Profesors Jurģis Šķilters: "Ir pierādīts, ka ar mums var manipulēt"

Jautāts, ar ko viņš īsti nodarbojas, Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs, profesors Jurģis Šķilters teic, ka viņa uzmanības fokusā ir uztveres un dažādu maņu mijiedarbības izpēte. “Piemēram, mēs pētām, kā smaržas ietekmē krāsu uztveri, garšas – emocijas, bet tauste – telpas uztveri. Pētām arī citu maņu mijiedarbību. Tomēr pēdējos divdesmit gadus sevišķi intensīvi nodarbojos ar telpas uztveres pētniecību. Patlaban arī pētām, kā vizuāli telpiskie procesi liecina par neirodeģeneratīviem traucējumiem. Kopumā tas, ko mēs šeit darām, ir eksperimentālā pētniecība.”

Savu ceļu zinātnē Šķilters sācis ar filozofijas studijām, bet vēlāk intereses sadalījušās divos virzienos, un viņš pievērsies matemātiskajiem pētījumiem un eksperimentālajiem pētījumiem par cilvēka uztveri. Viņš ir studējis Vācijā, tur arī aizstāvējis disertāciju.

Ikdienas domāšana – šķība un greiza

Mēs ar savu uztveri tomēr esam ļoti atšķirīgi. Vai to visu var sistematizēt?

Cilvēku individuālās atšķirības ir pamanāmas, izķeramas un atsijājamas, ja nepieciešams pētnieciskiem nolūkiem, jo pamatā mums visiem ir relatīvi līdzīga uztvere, tās pamatprincipi ir vienādi. Protams, dzīves gaitā mēs maināmies, bērna un veca cilvēka uztvere tomēr atšķiras. 

Interesanti, ka mūsu maņas ir saslēgtas kopā un šo pasauli mēs saredzam, sadzirdam, saožam, sagaršojam un sataustām vienlaikus. Pasaulē ir veikts salīdzinoši daudz pētījumu par redzi, dzirdi un tausti, ievērojami mazāk par ožu un garšu. Un vēl mazāk – kā visas mūsu maņas darbojas kopā un kā tās savstarpēji cita citu ietekmē. Tas ir salīdzinoši jauns pētniecības virziens, un ar to mēs arī nodarbojamies.

Piemēram, pētām, kā krāsa ietekmē garšu, bet skaņa – vizuālo uztveri. Pētām arī taustes uztveri, salīdzinām, kā mūsu vizuālā telpa atbilst taustes telpai. Kā zināms, redzīgi cilvēki uztver telpu vizuāli, bet neredzīgie  – ar tausti. Lūk, un mēs pētām, kas šīm uztverēm ir kopīgs un kas atšķirīgs.

Vai mēs šo pasauli spējam uztvert objektīvi? Varbūt zaļš ir zaļš un salds ir salds tikai tāpēc, ka mūsos ir tāda uztveres programma? Ja nomaina programmu, pasaule varbūt kļūst pavisam citāda? 

Vai lietas ir tādas, kādas mēs tās uztveram, – tas ir filozofisks jautājums, uz kuru atbilde ir atkarīga no tās filozofiskās perspektīvas, no kuras raugāmies. Evolūcijas lielais algoritms ir padarīt mūs efektīvus darbībai pasaulē un vienam ar otru, nevis tādus, kas ar uztveres palīdzību tagad spriedīs,  pareizi vai nepareizi uzveram šo pasauli. Var teikt, ka uztvere nemaz nav paredzēta, lai atbildētu uz šo jautājumu. Mums maņas nav dotas, lai mēģinātu saprast, vai šo pasauli uztveram objektīvi (un pats objektivitātes jēdziens jau arī nav viennozīmīgs). Maņu uzdevums ir piegādāt mums nepieciešamo informāciju, lai mēs varētu veiksmīgi darboties un attīstīties.

