Latviešu pilote Austrālijas debesīs. Valda Ošs un viņas skaudrais dzīvesstāsts

Vienas durvis bija aizvērušās, otras – nupat atvērušās. Pagāja pusgadsimts, kad tieši šajā pašā dienā – 28. jūlijā – šo pasauli pameta pēdējais, visjaunākais no šīs četrotnes. Taču tagad par visu pēc kārtas.

Dzīve ritēja rāmi

Pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu vidū vēl nešķita, ka drīz Latvija mirks asinīs, sāksies Otrais pasaules karš un gandrīz katru mūsu valsts pilsoni skars dramatiskas pārmaiņas. 1935. gadā vēl viss bija mierīgi, dzima bērni, dzīve ritēja bez lieliem satricinājumiem.

Arī liepājnieku Ošu mājās Marijai Leontīnei un viņas vīram Žanim Krišam, kuri nesen bija salaulājušies Liepājas Svētās Annas evaņģēliski luteriskajā draudzē, piedzima meita. Tolaik nevienam no viņiem pat vistrakākajos sapņos nevarēja rādīties, kas ar ģimeni notiks pēc nedaudziem gadiem, nemaz nerunājot par mazās Valdas likteni.

Pirmie dzīves gadi Liepājā

1935. gada 6. februārī pulkstenis rādīja pusdivi dienā, kad Liepājas ārsta Oskara Brēma klīnikā Ūliha ielā 39/41 pasaulē ieradās Ošu pirmdzimtais bērns – meitiņa. Ikdienā ar bērnu nodarbojās viņas māte – mājsaimniece, bet tēvs pelnīja iztiku, strādādams par pārdevēju. Ģimene dzīvoja Liepājā, Hermaņa ielā 9, vēlāk pārcēlās uz Peldu ielu 30.

Iespējams, viens no pirmajiem lielajiem notikumiem Valdas dzīvē bija 1938. gada 5. jūnijs, kad Liepājas Svētās Annas draudzes prāvests Visvaldis Sanders viņu nokristīja. Vecāki par krustvecākiem bija izvēlējušies veikalnieku Vili Ziemeli un Elvīru Ziemeļa jaunkundzi. Meitēns tika kristīts ar diviem vārdiem – Valda Helga Ošs. Helgas vārds gan vēlāk nav atrodams nevienā viņas dokumentā un neparādās arī citur. 

Nekas šķietami neliecināja par drīzo katastrofu – postošāko karu pasaules vēsturē, vairākkārtēju Latvijas okupāciju, deportācijām un neskaitāmajiem pazemojumiem, kurus latviešiem šajā laikā nācās izturēt.

Prom no dzimtenes uz visiem laikiem

Pagāja vien nedaudz gadu, kad Ošiem bija jāizlemj – palikt dzimtenē vai pievienoties bēgļu straumei. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Žanis Krišs Ošs aktīvi darbojās Liepājas aizsargu pulka aviācijas eskadriļā, turklāt dzīvesbiedriem prātā vēl labi palikuši Baigā gada notikumi, tāpēc bija skaidrs, ko gaidīt no sarkanajiem.

Ģimenē jau auga divi mazi bērni – 1942. gada 20. decembrī Valdai bija pievienojies brālītis Juris. Arī viņš kristībās ieguva otru vārdu – Andrejs.

Nav grūti iztēloties, cik smagi ir atvadīties no draugiem, radiem un kolēģiem, ja nav ne jausmas, kad nākamreiz viņus sastapsi. Droši vien Oši tāpat kā daudzi citi latvieši tolaik cerēja, ka drīz varēs atgriezties dzimtenē. Aizslēdzot Peldu ielas 30. nama durvis, ne Žanim, ne Marijai prātā nevarēja ienākt doma, ka savu pilsētu un valsti viņi atstāj uz visiem laikiem. Žaņa pēdējā darbavieta Liepājā bija metalurģiskā fabrika, kur viņš bija meistars.

Kanādas vietā uz Austrāliju

Pēc vairākām bēgļu nometnēm Eiropā, zinādami, ka Latvija ir okupēta un atgriezties nav ne mazāko iespēju, vismaz ne tuvākajā laikā, Oši izmantoja iespēju doties uz Kanādu. Varbūt tur izdosies sakārtot pašu un bērnu dzīvi, dot iespēju Valdai un Jurim iegūt pienācīgu izglītību. Pēdējā brīdī plānu nācās mainīt, jo pēkšņi saslima kuģa kapteinis un reisu uz Kanādu atcēla. Ko darīt? Žanis nolēma – ja nevar uz Kanādu, nekas cits neatliks kā ar nākamo reisu kuģot uz Austrāliju.

Kā vēstī Austrālijas Nacionālā arhīva dokumenti, Ošu ģimene Zaļajā kontinentā ieceļoja 1949. gada 29. jūlijā ar kuģi “Skaugum” no Neapoles ostas Itālijā. Vispirms viņi nokļuva bēgļu nometnē Bonegilā, kas atrodas Viktorijas štatā Austrālijas ziemeļaustrumos.

