Amats, ko nevar iegādāties. Dziesmu svētku virsdiriģents Romāns Vanags par dziesmām, kas stāv pāri laikam

Vīru balsu izsīkums

Kuri jums būs šie dziesmu svētki kā virsdiriģentam?

Septītie, ja runājam par lielajiem svētkiem. Bet vēl ir bijuši arī skolēnu svētki, Ziemeļvalstu svētki, Amerikas latviešu svētki... Taču pirmie lielie svētki man bija 1993. gadā.

Tos vēl atceraties?

Protams! Atceros jau visus, varbūt tikai par dažiem būtu vairāk jāpadomā, ko tieši diriģēju. Taču pirmos atceros labi, kaut ko tādu taču nevar aizmirst! Katrs tāds iznāciens savā ziņā ir kaut kāda vērtību pārvērtēšana, jo virsdiriģenta amats jau ir specifisks – to nevar ne iegādāties, ne kaut kur izlūgties. Pieteikties uz virsdiriģenta amatu nevar.

Bet kā tad kļūst par virsdiriģentu?

Pamatā ir paša iepriekš ieguldītais darbs ar koriem, arī starptautiskie panākumi. Un tad jau kolēģi to pamana un palīdz virzīties uz augšu. Manā gadījumā tas iekrita diezgan revolucionārā laikā, kad tikko bija atjaunota Latvijas neatkarība. Padomju gados Kultūras ministrija bija tā, kas norādīja, kurš būs virsdiriģents, taču deviņdesmito sākumā mums bija vēlēšanas, kurās kolēģi no sava vidus izvēlēja virsdiriģentus. Tagad arī izvēle notiek diezgan līdzīgi. Patlaban var just, ka ienāk jaunā diriģentu paaudze, kas ir spējīga virzīt visu tālāk uz priekšu. Es pats jau vairs nepiederu pat pie vidējās paaudzes un nākas samierināties, ka žūrijās esmu gadu ziņā vecākais.

Kā šajos 30 gados, kopš esat virsdiriģents, ir mainījusies koru kustība Latvijā?

Tā ir mainījusies gan kvalitatīvi, gan arī pēc koncepcijas. Ja nebūtu nekādu pārmaiņu, tā taču būtu katastrofa koru kustībai! Labi ir tas, ka nāk jaunieši ar lielām ambīcijām, kas ar laiku izvēršas par ļoti labiem piemēriem – teiksim, kā Māra Sirmā izveidotais koris "Kamēr...". Šādi piemēri ir labā nozīmē lipīgi. Tādi jauniešu kori, kas ienes dzīvību un sparu, dara ļoti lielu darbu koru kustības uzturēšanā, kā arī pienes kvalitāti. Jo mūs apbrīno ne par to, ka kopā sanāk 20 000 cilvēku un kaut ko nodzied, bet gan par to, cik kvalitatīvi viņi to spēj izdarīt. Kur vēl pasaulē tāds dziedātāju skaits spēj sarīkot četru stundu koncertu?

Deviņdesmitajos tieši jauniešu pieplūdums ļāva saglabāt koru kustību, bet divtūkstošo sākumā jau parādījās režisora Uģa Brikmaņa idejas par svētkiem kā milzīgu uzvedumu – arī tas deva ļoti daudz, jo ļāva uzrunāt arī tos cilvēkus, kuri par koriem īpaši neinteresējas. Rezultātā nu jau uz dziesmu svētkiem ir grūti dabūt biļetes, par ko gan daudzi ir sašutuši, taču man ir prieks – jo būtu taču traki, ja neviens nenāktu uz koncertiem!

Vai nav tā, ka tagad dziesmu svētki ir pārāk komercializēti?

Dzīve kā tāda vispār ir diezgan komercializējusies. Agrāk svētki notika ar partijas komitejas uzstādījumu, kādai jābūt programmai, bet tagad viss ir mainījies. Galu galā, ja kāds izdod grāmatu ar gudrām domām, tad tur taču arī autors ir ieguldījis resursus un tas kaut ko maksā. Ja runājam par dziesmu svētkiem, tad ko mēs saprotam ar vārdu "peļņa"? Vai tie ir ienākumi vai arī kaut kāda morāla virsvērtība? Jāsaprot, ka daļa no cilvēkiem, kuri organizē šos svētkus, saņem tikai algu, turklāt ne pārāk lielu, kaut gan arī diriģenta darbs ir viena no izglītošanas formām. Tādēļ, skatoties uz skolu dziedāšanas skolotāju algām, ir liels jautājums, kas vispār šo darbu gribēs tālāk darīt. Ja par kora vadīšanu skolotājam maksā papildus algai vien pārdesmit eiro, tad tiešām var jautāt – vai tas ir tā vērts? Bet dziesmu svētku saknes taču aug tieši skolā, tādēļ jādomā, kā šo mantojumu saglabāt un attīstīt. Tādēļ nepieciešams izstrādāt atalgojuma sistēmu, nosakot valsts un pašvaldību atbildību. Jo šajā gadījumā mums jācīnās ne tikai par savām tiesībām, bet arī par nācijas kopējām vērtībām.