Uztveri ietekmē daudzi faktori – iedzimtība, dzimums, personības iezīmes, nodarbošanās un citi. Piemēram, dzirdes uztvere atkarīga no tā, vai dzīvojam laukos vai pilsētā. Turklāt mums ir daudz uztveres ilūziju. Vispopulārākās ir vizuālās uztveres ilūzijas, bet ir arī dzirdes, ožas, garšas un taustes ilūzijas. Svarīgi saprast, ka ik mirkli ārējās pasaules informācija pēc apstrādes mūsu maņu fizioloģijā tiek transformēta uztverē un ilūzijas ir tikai īpaši uzkrītoši gadījumi tam, kas notiek ik mirkli. Fizioloģiskie un uztveres procesi darbojas pēc atšķirīgiem principiem.

Dzīvnieki pavisam citādi uztver šo pasauli.

Jā. Kaut gan dzīvojam vienā fiziskajā pasaulē, mēs atrodamies dažādos uztveres pasaulēs. Atšķirībā no dzīvniekiem cilvēkiem piemīt spēja veidot kopīgu mērķorientāciju. Citu augstāku primātu grupās šāda spēja nav novērota, vismaz ne tik lielā mērā. Cilvēki arī spēj lielākā mērā veidot analoģijas nekā dzīvnieki. Visa dzīvā radība mācās asociatīvi, mūsos darbojas asociatīvās mācīšanās principi, un cilvēkiem atšķirībā no dzīvniekiem šie principi ir daudz rafinētāki un sarežģītāki. Un vēl kāda būtiska lieta – cilvēki ir jutīgi pret simetriju dabā, bet dzīvniekiem šāda jutīguma nav. Pateicoties jutīgumam pret simetriju, cilvēkiem attīstījušās abstraktās zināšanas, kā arī valoda, rakstība un citas spējas.

Vai nav tā, ka gandrīz ikviens cilvēks ir viegli manipulējams, jo labprāt pieņem to informāciju, kas viņam patīk, un noraida to, kas nepatīk. Tā teikt, mēs atrodamies pašu izveidotajā prāta slazdā un mums nav iespējams objektīvi spriest par procesiem pasaulē.

Jā, tā ir taisnība. Mēs dodam priekšroku uzskatam, kas atbilst mūsu pasaules skatījumam, neraugoties uz to, vai tas ir patiess vai aplams. Jāatzīst, mūsu ikdienas domāšana bieži vien ir šķība un greiza, bet ar zinātni ir pavisam cita lieta.

Zinātnē mēs mēģinām saprast, kādas tās lietas ir patiesībā, neatkarīgi no tā, patīk vai nepatīk, atbilst vai neatbilst mūsu viedoklim. Zinātnieka statuss uzliek par pienākumu attālināties no savas patikas vai nepatikas. Šeit mēs tiekam vaļā no ikdienišķās subjektivitātes. Ja tā nebūtu, mēs turpinātu sevi muļķot arī zinātnē. Faktiski jau zinātne neļauj to darīt, jo mums ir saistošs eksperimentālais rezultāts, un te nav būtiski, patīk vai nepatīk. Protams, arī šis eksperimentālais rezultāts nav absolūts, jo nākamās paaudzes, visticamāk, izdomās un atklās kaut ko rafinētāku un precīzāku.

Saviem studentiem es stāstu, ka zinātne ir ļoti veselīga nodarbošanās, jo šeit mēs atsakāmies no ikdienišķās tendences domāt aplami, ja tas ir atbilstoši mūsu ierastajam pasaules skatījumam un mums tīkamajam viedoklim. Turklāt zinātne mūs padara jaunus, tā prasa fleksiblitāti. Tikko ir jauns pētījumu rezultāts, mums tam ir jāpiemērojas. Tas ir mums saistošs. Savukārt ikdienas dzīvē mēs bieži vien ar nagiem un ragiem iekrampējamies savā vecajā viedoklī un nevēlamies mainīties. Jo tā ir ērtāk. Ikdienas dzīvē mēs saaugam ar mums tīkamajiem uzskatiem, nereti nediskutējam alternatīvas un ātri kļūstam veci un dogmatiski.

