujāk augošajām izglītības iestādēm Rīgā – vēl pirms desmit gadiem tā bija neliela skola Pārdaugavā ar 429 skolēniem, bet šogad tajā mācās 842 skolēni. Šobrīd notiek sagatavošanās, lai nākamgad būvētu jaunu stadionu un atjaunotu āra teritoriju, paredzēts arī paplašināties skolai uz citām telpām. Skola nākamgad svinēs 65 gadu jubileju.