Kā gadu gaitā mainījusies svētku dalībnieku skaitliskā līkne?

Ir bijis visādi. Ekonomiskās situācijas dēļ bija kritums 1993. un 1998. gadā, arī 2008. gadā. Ja cilvēkiem nav darba un nākas meklēt iztikas līdzekļus, tas neizbēgami skar arī korus. Arī pandēmijas laikā bija smaga situācija. Visvairāk šīs krīzes situācijas skar vīru balsis, jo tieši vīri tādos brīžos ir pirmie, kuri spiesti domāt par kaut ko citu, nevis dziedāšanu. Taču kopumā skaitliskajā ziņā mēs esam labā stāvoklī. 17 000 dziedātāju – tas ir daudz! Un vēl apmēram tikpat dejotāju.

Tātad lielākā bēda ir ar vīru koriem?

Jā, bet saknes tur ir meklējamas dziļāk – jau skolu zēnu koros. Pirms 20 gadiem Latvijā bija mazliet virs 100 zēnu koriem, bet šogad ir palikuši, šķiet, 56. Ja tāda līkne turpināsies, varam sarēķināt, kad vairs nebūs neviena zēnu kora. Arī uz koriem taču attiecas demogrāfijas rādītāji, dzimstības un mirstības līknes. Jāsaprot, ka jau skolās ir jābūt mūzikas apmācībai un kora dziedāšanai, jo nebūs tā, ka cilvēks, kurš nekad mūžā nav dziedājis, pēkšņi sāks to darīt. Tādēļ par izglītības jautājumiem būtu ļoti nopietni jādomā valstiskā līmenī.

Šogad dziesmu svētkos būs 707 vīru koru dalībnieki. Visos pārējos koros, kur gan arī dzied vīri, ir 16 000 cilvēku. Te vairs nav nekāda pamata lepnumam, ja atceramies, ka agrāk bija 1500 vīru koru dziedātāju. Taču tie, kuri vēl dzied, dara to ļoti labi. Vīru korī ir tāds spēks iekšā!

Esat strādājis gan ar vīru kori, gan sieviešu, gan zēnu koriem. Ar ko ir vieglāk?

Atšķirība un zināma specifika, protams, ir, taču es neteiktu, ka kāds ir vieglāks vai grūtāks. Ja darbs ir interesants, tad ir viegli, bet, ja ir smaguma sajūta un nav redzama perspektīva, tad ir smagāk. Tādēļ es vienmēr esmu centies koriem nospraust kaut kādus mērķus, lai būtu uz ko tiekties. Diriģentam jau ir jānes atbildība par visu, kas notiek korī. Nav kā ārzemēs, kur diriģents noslēdz līgumu uz trim gadiem par kora vadīšanu un neko daudz tālāk nedomā. Pie mums diriģents ir gan kora dvēsele, gan arī direktors.

Deviņdesmitajos gados zināma motivācija koru dalībniekiem bija ārzemju braucieni. Tagad ar tiem vairs nevienu nepārsteigsi...

Protams, tas laiks ir garām, un kaut kad jau tam bija jābeidzas. Agrāk tiešām koris bija tāda kā tūrisma aģentūra, uz kuru var atnākt, mazliet padziedāt un pabraukāt pa pasauli. Ar zēnu kori mēs tiešām apbraukājām teju vai visu pasauli, ieskaitot eksotiskas valstis. Tolaik tas bija aktuāli abām pusēm, jo pretī parasti bija vai nu ārzemju kori, vai mūsu trimdas tautieši. Tagad reizēm pretī ir organizatori, kas gatavi finansēt braucienu – tā mums reizēm ir ar zēnu kori –, vai arī kora dalībniekiem pašiem nākas par visu maksāt. Un tad nu jāsāk skatīties, vai tu gribi braukt uz ārzemēm kopā ar ģimeni vai arī ar kori. Tādēļ tagad vairs neviens nenāk uz kori ar domu par ceļošanu. Ekonomiskā situācija, lai arī nav spoža, tomēr ir daudzmaz izlīdzinājusies, un ārzemju ceļojums vairs nav nekas īpašs. Taču interesantas lietas un konkursus var atrast arī tepat tuvajās ārzemēs.