Cilvēkam piemīt tendence noticēt tam, kas ienāk prātā, bet tur, kā zināms, bieži vien valda aplamas domas un secinājumi.

Daudzi cilvēki savas domas par pareizo lietu kārtību vērtē kā akmenī iecirstas. Manuprāt, cilvēkiem trūkst nevis kritiskās domāšanas, bet gan intelektuālās piezemētības. Ja mums ir intelektuālā piezemētība, mēs spējam pieļaut, ka varam kļūdīties, un vairs neesam tik kategoriski savu stingro uzskatu paušanā. Skaidrs, ka mums visiem ir kāds pasaules skatījums un priekšstati par pareizo un nepareizo, taču nepieciešams pieņemt domu, ka varam kļūdīties. Visas teorijas un ideoloģijas ir cilvēka radītas (un cilvēks principā ir kļūdains), tāpēc neviena teorija vai ideoloģija nav tā vērta, lai mēs viens otram tās vārdā grieztu galvas nost.

Emociju lipīgums un pūļa efekts

Cik mēs esam paredzami vai neparedzami?

Agrāk bija uzskats, ka mūs var paredzēt pēc mūsu loģiskās rīcības, jo esam racionālas būtnes, taču pēdējo gadu pētījumi norāda uz ko citu, proti, mūs var izskaitļot pēc tā, kā mēs emocionāli reaģējam uz vienu vai otru notikumu. Tas nozīmē, ka mūs var paredzēt un ar mums var manipulēt. Te vietā pieminēt liela mēroga digitālus sociālos tīklus. Piemēram, Facebook rīcībā ir milzīga datu kopa par mums. Tie ir dati ne tikai par vecumu, dzimumu, izglītību un interesēm, bet arī gadu gaitā ievākta informācija, kā mēs reaģējam uz dažādiem vizuāliem un verbāliem vēstījumiem. Ja to visu saliek kopā, kļūst skaidrs, kā ar mums var kaut kādā mērā manipulēt.

Manuprāt, cilvēces lielā problēma un draudi nav mākslīgais intelekts un tā attīstība, bet gan iespējamās liela mēroga manipulācijas ar cilvēkiem. Mēs esam emocionālas būtnes un reaģējam diezgan paredzamā veidā. Prasmīgi manipulējot sociālajos tīklos, iespējams ļaudis izvest ielās, izraisot nemierus, masu nekārtības un revolūcijas. Te varam pieminēt nesenos notikumus Amerikas Savienotajā Valstīs, kad nemieri tika sarīkoti Kapitolijā. Tas bija ātrs un spontāns pasākums, kas mērķtiecīgi un manipulatīvi tika uzģenerēts sociālajos tīklos.

Pūlī cilvēki savstarpēji ietekmējas un nereti kļūst neadekvāti.

Individuālā līmenī mūsu emociju regulācija un lēmumu pieņemšana darbojas pēc katra atsevišķiem uzvedības principiem, bet pavisam citādi notiek grupās un kopienās. Un nav būtiski, vai esam kopā fiziski vai arī digitāli kādā sociālajā tīklā. Pat ja konkrēts cilvēks individuāli ir visnotaļ saprātīgs,  kopienas līmenī viņš var sastrādāt ziepes. 

Sociālās grupas cilvēka rīcību un emocijas sakāpina. Cilvēks individuāli var būt piesardzīgs un bailīgs, bet lielā grupā – gatavs ekstrēmai rīcībai. Jau sen ir novērots, ka emocijas ir lipīgas. Tam ir arī diezgan skaidrs eksperimentāls pamatojums pētniecībā. Piemēram, šajā telpā atrodas kādi pieci cilvēki, kuriem ir labs garastāvoklis. Mēs visi esam relaksēti, smejamies un jokojam. Ja pie mums ienāks kāds nopietns kolēģis, kopīgais noskaņojums viņu ietekmēs. Vai arī otrādi – ja kāds pievienosies sadrūmušu un saskābušu cilvēku grupiņai, ar laiku mainīsies arī viņa labais noskaņojums.   