Talantīga kopš skolas gadiem

Par Ošu ģimenes un it īpaši Valdas turpmāko likteni iespējams uzzināt, šķirstot Austrālijas laikraksta “Gippsland Times” 1951. gada 17. decembra numuru, kur publicēts raksts “Ilgstoša sabiedrības līdzdalība Seilas vidusskolā” (Sustained Public Interest in Sale High School).

Publikācijā vēstīts, ka Gipslandes apgabala Seilas pilsētas vidusskolā ir divu dažādu profilu klases, un nosaukti abu klašu vislabāko skolēnu vārdi – latviešu jaunieši Jānis Priedkalns un Valda Ošs, kurai tolaik bija 16 gadu. Jānis vēlāk kļuva par Austrālijas Latviešu evaņģēliski luterisko draudžu apvienības priekšnieku, Valda – par pirmo latviešu civilās aviācijas piloti Austrālijā.

Šķirstot Valdas skolas laika liecības, acis no brīnumiem kļūst platas, jo kā gan iespējams, ka vienam cilvēkbērnam vienlīdz labi padodas pilnīgi viss: gan sports, gan māksla, gan matemātika, gan angļu valoda! Visos priekšmetos izcilas atzīmes!

Viens no viņas zīmējumiem tagad, daudzus gadus pēc Valdas nāves, glīti ierāmēts atrodas Latvijas radinieku dzīvoklī pie sienas. Atgriežoties pie Priedkalna, minams, ka viņš pirms vairākiem gadiem kādā sarunā atcerējās, ka skolas laikā, kad kādam no skolēniem svinēja dzimšanas dienu vai citus svētkus, Valda spēlējusi akordeonu. Viņa prata arī muzicēt!

Kļūst par piloti 21 gada vecumā

Nākamā reize, kad Valdas Ošs vārds parādījās periodikā, bija 1956. gada 10. marts, aptuveni mēnesi pēc viņas 21. dzimšanas dienas, saskaņā ar Austrālijas likumiem, pēc pilngadības sasniegšanas. Ģimene bija pārcēlusies uz dzīvi Melburnas priekšpilsētā Koburgā, Ošiem jau piederēja skaists savrupnams ar visskaistāko, visrūpīgāk iekopto dārzu visā ielā. Tas, protams, bija Marijas nopelns.

Trimdas latviešu laikrakstā “Austrālijas Latvietis” publicēts raksts “Valda lido”, kur vēstīts, ka jaunā sieviete jau aptuveni pusgadu par spīti mātes uztraukumam piektdienās apmeklē sporta lidotāju kursus Karaliskajā Viktorijas aeroklubā, no kā mājās pārrodas tikai svētdienu vakaros.

Iespējams, pie šīs izvēles bija vainojams viņas tēvs, taču jaunietes sapnis, ko viņa, šķiet, māņticības dēļ korespondentam nav vēlējusies atklāt, bija kļūt par piloti, kas tiem laikiem bija netipiski. Valda lidotājas licenci plānoja iegūt tajā pašā, 1956. gadā.

“Pagaidām man lidošana ir tikai mīļš un skaists sports, tāpat kā citiem teniss, peldēšana vai riteņbraukšana,” viņa paudusi laikrakstam. Lidošanas kursi nebija lēts prieks, īpaši dārgi bija lidojumi kopā ar instruktoru, tāpēc Valda strādāja un pelnīja naudu. Vecāki nākamajai pilotei 21. dzimšanas dienā uzdāvināja lidotāju zābakus. Aerokluba 1956. gada protokolos lasāms, ka Valda šajā gadā arī ieguva lidotājas licenci.

Viņas mērķtiecību raksturo kāds atgadījums. Valda bija nolēmusi iemācīties šaut. Nelaimīgā kārtā jaunā dāma netīšām pati sev iešāva kājā, taču nevienam, pilnīgi nevienam nav sūdzējusies, ka sāp un ir grūti. Šādu atgadījumu pēc daudziem gadiem atcerējās viņas brāļadēls Simons Ošs. Taču, kas attiecas uz neparastiem paradumiem, Simons pasmaida, stāstot, ka viņa tēva māsa tējas tasītē iebērusi piecas karotītes cukura, taču neesot izmaisījusi, jo būšot par saldu.

Diskriminācija pēc dzimuma

Tomēr pamazām pār Valdas dzīvi sāka savilkties melni mākoņi, pirmās grūtības radās ar darba atrašanu profesijā. Vienīgā lidsabiedrība Austrālijā, kur par pilotēm drīkstēja strādāt sievietes, bija “Southern Airlines”. Tā kļuva par viņas oficiālo darbavietu, un Valda Ošs-Lamonde – par pirmo latviešu civilās aviācijas piloti Austrālijā.

Par iekšējās gaisa satiksmes piloti Valda paguva nostrādāt desmit mēnešus, līdz atgadījās kas iepriekš neparedzams. Iespējams, tas arī bija viens no iemesliem, kas vēlāk viņas dzīvē izraisīja personīgu traģēdiju. Aviosabiedrību likvidēja, un to pārņēma konkurējošs uzņēmums, kura vadība aizliedza sievietēm vadīt lidmašīnas. Valdas lidotājas karjerai bija pienācis gals.