Dziesmas un to autori

Ja runājam par repertuāru, tad šogad daudz šķēpu lauzts par to, vai noslēguma koncertā vajadzētu iekļaut Zigmara Liepiņa dziesmu "Svētī debesīs šo zemi", jo tās vārdu autors Kaspars Dimiters pēdējā laikā demonstrējis izteikti prokrievisku pozīciju. Kāds ir jūsu viedoklis?

Dimiters, protams, ir diskutabla personība, taču viņa kopdarbs ar Liepiņu ir ģeniāls, un ģeniālas lietas nevajag noliegt tikai tādēļ, ka kādam domas atšķiras no mūsējām. Līdzīgi ir ar Imantu Kalniņu. Lai kādus uzskatus viņš paustu, neviens nav Liepājai atņēmis viņa sacerēto himnu "Pilsētā, kurā piedzimst vējš".

Es pats nupat biju vienā interesantā seminārā Lietuvā, kur bija ukraiņu docents no Kijivas Čaikovska vārdā nosauktās konservatorijas. Jo tur vēl joprojām ciena šo izcilo komponistu, kurš nav vainīgs pie pašreizējā kara, turklāt viņam tiešām ir bijušas vēsturiskas saites ar Kijivu. Igaunijā, Hāpsalu, daudzus gadus notika festivāls, kas bija nosaukts Čaikovska vārdā, bet nupat igauņi no viņa vārda atteicās. Taču māja, kurā Čaikovskis vasarās ir dzīvojis, Hāpsalu atrodas vēl joprojām – šo vēsturisko faktu nav iespējams noliegt.

Par šīm lietām var ilgi diskutēt, taču, ja atgriežamies pie Liepiņa un Dimitera dziesmas, tad to noslēguma koncerta programmā iekļaut izvēlējās Latvijas kori. Noslēguma koncerta lielāko daļu veido tieši tās dziesmas, kas izvēlētas aptaujas ceļa. Tādēļ tur ir visi, ja tā var teikt, hiti.

Būs arī Raimonda Paula un Jāņa Petera "Manai dzimtenei"?

Jā, būs arī tā. Taču atcerēsimies, ka to dziesmu svētku programmā iekļāva jau 1973. gadā, un izdarīja to kompartijas kungi, kuri diez vai domāja par to dzimteni, par kuru Pauls un Peters sarakstīja dziesmu. Ļoti šaubos, vai viņi abi, rakstot dziesmu, domāja par Urālu kalniem – drīzāk jau par mūsu pašu Latviju.

Man pašam abi vecāki ir bijuši izsūtīti uz Sibīriju, tādēļ varu runāt drošāk, jo man nevar pārmest kaut kādu saistību ar komunistiem. Bet daudzi padomju laiku komponisti un diriģenti bija partijas biedri, citādi nemaz nevarēja būt! Tu taču nevarēji strādāt par konservatorijas rektoru vai vadīt Radio kori, ja nebiji partijas biedrs! Taču šie cilvēki izglāba mūsu dziesmu svētkus, jo prata atrast pareizo balansu starp to, ko prasīja "augšas", un to, ko gribējās pašiem. Dievs dod, lai katram no mums būtu tādas spējas. Ko mēs iegūsim, izmetot no repertuāra "Svētī debesīs šo zemi?" Pazaudēsim skaistu dziesmu ar ļoti skaistu dzeju! Jā, to ir rakstījis cilvēks, kura uzskati šobrīd mums var nebūt pieņemami, taču dziesma tik un tā ir skaista.

Kādēļ savulaik no noslēguma koncerta programmas izņēma Paula "Manai dzimtenei"?

Es arī to īsti nesapratu, jo šī dziesma, kā arī "Gaismas pils" un "Svētī debesīs šo zemi" ir tās dziesmas, ko tauta gaida. Ja mēs ietu uz Pavaroti koncertu, tad taču gaidītu, ka viņš nodziedās "O Sole Mio" vai kādu citu no saviem lielākajiem hitiem! Tāpat ir ar dziesmu svētkiem. Jo tiem tomēr ir jābūt tādiem svētkiem, kas mūs visus vieno, nevis šķeļ.

Šis raksts un daudz kas cits interesants lasāms žurnāla "Deviņvīri" jaunākajā numurā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.