Pēdējo desmit gadu laikā kognitīvo zinātņu pārstāvji īpašu uzmanību pievērsuši procesiem liela mēroga digitālos sociālajos tīklos, jo tur saskatāmas problēmas, kas saistītas ar cilvēku manipulēšanu un izmantošanu. Kā redzams, sociālajos tīklos ļaudis tiek aktivizēti, piedāvājot viņiem gan pozitīvu, gan negatīvu informāciju. Tāds arī ir šo tīklu uzdevums – padarīt cilvēkus aktīvus, jo no neaktīviem lietotājiem nekādas jēgas nav.

Kad mēs esam uzkurbulēti ar pozitīvām vai negatīvām ziņām, mūsu aktivitāti iespējams novirzīt konkrētā virzienā. Ja ir zināms mūsu vecums, izglītība, intereses un emocionālās reakcijas, ar mums var manipulēt. Un tā arī notiek. Facebook gan cenšas izķert visādus ietekmes troļļus, bet ne vienmēr tas izdodas. Emociju lipīguma problēma un manipulācijas bīstamība liela mēroga digitālos sociālajos tīklos ir tā, ka lietotājus pastarpina algoritmi, kas veidoti konkrētiem nolūkiem un nereti skaidri ir tikai tiem, kas ir šo digitālo sociālo tīklu veidotāji.

Mēs esam racionālas vai iracionālas būtnes?

Gan, gan. Kaut gan mūsos ir loģiskās racionalitātes komponenti, lielā mērā pakļaujamies emocionālām reakcijām. Kopumā racionālā un emocionālā pretnostatījums ir šaubīgs. Starp citu, racionalitātes mēdz būt dažādas, piemēram, biznesa racionalitāte var atšķirties no ekoloģiskās vai kultūras racionalitātes. Ja kādā pasākumā sanāks kopā kultūras, biznesa un zinātnes cilvēki, viņi, iespējams, runās cits citam garām. Un tā notiks nevis tāpēc, ka viņi būtu stulbi, bet gan tāpēc, ka viņiem piemīt dažādas racionalitātes, dažādi atskaites punkti, un, vadoties no tiem, viņi vērtē un sakārto savas pasaules. Arī dažādām kultūrām ir atšķirīgas racionalitātes.

Jautājums – vai visām šīm racionalitātēm ir kaut kas kopīgs? Katrā no mums ir loģisks, saprātīgs kodols, tikai – vai šis kodols mūsu ikdienišķajā dzīvē ir noteicošais? Nē, ļoti bieži nav. Mēs bieži rīkojamies neracionāli, īsās un ātrās emocionālās reakcijas nereti gūst pārsvaru pār mūsu pašu racionalitāti.

Un vēl kāds interesants novērojums. Kad cilvēks vēlas būt racionāls, viņš vispirms izdomā, pieņem lēmumu un tad dara, bet reizēm gadās, ka no sākuma izdara, bet vēlāk cenšas šo rīcību attaisnot jeb racionalizēt. Viņš piemeklē pamatojumu, kāpēc tā ir izdarījis.

Šī pasaule kļūst arvien sarežģītāka, un mēs esam spiesti tai piemēroties.

Jā, cilvēks dzīves gaitā mainās. Ja viņš kādu spēju neizmanto, tā laika gaitā atrofējas, bet tā nav nekāda katastrofa, jo šīs spējas vietā var nākt cita. Cilvēks pēc savas būtības ir ļoti adaptīvs, mūsu uztvere ir superadaptīvs veidojums. Tagad mēs adaptējamies pie visādiem digitāliem rīkiem, kas mums ir visapkārt. Piemēram, iesēžamies automašīnā, ieslēdzam navigatoru un ātri noorientējamies, kur jābrauc. Mums nevajag patērēt daudz laika, lai saprastu, kā vadīt automašīnu, skatoties navigatorā.