“Austrālijas Latvieša” 1960. gada 7. maija numura slejā “Nedēļas piezīmes” lasāms: “Tagad var dot citu virsrakstu – Valda vairs nelido. [..] Nav tomēr jāatgādina, ka Valda jūtas ļoti nelaimīga: viss, pēc kā tā centās un ziedoja līdzekļus, ilga tikai 10 mēnešus. Lielajai dzīvei tas ir pārāk īss sapnis.”

Bez darba Valda nepalika, viņa iztiku pelnīja, strādājot citas aviosabiedrības birojā Melburnā, bet jau uz zemes. Kāda Valdas bijusī kolēģe vērsās tiesā, apstrīdot likumu, kas sievietēm viņu dzimuma dēļ liedza darbu aviācijā, prāva ilga gadiem, līdz vainagojās ar uzvaru.

Valdas dzīvē notika arī citas pārmaiņas – viņa 1960. gada 2. janvārī apprecējās. Dzīvesbiedrs Bairons Hjū Lamonds (1923–1995) par sievu bija 13 gadus vecāks un profesionālajā jomā arī saistīts ar aviāciju.

Ģimenē piedzima dēls Gregors, kuram ārsti diagnosticēja autiskā spektra traucējumus, puika vēl četru gadu vecumā neesot runājis. Tolaik nebija pieņemts, ka tēvs īpaši daudz rūpētos par bērniem, turklāt vēl slimiem, un ar Gregoru Valdai bija jātiek galā pašai.

Pēdējais lidojums...

Gan darba zaudējums, gan rūpes par slimo dēlu salauza Valdas garu un atņēma vēlmi dzīvot. Lūzuma punkts bija 1968. gada 24. oktobrī, kad, runājot tēlaini, notika viņas pēdējais lidojums – šoreiz uz neatgriešanos. Valda izlēma noslēgt rēķinus ar dzīvi... Tas notika laikā, kad viņas brāļa Jura dzīvesbiedre bija piektajā grūtniecības mēnesī.

Nelaimīgo aizgājēju pēdējā gaitā pavadīja 28. oktobrī. Bēres notika Melburnas Svētā Jāņa evaņģēliski luteriskās latviešu draudzes Folknera kapsētā, atvadu ceremoniju vadīja luterāņu mācītājs Elmārs Kociņš. Bairons Hjū bija kļuvis par atraitni, turklāt ar slimu dēlu uz rokām. Par viņa turpmāko likteni zināms vien tas, ka otrreiz Lamonds vairs neapprecējās. Pēc Valdas bērēm visi kontakti starp atraitni un pārējiem radiniekiem uz visiem laikiem tika pārrauti.

Domino efekts

Nespēdama pārdzīvot meitas bojāeju, 1969. gada 3. februārī savu dzīvi labprātīgi izlēma beigt arī Marija Leontīne Ošs. Veids, kādā viņa to darīja, bija tāds pats kā Valdas izvēlētais – medikamentu pārdozēšana. Līdz Marijas 57. dzimšanas dienai bija atlicis precīzi mēnesis, taču nu viņu apbedīja blakus Valdai. Vadīt bēru ceremoniju jau otrreiz bija aicināts mācītājs Kociņš.

Divdesmit dienas pēc šīs pašnāvības pasaulē ieradās Marijas mazdēls – dēla Jura un viņa dzīvesbiedres Silvijas dēls Simons. Pārējie ģimenes locekļi, Žanis Krišs Ošs un Valdas brālis kopā ar dzīvesbiedri un mazuli steigšus mainīja dzīvesvietu, pārceļoties uz Araratas pilsētiņu 205 kilometrus uz rietumiem no Melburnas.

Šķita, tagad visam vajadzētu nostabilizēties un dzīvei kļūt rāmākai. Žanim bija izveidojušās attiecības ar citu sievieti, arī pārējie ģimenes locekļi lēnītēm dziedēja dvēseles brūces, taču diemžēl liktenis atkārtojās. Pēc pāris gadiem, braucot savā automašīnā “Ford”, Žanis piedzīvoja nelielu avāriju. Kaut fiziski nebija nekādu traumu, vecais vīrs kļuva depresīvs. Var jau būt, ka viņš šo kļūmīgo atgadījumu iztulkoja kā likteņa zīmi, kas to lai zina…

Nākamā Ošu ģimenes “melnā diena” pienāca 1972. gada 12. februārī, kad, sekojot meitas un dzīvesbiedres drūmajam piemēram, labprātīgi no dzīves šķīrās arī Žanis Krišs Ošs.

Ziņa par viņa nāvi lasāma vietējā laikraksta “Ararat Advertiser” 1972. gada 15. februāra numurā. Valdas brālis Juris Andrejs Ošs slimības dēļ šo pasauli atstāja 1999. gada 28. jūlijā. Precīzi tajā pašā dienā, kad pirms 50 gadiem Ošu ģimene nokāpa no bēgļu kuģa klāja Austrālijas krastā.