Tas vien norāda, ka spējam ļoti veiksmīgi piemērot savu uztveri (un ar to saistītos bioloģiskos un neirālos navigācijas procesus) digitālajai videi. Un ir ļoti interesanti pētīt, ko šie digitālie rīki dara ar mūsu uztveri. Cilvēks ir kognitīvs hameleons, kas ātri adaptējas dažādās situācijās. Protams, viens piemērojas labāk, otrs sliktāk – tas atkarīgs no katra cilvēka spējām.

Mēs esam ļoti atkarīgi no sava dzīves gājuma, apstākļiem un vides, kurai pielāgojamies. Starp citu, viens no mūsu laboratorijas pētniecības virzieniem ir navigācijas un telpisko spēju izpēte. Mēs un kolēģi citur pasaulē pēta, kas notiek ar cilvēkiem, kuri aktīvi izmanto navigācijas rīkus, un kas notiek ar tiem, kuri neizmanto. Skatāmies, vai šiem cilvēkiem ir atšķirīgas telpiskās spējas un kognitīvās kartes galvā. Izrādās, ka ir. Jo biežāk mēs lietojam digitālos navigācijas rīkus, jo vājāka kļūst telpiskās detalizācijas spēja, telpas izjūta. Skaidrs, ka šajā procesā kaut kas pastiprinās un kaut kas atrofējās, tas nav vienvirziena process. Lietojot digitālos rīkus un resursus, kaut kādas prasmes un spējas laika gaitā sarūk, bet kaut kādas pieaug. Taču ilgtermiņā kognitīvie un uztveres procesi evolucionāri līdzsvarojas.

Kļūšana par kognitīvajiem hibrīdiem

Dzirdēta savdabīga teorija, ka modernās tehnoloģijas ir kā milzīgs vampīrs, kas izsūc kvalitāti no cilvēku radošās attīstības. Tehnoloģijas lieliem soļiem rikšo uz priekšu, bet cilvēks savā garīgajā attīstībā stāv uz vietas vai pat degradējas. Daudzi sūkstās, ka primitīvāks kļuvis gan kino, gan populārā mūzika.  

Nav tādu pētījumu, kas apliecinātu, ka māksla un kultūra kopumā kļuvusi primitīvāka vai triviālāka. Te gan arī būtu grūti nodefinēt, kas ir mākslas kvalitāte un tās kritums. Laika gaitā mainās veids, kā klausāmies mūziku un skatāmies kino. Par to, ka māksla kļuvusi primitīvāka, runāja jau pirms gadiem simts. Šādas sajūtas cilvēkiem ik pa laikam uzrodas. Vienu gan es varu pateikt, un to apliecina arī pētījumi – kopumā mūsdienu cilvēki vairāk lieto negatīvo emociju izpausmes. Tas ir pētnieciski pamatots fakts. Savās izpausmēs mēs esam kļuvuši negatīvāki, drūmāki, bēdīgāki. To labi ilustrē vairāki apjomīgi pētījumi, salīdzinot lielus valodas resursus patlaban un pirms 60 vai 100 gadiem.

Iespējams, mēs aplipinām cits citu. 

Jā, tā varētu būt. Bet, kas attiecas uz modernajām tehnoloģijām – tās nav ne labas, ne sliktas. Tās vienkārši mūs maina, transformē. Mani nedaudz izbrīna, ka tagad pārspīlēti liela uzmanība tiek pievērsta tieši mākslīgā intelekta pētījumiem, kaut gan tie sākušies jau sen un visu laiku gājuši savu gaitu. Šeit nav bijis liela lēciena, viss ir secīgi attīstījies, ja paraugāmie neirālo tīklu tehnoloģijas mākslīgā intelekta pētniecībā. Var teikt, ka mēs salīdzinoši daudz zinām par mākslīgo intelektu, bet ļoti maz zinām, kas notiek mūsu galvās, kad mēs tos digitālos verķus lietojam. Mēs esam kļuvuši par kognitīvajiem hibrīdiem, jo mūsu dzīvē arvien vairāk ienāk modernās tehnoloģijas. Mēs atceramies, sazināmies, plānojam dienas darbus un pat koordinējam temperatūru viedajās mājās, izmantojot digitālās tehnoloģijas. Lai gan būtiska ir gan mākslīgā, gan arī dabiskā intelekta pētniecība, tomēr svarīgāks, manuprāt, ir jautājums, kā mākslīgā intelekta sistēmas izmaina tā lietotāju uztveri, lēmumu pieņemšanu un rīcību kopumā.

Tagad vairs nav lielas jēgas turēt prātā lielu daudzumu informācijas – iebaksti ar pirkstu guglē un dabū, ko vajag.

Pats galvenais – lai cilvēki spēj veidot jēgas kopsakaru un noteiktas nozīmes struktūras, jo tieši šī spēja mūs veido par intelektuālām būtnēm. Vai mēs šajā procesā izmantojam arī palīgrīkus, tas jau ir otršķirīgs jautājums. Vienīgi – vai palīgrīku izmantošana mūs nepadara nespējīgākus un neveiklākus, lai veidotu jēgu kopsakaru?

Pirms gadiem padsmit bija asas diskusijas par gugles efektu, kad aktualizējās jautājums – vai gugles lietotāji ir stulbāki par gugles nelietotājiem? Tika veikti pētījumi un noskaidrots, ka nē, nav stulbāki.
Protams, digitālajām tehnoloģijām ir ietekme uz mūsu uztveri. Piemēram, ir studenti, kas visu pieraksta ar roku, bet citi raksta datorā vai planšetē. Secināts, ka tie, kas pieraksta ar roku, spēj labāk tvert jēgas kopsakaru. Sensori motorais kontakts, rokai pieskaroties papīram, darbojas efektīvāk, lai students labāk saprastu pasniedzēja teikto. Bet nevar arī teikt, kas pierakstītāji datorā būtu zaudētāji. Šie studenti savukārt labāk ielāgo gadaskaitļus, vārdus, uzvārdus.

Pēdējā laikā arvien biežāk tiek runāts par iespējām implantēt cilvēku smadzenēs čipus, tādējādi cenšoties uzlabot viņu uztveri un spēju izpausties.

Es uzskatu, ka evolūcijas gaitā mēs esam bijuši efektīvi spējā izmantot savus bioloģiskos kognitīvos resursus, tos saistot ar rīkiem ārpusē. Piemēram, laika uztvere mūsu smadzenēs un digitālu kalendāru izmantojums ikdienā, kā arī tas, cik veiksmīgi to darām, tikai apliecina, ka spējam veiksmīgi integrēt neirālus un fizikālus procesus. Mūsu efektivitāti nosaka spēja savietot iekšējos un ārējos rīkus, tā ir atslēga modernā cilvēka attīstībai. Ja mēs sākam iejaukties iekšējos procesos un sāksim likt čipus smadzenēs, tad, manuprāt – un tam piekrīt lielākā daļa kolēģu pasaulē –, efekts varētu būt tikai īstermiņā. Smadzenes ir adaptīvas, bet evolucionāri skatot, nevis tāpēc, ka tajās ievada čipus. Cilvēka veiksmīgas darbības pamats ir nevis fiziska iejaukšanās smadzenēs un neirālajā darbībā, bet gan efektivitātē savienot iekšējos un ārējos resursus. Visa modernā cilvēka vēsture to lieliski apliecina.

Modernās tehnoloģijas padara mūsu dzīvi ērtāku, taču nepadara mūs laimīgākus.

Kas ir laime? Visticamāk, katram būs sava atbilde. Vēl aktuāls ir jautājums – vai laime ir pati svarīgākā lieta šajā dzīvē? Vai laime ir kaut kas, ko tveram šeit un tagad? Vai arī dzīvē kopumā?  Varbūt galvenais ir attīstība? Katrā ziņā zinātne nebūs tā, kas spēs cilvēkiem nodrošināt laimi. Mēs nevaram pārmest zinātnei, ka tā nav spējusi padarīt cilvēkus laimīgus, jo tas nav zinātnes uzdevums. Manuprāt, zinātnei jātiecas padarīt cilvēka dzīvi pēc iespējas harmoniskāku pavisam konkrētu uzdevumu risinājumos. Individuālā līmenī jēga ir nodzīvot šo dzīvi ar piepildījumu un gandarījumu.

Kādu nākotnē paredzat zinātnes attīstību?

Mēs dzīvojam interesantā laikā. Līdz šim pieņemts zinātni sadalīt atsevišķās nozarēs: ķīmija, fizika, matemātika, bioloģija, psiholoģija... Esmu pārliecināts, ka paies vēl gadi divdesmit, un šādas sadalīšanas vairs nebūs. Būs zinātnieku grupas, kas strādās pie konkrētām tēmām, zinātne vairāk būs orientēta uz konkrētu problēmu risināšanu. Pasaule kļūst arvien sarežģītāka, un vecais zinātnes sadalījums pa nozarēm vairs neatbilst šodienas prasībām. Kad pirms gandrīz 20 gadiem atgriezos Latvijā, mēģināju pie viena galda apsēdināt pavisam atšķirīgu nozaru pētniekus, lai veidotu kopīgus pētījumus. Pamazām situācija Latvijas zinātnē (arī kaut kādā mērā kognitīvās zinātnes darbības rezultātā) ir kļuvusi atvērtāka nozaru sadarbībai. Piemēram, mūsu laboratorijā strādā dažādu nozaru zinātnieki – ar zināšanām kognitīvajās zinātnēs, psiholoģijā, neiroloģijā, datorzinātnē, ģeogrāfijā, matemātikā, statistikā. Un mēs te nestrīdamies un neskaidrojam, kur sākas un beidzas konkrētās zinātnes robežas. Mēs visi darbojamies kopā.

Diemžēl Latvijā un citās postpadomju zemēs arī studiju gaitā pieņemts specializēties kādā vienā, nereti ļoti šaurā nozarē. Students apgūst vienu jomu un vēlāk to turpina apgūt arī maģistra un doktora līmenī. Rezultātā students un viņa izglītība paliek šaurā laukā, atrauta no reālās dzīves, jo dzīve nav tikai ķīmija vai fizika, tā ir ļoti plaša. Rietumos augstākā izglītība ir nedaudz citādi organizēta, tur studentiem ir vismaz viens blakus priekšmets, kas tiek apgūts studiju laikā. Papildu zināšanas padara cilvēku ne tikai intelektuāli elastīgāku un tolerantāku, bet arī vērtīgāku darba tirgū. 

Savienot zināšanas – tas ir bezgala interesanti. Piemēram, pētot cilvēka psiholoģiskos procesus, mēs tos varam modelēt arī matemātiski un rast pavisam jaunas perspektīvas, lai labāk risinātu veselības un citus jautājumus. Sadalot zinātnes pa nozarēm, arī zinātnieki it kā tiek sadalīti pa noteiktām kastītēm, taču reālajā dzīvē šādu robežu nav. Pastāv reālas problēmas, kas mums kopīgi jārisina. To varam darīt, strādājot plecu pie pleca. Kad saslēdzam kompetences kopā, varam darboties daudz efektīvāk. Starpdisciplināra pētniecība ir gan ilgtspējīga pētniecība, gan arī pētniecība ar lielāku kopējo pienesumu. Atšķirībā no citām zinātnēm kognitīvā zinātne vienmēr bijusi starpdisciplināra – uztveres, izziņas, domāšanas un citus procesus pētām no psiholoģijas, datorzinātņu, neirozinātņu, lingvistikas un citām perspektīvām. 

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Mūsējie saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.